Aliens

Bulgārija

Valsts Balkānu pussalā.

Galvaspilsēta - Sofija.
Valsts Eiropas dienvidu daļā, Balkānu pussalas austreņos pie Melnās jūras.

Iedzīvotāji. Kopā 7 000 000 (2017.g.).
Pamatiedzīvotāji - bulgāri (86,7%), turki ZA un dienvidos (9,2%), čigāni (vairāk kā 2%), rumāņi (1%). Pilsētās arī armēņi, grieķi, žīdi, krievi.
Turki - 560 000 (8%). 1949.-1951.gados apmēram 175 000 turku emigrēja uz Turciju. Vēl 200 000 turku ar dubultpilsonību dzīvo Turcijā, tie var piedalīties vēlēšanās Bulgārijā.

Ģeogrāfija. Robežojas ar Rumāniju, Serbiju, Grieķiju un Turciju. Melnās jūras piekraste zema, vietām krauja. Krasta līnija 378 km izrobota - Burgasas, Varnas līcis.

Valsts iekārta. Demokrātiska republika. Tagadējā konstitūcija pieņemta 1971.gada 16.maijā.
Augstākais valsts varas orgāns ir vienpalātas Tautas sapulce ar 400 deputātiem, ko ievēlē uz 5 gadiem vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās. Tautas sapulce ievēlē Valsts padomi, kas ir augstākais valsts varas orgāns un darbojas pastāvīgi, savieno likumdošanas un izpildu funkcijas.
Augstākais izpildu un rīcības orgāns (valdība) ir MP, ko izveido Tautas sapulce.
Vietējie valsts varas orgāni apgabalos, kopienās un Sofijas rajonos ir tautas padomes, ko ievēlē uz 3 gadiem. Tautas padomes ievēlē izpildu un rīcības orgānus - izpildkomitejas.
Tiesu sistēmā ietilpst Augstākā tiesa, apgabalu tiesas, Sofijas rajonu tiesas un karatiesas. Tiesu sastāvā ir tautas piesēdētāji. Tiesnešus un tautas piesēdētājus ievēl iedzīvotāji uz 5 gadiem. Galveno proukroru uz 5 gadiem ievēlē Tautas sapulce. Prokurorus ieceļ galvenais prokurors.
Tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem ir visiem pilsoņiem no 18 gadu vecuma.

