Aliens

Pēteris I (1689.-1725.g.)

Krieviski - Пётр I Великий. Turcijā viņu sauca par Pēteri Trako.
Krievijas ķeizars no 1689.gada, bet jau 1671.gadā pasludinājis sevi par Krievijas imperatoru un valdījis līdz 1725.gadam. Krievijas reformators, ieviesis Krievijā jaunu pārvaldes sistēmu un eiropeiskas tradīcijas.

Radniecība. Māte – Natālija (Наталья Кирилловна).
Tēvs – ķeizara Alekseja I Mihailoviča jaunākais dēls.
Gruzīniem ir versija, ka tas īstenībā ir gruzīnu ķēniņš Iraklijs, kas tolaik viesojies Maskavā.
Brālis -  Ivans V.
Pirmā sieva – Eidokija Lopuhina (Евдокия Лопухинa), laulībā ar Pēteri 1689.-1698.g. Pēteris ar viņu salaulājās 1689.gada februāra sākumā piemaskavas Preobraženskas pils baznīcā. Eidokija (19) bija par trim gadiem vecāka par Pēteri (16). Sievu Pēterim bez viņa paša līdzdalības bija izvēlējusies māte Natālija. Izvēle bija politiska, jo bija gaidāma cīņa par varu valstī. Pēteris, kas formāli bija ķeizars, tomēr realitātē tāds nebija, jo valstī valdīja Sofija, kas negrasījās atteikties no varas. Māte uzskatīja, ka Lopuhinu dzimta varētu būt nozīmīgi sabiedrotie cīņā par varu. Šī bija daudzskaitlīga muižnieku dzimta, taču visai trūcīga. Bez tam kāzas pastiprināja Pētera I kā valdnieka leģimitāti, jo precēts cilvēks tika uzskatīts par pilngadīgu. Sākumā laulātie draugi sadzīvoja visai labi un attiecības starp tiem bija labas. Savstarpējās vēstulēs abi dēvējās par "Petrušku" un "Duņku." Labās attiecības turpinājušās gadu (pēc laikabiedra Kurakina - Петр Борис Куракин apgalvojuma, kas bija precējies ar Evdokijas māsu Kseniju). Pēc Kurakina domām saticība bijusi, jo Eidokija "necila prāta un tikumiem nelīdzīga savam laulenim" ("ума посреднего и нравом не сходная к своему супругу"). Tomēr pamazām vedeklā vīlusies arī Pētera māte, jo Eidokija, viņasprāt, izrādījusies stūrgalvīga un patstāvīga. Tā nu līdz ar vedeklu "zem sitiena" izrādījās visa Lopuhinu dzimta. Un atkal pēc Kurakina vārdiem, tie visai ātri pret sevi noskaņojuši galma ļaudis, jo bijuši "ļauni ļaudis," kā arī "pašu zemāko prātu." Formāli laulība noturējās līdz 1698.gadam, kad Eidokiju pret viņas pašas gribu nosūtīja mūķenēs (krieviski - была пострижена в монахини).
No šīs pirmās laulības bija trīs dēli – Aleksejs, Aleksandrs un Pāvils. Aleksandrs un Pāvils gandrīz uzreiz nomira, tikai Aleksejs nodzīvoja līdz pilngadībai.
Otrā sieva – Marta Skavronska (1684.-1727.g.) (Марта Скавронская, vēlāk - Екатерина Алексеевна), Ernsta Glika audžumeita un vēlākā cariene Katrīna I. Laulībā ar Pēteri 1712.-1725.g.
Bērni no pirmās laulības - 1690.gadā Eidokija dzemdāja pirmdzimto Alekseju. Pēc tam piedzima Aleksandrs un Pāvils, bet tie gandrīz uzreiz nomira. Arī Aleksejs bija ļoti slimīgs, tādēļ māte to dikti uzpasēja.
Bērni no otrās laulības – Anna, Elizabete un Pēteris (dz.1715.g.).

Dzīvesgājums. Dzimis 1672.gadā.
Krievijas atmodas un krievu tautiskās pašapzināšanās laiks, Pēterpils uzcelšana uz ingru un latgaļu kauliem, apkaujot aborigēnus visnežēlīgākajā veidā.

1689.gada 17.aprīlī krievu cars Pēteris I valsts modernizācijas reformu rezultātā ieviesa tā saucamo "bārdas nodokli." Pilsētnieki drīkstēja nēsāt bārdu tikai nomaksājot nodokli 50 rubļu gadā. Savukārt zemnieki drīkstēja bārdu nēsāt savā sādžā, taču, ierodoties pilsētā, ik reizi bija jāmaksā kapeika.
Ar savu drauģeli Menšikovu skraidīja pie vāciešiem, pīpēja tabaku un lūrēja uz pusplikajām vācietēm.
Pirmo sievu Pēterim I atrada māte un to 17 gados 1689.gada vasarā apprecināja ar pirmo sievu – Eidokiju Lopuhinu.
Mēnesi pēc kāzām Pēteris I aizbrauca uz Pļeščevas ezeru mācīties kuģubūvi.

Kāpšana tronī (1689.g.). 1689.gadā atkal jauns strēļu dumpis, kura laikā māte ar grūtībām izglāba dēla dzīvību - Pēteris patvērās Troicas Sergeja klosterī. Pēc dumpja sagrāves, tā vadoņi tika sodīti ar nāvi, Sofiju izsūtīja trimdā. Pēteris I kļuva par pilntiesīgu caru.
Vienlaikus ar to atsvešinājās no sievas un gandrīz vairs ar to neredzējās. 1690.gadā Eidokija dzemdāja pirmdzimto Alekseju. Pēc tam piedzima Aleksandrs un Pāvils, bet tie gandrīz uzreiz nomira. Arī Aleksejs bija ļoti slimīgs, tādēļ māte to dikti uzpasēja.
Tikmēr Pēteris I kopā ar Meņšikovu un šveicieti Lefortu dzerstījās pa vācu kvartālu. Tur viņš salaida ar brūti – vācu vīndara meitu Annu Monsu, ar ko vadīja laiku.

Pēteris I un doktors Lestoks. Franču ārsts, kas, iestājies krievu dienestā, visai ātri iermantoja cara Pētera I labvēlību. Pēc kāda laika tas sastrīdējās ar Pētera I ākstu - Janu Lakostu un ar cara pavēli izraidīts trimdā uz Kazaņu. Atgriezās Maskavā tikai pēc Pētera I nāves ar Katrīnas I atļauju.

Azovas karagājiens (1698.g.). Uzvarošs.

