Krievu pareizticīgās baznīcas patriarhi
Krievijas Preizticīgo baznīca izveidojās drīzi pēc tam, kad Kijevas Krievzeme pieņēma kristietību, un galīgi noformējās Jaroslava Gudrā (1019.-1054.g.) valdīšanas laikā, kad tika nodibināta Krievijas metropolija ar metropolītu Leontiju priekšgalā.
Krievijas Preizticīgo baznīcas metropolīti Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā.
Leontijs.
Ilarions (1051.g.). Krievu kņazi nesamierinājās ar tādu stāvokli un cīnījās par Krievijas pareizticīgo baznīcas patstāvību. Tā 1051.gadā Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais iecēla par metropolītu krievu mācītāju Ilarionu, izglītotu cilvēku un izcilu oratoru. Tomēr konstantinopoles patriarhs neapstiprinaja šo iecelšanu un metropolīti arī turpmāk bija grieķi.
Kliments (1147.?g.). Vladimira Monomaha mazdēls Izjaslavs 1147.gadā iecēla krievu metropolītu Kļimu, par kuru hronikā teikts, ka "viņš bijis tāds grāmatnieks un filozofs, kāds krievu zemē nav redzēts." Tomēr arī Kļims (Kliments) nepalika ilgi katedrā kņazu savstarpējo ķildu dēļ.
Kijevas pagrimuma laikā, kad beidzās mongoļu-tatāru sirojumi, baznīcas galva - metropolīts pārcēlās uz Vladimiru pie Kļazmas.
Pēteris (1328.-1340.g.).
Izidors (~1439.g.).
Neatkarīgās Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhi. Kopš XVI gs., kad Krievijas Pareizticīgo baznīca atdalījās no Kostantinopoles patriarhāta, ir bijuši 16 baznīcas patriarhi (Kirils kā pēdējais). Pēc baznīcas noteikumiem pēcteci tiek vēlēts ne vēlāk kā 6 mēnešus pēc iepriekšējā nāves. Aleksija II priekštečus izraudzīja Arihijerejas sinode, kurā ietilpa tikai augstākā garīdzniecība.
Neatkarīgie Krievu pareizticīgo baznīcas patriarhi. 1589.gadā pēc ķeizara Fjodora Jāņa dēla iniciatīvas un ar Austrumu patriarhu piekrišanu Krievijas Pareizticīgo baznīcas galvam tika piešķirts Maskavas un visas Krievzemes patriarha tituls. Viņš ieņēma piekto vietu pēc seno austrumu baznīcu patriarhiem - Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzālemes patriarha. Šī vieta tam palikusi arī mūsu dienās. Par pirmo patriarhu ievēlēja metropolītu Jovu, ko šajā amatā izvirzīja Boriss Godunovs.
2. Hermogēns (1606.-1612.g.). Krieviski - Гермоген.
Dzīvesgājums. Asinsliecinieka (tā krievi viņu sauc!) kalpošana norisinājās sarežģītajā Juku laikā.
Iestājās mūkos un kļuva par Spaskas-Preobraženskas klostera arhemandrītu Kazaņā.
Kazaņas metropolīts no 1589.gada.
Patriarhos iesvētīts uzreiz pēc Vasīlija Šuiska ievēlēšanas par ķeizaru. Pēc viņa gāšanas no troņa 1610.gadā Hermogēns piedāvāja Mihaila Romanova kandidatūru.
Poļu iesprostots Čudovas klostera tuptūzī. Poļiem nepiekāpās un 1612.gadā cietumā tika nomērdēts badā.
4. Josavs (1634.-1640.g.). Иоасаф.
Par savu pēcteci Filarets nozīmēja arhibīskapu Josavu. Viņš pievērsās garīgās literatūras rediģēšanai un izdošanai, kā arī nodibināja vairākus klosterus.
5. Jāzeps (1642.-1652.g.). Иосиф.
Pievērsās garīgai izglītībai. 1648. gadā Maskavā tika atklāta garīgā mācību iestāde “Ртищевское братство.” Politiskajā jomā viņš veicināja Ukrainas iekļaušanu Krievijas impērijā.
7. Josavs II (1667.-1672.g.). Иоасаф II.
Viņš nostiprināja sava priekšteča iesāktās reformas un centās ietvert savā valdīšanā arī tālākos Krievijas nostūrus, līdz pat Ķīnas robežai.
8. Pitrims (1672.-1673.g.). Питирим.
Kalpoja tikai 10 mēnešus. Viņš cerēja saņemt amatu jau pēc patriarha Nikona, bet toreiz bija lemts citādāk. Jāmin, ka 1672.gadā viņš kristīja nākamo Krievijas imperatoru Pēteri I.
9. Joahims (1674.-1690.g.). Иоаким.
Viņa kalpošana bija sarežģītos laikos. Viņš centās pasargāt Krievijas sabiedrību no ārvalstu ietekmes, kā arī darbojās politikā.
