Aliens

Nikons (1652.-1667.g.)

Никон. Laicīgā vārdā - Ņikita Miņins.
Krievu pareizticīgo baznīcas 6.neatkarīgais patriarhs no 1652. līdz 1667.gadam, reformas ieviesējs. 

Dzīvesgājums. Bija dievbijīgs un askētisks, darbojās arī kā baznīcas reformators. Šķelšanās bija viens no svarīgākajiem notikumiem tā laika baznīcas dzīvē.

1646.gadā N.Miņins ieradās Maskavā klostera darīšanās un tika stādīts 17 gadu vecā ķeizara Alekseja I Romānova priekšā. Valdniekam tik ļoti iepatikās Ņikitas prāta spējas, ka viņš to drīzi iecēla par Novospaskas klostera arhimandrītu Maskavā. Vēl pēc neilga laika viņš tika iecelts par Novgorodas metropolītu.

Nikona reformas (1653.-1660.g.). 1653.gadā Krievijas cara Alekseja I Romanova valdīšanas laikā patriarhs Nikons ar ķeizara atbalstu uzsāka pareizticīgās baznīcas ceremoniju reformu (1653.-1660.g.). Reformas mērķis bija likvidēt atšķirības starp krievu baznīcas grāmatām un rituāliem un grieķu tekstiem un rituālu praksi, tā bija seno krievu dievkalpojumu grāmatu izlabošana pēc iespiestajiem grieķu paraugiem.
Šķelšanās iegansts bija patriarha Nikona lēmums grozīt dažas pareizticības ceremonijas un izlabot baznīcas grāmatas pēc tā laika grieķu avotiem.
Rituālās izmaiņas:
1. Krusta mešana. Pirms Nikona reformām krievu pareizticīgie meta krustu ar 2 pirkstiem, bet viņš ieviesa krustīšanos ar trim, kā tai laikā krustījās Grieķijā. Šī izmaiņa tika uztverta īpaši negatīva kā Jēzu apvainojoša, jo tris pirksti līdzinās pigai.
2. Klanīšanās. Klanīties pēc reformas vajadzēja līdz jostas vietai, nevis lidz zemei, kā iepriekš.
3. Kristus vārda rakstība. Kristus vārdu pirms tam krieviski izrunāja un rakstīja ar vienu "i" - Isus un godināja tikai krustu ar 8 galiem. Nikons pavēlēja rakstīt Jisus un godināt krustu ar 6 galiem.
4. Aleluja skandināšana. Agrāk dziedāšanas laikā to piesauca divreiz, pa jaunam - trīs reizes.
5. Krusta gājiens. Tagad to gāja pretēji saules virzienam.

Jaunievedumi tika ieviesti visai drastiski un nepakļāvības gadījumā - ar spēku. Tika atņemtas vecās baznīcu grāmatas, svētbildes un citas svētlietas, bet pēc tam ticīgo klstbūtnē tās tika sadedzinātas. Jaunie rituāli visai tumsonigo ļaužu prātos radīja aizdomas, ka viņiem liek pieņemt jaunu ticību. Nepakļāvīgos sodīja fiziski.

Cilvēkus dikti satrauca Ticības simbola lūgšanas jēgas izmaiņa. Ja vecajā variantā par Dieva valstību tika runāts tagadnē, tad pēc jaunā parauga - pagātnē.

Šīs pārmaiņas nebija būtiskas, tomēr daļa garīdzniecības un liela daļa ticīgo nepieņēma jauninājumus (Nikona reformas), kas noveda pie baznīcas šķelšanās. Reformas noliedzējus sāka saukt par „šķeltniekiem” (raskoļņiki) un „vecticībniekiem” (staroobrjadci vai staroveri) – pareizticības senāko formu piekritējiem. Šī šķelšanās bija sava veida protests pret pastāvējušo un no jauna ievedamo kārtību baznīcā un valstī. Aiz reliģiskiem strīdiem un ceremonijām, par baznīcas grāmatām, par veco un jauno ticību slēpās politiska cīņa starp dažādām iedzīvotāju grupām. Par veco ceremoniju un vecās ticības saglabāšanu cīnījās bajāru pārstāvji, kas zaudēja savas privilēģijas, tirgotāji, kas nebija apmierinātiar valdības tirdzniecības politiku, kas bija labvēlīga ārzemju tirgotājiem, garīdzniecība, kam bija jācieš no patriarha Nikona patvaļas un tautas zemākie slāņi, kas cīnījās pret feodālo spaidu pastiprināšanos.