"Lielā sūtniecība" (1697.-1699.g.). Savā pirmajā ārzemju ceļojumā, kas vēsturē iegāja ar nosaukumu "Lielā sūtniecība," Pēteris I 2 gadu laikā apmeklēja Livoniju, Kurzemi, Brandenburgu, Austriju, Holandi un Angliju. 1697.gadā inkognito uzturējās Liepājā, namiņā, ko tagad dēvē par Pētera I namiņu.
1697.gadā devās uz Eiropu un uzdeva tēvocim Ļevam Nariškinam nokārtot laulību šķiršanu. Tomēr patriarhi iestājās pret šķiršanos un arī nosodīja cara draudzību ar „basurmaņiem.” 
Pēteris I visur mācījās no rietumu amatniekiem un vervēja tos darbā. Nezin kādēļ dikti jaunajam caram neiepatikās jezuīti, kuriem viņš neļāva iebraukt Krievijā.
Tad notika jauns strēļu dumpis, kuru apspieda ar lielu nežēlību. Strēļus nonāvēja veseliem simtiem. Pie reizes tika vaļa arī no apnikušās sievas – to izveda uz Pokrovas klosteri Suzdaļā. Tai līdzi devās gandrīz visi Lopuhini.
Pabijis Eiropā, Pēteris I sāka aktīvi ieviest Krievijā Rietumu tikumus. Bajāriem lika cirpt bārdas, pat ar varu. Sievietēm – valkāt eiropeiskus apģērbus. Klīda pat baumas, ka viņš pārgājis luterticībā. Tas tautā vairoja nepatiku pret caru un līdzjūtību pret viņa pamesto sievu.

Reformas. Pēteris I savas valdīšanas laika ieviesa daudz reformu, kas skāra praktiski visas valts ekonomiskās un sabiedriskās dzīves jomas.

Teritoriālā reforma. To Pēteris I uzsāka 1708.gada decembra beigās, pāraiņām bija izteikti utilitārs raksturs. Zināmā mēŗā šai reformai bija piespiedu raksturs - Krievija veda smagu karu ar Zviedriju. Pirms reformas Krievija administratīvi bija sadalīta vairākos simtos pagastu - tās bija diezgan mazas teritoriālas vienības un pārvaldīt tādas bija sarežģīti pat miera laikā. Kara laikā kļuva vēl grūtāk, jo runa gāja par nodokļu un nodevu efektīvu ievākšanu, bet nauda bija vajadzīga kara tēriņiem: flotes būvniecībai, armijas apbruņošanai. Tāpat administratīvais sadalījums bija būtisks rekrutēšanas procesā, kur nu vēl strādnieku savākšanai jaunās Pēterpils celtniecībai.
Tā 1708.gada 29.decembrī Pēteris I parakstīja pavēli, saskaņā ar kuru tika nodibinātas 8 guberņas: Maskavas, Ingermanlandes (vēlāk pārdēvēta par Sanktpēterburgas), Kijevas, Smoļenskas, Arhangelogorodas, Kazaņas, Azovas un Sibīrijas. Guberņu sastāvā tika iekļauti iepriekšējie pagasti, visvairāk to izrādījās Azovas guberņā - veseli 77.Guberņu vadībā tika nozīmētas personas, par kurām nebija šaubu viņu uzticībā - kā piemēram, Aleksandrs Meņšikovs kā Ingermanlandes gubernators.
Praktiski visie nozīmētajiem gubernatoriem bija militāra pieredze. Pirmā laika galvenā funkcija viņiem bija nodevu un nodokļu ievākšana kara vajadzībām, rekrūšu un strādnieku piegāde. Par "plāna" neizpildi gubernatoru "sita ar rubli" - soda naudas viņam vajadzēja piemaksāt no savas kabatas. Skaidrs, ka tāda sistēma pavēra ceļu varas ļaunprātīgai izmantošanai. Guberņu labiekārtošana un ekonomiskā attīstība gan palika novārtā, jo tas nebija gubernatoru tiešais pienākums. Bez tam, to nemaz nebija viegli izdarīt, jo guberņu teritorijas bija milzīgas. Zināmu pozitīvu lomu jaunais administratīvais iedalījums tomēr Ziemeļu kara laikā krieviem nospēlēja.

Valsts pārvaldes reforma. To Pēteris I uzsāka 1719.gadā, par pamatu ņemdams Zviedrijas modeli.

1720.gadā Pēteris I nosūtīja ekspedīciju uz Ararata kalnu meklēt Noāsa šķirstu.

