Dzimtbūšana
Angliski - serfdom, vāciski - Leibeigenschaft, franciski - servage, krieviski - крепостничество.
Eiropā ar dzimtbūšanu bija visai dažādi. Piemēram, Skandināvijas reģionā viduslaikos bija brīvie cilvēki bondi, kas, ar nelieliem izņēmumiem, visus viduslaikus tā arī nekļuva par dzimtcilvēkiem.
Dzimtbūšana Krievijā. 1707.-1709.gadu Bulavina sacelšanās tika apspiesta, izbēgušie zemnieki atgriezti to īpašniekiem un kazaku Donas apgabals zaudēja neatkarību. Tomēr tas bija visai spēcīgs trieciens dzimtbūtniecības sistēmai Krievijā.
Aleksandrs I un dzimtbūšana. Aleksandra I valdīšanas laikā nopietni tika izskatīta zemnieku brīvlaišanas iespēja, taču bija problēma - kā nodrošināt muižniecības atbalstu, to imperators uzskatīja par valsts varas pamatu.
1803.gadā Aleksandrs I izdeva pavēli par zemnieku atbrīvošanu no dzimtbūšanas par samaksu vai noteiktu klaušu izpildi - tā apmēram 47 000 zemnieku kļuva par brīvajiem arājiem.
Saskaņā ar grāfa Alekseja Arakčejeva (Алексей Аракчеев) izstrādātu projektu, ko viņš ķeizaram piedāvāja 1816.gadā, bija paredzēts izpirkt dzimtbūšanā esošos zemniekus ar valsts kases palīdzību, protams, pakāpeniski. Šis projekts netika realizēts.
Nikolajs I un dzimtbūšana. 1826.gada maija beigās Nikolajs I izdeva maifestu par dzimtbūšanas iekārtas neaizskaramību Krievijā. Jāatzīmē gan, ka pats imperators nemaz nebija dzimtbūšanas atbalstītājs un saprata, ka zemnieku atbrīvošana irr neizbēgama. Tomēr šis solis bija tieši pretējs viņa uzskatiem. Jau viņa priekšgājēja Aleksandra I valdīšanas laikā nopietni tika izskatīta zemnieku brīvlaišanas iespēja, taču bija problēma - kā nodrošināt muižniecības atbalstu, tom imperators uzskatīja par valsts varas pamatu. Tolaik grāfs Arakčejevs piedāvāja ar Valsts kases palīdzību pamazām izpirkt zemniekus no dzimtbūšanas, tomēr šis plāns netika realizēts. 9 gadus vēlāk Aleksandra I valdīšanas laika pašās beigās notika Dekabristu sacelšanās, baumas (reizēm pašas dīvainākās) par to izplatījās pa visu impēriju, tai skaitā arī zemnieku vidū. Zemnieki sāka apspriest savu brīvlaišanu, dumpoties, nemieri sākās Vologodas, Pleskavas, Smoļenskas. Kurskas u.c. guberņās jau Nikolaja I valdīšanas laikā. Pirmajā viņa valdīšanas gadā tādu dumpju bija 179 gabali. Protams, tās nebija gluži vēl sacelšanās, taču trešdaļā gadījumu nācās iesaistīt armiju.
Pēterpilī šī situācija sāka uztraukt. Tādēļ, lai situāciju padarītu mierīgāku, ķeizars izdeva manifestu par dzimtbūšanas iekārtas negrozāmību. Dokumenta nosaukums bija - "Par guberņās radušos zemnieku nepaklausību" ("О возникшем в губерниях неповиновении крестьян"). Par nepaklausību un baumu izplatīšanu zemniekiem bija paredzēts bargs sods. Tomēr nemieri nebeidzās. Jau augustā valdība izrīkojās sodīt likumpākāpējus ar kara tiesu palīdzību.
Vēlāk praktiski visu Nikolaja I valdīšanas laiku tika gatavoti plāni dzimtzemnieku brīvlaišanai. Tika izveidotas veselas 9 īpašas komitejas, kasnodarbojās ar šiem jautājumiem. Tomēr nekādi konkrēti rezultāti netika sasniegti. Lielu pretestību tam izrādīja muižnieki, bet ķeizars un augstākā ierēdnieciba nebija gatavi konfliktēt ar muižniecību. Tikām 1850.gadā 2/3 muižu un 2/3 muižām pierakstīto dzimtzemnieku bija ieķīlāti par aizņēmumiem, kas bija ņemti no valsts. Tas nozīmēja, ka varēja vienkārši veikt sava veida "nacionalizāciju."
Tomēr tiktāl lieta nenonāca un dzimtbūšanu atcēla jau Nikolaja I dēla Aleksandra II valdīšanas laikā.
Dzimtbūšanas iekārtu aizsargāja Krievijas Pareizticīgo baznīca. Dzimtbūšanas krišanas priekšvakarā Maskavas metropolīts Filarets sastādīja rakstu par lauku garīdzniecības uzdevumiem sakarā ar zemnieku revolucionāro rīcību: "Garīdznieku pastāvīgs pienākums ir pamācīt draudzes locekļus, lai viņi ievērotu uzticību ķeizaram un paklausību priekšniekiem, ko viņš iecēlis, lai nelokāmi un godprātīgi pildītu likumīgās klaušas un maksātu noteiktos nodokļus, lai meklētu aizstāvību un atvieglojumus likumīgā ceļā un pacietīgi gaidītu no priekšniecības rīkojumus par stāvokļa uzlabošanu."
Piemēram, sakarā ar zemnieku zvērisko piekaušanu pēc sacelšanās apspiešanas Bezdnas ciemā 1861.gadā Filarets rakstīja: "Ja valsts uzskatīs par nenovēršamu dažos gadījumos lietot miesas sodu, kristietība nenosodīs šo stingrību." Filaretam, kurš cītīgi centās pierādīt "dzimtbūšanas svētumu," ķeizrs Aleksandrs II uzdeva sastādīt manifestu, kas zemniekus aicināja pateikties valdībai par dzimtbūšanas atcelšanu.
Raksti.
Dzimtsbūšana Latvijā. Historia.lv.
Saites.
Feodālisms un feodāļi.