Vēsture. Bulgārijas teritorija apdzīvota kopš paleolīta.
Trāķiešu periods. Senākie iedzīvotāji bija trāķieši.
V gs.pmē. izveidojās pirmā agrīnā vergturu valsts. No tā vēstures perioda uzieti trāķiešu zelta trauki Panagjurištē (VI gs.pmē.) un apskatāmas Kazanlikas kapenes (IV gs.pmē.).
Romiešu periods. I mē.gs. Bulgārijas teritoriju iekaroja romieši. No tā laika palikušas grieķu un romiešu pilsētu un celtņu drupas, piemēram, mozaīkas grīdas romiešu villā netālu no Ivailovgradas.
Bizantijas periods. No 395.gada Bulgārijas teritorija ietilpa Austrumromas (Bizantijas) impērijā. Bizantijas laikā celtas baznīcas, piemēram, Sv.Sofijas katedrāle Sofijā (V-VI gs.).
Slāvu ienākšana (VII gs.). VII gs. te uz dzīvi apmetās slāvi, trāķieši pamazām pārslāvojās. 
VII gs. 2.pusē izveidojās spēcīga 7 slāvu cilšu savienība
Pirmā Bulgārijas valsts (681.-1018.g.). Hazāru-bulgāru karu rezultātā VII gs. hazāri pakļāva daļu Volgas bulgāru cilšu, to otra daļa bulgāru hana Asparuka vadībā aizgāja aiz Donavas. 70.gados šī tjurku cilts hana Aparuka vadībā iebruka Bulgārijā un 681.gadā nodibināja slāvu-bulgāru valsti - Donavas Bulgāriju. Par tās galvaspilsētu kļuva Pliska, bet IX gs. beigās-X gs. - Preslava. Galu galā šos iebrukušos protobulgārus asimilēja slāvi un tā bija senākā slāvu valsts pasaulē.
Veidojoties feodālajām attiecībām VIII-IX gs. kopienu zemniecība nonāca slāvu un protobulgāru aristokrātijas atkarībā. IX-X gs. radās amatniecības un tirdzniecības centri, izveidojās feodālas pilsētas, paplašinājās Bulgārijas robežas. Kristietības pieņemšana kņaza Borisa I (852.-889.g.) valdīšanas laikā nostiprināja feodāļu (boļaru) varu.
Pieauga Bulgārijas starptautiskā nozīme. Slāvu valoda kļuva par valsts un baznīcas valodu, bet Bulgārija - par slāvu rakstības kultūras centru.
IX gs. dibinātas baznīcas un klosteru skolas, piemēram, Bojanas baznīca (X-XI gs.), Rīlas klosteris (X gs.) kā arī nocietinājumi, pilis Pliskā, Tirnovā, Ohridā. Unikāls tēlniecības paraugs ir monumentāls klinšu cilnis Madaras jātnieks (ap IX gs.).
X gs. 1.pusē augošā zemnieku ekspluatācija bija par cēloni antifeodālai bogomilu kustībai.
Bizantijas sastāvā (1018.-?g.). 966.gadā bizantiešu imperators Nikifors II Foka sāka karu pret bulgāriem, pie tam karā mēģināja izmantot Kijevas Krievzemes valdnieka Svjatoslava karaspēku.
969.gadā nākamais bizantiešu imperators Jānis II Cimshis devās uz Ziemeļbulgāriju, kur ar lielu visu impērijas spēku sasprindzinājumu tam izdevās sakaut un padzīt no Balkānu pussalas Kijevas kņaza Svjatoslava karapulku.
1014.gadā nākamais bizantiešu imperators Vasīlijs II sakāva bulgārus kaujā pie Belasicas. Karadarbībā gāja bojā ievērojams bizantiešu karavadonis, kuru bulgāri nogalināja uzbrukumā no slēpņa. Atriebdamies, bizantiešu imperators Vasīlijs II, 8000 bulgāru karagūstekņiem (pēc citiem avotiem - 15 000) lika izdurt acis (katram 100. tikai vienu, lai tie spētu aizvest gūstekņus mājās). Sagaidot izkropļoto gūstekņu kolonnu, caru Samuēlu ķērusi trieka. 
1018.gadā Vasīlijs II galīgi pakļāva un iekaroja Bulgārijas valsti, nežēlīgi izrēķinājās ar bulgāru tautu. Par lielo savu nežēlību iemantoja pievārdu "Bulgārsitējs."
Otrā Bulgārijas valsts (1187.-1396.g.). Brāļu Petra un Asena vadītā sacelšanās (1185.-1187.g.) vaicināja Bulgārijas atbrīvošanos no bizantiešiem, un izveidojās Otrā Bulgārijas valsts. Attīstītā feodālisma periodā XIII-XIV gs. nostiprinājās feodāļu un baznīcas kundzība, samazinājās brīvo zemnieku skaits. Attīstījās pilsētas un ārējā tirdzniecība. Zemnieki pastiprināja antifeodālo cīņu - bogomilu kustība, Ivailo sacelšanās (1277.-1280.g.). Ķēniņa Ivana Asena II (XIII gs. 1.puse) valdīšanas laikā Bulgārija bija lielākā valsts Balkānu pussalā.
XIII-XIV gs. uzplauka miniatūru glezniecība - Manasija hronika, Londonas evaņģēlijs.
Nepārtrauktie feodāļu kari Bulgāriju novājināja un XIV gs. 2.pusē Bulgārija saira Vidinas un Tirnovas valstīs, kuras pakļāva turki.
Dobrudžas kņaziste (~1347.-1389.g.). Pēc Otrās Bulgārijas impērijas sadalīšanās ap 1347.gadu Melnās jūras piekrastē izveidojās Dobrudžas kņaziste ar centru Varnā. Tajā valdīja tikai trīs valdnieki, pēdējais Ivanko krita cīnās ar turkiem 1388.gadā un nākamā gadā turki ieņēma Varnu. Valstiņa beidza pastāvēt.
Osmaņu impērijas sastāvā (1389.-1878.g.). Vidinas un Tirnovas valstis pakļāva turki, tās iekļaujot Rumēlijas provincē.
Pēc trim mēnešiem, kopš sultāna tronī kāpa mazgadīgais Muhameds II Iekarotājs, pāvesta Eigēnija IV sakūdītie ungāri lauza pamieru un iebruka Bulgārijā. Taču 1444.gada 10.novembrī Muhameds II viņus sakāva pie Varnas. Kaujā gāja bojā poļu karalis Vladislavs III un gūstā nonāca daudz citu eiropiešu.
Bulgārija nonāca Osmaņu impērijas sociālekonomiskā, nacionālā un reliģiskā jūgā. Turki ieviesa militāro lēņu sistēmu. Daļu zemes piešķīra turku feodāļiem - sipahiem. Bulgāru feodāļi, kas pieņēma islāmu, saglabāja savas zemes. Pilsētu amatniecība un tirdzniecība pagrima.
Pret turkiem vērsās 1598.g., 1686.g., Čiprovecas sacelšanās 1688.g. un haiduku kustība.