Ziemeļu kara laikā (1699.-1721.g.). 1700.gada augustā arī krievu cars (kopā ar dāņiem un poļiem) Pēteris I pieteica karu Zviedrijai, un krievu karaspēks uzbruka Igaunijai, aplenca Narvu. Tomēr karš Pēterim I sākās neveiksmīgi, jo rudenī jaunais zviedru karalis Kārlis XII ar saviem izlases spēkiem devās uz Igauniju un negaidītā uzbrukumā pārsteidza un sakāva trīs reizes lielāko Pētera I armiju kaujā pie Narvas 30.novembrī. Pats Pēteris I Narvu tika atstājis tikai dienu iepriekš, uzskatīdams, ka krievu uzvara ir nenovēršama. Tika zaudēti visi munīcijas, artilērijas un šaujamieroču krājumi, uz nenoteiktu laiku bija jāatliek Narvas ieņemšana. Tomēr zviedri neizmantoja uzvaru, atkāpās un pārziemoja Igaunijā.
Kurzemē zviedru karalis pieņēma lēmumu tūlīt neuzbrukt Krievijai, bet sākumā vērsties pret Poliju-Lietuvu. Kārļa plānos vispirms bija gāzt Polijas karali Augustu II Stipro (vienlaicīgi arī saksijas kūrfirstu) un pēc tam ar poļiem kā sabiedrotajiem uzbrukt Krievijai.
Pēc sakāves pie Narvas 1700.gadā krievu ķeizars Pēteris I nolēma savu uzmanību no Baltijas pievērst Ingermanlandei - t.i. zemēm Ņevas krastos. Zviedriem šeit bija visai stipras pozīcijas - tie balstījās uz Noteburgas cietoksni (krievu Oreška - Орешек) un Nīenšanci. Šo cietokšņu garnizoni nebija diez ko lieli - no 450 līdz 600 karavīriem. Taču nocietinājumi gan bija izbūvēti un ierīkoti pēc to laiku labākajiem paraugiem, apgādāti ar artilēriju. To ieņemšana nebija vienkāršs uzdevums.
Vispār Pēteris I plānoja uzbrukt Noteburgai jau 1702.gadā - viņam bija plāns to izdarīt ziemā pa ledu, tomēr visai ātri saprata, ka nepagūs sagatavoties. Bija jāsagatavo armija pēc sakāves pie Narvas. Tāpat bija jāizpēta zviedru iespējas pievilkt papildspēkus no Baltijas un Vīborgas. Visam tam arī bija veltītas krievu karaspēka darbībai 1702.gada pavasarī-vasarā un uzdevums tika izpildīts, jo zviedri iespēja pievilkt Noteburgā tikai 50 cilvēku papildspēkus.
1702.gada septembra beigās krievu armija apsēda Noteburgu. Neskatoties uz nospiedošo pārsvaru - 12 500 krievu pret 450 zviedriem - krieviem klājās grūti. Piemēram, pēc vairāku dienu nepārtrauktas apšaudes visa krievu artilērija kļuva nederīga. Tas notika sliktas artilēristu apmācības dēļ.
Izsist robu nocietinājumos tā arī neizdevās, tomēr 22.septembrī Pēteris pavēlēja doties uzbrukumā. Niknas cīņas iznākumā zviedri kapitulēja, Pēteris I ļāva tiem aiziet uz Narvu. Krievu zaudējumi bija gandrīz 2000 cilvēku. Bez tam uzbrukuma laikā tika fiksēta karavīru bēgšana no kaujas lauka. Par to vainīgos sodīja, dažus cilvēkus no Semjonovas un Preobraženskas pulkiem - ar nāvi. Zviedriem krita un tika ievainoti 367 cilvēki.
Tomēr pats Pēteris I ar šo uzvaru ļoti lepojās. Cietoksni pārdēvēja par Šliselburgu un ķeizars pats tajā vairākas reizes svinēja Noteburgas ieņemšanu.
Tikmēr krieviem bija iespēja atgūties un sakopot jaunus spēkus. Kad Kārlis XII atstāja Livoniju, tur palika ievērojami, bet sadrumstaloti zviedru spēki. Krievu ģenerālis Boriss Šeremetjevs uzvarēja zviedru galvenos spēkus 1702.gadā, un Vidzeme palika neaizsargāta. Lai iznīcinātu zviedru apgādes bāzi, cars deva pavēli Vidzemē lietot „izdedzinātās zemes” taktiku. Jau pēc kāda gada Šeremetjevs varēja ziņot caram, ka liels lopu daudzums un 12 000 civilgūstekņu aizvesti uz Krieviju. Ar īsākiem pārtraukumiem postīšana turpinājās arī nākamajos gados.
1703.gadā Pēteris I dibināja Pēterpili. Pirmā uzceltā celtne bija Petropavlovskas cietoksnis.
Narvas ieņemšana (1704.g.). 1704.gada jūnijā Pētera I karaspēks nānāca līdz Narvai, kuru krievu ķeizars sākumā mēģināja ieņemt ar viltību - "maskarādi." Krieviem kļuva arī zināms, ka no Rēveles (tālaika Tallina) zviedru Narvas garnizonam palīgā dodas spēcīga kaujas vienība ģenerālmajora Volmāra Šlipenbaha vadībā. Tāpēc Pēteris I izplānoja viltību - lai netērētu laiku aplenkumam, divi krievu pulki - Semjonovas un Ingermanlandes, kā arī divi dragūnu pulki (kavalērijas strēlnieki) tika parģērbti zilajos zviedru mundieros. Tiem bija jāspēlē palīgā nākošās Šlipenbaha vienības loma.
Viltuszviedru korpuss ar pašu Pēteri I priekšgalā nonāca pie Narvas un tam "uzbruka" krievu armija Aleksandra Meņšikova vadībā. Narvas garnizona komandieri noticēja, ka zviedri tikušies kaujā ar krieviem un no cietokšņa palīgā savējiem izsūtīja spēcīgu karaspēka vienību no 800 kājniekiem un 150 kavalēristiem - tā bija gandrīz 1/3 daļa garnizona.
Pilnā mērā rezlizēt savu viltību Pēterim I tomēr neizdevās, jo zviedri saprata, ka tiek mānīti. Tādēļ zviedriem izdevās atkāpties cietoksnī vēl pirms krievi viņus atgrieza no tā. Tomēr, pat neskatoties uz to, vienība cieta smagus zaudējumus - tika iznīcināta gandrīz visa zviedru izsūtītā kavalērija, vairāki virsnieki tika sagūstīti. Tādejādi "maskarāde" nedeva cerētos rezultātus un krieviem nācās ķerties pie īsta aplenkuma. Tas noveda pie tā, ka Narva krita tikai 1704.gada augustā.

Iebrukums Livonijā. 1704.gada beigās krievu kontrolē bija visa Vidzeme un Igaunija, izņemot nocietinātās pilsētas Rīgu, Daugavgrīvu, Pērnavu un Tallinu.
1705.gada pavasarī Šeremetjevs ar 25 000 vīru lielu karaspēku iebruka Kurzemē, kur augusta beigās ieradās pats cars Pēteris I ar papildspēkiem. Krievi turpināja sistemātiski postīt Vidzemi un Igauniju un kavēt zemniekus lauku darbos.

Sadarbība ar sakšiem. Pēc tam, kad Kārlis XII bija sakāvis Dāniju, sakāvis Pēteri I pie Narvas, viņš nolēma gāzt no Polijas troņa Augustu II Stipro. Vairākās kaujās sakši tika sakauti un Pēteris I palīgos nosūtīja krievu karaspēku - tas līdzēja sakšiem vēl kādu laiku pretoties krieviem. Tomēr 1704.gadā zviedri ieņēma Varšavu un vēlāk iebruka jau Saksijā - tā piespieda Augustu II Stipro noslēgt miera līgumu 1706.gada 24.septembrī, tā zaudējot Polijas-Lietuvas troni. Augusts II Stiprais miera līgumu ar zviedriem noslēdza slepus no Pētera I un vēl kādu laiku veda divkosīgu politisko spēli. Vēl mēnesi (oktobrī?) pēc miera noslēgšanas sakši palīdzēja krievu karaspēkam sakaut zviedrus kaujā pie Kališas. To uzzinājis, Kārlis XII pavēlēja publiskot miera līguma nosacījumus un piedraudēja Augustam II atņemt visus viņa īpašumus.
Pēc zviedru sakāves pie Poltavas 1709.gadā, Augusts II atkal sāka uzstāties kā Polijas-Lietuvas karalis un atjaunoja karadarbību pret zviedriem. Viņš paziņoja noslēgtā miera līgumu par spēkā neesošu un noslēdza jaunu savienību ar Pēteri I, kas palīdzēja viņam atjaunoties Polijas-Lietuvas tronī. 1713.gadā viņš ar krievu palīdzību ieņēma Štetīnu.

1709.gadā uzvarēja zviedru karali Kārli XII kaujā pie Poltavas (Ukraina).
Pēc kaujas pie Poltavas 1709.gadā cars deva pavēli aplenkt Rīgu. Krievu nometnē Daugavas kreisajā krastā ieradās arī cars, un 1709.gada novembrī tika raidīts pirmais šāviens uz aplenkto pilsētu. Apšaude turpinājās visu ziemu, bet pēdējās 8 nedēļas pirms kapitulācijas – gan dienu, gan nakti. Maijā bēgļu pārpildītajā pilsētā izcēlās mēris. Kad aizstāvju skaits no 11 000 bija sarucis līdz 5000 vīriem, ģenerālgubernators Nils Strembergs (Nils Strōmberg) nolēma padoties. 1710.gada 14.jūlijā Rīga kapitulēja.
1710.gada 25.jūlijā Rīgas pilsētas tēvi Rātslaukumā deva uzticības zvērestu krievu caram Pēterim I.
1713.gada 28.jūlijā ar Pētera I pavēli nodibināja Vidzemes guberņu. Pēc uzvaras pār zviedriem pieņēma titulu "imperators."

