Aliens

Pugačova sacelšanās (1773.-1775.g.)

Krieviski - Пугачёвское восстание, Пугачёвский бунт, Пугачёвщина.
Jemeļjana Pugačova vadītā Jeiskas kazaku sacelšanās, ka pārauga zemnieku karā pret krievu ķeizara varu Pievolgā. 

Sacelšanās norise. Sacelšanas sākuma laikā Krievijai vēl norisa karš ar turkiem.
1773.gada 21.septembrī Pugačova karaspēks ieņēma Iļjeckas pilsētiņu, 25.septembrī ieņēma Ņižņeozjornajas cietoksni, 27.septembrī ieņēma Tatiščevas cietoksni, 2.okrobrī padevās Sakmāras cietoksnis un vēl daudzi citi apdzīvoti punkti un cietokšņi.

Sinode nolādēja Pugačovu un visus viņa lidzdalībniekus. 

Vasīlija Kara sakāve. Krievu valdīšana ne uzreiz apjauta, cik šī sacelšanās ir bīstama. Ģenerālmajors Vasīlijs Kars (Василий Кар) tika nozīmēts apspiest Pugačova sacelšanos 1773.gada oktobra beigās, un viņa rīcībā tika nodotas ne jau spējīgākās vienības. Tomēr viņa kareivji bija galvas tiesu pārāki bruņojuma un disciplīnas ziņā par dumpiniekiem.
Vasīlijs Kars iesākumā bija pārliecināts, ka ātri tiks galā ar dumpinieku vienībām.
1773.gada 20.novembrī beidzās pirmā lielā cīņa Pugačova sacelšanās laikā - kauja pie Juzejevas (Юзеева) sādžas. Valdības kraspēks, ko komandēja ģenerālmajors Vasīlijs Kars, cieta pilnīgu sakāvi. Ģenerālis ar savas vienības atliekām tikko spēja izglābties no vajātājiem. Izglābies no tiem, V.Kars uzrakstīja uz Pēterpili ziņojumu, kurā pavēstīja, ka sacelšanās apspiešanai nepieciešams labi bruņots regulārais karaspēks, pie tam ar artilēriju.
Vienlaicīgi viņš nosūtīja kurjeru uz pulkveža Černišova (Чернышев) vienību, izrīkojot to pārtraukt virzību uz Orenburgu un atkāpties uz kādu no tuvākajiem cietokšņiem. Kurjeru pārtvēra dumpinieki un pēc pāris dienām Černiševa vienība padevās pugačoviešiem. Šis jaunums galīgi salauza ģenerālmajoru - viņš nodeva komandēšanu vienam no padotajiem un aizbrauca uz Kazaņu. Priekšniecības vēstules ar prasībām atgriezties karaspēka vienībā Kars ignorēja. Viņš tikai paziņoja vienam no kurjeriem, ka ir ļoti slims un devās uz Maskavu.
Katrīna II, uzzinājusi par V.Kara rīcību, kļuva pavisam nikna. Ģenerālis tūdaļ pat tika atvaļināts no militārā dienasta, viņam tika aizliegts parādīties Maskavā un Pēterpilī. Kars gan nedzīvoja slikti - nopirka muižu, sāka ieviest progresīvas metodes lauksaimniecībā, pie tam visai nežēlīgi rīkojoties ar zemniekiem. Uz Maskavu atbraukt viņam atļāva jau Pāvels I, drīzāk jau gan tādēļ, ka viņš jebkurā gadījumā centās pārskatīt savas mātes lēmumus.

Kazaņas ieņemšana un sakāve pie tās. 1774.gada jūlija beigās J.Pugačova (Емельян Пугачев) vadītā armija guva lielus panākumus - dumpinieki iegāja Kazaņā un ieņēma visu pilsētu, izņemot kremli, kur patvērās daļa pilsētas iedzīvotāju un garnizona paliekas. Pugačovieši aplenca kremli, tomēr lielākā viņu daļa nodevās laupīšanām. Tikmēr uz Kazaņu palīgā ielenktajiem kremlī steidzās Ivana Mihelsona (Ивана Михельсон) komandētā vienība, kura rīcībā gan bija tikai tūkstotis kareivju. Tomēr tā bija regulārās armijas daļa, disciplinēti un labi apmācīti. Mihelsons varēja cerēt arī uz Kazaņas garnizona atbalstu kremlī, kas gan pārsvarā bija zemessargi - tātad pēc kaujas spējām vairāk līdzinājās pugačoviešiem.
Tikmēr J.Pugačova armijā bija ap 25 000, kas vairākas reizes pārsniedza ķeizara valdības karaspēka skaitlisko sastāvu.
Pirmā sadursme notika 23.jūlijā, t.i. tai pat dienā, kad pugačovieši iegāja Kazaņā. Dumpinieki atkāpās.
Nākamā kauja notika 26.jūlijā un tā bija jau pavisam īsta kauja. Ivans Mihelsons (Иван Михельсон) tajā uzvarēja bez īpašas piepūles, lai gan  no garnizona viņam talkā nāca tikai 150 vīru. Pugačovieši nespēja neko stādīt pretim regulārās armijas sagatavotībai. Arī artilērijas pārsvars bija valdības armijas pusē - 66 pret 29 pugačoviešu dižgabaliem. Bez tam ar artilēriju vajadzēja arī prast rīkoties. Dumpinieku komandējošais sastāvs arī neturēja konkurenci ar armijas virsniekiem. Tā pugačovieši cieta smagu sakāvi pie Kazaņas.