Čiprovecas sacelšanās (1688.g.). Bulgārijas pilsētas Čiprovecas (tagadējie Čiprovci) un tās apkaimes iedzīvotāju bruņota cīņa pret turku jūgu 1688.gada septembrī. Notika Osmaņu impērijas un Eiropas valstu (arī Austrijas) koalīcijas kara laikā. Austriešu armija nespēja Čiprovecai sniegt solīto palīdzību, turku sabiedroto ungāru feodāļu karaspēks sacelšanos apspieda. Čiproveca tika izlaupīta un nodedzināta.
XVI gs. 2.pusē sākās Osmaņu impērijas pagrimums.
Bulgārijas nacionālās atdzimšanas periods (XVIII gs. 2.puse-1876.g.). Sabrūkot turku militāri feodālajai sistēmai, ekonomikā nostiprinājās kapitālistisko attiecību elementi, radās buržuāzija, attīstījās izglītība, literatūra, auga bulgāru nacionālā pašapziņa, veidojās bulgāru nācija. Preču un naudas attiecības, sipahu centieni organizēt ienesīgu saimniecību, pastiprinātā lielu kapitālistiska tipa muižnieku saimniecību (čifliku) veidošanās grāva lēņu sistēmu. Sultāna valdība to likvidēja XIX gs. 30.gados, realizējot agrārreformu, kas padziļināja šķiru diferenciāciju laukos. Veidojās lauku buržuāzija - čorbadži. 40% zemnieku palika bez zemes. daļa bulgāru bezzemnieku pārcēlās uz pilsētām, kur XVIII gs. beigās radās tekstilrūpniecība un metālapstrādes manufaktūras, bet 1834.gadā - pirmā vadmalas fabrika Slivenā. Sīkos vietējās nozīmes tirgus aizstāja plaši gadatirgi, taču varmācīgais turku okupācijas režīms kavēja kapitālisma attīstību.
Nacionāli buržuāziskos atbrīvošanās centienus pauda grāmata "Slāvu-bulgāru vēsture" (1762.g., autors - Hilendaras Paisijs) un apgaismotājs Vrācas Sofronijs, modinot bulgāru nacionālo pašapziņu. 
1835.gadā Gabrovā dibināta pirmā laicīgā skola.
XIX gs. izvērsās cīņa par laicīgo skolu un nacionālo baznīcu. Bulgāru atbrīvošanos sekmēja krievu-turku kari (XVIII-XIX gs.). Sakarā ar krimas karu (1853.-1856.g.) astiprinājās Rietumeiropas preču pieplūdums, kas radīja krīzi saimniecībā. Nacionālā buržuāzija izvirzīja vairākas Bulgārijas atbrīvošanas koncepcijas. G.Rakovska izstrādātā programma paredzēja izmantot kaimiņvalstu palīdzību un serbijā izveidotās bulgāru leģijas vienības, bet tam nebija cerēto panākumu, tāpēc jaunizveidotā Bulgārijas Revolucionārā centrālā komiteja V.Levska un Ļ.Karavelova vadībā 1875.gadā organizēja sacelšanos pašā Bulgārijā. Tomēr 1976.gada Aprīļa sacelšanos turki nežēlīgi apspieda.
Atbrīvošanās no turku jūga un Bulgārijas sadalīšana. Nacionālo atbrīvošanās uzplūdu un Austrumu krīzes apstākļos sākās kārtējais krievu-turku karš (1877.-1878.g.). Pēc krievijas impērijas uzvaras karā 1878.gadā, saskaņā ar Sanstefānas miera līgumu Bulgārijai tika paredzēta neatkarīgas valsts izveidošana. Austroungārija, Lielbritānija un Vācija panāca, ka Berlīnes kongresā 1878.gadā Bulgāriju sadalīja. Ziemeļu daļā izveidoja Bulgārijas kņazisti, bet dienvidos - autonomu Austrumrumēlijas provinci.
1879.gada Tirnovas konstitūcija nostiprināja progresīvos sociālos pārkārtojumus. 1880.gadātika pieņemts likums par obligātu pamatskolas izglītību.
1885.gadā pēc Bulgāru slepenās revolucionārās komitejas sagatavotās sacelšanās uzvaras Plovdivā Bulgārija tika apvienota.
Bulgārijas valdnieks Aleksandrs Batenbergs, kas ieguva varu ar Krievijas atbalstu, orientējās uz Austroungāriju. Bulgārijā bija stipras gan prokrievu, gan pretkrievu partiju pozīcijas. 1887.gada sākumā (?) starp Bulgāriju un Krieviju tika sarautas diplomātiskās attiecības. Beigās pārsvaru tomēr guva pretkrieviskās, kas orientējās uz Vāciju un Austriju. Tā nācās atteikties no pieminekļa uzstādīšanas Pļevnā. 1887.gada decembrī tas tika uzstādīts Maskavā - kaujas 10.gadadienā. 1887.gada 10.decembrī Maskavā svinīgi atklāja Pļevnā kritušajiem krievu karavīriem pieminekli-zvanu torni.
1887.gada jūlijā par Bulgārijas kņazu izvēlēja Saksijas, Koburgas, Hotas princi Ferdinandu. 
1880.gadu vidū D.Blagojevs sāka sociālisma ideju propagandu. 1891.gadā tika nodibināta Bulgārijas Sociāldemokrātiskā partija. 1903.gadā tā sašķēlās - izveidojās Bulgārijas Strādnieku sociāldemokrātiskā partija (plašie sociālisti), kas apvienoja oportūnisma pārstāvjus. Zemniecība nonāca Bulgārijas Zemkopju tautas savienības (dibināta 1899.g.) ietekmē.
XX gs. sākumā Bulgārijā strauji attīstījās rūpniecība, pastiprinājās ražošana un kapitāla koncentrācija, veidojās kapitālistisko monopolu pirmsākumi.
Neatkarība. 1908.gadā Bulgārija pasludināja pilnīgu neatkarību. Kņazs Ferdinands I Koburgs pieņēma cara titulu.
Balkānu karu (1912.-1913.g.) iznākums. Bulgārija neveiksmīgi piedalījās Balkānu karos. Tos izbeidza Bukarestes miera līgums 1913.gadā. Bulgārija bija spiesta atdot lielu daļu I Balkānu karā iegūto zemju: Rumānijai Dienviddobrudžu, Grieķijai Dienvidmaķedoniju un daļu Rietumtrāķijas, Serbijai gandrīz visu Ziemeļmaķedoniju. Bukarestes līgums saasināja Balkānu valstu attiecības, un tas tika anulēts I Pasaules kara laikā.
