Kristīšana, kristības
Viens no septiņiem kristiešu sakramentiem.
Romas bīskapa Kaliksta I pāvestēšanas laikā tika pasludināts kristīšanas rituāls, ko pieņēma visas kristīgās baznīcas. Kristīšana drīz kļuva par kristīgās baznīcas galveno rituālu.
Rituāla ideoloģija. Kristīšanas sakramenta pamatā ir koncepcija par cilvēka grēcīgo dabu, par to, ka jau no pirmās dienas pār viņu gulstās grēki, kas viņu padarot par ļauno garu ieguvumu un nolemjot ciešanām. No šiem grēkiem un ciesanam var atbrīvoties kristoties ar ūdeni.
Rituāla raksturojums. Tāpat kā jebkurā citā kristiešu ritā, arī kristīšanas ceremonijā ir daudz seno maģisko ticējumu palieku. Tā, piemēram, kristī ar ūdeni tādēļ, ka senatnē ūdenim piedēvēja maģiskas īpašības. Agrāk daudzas tautas ticēja, ka ļaunie gari baidās no ūdens. Tāpēc mazgājoties kļūt tīram bija svarīgi, uncilvēku nuzskatīja par "rituāli tīru" tikai pēc apmazgāšanās.
Kristībās saglabājies arī paradums spļaut uz sātanu - atteikšanās no velna. Tas saglabājies no seniem ticējumiem, kad spļāvienam piedēvēja maģisku spēku. Bērna kristīšanas laikā priesteris pūš savu elpu bērna sejā, pūš arī ūdenī un eļļā, lai dotu tiem "Dieva svētību" un reizē ar to aizdzītu no tiem ļaunos garus. Tās ir paliekas no senajiem priekšstatiem, ka elpa esot "dvēseles iznākšana," kam piemīt sevišķs svētums. Matu griešana bērnam kristīšanas laikā un to mešana kristījamā traukā ir tā laika ticējumu paliekas, kad cilvēki, ziedojot gariem vai dievībām savus matus, ticēja, ka tā viņi nonāk īpašā saskarē ar pārdabiskiem spēkiem.
Reizē ar kristīšanu jaunpiedzimušajiem dod arī vārdu. Agrāk bieši vien deva tā svētā vārdu, kura piemiņas diena sakrita ar kristību dienu. Arī vārdiem toreiz piedēvēja maģisku nozīmi - šai vārdā nosauktais debesu iemītnieks protežēja zemes virsū esošo.
Svaidīšana ar mirrēm. Sakraments, ka arī saistīts ar kristīšanu. Mirres ir eļļas un smaržvielu maisījums, ar kuru aptriepj dažādas kristījamā ķermeņa daļas. Priesteri apgalvo, ka ar to kristījamajam tiek dotas "svētā gara dāvanas" un "Dieva svētība," lai nostiprinātu "garīgajā dzīvē."
Kristieši svaidīšanu ar mirrēm aizguvuši no senajām pagānu reliģijām. Apziešana ar taukiem vai eļļu (mirrēm, olīvu eļļu) ir maģisks paņēmiens. Taukus, tāpat kā asinis un sirdi, daudzas tautas uzskatīja par dvēseles mājokli. Svaidīšanu ar mirrēm praktizēja daudzas senās kultūras: Senajā Ēģiptē ar eļļu sbvaidīja priesterus iesvētīšanas rituālā, Senajā Indijā ar mirrēm svaidīja kristībās, kāzās un bērēs.
Pareizticīgo kristības. Kristīšana pareizticīgajiem notiek, iegremdējot ūdenī. Pareizticīgo kristīšanas formula skan: "Tiek kristīts Dieva vergs." Svaidīšanu pareizticīgie veic agrā bērnībā tūlīt pēc kristīšanas.
Katoļu kristības. Katoļiem un protestantiem kristīšana notiek, uzlejot ūdeni. Svaidīšanu katoļi veic 7 vai 8 gadu vecumā (iesvētīšanas ceremonija).
Katoļu priesteris, arī tagad kristījot bērnu, aptriepj viņa degunu un ausis ar savām siekalām, jo tās esot svētas. Bērna kristīšanas laikā priesteris pūš savu elpu bērna sejā, pūš arī ūdenī un eļļā, lai dotu tiem "Dieva svētību" un reizē ar to aizdzītu no tiem ļaunos garus. Tās ir paliekas no senajiem priekšstatiem, ka elpa esot "dvēseles iznākšana," kam piemīt sevišķs svētums.
Kristīšana ir viens no 2 sakramentiem, ko atzīst arī protestanti (otrs ir svētais vakarēdiens).
Luterāņi atzīst kristīšanu (otrs atzītais sakraments ir svētais vakarēdiens).
Baptistu kristības. Tās notiek nevis kristījamā traukā, bet upēs, dīķos un ezeros. Ūdens kristības saņem katrs, kas iestājas sektā, tikai ne uzreiz, bet pēc "pārbaudes." Sektas locekļa kandidāts kādu laiku paliek "tuvu stāvošs." Pēc rūpīgas pārbaudes, "garīgas atdzimšanas" un īpašas sagatavošanas viņam ļauj publiski nožēlot grēkus, kas notiek kopējā lūgšanu sapulcē, piedaloties korim un uzstājoties aktīvākajiem sektas locekļiem, kuri sniedz pamācības jaunajam draudzes loceklim. Tikai pēc tam notiek kristīšana ar ūdeni.
Saites.
Sakramenti.
Kristietība un kristieši.