Pēc sakāves pie Kazaņas Pugačovs bija palicis bez kaut cik nozīmīgiem militāriem spēkiem. Tādēļ viņš ar dažiem simtiem līdzgaitnieku tik aši atkāpās, ka drīzāk to jau varēja nosaukt par bēgšanu. Tomēr, neskatoties uz to, pie Pugačova turpināja ierasties ļaudis. Īsā laikā - tikai pāris mēnešos viņš atkal noorganizēja 10 000 vīru lielu armiju ar diviem desmitiem dižgabalu. Lai arī spēks bija sanācis visai spēcīgs, tomēr neizturēja salīdzinājumu ar valdības regulāro armiju - Mihelsona vienībā bija 4700 kājnieku un kavalēristu, kā arī 25 dižgabali. Funkcionāli Mihelsona armija bija apmācīta un kaujasspējīga, kamēr Pugačova salašņu armija nē - tā sastāvēja no kazakiem un neapmācītiem zemniekiem.

No baškīru puses piedalījās cīnītāji vēlākā nacionālā varona Salavata Julajeva vadībā.

Kauja pie Soļeņikas. Krieviski - бой у Солениковой ватаги. 1774.gada 5.septembrī apakšpulkveža Ivana Mihelsona vadītā karaspēka vienība pie Čornijaras (Черный яр) ciema tagadējā Astrahaņas apgabalā panāca Pugačova karaspēku un pēc būtības Pugačovam tā bija pēdējā iespēja pārņemt iniciatīvu no valdības karaspēka. Pretējā gadījumā tas zaudēs visu.
Kauja notika pie Soļeņikas - nelielas zvejnieku apmetnes netālu no Čornijaras. Pugačoviešu dižgabali bija izvietoti ļoti neveiksmīgi un uzbrūkošajiem kareivjiem nodarīja tikai minimālus zaudējumus. Tos sagrāba jau drīzi pēc kaujas sākuma. Tad Pugačovs pavēlēja atgūt dižgabalus - viņa armiju atsita ar tieša trāpījuma karteču zalvēm. Tad Pugačovs organizēja otru uzbrukumu - savā personiskā vadībā, bet arī tas izgāzās. Dumpinieki tika aplenkti un visai ātri pilnīgi sakauti.
Tā Pugačovs pazaudēja vēl vienu armiju.

Pugačova izdošana. Pugačovs apmēram 200 cilvēku pavadībā spēja pamest sakāves vietu, tomēr bija skaidrs, ka nu gan viss ir zaudēts. Pēc 2 nedēļām Pugačova līdzgaitnieki, kas tā cerēja saņemt apžēlošanu, 1774.gada 8.septembrī izdeva dumpinieku vadoni valdības karaspēkam un viņš tika nogādāts Jaicā (Яицк). Visai ātri pilsētiņā ieradās karavadonis Aleksandsrs Suvorovs ar vienību - tam bija pavēlēts dumpinieku vadoni nogādāt Simbirskā. 

Izmeklēšana. Pēc tam, kad savējie Pugačovu izdeva valdības karaspēkam, viņš tika pratināts vairākus mēnešus. Varas iestādes ļoti interesēja jautājums, vai tikai dumpinieks nav darbojies kādu ārvalstu uzdevumā?
Tomēr nedz ārvalstu sazvērestību pēdas, nedz arī pašu krievu muižnieki un sazvērnieki J.Pugačova dumpī neizgaismojās - pie tam tas tapa skaidrs visai ātri. Pati ķeizariene uztraucās par dumpinieku barveža un tā līdzgaitnieku veselību - pratināšanas turpinājās vairākus mēnešus.

1775.gada 21.javārī Purva laukumā (Болотнaя площадь) Maskavā J.Pugačovs tika sodīts ar nāvi.

Aizdomas par ārzemju ietekmi. Pirmais Pugačovu nopratināja A.Suvorovs, tomēr drīzāk darīja to aiz ziņkārības, nevis plānotā izmeklēšanā.
Īstā pratināšana sākās Simbirskā 1774.gada oktobra sākumā. Te viņu pratināja ģenerālis-anšefs grāfs P.Paņins (П.И.Панин), visa tā karaspēka, kas bija nosūtīts sacelšanās apspiešanai, virspavēlnieks, un slepeno komisiju priekšnieks ģenerālmajors P.Potjomkins (П.С.Потёмкин). Šeit arī pirmo reizi Pugačovu un viņa līdzgaitniekus spīdzināja. Tieši šeit arī pirmo reizi tika aktualizēts jautājums par to, vai Pugačovs darbojās ārvalstu uzdevumā un vai šī ārēji zemnieku sacelšanās īstenībā nebija muižnieku dumpis? Šādā uzskatā bija sava loģika un jautājumi bija saskaņoti ar ķeizarieni Katrīnu II.

Nospiedums kultūrā.
Krievu filma par Pugačova sacelšanos ar Viju Artmani ķeizarienes Katrīnas II Lielās lomā.