Bulgārijas-Turcijas miera līgums (1915.g.). Tika parakstīts 1915.gada 6.septembrī Sofijā. Tas noteica Turcijas-Bulgārijas robežas pārvietošanu. Vācija, kas centās Bulgāriju iesaistīt karā pret Antanti, piespieda Turcijai atdot Bulgārijai 2600 kvkm lielu teritoriju. Tai pašā 6.septembrī Sofijā parakstīja arī Bulgārijas-Vācijas draudzības līgumu. Bulgārija apņēmās I Pasaules karā atbalstīt Vāciju, kas garantēja Bulgārijas teritoriālo vienotību. Slepens līguma pants solīja Bulgārijai teritoriālos ieguvumus no kaimiņvalstīm.
Bulgārija I Pasaules karā. Lai revanšētos par zaudējumiem Balkānu karos, Bulgārija 1915.gada 1.oktobrī iesaistījās I Pasaules karā Vācijas pusē.
1918.gadā Bukarestē tika noslēgts Četrsavienības valstu miera līgums ar Rumāniju. Saskaņā ar to Rumānija Bulgārijai atdeva Dienviddobrudžu. 
Krievijas lielinieku Oktobra apvērsuma ietekmē auga masu kustība, tesņaku vadībā karaspēka daļās nodibinājās nelegālas kara komitejas.
1918.gada 3.oktobrī sakarā ar Vladajas sacelšanos Ferdinands I Koburgs atteicās no troņa un aizbēga uz Vāciju. Vladajas sacelšanās sekmēja Bulgārijas izstāšanos no pasaules kara.
Cariste. Kļuva par tādu XX gs. sākumā, kad 1918.gadā Bulgārijas tronī kāpa Boriss III. Pie varas nāca A.Stambolijska vadītā valdība (BZTS), kas realizēja vairākas demokrātiskas reformas.
1921.gadā tika pieņemts likums par obligātu septiņgadīgu izglītību.
Pieauga marksistu ietekme (Bulgārijas Komunistisko partiju nodibinaja 1919.gadā), tādēļ cars sekmēja A.Cankova apvērsumu 1923.gada 9.jūnijā, A.Stambolijskis tika nogalināts.
Par atbildi BKP V.Koļarova vadībā tai pašā 1923.gadā organizēja Septembra sacelšanos, kas cieta neveiksmi. A.Cankova režīms aizliedza BKP u.c. organizācijas.
Pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Bulgārijas saimniecību. 
1931.gada vēlēšanās uzvarēja buržuāzisko partiju un BZTS bloks - Tautas bloks.
1934.gada 19.maijā Militārā līga un politiskā grupa "Zveno" organizēja militāru apvērsumu. K.Georgijeva valdība aizliedza  visas politiskās partijas un arodbiedrības. BKP ar G.Dimitrovu priekšgalā mēģināja organizēt vienotu pretestību.
1935.gadā nodibināja cara Borisa III monarhistisku diktatūru, kas pārstāvēja ar Vāciju saistīto aprindu intereses.
1938.gadā noslēdza līgumu Salonikos, palielinājās valsts militarizācija.
Bulgārija II Pasaules kara laikā. II Pasaules kara sākumā Bulgārija formāli palika neitrāla.
1941.gada 1.martā tika parakstīta vienošanās par pievienošanos Berlīnes paktam - Vācijas, Itālijas un Japānas savienībai, un lielāko daļu kara laika Bulgārija bija Vācijas sabiedrotā. Bulgārijas teriitorijā ienāca vācu armija. Mazliet vairāk kā pēc mēneša nacisti iebruka Dienvidslāvijā, tomēr Bulgārijas armija karadarbībā nepiedalījās. Tomēr Bulgārijas teritorija tika izmantota kā vācu armijas un aviācijas bāze. Aprīļa (?) beigās bulgāru armija pārgāja Grieķijas un Dienvidslāvijas robežas un ar vāciešu atļauju okupēja daļu šo valstu teritoriju.
1941.gada decembrī Bulgārija pieteica karu Lielbritānijai un ASV, lai gan jāpiezīmē, ka bulgāru armija nekaroja pret abām tām. Bulgāru armija nekaroja arī pret PSRS, lai gan Hitlers uzstāja tās daļu nosūtīšanu uz Austreņu fronti.
1943.gada sākumā bulgāru cara Borisa III valdība sāko zondēt augsni satuvināšanai ar Angliju un ASV, jo arvien vairāk tapa skaidrs (īpaši pēc Staļingradas kaujām), ka Trešā reiha sagrāve tuvojas. Tomēr Bulgārijai bija nepieciešams pusotrs gads un PSRS spiediens, lai sarautu saites ar nacistu Vāciju. 1944.gada maijā PSRS pieprasīja Bulgārijai pārtraukt sadarbību ar Vāciju. Atkārtots pieprasījums tika nosūtīts tā paša gada 12.augustā. Pēc 2 nedēļām Bulgārijas valdība paziņoja ar neitralitāti un pieprasīja vācu karaspēka izvešanu. Bulgārija pat sāka gatavoties kara pieteikšanai Vācijai.
Tomēr Maskavā nosprieda, ka bulgāri vienkārši "stiepj gumiju." 5.septembrī tika paziņots, ka PSRS atrodas kara stāvoklī ar Bulgāriju. Pēc trim dienām 8.septembrī krievpadomju karaspēks iegāja Bulgārijas teritorijā, bet Sofijā notika valsts apvērsums - septembra dumpī tika gāzta provāciskā valdība, varu pārņēma TF sastādītā valdība. Tikai pēc šiem notikumiem Bulgārija patiesi sāka cīņu pret Trešo reihu.
1944.gada 28.oktobrī PSRS, ASV un Lielbritānija ar Bulgāriju parakstīja vienošanos par pamieru. Tikām bulgāru armija ņēma dalību Centrālās un Dienvidu Eiropas atbrīvošanā no vācu nacistiem - bulgāri karoja Dienvidslāvijā, Ungārijā un Austrijā.
Sociālisma nodibināšana Bulgārijā. 1945.gada 18.novembrī Tautas sapulces vēlēšanās uzvaru guva TF.
1946.gada 15.septembrī tika proklamēta Bulgārijas Tautas republika. 22.novembrī tika izveidota TF valdība ar G.Dimitrovu priekšgalā.
1947.gada 4.decembrī pieņēma jaunu konstitūciju. Ar PSRS atba;stu Bulgārijā tika nodrošināta sociālistiska valsts iekārta.
1949.-1951.gados apmēram 175 000 turku emigrēja uz Turciju.
1955.gadā iestājās ANO.
1956.gadā BKP CK Aprīļa plēnumā par CK 1.sekretāru ievēlēja T.Živkovu.
Borisova prezidentūra (2009.-patlaban). Nāca pie varas 2009.gadā. Apsūdzēts korupcijā, 2021.gadā izcēlušies masu nemieri.