Periods bez baznīcas galvas (1700.-1720.g.). 1700.gadā, kad nomira patriarhs Adriāns, Pēteris I faktiski noliedza izvēlēt jaunu patriarhu, tā likvidējot patriarhijas institūtu. Tādā stāvoklī Krievu pareizticīgā baznīca atradās 20 gadus, kad izveidoja Garīgo kolēģiju.
Garīgā kolēģija (1720.-1917.g.). Saukta arī par Sinodi.
Sinodi nodibināja Pēteris I 1720.gadā. Pētera I pēcteči tāpat netiecās atjaunot patriarhijas institūtu un no XVIII gs. beigām līdz monarhijas gāšanai 1917.gadā par patriarhu tika uzskatīts cars. Tie bija - Aleksandrs I, Aleksandrs II, Nikolajs II. Patriarhātu atjaunoja 1917.gada augusta beigās, kad Maskavas kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор) sāka darbu Krievu pareizticīgās baznīcas Vispārējais koncils (Поместный собор Русской православной церкви), kas bija pirmā tāda sapulce kopš XVII gs. Viens no sapulces lēmumiem bija patriarhijas atjaunošana, ko savulaik bija likvidējis Pēteris I. Kopš tā laika bijuši 6 patriarhi (ieskaitot tagadējo - Kirilu).
Maskavas metropolīti.
Filarets (~1861.g.).
12. Sergijs (1925.-1944.g.). Cергий Нижегородский.
1925.gadā par patriarha pienākumu izpildītāju kļuva Ņižņijnovgorodas Sergijs.
1927.gadā tika publicēta patriarha amata vietas izpildītāja metropolīta Sergija deklarācija, kurā viņš aicināja ticīgos atzīt padomju varu pēc labākās sirdsapziņas. Protams, ka šādas izmaiņas nebija tapušas bez čekas līdzdalības. Tādejādi gan ticīgie, gan garīdzniecība uzņēma šādas izmaiņas ar neuzticību. Vairums garīdzniecības adaptējās jaunajiem apstākļiem, bet daļa tomēr turpināja darboties pret jauno iekārtu.
Kad 1927.gadā metropolīts Sergijs parakstīja lojalitātes deklarāciju padomju varai, emigrācijas baznīca pārtrauca sakarus ar baznīcu dzimtenē. Visu turpmāko laiku emigrantu baznīca pārmeta otrai sadarbošanos ar Kremli.
1943.gadā sanāca bīskapu koncils, kurā čekas un komunistu virzīto kandidātu metropolītu Sergiju ievēlēja par patriarhu ar titulu "Maskavas un visas Krievzemes patriarhs." Baznīca sāka organizēt garīgās mācību iestādes ar savu izdevniecību darbību. Visi šie pasākumi noveda pie pilnīgas Pareizticīgās baznīcas pakļaušanas valsts varai, kā jau īsteni bizantiskā valstī.
Mira 1944.gadā.
13. Aleksijs I (1945.-1970.g.). Алексий I.
Pēc patriarha Sergija nāves 1944.gadā Krievijas Pareizticīgo baznīca 1945.gada janvārī un februārī sasauca Vietējo koncilu, lai ievēlētu jaunu patriarhu. Ieradās pārstāvji no pasaules pareizticīgo baznīcu lielākās daļas, tai skaitā arī seno austrumu baznīcu galvas - Aleksandrijas patriarhs un Antiohijas patriarhs. Koncilā par patriarhu ievēlēja Pēterpils (toreiz Ļeņingradas) un Novgorodas metropolītu Aleksiju. Koncils pieņēma arī "Nolikumu par Krievijas pareizticīgo pārvaldi."
Uzsāka kalpšanu 1945.gada februārī. Viņam nācās atjaunot kara izpostītās baznīcas un klosterus. Viņš uzsāka arī starpbaznīcu dialogus, nodibinot sakarus ar trimdas baznīcu, Romas katoļiem, senajām “nekalcedonas” Austrumu baznīcām un protestantiem.
1946.gada martā čeka noorganizēja, ka uniātu garīdzniecības sapulcē Ļvovā vienbalsīgi tika pieņemts lēmums par atbrīvošanos no pakļautības Romas pāvestam un par atgriešanos pareizticīgo baznīcā, kuras priekšgalā ir Maskavas un visas Krievzemes patriarhs.
14. Pimens (1971.–1990.g ). Пимен.
Turpināja savu priekšteču Tihona, Sergija un Aleksija I darbu. Vislabāk viņam padevās nostiprināt saites dažādu pareizticīgo baznīcu starpā.
15. Aleksijs II (1990.–2008.g.).
16. Kirils (2009.–patlaban).
Saites.
Krievijas Pareizticīgo baznīca.