Pētera I nostiprināšanās pie Baltijas jūras. Pēc zviedru sakāves pie Poltavas, Augusts II atkal sāka uzstāties kā Polijas-Lietuvas karalis. Tomēr Pētera I politika Vidzemē un Igaunijā radīja viņā aizdomas par krievu nākotnes plāniem. Lai maldinātu Augustu II, Pēteris I vienmēr no jauna apgalvoja, ka alianses līgums tiks izpildīts un Livoniju atdos poļiem. Bet patiesībā krievi tur bija ieradušies uz palikšanu.
Jau 1710.gada janvārī cars pavēlēja muižniekiem sasaukt landtāgu, lai apspriestu padošanās noteikumus. Pēc Rīgas krišanas bruņniecība ar landtāga starpniecību lūdza, lai Vidzeme tiktu iekļauta Krievijā, pieņemot, ka cars garantēs arī tā sauktās Sigismunda Augusta privilēģijas un visas citas muižniecības privilēģijas. Jautājums par Sigismunda Augusta muižniecības privilēģijām bija pretrunīgs: Zviedrija tās nebija atzinusi tāpēc, ka Vidzemes muižniecība nebija varējusi uzrādīt privilēģiju oriģināldokumentu. Pēteris I gan nebija tik sīkumains: viņš piekrita visām bruņniecības plašajām prasībām un līdz ar to nodrošināja sev Vidzemes muižniecības nedalītu atbalstu.
1710.gada rudenī – pirms vēl bija beidzies karš ar Zviedriju – Vidzemes pievienošana Krievijai bija jau noticis fakts. Augusts II jutās piekrāpts, bet Pēteris I atsaucās uz „Vidzemes muižniecības brīvo gribu.” Vidzeme un Igaunija kļuva par autonomu provinci, kurā muižniecība bija vienīgā iedzīvotāju kategorija ar politiskām tiesībām. Muižniecības landtāgs kļuva par provinces augstāko politisko orgānu, vācu valoda tika paturēta par pārvaldes un tiesu valodu, dālderis palika kā maksāšanas līdzeklis. Cars Pēteris I lauza līgumu ar Augustu par Livonijas nākotni. Soli pa solim tika ierobežotas Rīgas senās privilēģijas. Turpretī Vidzemes muižniecība varēja rēķināties ar plašu cara labvēlību visos jautājumos.

Prutas karagājiens (1711.g.).  Zviedru sakāves iedvesmots krievu ķeizars Pēteris I izplānoja karagājienu pret turkiem. Šis Prutas karagājiens bija pavisam neveiksmīgs un Pēteris I ar visu savu armiju gandrīz vai krita gūstā. Tomēr sarunu rezultātā turki to palaida brīvībā. Viena no krievu apņemšanām bija netraucēt zviedru karaļa Kārļa XII atgriešanos Zviedrījā, kas arī notika.

1717.gadā Pēteris I kļuva par Francijas Zinātņu akadēmijas locekli.

Pēteris - imperators. Pasludināja sevi par imperatoru 1921.gadā.

Pēteris - krievu flotes radītājs. Pēteris I pie Arhangeļskas lika ierīkot Solombalas kuģu būvētavu (Соломбальскaя верфь) laikā, kad centās izveidot Krievijas kara floti. Savas darbības beigu posmā pats to arī lika slēgt.

1722.gadu uzskata par krievu ceļu tīkla sistemātiskas izbūves sākumu, kad ķeizara Pētera I valdīšanas laikā sāka būvēt Pēterpils-Maskavas grunts ceļu.

Persijas karagājieni (1722.-1723.g.). Uzvaroši. XVIII gs. situācija Kaukāzā sāka mainīties, galvenokārt tas notika Persijas iekšējās nestabilitātes dēļ - impērija sāka sadalīties. Krievijā turpretim ķeizars Pēteris I sāka veikt progresīvas reformas, notika pirmie Persijas karagājieni - viņš gribēj nodrošināt drošu krievu tirdzniecību Kaspijā un Astrahaņā (tobrīd Astrahaņas tirdzniecība sastādīja 5-6% Krievijas tirdzniecības apgrozījuma).
1722.gada vasarā krievu ķeizars Pēteris I devās savā Persijas karagājienā, kas krievu vēsturē pazīstams kā Persijas karagājiens (Персидский поход). Kā pirmā viņa ceļā gadījās Endirejas valsts, kas atradās mūsdeinu Dagestānas teritorijā. Šī valsts krieviem bija labi zināma, jo vēl XVI gs. beigās krievi vairākkārt prt to bija rīkojuši karagājienus. 1605.gadā Endirejas ķēniņš krievus bija sakāvis Šurozeņas upes iztekā (Dagestānas ZA).
Karagājiena laikā pie Pētera I vērsās vairāki dagestāniešu valdnieciņi ar lūgumu pieņemt Krievijas pavalstniecībā. Tomēr Endirejas valsts gatavojās karam. Pēteris I uzdeva brigadierim Veterani (Ветерани) ieņemt valsts galvaspilsētu - apdzīvoto vietu Enderi (krievi to sauca par "Andrejeva sādžu" - "Андрееву деревню"). Pirmais ieņemšanas mēģinājums izgāzās - kumiki un čečeni uzbruka Veterani vienībai. Pats brigadieris, spriežot pēc visa, apjuka un nespēja mērķtiecīgi izrīkot viņam uzticēto karaspēku. Tādēļ vienība cieta lielus zaudējumus.
Pēcāk kaujas vietā ieradās vēl viena krievu vienība pulkveža Naumova (Наумов) vadībā un Enderi tika ieņemti triecienā. Saņēmis ziņu par Enderu krišanu, Pēteris I iesākumā nopriecājās, tomēr kļuva negants, uzzinājis visus cīņas apstākļus. Zaudējumi izrādījās pārāk lieli, pie tam karagājiens tikko bija sācies.
Ar to sadursmes nebeidzās. 1723.gadā Endirejas valstij pēc Pētera I pavēles uzbruka kalmiki. Pēc šī uzbrukuma kādreiz stiprā un plaukstošā Dagestānas valsts nonāca panīkumā.

Tieksme uz Indiju. Krievu flote tikko bija parādījusies, bet Pēteris I jau sapņoja par kuģojumiem uz tālām zemēm. Karos pret Zviedriju Pēteris I visai ātri apguva kuģošanu Baltijas jūrā. Drīzumā krievu jūrniekiem visai parasti kļuva jau burājumi uz Angliju un Holandi, kur krievu flotei klāt vēl tika piepirkti kuģi. Pētera I valdīšanas laikā krievi veica nopietnus mēģinājumus atklāt sev ceļu uz Indiju. Viens šāds mēģinājums beidzās traģiski - 1717.gadā Hivas hanistē gāja bojā poručika Aleksandra Bekoviča-Čerkaska (Александр Бекович-Черкасский) ekspedīcija. Šī neveikme neapturēja Pēteri I un drīzi tika noorganizēta Austrumu ekspedīcija (Ориентальная экспедиция) ar itāli Florio Beneveni vadībā. Ekspedīcija aiztika līdz Buhāras hanistei, tomēr tālāk tikt nespēja. Tad radās ideja sasniegt Indiju pa jūru. Sākumā tika plānots krievu kuģus sūtīt uz Madagaskaru, lai tur radītu bāzi tālākai reģiona apguvei.

