Svētais vakarēdiens, eiharistija
Eucharistia - "pateicība" (grieķu val.).
Galvenais kristiešu sakraments - pateicības lūgsna kristiešu svētā vakarēdiena elementu (maizes, vīna) iesvētīšanā; iesvētītā dievmaize un vīns; pats dievgalda sakraments, vakarēdiena svinēšana.
Vēsture. Uzskata, ka kristiešu svētā vakarēdiena rituāla saknes meklējamas senajā totēma ēšanas rituālā, iespējams, pat asiņainajos cilvēku upurēšanas rituālos. Svētajā vakarēdienā atspoguļojas pirmatnējais priekšstats, ka, apēdot kādas būtnes gaļu, cilvēks iegūst tās īpašības. Sirmā senatnē cilvēki ticēja, ka apēdot godināmā dzīvnieka miesas, var savienoties ar dievišķo būtību.
Svēto vakardienu ar cilvēkveidīgā dieva miesām visbiežāk baudīja, apēdot vai nu no mīklas izveidotu šās dievības attēlu, vai arī pašu to cilvēku, kurā esot iemājojis Dievs. Senajā Grieķijā un Romā šī dievību ēšana ieguva vieglāku formu - dievus sāka ēst maizes un vīna veidā.
Vēsturiski zināms, ka Svētā vakarēdiena rituāls pārņemts no pagānu mistērijām, piemēram, mitraisma. Kristīgajā rituālā saglabājušās daudzas pēdas no seno pagānu upurēšanas.
No XII gs. katoļi Svētā vakarēdiena sakramentā sāka lietot dievmaizītes.
Izdarot eiharistijas sakramentu, baznīcā uz altāra galda uzklāj antiminsu.
Katoļu vakarēdiens. Katoļi no XII gs. Svētā vakarēdiena sakramentā sāka lietot dievmaizītes.
Priesteris ņem dievmaizīti no maza "upuraltāra" galdiņa, kas atrodas altārī, un no tā ar "šķēpu" izgriež kubu, ko sauc par "jēru," pie kam saka: "Kā avs tiek vesta upurēšanai." Viņš sagriež "jēru" četrās daļās, teikdams: "Tiek upurēts Dieva jērs," - un izdur tam cauri "šķēpu."
Baudot svēto vakarēdienu ar "Kristus miesu," katoļi apēd hostiju - nelielu dievmaizīti, ko izgatavo no neraudzētas mīklas, bet katoļu baznīcā vīnu sniedz tikai garīdzniekiem. Baznīcas kalpi uzskata to par Dieva "iemiesojumu," kas spēj darīt brīnumus.
Pareizticīgo vakarēdiens. Pareizticīgie kā dievmaizīti gatavo prosforu - mazu bulciņu, kas izgatavota no raudzētas mīklas un vīnu.
Svēto vakarēdienu bauda dievkalpojuma, tā dēvētās liturģijas laikā. Protestantisms kā sakramentus atzīst tikai kristību un svēto vakarēdienu, pie tam protestantismā svētā vakarēdienā sniedz tikai maizi un vīnu visiem ticīgajiem.
Reformātu baznīcās svētajā vakarēdienā izmanto parastu maizi.
Luterāņu vakarēdiens. Luterāņi atzīst svēto vakarēdienu par vienu no diviem sakramentiem (otrs atzītais ir kristības), pie kam svētā vakarēdiena sakramentu luterāņi tulko savdabīgi. Noraidot katoļu un pareizticīgo mācību, ka maize un vīns svētajā vakarēdienā pārvēršas par Kriestus miesas un asins būtību, luterāņi tomēr atzīst (atšķirībā no cvingliānisma un kalvinisma) Kristus miesas un asins reālo klātbūtni svētajā vakarēdienā tā baudīšanas momentā. "Vienprātības formula" runā par "noslēpumainu miesas un maizes savienošanos to patiesajā veidā." "Augsburgas konfesijā" teikts: "Kristus patiesā miesa un asins tiešām ir klāt svētajā vakarēdienā maizes un vīna veidā, un tās tiek izsniegtas un saņemtas."
Svētais vakarēdiens baptistiem. To sauc par maizes laušanu. Tā notiek, pieminot tā saukto Kristus svēto vakarēdienu. Visi klātesošie, pildot šo ceremoniju, apēd prezbitera izsniegtos maizes kumosiņus un uzdzer atšķaidītu vīnu no kopējas bļodas vai kausa. Pēc tam visi saskūpstās. Skūpstīšanās ceremonija simbolizē "brālību iekš Kristus."
Attēlojumi.
Priscillas katakombu freskā.
Davinči glezna "Svētais vakarēdiens."