Ģeoloģija. 67% atrodas virs 200 m vjl. Austreņu-rieteņu virzienā Bulgāriju šķērso Staraplaninas grēda - rieteņu daļā un vidusdaļā 1500-2000 m, austreņu - 600-1000 m. Uz dienvidiem no tās - paralēlā Srednagora; starp abām  grēdām - Karlovas, Kazanlikas un Slivenas tektoniskās ieplakas. Rieteņu daļā nelieli masīvi - Vitoša 2290 m, Osogova kalni 2251 m, ietver Sofijas, Pernikas un Kjustendilas ieplaku. DR daļu aizņem Bulgārijas augstākie kalnu masīvi un Rila un Pirins, Grieķijas pierobežā dienvidos - Rodopi.
Starp Rodopiem un Srednagoru ir Augštrāķijas (Maricas)  zemiene, ko no piejūras - Burgasas zemienes atdala Strandžas grēda. 
Bulgārijas ziemeļu daļā Staraplaninas priekškalnes un viļņoto Lejasdonavas līdzenumu saposmo upes. ZA - Ludogoras plato (līdz 500 m vjl.), kas pāriet Dobrudžas pacēlumā.
Izplatīti karsta veidojumi. Pavisam Bulgārijā ir ap 2000 alu - Ponoras, Ledenikas, Magūras, Imamovas, Rabišas alas.