Šafīrova krišana nežēlastībā. 1723.gada sākumā Meņšikovs dāvinājumā saņēma Počolas (Почеп, tagad Brjanskas apgabalā) pilsētu. Meņšikovam ar to likās par maz un viņš pavēlēja piemērīt klāt uzdāvinātajām zemēm vēl vairākus zemes gabalus. Pret to iebilda vietējie kazaki, vairākus cilvēkus ieslodzīja aiz restēm.
Šo patvaļu nolēma atmaskot viens no spējīgākajiem Pētera I diplomātiem - barons Pjotrs Šafīrovs (Пётр Павлович Шафиров). pats Pēteris I viņam uzticēja daudz svarīgu darbu, kurus tas paveica spīdoši. Kā jau daudziem, arī Šafirovam bija nelabvēļi, arī pats viņš ne pārāk ieredzēja daudzus no Pētera I apkārtnes.
Šafirovs apgalvoja, ka A.Meņšikovam palīdzēja arī pulkvedis Bogdans Skorņakovs-Pisarevs (Богдан Скорняков-Писарев), oberprokurora Grigorija Skorņakova-Pisareva (Григорий Скорняков-Писарев) brālis, tātad iemantoja vēl vienu ienaidnieku. Par atbildi oberprokurors apsūdzēja Šafīrova brāli valsts apzagšanā. Papildus vēl pažēlojās it kā diplomāts dzērumā būtu mēģinājis viņu nodurt ar rapieri. Šafīrovs iepriekš bija vadījis pasta iestādi, par kuras izzagšanu arī tika apsūdzēts. Kad viņa lietu izskatīja valdības senātā, Šafīrovs atteicās pamest sēžu zāli un ņēmās strīdēties ar pašu kņazu A.Meņšikovu. Galu galā Šafīrovam atņēma titulus, amatus un muižas. Vēl vairāk - viņam piesprieda nāvessodu, ko Pēteris I nomainīja ar izsūtījumu Sibīrijā. Traki, bet par sodu maiņu Šafīrovam paziņoja tikai tad, kad viņš jau bija atvests uz ešafotu.
Līdz Sibīrijai tomēr Šafīrovs nenobrauca - viņam tika atļauts apmesties Ņižņijnovgorodā. Pēc Katrīnas I kāpšanas tronī jaunā ķeizariene atsauca viņu no trimdas un uzdeva sastādīt Pētera I valdīšanas vēsturi. Ķeizarienes Annas valdīšanas laikā Šafīrovs ne reizi vien izpildīja svarīgus uzdevumus Krievijas impērijas interesēs. 

Neveiksmīgā ekspedīcija uz Madagaskaru (1723.g.). 1723.gada decembrī krievu ķeizars Pēteris I nosūtīja slepenu instrukciju viceadmirālim Daniēlam Jakobam Vilsteram. Tajā tika piedāvāts apbraukt Skotiju un Īriju, visādi izvairīties satikšanos ar britu floti un doties tālāk apkārt Āfrikai. Pēteris I pat neprecizēja, kas tad ir Vilstera ekspedīcijas gala mērķis, tika vien atzīmēts, ka viceadmirālim jāpaziņoto zemju ķēniņiem, ka krievi ieradušies draudzības vizītē un jāuzaicina uz Krieviju. Tomēr runa gāja par Madagaskaru. Pēteris I bija dzirdējis, ka turienes ķēniņš vēloties nodibināt diplomātiskās attiecības ar Eiropas valstīm, un nolēma visus apsteigt. Tādā veidā varētu arī nodibināt krievu flotes bāzi Indijas okeānā, nodibināt arī sakarus ar Indiju.
Patiesībā, šīs baumas Pēterim I pastāstīja pats Vilsters, dāņu jūrasbraucējs. Iesākumā viņš bija dienējis Dānijas flotē, pēcāk dienējis pie zviedriem un karojis pret krieviem Lielajā Ziemeļu karā. Zviedru dienesta laikā Vilsters uzzināja par karaļa Kārļa XII nodomu sūtīt misiju uz Madagaskaru. Tādejādi, pārejot dienestā pie krieviem, par šo jautājumu ieinteresēja Pēteri I.
Taču no šīs idejas nekas nesanāca. Ekspedīcija bija sagatavota steigšus un vāji. Kuģi tika vētras bojāti un pagriezās atpakaļ uz Rēveli (Tallinu). Arī nekāda varena Madagaskaras ķēniņa nebija, tikai vietējie valdnieciņi un pirāti. Dāņa ideja nebija nekas cits kā vien avantūra pat neskatoties uz to, ka Pēteris I to kvēli atbalstīja.
Paša dāņa karjera pēc šīs neveiksmes nesabruka. Viņš bija Jūras akadēmijas priekšnieks, pēc tam vadīja Kronštates ostu. 

Ekspedīcija uz Spāniju. Spānijas ekspedīcija tika atlikta Madagaskaras ekspedīcijas dēļ. Pēc pēdējās neveiksmes gatavošanās Spānijas ekspedīcijai tika atsākta 1724.gada martā. Galu galā kuģojumam tika sagatavoti trīs kuģi: līnijkuģis "Devonšīra" un divas fregates - "Dekrondelivde" un " Amsterdama-Haleja"  (nosaukumi tādi, jo bija nopirkti Anglijā ujn Holandē). Abas fregates bija iecerēts pārdot Spānijai. Spānijas ekspedīcija tika gatavota lielā noslēpumā, dokumentos netika norādīts maršruta galamērķis. Uzdevums bija nodibināt ar Spāniju tirdznieciskās attiecības un demonstrēt Krievijas varēšanu. 
Ekspedīcija devās ceļā 1725.gada maijā jau pēc Pētera I nāves, Katrīnas I valdīšanas laikā. Krievu kuģi veiksmīgi sasniedza Kadisu Spānijā un atgriezās 1726.gada maijā. Fregates tā arī neizdevās pārdot, tomēr šis bija pirmais veiksmīgais krievu flotes tālais kuģojums. Pēc tā krievi tik tālu vairs nebrauca gandrīz 40 gadus.