Ar laiku lielākā daļa vecticībnieku ar jauno kārtību samierinājās, tomēr daļa ne. Par pretošanos cara uzspiestajai ticībai vecticībniekus sāka nesaudzīgi vajāt un pat iznīcināt. Gadījās, ka tos pat ieslodzīja viņu dievnamos un sadedzināja dzīvus. Glābiņu meklējot, vecticībnieki devās daudzos virzienos, ieskaitot arī tagadējo Latvijas teritoriju.

Tapis skaidrs, ka Nikona reforma izraisīja nacionālu katastrofu valstī. Tie paši vēsturnieki arī izsaka domu, ka patiesais tās cēlonis bija tā laika ķeizara Alekseja I Romānova iecere kāpt Bizantijas tronī. Ķeizars sevi uzlūkoja ka visu pareizticīgo atbrīvotājs un apvienotājs - tie lielā mērā tolaik smaka turku jūgā. Tātad, iespējams, reliģiskā reforma Aleksejam I bija pirmais posms lielās Grieķu-Krievu Austreņu impērijas tapšanā. Arī pāvesta struktūras Romā piespēlēja šai krievu ķeizara vēlmē, tiesa, vēloties Krieviju katoliskot un kā tādu piesaistīt "krusta karam" pret Osmaņu impēriju. Aleksejam I atbilstoša rakstura vēstuli sūtīja Jeruzālemes patriarhs Paīsijs. Protams, Nikonam esot ķeizara galmā, viņš nevarēja nezināt par šādiem grandioziem plāniem. Visdrīzāk, viņš arī pats sevi iedomājās par potenciālo Vispārejo patriarhu.

Cīņa par varu pret valsti. Pēdējo reizi cīņa starp baznīcu un valsti uzliesmoja laikā, kad darbojās patriarhs Nikons. Viņš izvirzīja jautājumu par garīgās varas primātu pār laicīgo varu. Nikons teica: "Daudzkārt norādīts, ka garīdzniecība augstāka par valdīšanu: nevis no ķeizariem garīdznieku kārtu pieņemam, bet gan garīdzniecība svaida valdīšanai."
Lai Nikona uzskatiem par garīgo un laicīgo varu pretstatītu pretēju viedokli, ķeizars Aleksejs Mihailovičs lūdza Austreņu patriarhus, lai tie izšķir strīdu ar Nikonu. Atbildes, ko ķeizars saņēma no patriarhiem, nebija labvēlīgas Nikonam. Austreņu patriarhi paziņoja, ka pakļaušanās laicigai varai, tās priekšrakstu izpildīšana baznīcai ir likums.
1667.gadā notika Krievijas baznīcas Vietējais koncils, kurā piedalījās divi austreņu patriarhi un kurā tika atrasts samierināšanās ceļš - ķeizars ir pastāvīgs un neatkarīgs civilās pārvaldes lietās, bet patriarhs ir patstāvīgs un neatkarīgs baznīcas lietās. Tomēr ar šo formulu nebija atzīta baznīcas un valsts tiesību vienlīdzība. Faktiski baznīca ieņēma pakļautu stāvokli attiecībā pret ķeizara varu.
Patriarhu Nikonu 1667.gadā notiesāja par mēģinājumu pretstatīt sevi ķeizaram, un viņam atņēma amatu. 

Saites.
Krievu pareizticīgo baznīcas patriarhi (?-patlaban).