Krievijas reformas.  Patiesībā Pētera I reformas krievu tautā bija negribētas, tās sastapās ar neizpratni, pretestību un pat tika nolādētas. Vēlāk jau slavofili apvainoja caru, ka viņš pakaļkājās esot uzrāvis visu Krieviju un sabradājis krievu dvēseli. Tagad tas var šķist dīvaini un nesaprotami, bet Pētera I Krievijas modernizācijas plānā būtiska loma bija Krievijā vēl neredzētu dzīvnieku izbāzeņiem, anatomiskajam teātrim un spirta burkās saglabātiem nedzīvi dzimušiem Siāmas dvīņiem.
Pēteris I savu reformu laikā ik pa brīdim kaut ko aizliedza, viņaprāt, valstisku interešu vārdā. Viens no tādiem aizliegumiem bija - aizliegts celt celtnes no akmens visās pilsētās, izņēmot jaundibināto Pēterpili. Krievijā pamatā celtnes cēla no koka, kas bija vispieejamākais materiāls. Akmeņkaļu bija maz, akmenslauztuvju un ķieģeļu cepļu arī - viss tas tika Pēterpilij un šis aizliegums noturējās līdz pat 1741.gadam.
Vēl tika aizliegts gatavot zārkus no ozola (rīkojums par "неделании дубовых гробов"). Ozols un priede bija galvenie kuģubūves kokmateriāli. Meži gn tolaik bija daudz lielāki nekā šodien, tomēr koku flotei vajadzēja ļoti daudz. Bet zārkam aizgāja vesels ozola koks, tādēļ no sākuma ozola zārkiem uzlika palielu nodokli, bet vēlāk aizliedza pavisam.
Pēteris I aizliedza izmantot vecos krievu alfabēta burtus un ciparus - to vietā ieviesa arābu ciparus. Pēc šīs reformas laicīgajās grāmatās sāka izmantot savu šriftu, kas visai stimulēja grāmatu iespiešanu un to lasīšanu.
Pārgāja uz eiropiešu laika skaitīšanu. No "pasaules radīšanas" Krievijā gadus sāka skaiīt no Kristus dzimšanas. Šī tradīcija saglabājās pat padomju laikos, kad "Kristus dzimšanu " pārsauca par "pirms" un "pēc" mūsu ēras.
Vēl Pēteris I aizliedza izprecināšanu pret precināmās gribu. Obligāti kļuva nodalīšana saderināšanās un laulāšanas laikā, lai jaunais pāris varētu viens otrā ieskatīties. Ta'ču praktiski šeit ķeizars maz ko varēja piespiest un viņa rīkojums plaši netia pildīts pat Pētera I dzīves laikā.

Sv.Katrīnas ordenis. Prutas karagājiens radīja ne mazums nostāstu un dažāda veida baumas. Pēc vienas no versijām, Katrīna, kas nešķirami atradās kara nometnē kopā ar Pēteri I, slepus nosūtījusi turku vezīram savas dārglietas un kažokādas - tas nu arī esot nosliecis lietu uz miera sarunām. Raksturīgi, ka pats Pēteris I nevilus atbalstījis šo versiju. 1714.gadā kā piemiņas zīmi par laulenes drosmīgo rīcību, viņš nodibināja Sv.Katrīnas sieviešu ordeni, kas svarīgumā bija otrais pēc Andreja Pirmsauktā ordeņa. Aversā bija iemūžināta ordeņa devīze "Par mīlestību un Tēvzemi" (krieviski - «За любовь и Отечество») bet otrā pusē "Ar darbiem līdzinās laulenim" (krieviski - «Трудами сравнивается с супругом»). Ar šo ordeni apbalvoja lielkņazienes, kā arī imperijas augstāko ierēdņu sievas - pec ordeņa piešķirsanas tās sauca par "kavalierdāmām." Kopumā 2 gadsimtu laikā (1714.-1917.g.) ar Sv.Katrīnas ordeni tikusas apbalvotas 734 dāmas. Pirmā ordeņa kavalierdāma bija pati Katrīna, kas saņēma to no Pētera I rokām 1714.gada 24.novembrī. 

Jaunā galvaspilsēta un imperatora tituls. Pēteris I dibināja Pēterpili 1703.gadā.
Lai uzsvērtu savas zemes jauno statusu un nozīmi, Pēteris I 1712.gadā pārcēla savu galvaspilsētu no Maskavas uz jaunuzcelto pilsētu pie Ņevas Ingrijā – Pēterpili. Juridiski Ingrija vēl arvien bija Zviedrijas teritorija. Pēc cara vēlmes Krievijas senāts Pēterpilī piešķīra Pēterim I imperatora titulu.
Kas 1721.gadā Ništatē/Nistādē (Nystad) noslēdza mieru ar Zviedriju, krievi jau bija labi nostiprinājušies Vidzemē un Igaunijā. Arī Ingrija un Karēlija nonāca Krievijas pakļautībā.

Krievu iekarojumi Pētera I laikā. Igaunijas, Vidzemes, Pēterpils un Arhangeļskas apgabala, Dienvidu Karēlijas okupēšana, ko Krievijas impērijas vēsturnieki sauca par "loga izciršanu uz Baltijas jūru," kad arī radās teiciens "Laidiet Duņu Eiropā!" Piekaspijas provinču un Kamčatskas pussalas okupēšanas pabeigšana. Krievu armijas nostiprināšana un izvietošana no jauna iegūtajās teritorijās, lai tajās būtu ‘krievu sēkla," uz šīm teritorijām tika deportēti neapmierinātie krievi un citu tautu pārkrievotie pārstāvji - Sibīrija kļuva par izsūtīšanas vietu. Sibīrijā sāka attīstīties dzimtmuižas un rūpali. Cirzdams logu uz Eiropu, Pēteris I lika izkaut Vidzemes latgaļus un līvus, Igaunijas dienvidu gala igauņus tā, ka esot varējuši jāt trīs diennaktis, nesastopot nevienu cilvēku, mājdzīvnieku, neieraugot nevienu nenodedzinātu māju, uguni spīdam, nedzirdot gaili dziedam vai suni rejam. Tātad Pēteris I bija latviešu un igauņu tautu slepkava, kālab būtu muļķīgi atjaunot viņam pieminekļus Latvijā vai Igaunijā.

Galma intrigas. Pa to laiku Anna Monsa sāka salaist ar saksi Kēnigseku. Pēteris I gan sadusmojās, taču ļāva tai iziet pie vīra. Tobrīd cars jau bija ieķēries Martā Skavronskā (Ernsta Glika audžumeitā), ko bija ieguvis kā laupījumu no Livonijas (Alūksnes/Marienburgas Latvijā). 1712.gadā Pēteris I to apprecēja Pēterpilī.
Eidokija, pašai nemanot, tika ievilkta sazvērestībā pret Pēteri I ar mērķi likt tronī tās dēlu Alekseju. 1716.gadā Aleksejs, bailēs no tēva dusmām, aizbēga uz ārzemēm. Pēc 2 gadiem cara sūtnim Pjotram Tolstojam izdevās to atmānīt atpakaļ un to iemeta tuptūzī. No viņa izspīdzināja sazvērinieku vārdus, tos arestēja un arī spīdzināja. Daudzus aizdomās turamos izpestīja Katrīna par labu samaksu. Tādejādi sakrāto kapitālu turēja Amsterdamas bankā.

Esot rīkojis pirmo ekspedīciju uz Ararata kalnu meklēt Noāsa šķirstu.

Pētera I nāve. Miris 1725.gadā no sifilisa, apglabāts Pētera un Pāvila katedrālē Pēterpilī.

Raksturiņš. Bijis visai histēriska un agresīva rakstura. Viņu nomierināt varēja tikai Marta Skvaronska, piespiedusi tā galvu pie saviem lielajiem pupiem.
Bieži pavisam briesmīgi izrēķinājies ar sev nepatīkamiem cilvēkiem. Simtiem nogalējis strēļus, apspiežot to dumpi.
1724.gadā Monsas brālis Vīlems Monss „ciemojās” pie Pētera I otrās sievas Katrīnas. Kad Pēteris I to uzzināja, lika Vīlemu sodīt ar nāvi it kā par kukuļņemšanu.
Pie viņa pirmās sievas Eidokijas Suzdaļas klosterī no 1710.gada sāka piestaigāt 37 gadus vecais majors Stepans Gļebovs. Viss izvērtās ļoti briesmīgi. Sazvērestības izmeklēšanas laikā viņu aizturēja. Pie tā atrada bijušās carienes mīlestības vēstules. Viņu spīdzināja. Uzreiz atzinās sakarā ar carieni, bet pilnīgi noliedza dalību sazvērestībā. Viņu rāva pie kāķa, dedzināja ar uguni, ieslodzīja maza izmēra kamerā, kur visa grīda bija asās naglās. Viņš nevarēja nedz sēdēt, nedz gulēt, nedz stāvēt. Naglas urbās miesā, brūces pūžņoja, sākās gangrēna. Tā arī neatzinās sazvērestībā – 1718.gada 15.martā tam izpildīja nāvessodu uzsēdinot uz mieta Sarkanajā laukumā Maskavā. Dzelzs miets ieurbās viņā līdz pat krūtīm, lai nāve neiestātos ātri, tam uzvilka kažoku un cepuri. Blakus dežūrēja garīdznieks, bet Gļebovs tā arī neko nepateica.
Tā paša 1718.gada jūnijā Šliselburgā slepus nosmacēja troņmantnieku Alekseju.
Eidīkijas brālim Ābramam Lopuhinam nocirta galvu un tā 3 mēnešus rēgojās uz mieta tagadējā GUM-a vietā, arī pie Sarkanā laukuma.

Pēteris I un Krievu pareizticīgā baznīca - patriarhāta likvidēšana. Iegājis vēsturē ar to, ka savu valstisko reformu laikā likvidēja pareizticīgās baznīcas neatkarību, pakļāva to valsts aparātam.
Patriarhs Adriāns atbalstīja Pēteri I viņa cīņā ar ķeizarieni Sofiju. Tomēr pēcāk, kad Pēteris I sāka aktīvu reformāciju, gan Adriāns, gan arī citi pareizticīgie garīdznieki sāka aktīvi izteikt neapmierinātību ar tām - viņiem nepatika ierastās dzīves kārtības izmaiņas. Pēteris I redzēja, ka viņa centieni nerod atbalstu garīdzniecībā, sāka arī to vainot neveiksmēs. Bez tam Pēteris I labprāt ieklausījās padomos, kas nāca no Rietumiem. Tā 1698.gadā Holandes un Anglijas valdnieks Orānijas Vilhelms ieteca Pēterim I organizēt baznīcu pēc angļu parauga - t.i., valsts galva vienlaikus ir arī baznīcas galva. Galu galā Pēteris I tādu soli tomēr nespēra, taču pēc patriarha Adriāna nāves 1700.gadā viņš faktiski noliedza izvēlēt jaunu patriarhu, tā likvidējot patriarhijas institūtu.
Pēc Pētera I pavēles nodibināja patriarha vietas izpildītāja amatu. Tādā stāvoklī Krievu pareizticīgā baznīca atradās 20 gadus, kad 1721.gadā izveidoja Garīgo kolēģiju jeb sinodi un izdeva nolikumu par to. Sinodes nodibināšana nozīmēja, ka tiek pilnīgi likvidēta baznīcas patstāvība un neatkarība no valsts varas. Ar sinodes nodibināšanu baznīca pārvērtās par vienu no varas orgāniem. Sinodes priekšgalā tika likts valsts ierēdnis - sinodes virsprokurors, kas bija "ķeizara acs un valsts lietu darbvedis" un faktiski vadīja baznīcu un "sinodes komandu."
Tā Pēteris I turpināja realizēt iepriekšējā ķeizara politiku baznīcas jautājumā tikai viņš rīkojās ātrāk un radikālāk. Garīdzniecība nebija apmierināta ar Pētera veikto baznīcas reformu, un šo neapmierinātību izraisīja ne tik daudz kanoniska rakstura apsvērumi, ar kuriem garīdzniecība maskēja savu neapmierinātību ar reformu, cik tas, ka šī reforma visai jūtami skāra garīdzniecības mantisko un tiesisko stāvokli. Valsts ekonomiskās un militārās varenības nostiprināšana - pilsētu, cietokšņu, flotes, kanālu, fabriku, rūpnīcu un skolu būve prasīja ārkārtīgi lielus līdzekļus. Pēteris I nevarēja neizmantot saviem pārveidošanas mērķiem tādu līdzekļu avotu, kāds bija baznīca, bagātie klosteri un, kā izteicās Pēteris I, viņu "liekēžu zaudētās" zemes.
1701.gadā tika atjaunots tā saucamais "klosteru prikazs," no kura savā laikā bija vajadzējis atteikties ķeizaram Aleksejam Mihailovičam. Tā bija īpaša valsts iestāde visu baznīcas muižu pārvaldei un baznīcas dzimtļaužu tiesāšanai. Vēlāk tas tika pakļauts attiecīgām valdības kolēģijām - finanšu un tiesu kolēģijai. Klosteru prikazam bija tiesības iecelt baznīcas muižu pārvaldniekus, ievākt no šīm muižām ienākumus, pārdot un dāvināt tās laicīgām personām. No naudas summām, kas ienāca prikaza kasē, garīdzniecībai katru gadu izsniedza noteiktu algu, bet pārējo izlietoja valsts vajadzībām.
Pētera I baznīcas reforma pakļava baznīcu valstij, iedragāja baznīcas materiālos pamatus un deva spēcīgu triecienu baznīcas mēģinājumiem kavēt valsts pārveidošanu, un šai ziņā tas bija svarīgs valstisks pasākums. Pēteris I bija muižnieku un tirgoņu interešu aizstāvis, un viņa mērķis nebija baznīcas novājināšana. Gluži otrādi, lai palielinātu baznīcas lomu un ietekmi, viņš deva rīkojumu par iedzīvotāju obligātu piedalīšanos baznīcas dievkalpojumos, par obligātu grēksūdzi utt.
Tai pat laikā Pēteris I cīnījās pret garīdzniecības tumsonību, divkosību un tiešu ticīgo krāpšanu. Ar savu baznīcas reformu Pēteris I vēlējās iegūt valsts rīcībā uzlabotu un uzspodrinātu baznīcu, kas iekļautos jaunajā valsts kārtībā. Iespējams, šo vēlmi zināmā mērā bija ietekmējis protestantisms, ar kuru Pēteris I iepazinās avos ārzemju braucienos. 

Pēteris I un izglītība. Spēja novērtēt matemātikas nozīmi, tādēļ 1714.gada 31.janvārī krievu ķeizars Pēteris I ar īpašu dekrētu noteica obligātu algebras mācīšanu muižnieku bērniem, visā Krievijas impērijā dibināja "ciparu skolas." Līdz tam bērni apguva vien lasīšanu, rakstīšanu un dievvārdus. Tomēr izrādījās, ka tādai vispārējai izglītībai valsts vēl nebija gatava un 1744.gadā šīs skolas nācās slēgt.
Pēteris I dibinājis Jūrskolu un Inženieru skolu.

Pēteris I uzbūvēja tirdzniecības un kara floti, kas atbilda to laiku prasībām.

Saistība ar Latviju. Pēteris I pirmo reizi Rīgā bija 1697.gada 18.aprīlī un palika neapmierināts ar te pastāvošo kārtību.
1697.gadā uzturējās inkognito Liepājā, dzīvoja tā saucamajā Pētera I namiņā, tagadējā Kungu ielā 24.
1714.gadā Pēteris l liika pārvest Kurzemes hercogu bibliotēku no Rīgas uz Pēterpili, kur tā kļuva par pamatu jaunveidojamajai Imperatora bibliotēkai Imperatora akadēmijā.
Pēdējam Ketleru dzimtas hercogam Kurzemes-Zemgales hercogistē Ferdinandam nebija bērnu, tātad tam nomirstot hercogistei pēc līguma būtu jāiekļaujas Polijas-Lietuvas valstī. Tam dikti pretojās krievu cars Pēteris I un par nākamo hercogu izraudzījās Annas Ivanovnas favorītu Ernstu Johanu Bīronu, kurš kāpa hercoga tronī 1737.gadā.
Pēc leģendas Pēteris I Pētera un Pāvila katedrāles celtniecībai Pēterpilī iedvesmojies no Rīgas Sv.Pētera baznīcas torņa.
Pēteris I esot arī Rīgā iegādājies savu mīļāko zirgu - Lizeti.

Atradumi.
„Pēteris I nopratina carēviču Alekseju.” 1871.gada glezna, autors Nikolajs Ge.

Pētera I piemineklis Rīgā. Atjaunojis miljonārs Jevgēņijs Gombergs par saviem privātajiem līdzekļiem. Izsaucis ne mazumu vētrainu diskusiju Latvijā. Tā ģipša kopija apskatāma Doma baznīcas krustejā (ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja eksponāts). 

Nospiedums kultūrā.
Pēterpils. Pētera I dibinātā un būvētā pilsēta pie Baltijas jūras senajās ingru zemēs, kas, ar zināmu pārtraukumu padomju krievu laikā, nes viņa vārdu - Pēterburga, Petrograda, Sanktpeterburga. Latviešu lietotais nosaukums - Pēterpils.

"Krievijas cars Pēteris Lielais vai Livonijas namdaris." Il falegname di Livonia, o Pietro il grande, czar delle Russie. Itāļu XIX gs. operkomponista Gaetāno Doniceti (1797.-1848.g.) 22 gadu vecumā sacerēta komiska opera. 1819.gadā Venēcijas Teatro La Fenice bijusi tās pirmizrāde. Partitūra gājusi bojā ugunsgrēkā 1823.gadā. Krievu režisors un Pēterpils operas vadītājs Jurijs Aleksandrovs neatlaidīgi sameklējis un restaurējis pa gabaliņiem šo operu: 3 gados sameklējis pa visu itāliju izkaisīto operu. Daļu atrada Ricordi izdevniecībā, daļu Doniceti teātrī Bergamā, daļu Venēcijā. To viņš izrāda tikai savā teātrī. Tagad partitūra ierakstīta arī oficiālajā Doniceti operu reģistrā.
Cariskā ģimene - Pēteris I ar kundzi Katrīnu inkognito ierodas Livonijā, lai sameklētu pazudušo brāli Kārli Skvaronski.

Pētera I sala. Atklājis un tā to nosaucis(?) Belinghauzens.

Aplūkojamie objekti. Pētera I pieminekļi ir Pēterpilī, Maskavā, Rīgā, Kaļiņingradā.

Pētera I piemineklis Maskavā. Augstums – 98 m. Taisījis „slavenais” Lužkova valdīšanas laika gruzīnu tēlnieks Zurabs Cereteli. Tika uzstādīts 1997.gadā par godu Krievijas flotes 300 gadu jubilejai. Maskavā klīst baumas, ka piemineklī attēlots nevis Pēteris I, bet gan Amerikas atklājējs Kristobals Kolons (Amerikā 90.gadu sākumā svinēja 500.gadadienu Kolumba braucienam). Tā kā amerikāņi atteikušies to pieņemt, tad Cereteli Kolumbu nomainījis ar krievu caru. 1991.gadā piemineklis vests uz Ameriku (liecina Pēterpils parlamenta priekšsēdētājs Tjuļpanovs, tolaik bijis mehāniķis uz šī kuģa), nomainīta esot tikai galva. Pats tēlnieks kategoriski to noliedz.
Portāla VirtualTourist aptaujā piemineklis atzīts par vienu no 10 neglītākajiem pasaulē.

"Vara jātnieks." Pētera I piemineklis Pēterpilī, atklāts 1782.gadā. Autors - franču tēlnieks E.M.Falkonē, viņa nozīmīgākais darbs. Zirgs sacēlies pakaļkājās, Pēteris I noraugās uz Vasīlija salu, vēl tālāk redzamas Pētera-­Pāvila cietokšņa zeltītās smailes. 

Pētera I piemineklis Rīgā.

Piemiņas akmens Viesturdārzā. 1721.gada aprīlī un maijā Pēteris I norīkoja karavīrus stādīt Viesturdārzu. Viņš pārņēma kāda holandieša veidotu dārza plānu un ar lineālu un cirkuli zīmēja Ķeizardārzu. Tajā bija Pētera I stādīta goba, tās vietā tagad ir pret gobu slimībām rezistents kociņš.

Pētera I namiņš. Bijusī Madam Hoijeres viesnīca jeb tautā tā dēvētais Pētera I namiņš (Kungu iela 24) ir viens no vecākajiem dzīvojamo namu paraugiem Liepājā. 1697.gadā te inkognito uzturējies krievu ķeizars Pēteris I.

Avoti.
Krievadomju vēsturnieks Mihails Bogoslavskis uzrakstījis plašu un zinātniski pārbaudītu Pētera I biogrāfiju.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).