Izrakteņi. Ogles, dzelzs, mangāna, svina, cinka un vara rūda, nafta, dabasgāze, vārāmā sāls. Dabiskie būvakmeņi, kaolīns, ģipšakmens, minerālūdeņi (vairāk kā 500 avotu), ārstnieciskās dūņas.

Klimats. Bulgārija atrodas mērenajā joslā, pēc dabas apstākļiem - pārejas joslā starp Austrumeiropu, Viduseiropu un Vidusjūras dienvidu daļu. 
Mēreni kontinentāls klimats. Lejasdonavas līdzenumā vidējā temperatūra janvārī -1oC, jūlijā 24oC. Dienvidu daļas ielejās pāreja uz subtropu klimatu - Petričā gada vidējā temperatūra 14oC, jūlijā 26oC.
Nokrišņi zemienē 450-600 mm/gadā, kalnos 850-1200 mm/gadā. Sniega sega ziemeļu daļā 2 mēnešus, dienvidu daļā - nepilnu mēnesi.

Hidroloģija. Blīvs upju tīkls, izņemot ZA daļu, bet upes īsas, ar nepatstāvīgu kalnu upju režīmu. Kuģojama vienīgi Donava - robežupe 471 km, tās pietekas: Ogosta, Iskara, Vita, Osama, Jantra, Ruses Loma.
Uz dienvidiem no Staraplaninas - Egejas jūras baseina upju Maricas (pietekas Topoinica, Strjama, Tundža, Arda), Strumas un Mestas augšteces ar daudzām ūdenskrātuvēm - Studenkladenecas, Iskaras, Batakas ūdenskrātuves.
Melnajā jūrā ietek Kamčija. Piekrastē limāna ezeri - Varnas, Burgasas, Mandras un Atanasova ezeri.

Daba. Izplatītas melnzemes (Lajasdonavas līdzenumā), brūnās (dienvidu daļā) un mežu augsnes.
1/3 Bulgārijas teritorijas klāj meži. No tiem 2/3 ir lapkoku meži - ozoli, skābarži, dižskābarži, vīksnas, oši. Kalnos līdz 1700-2000 m vjl. galvenokārt skujkoku meži - priedes, egles, baltegles; augstāk - krūmāji, alpīnās pļavas, klintis.
Lejasdonavas līdzenumā un Dobrudžas dienvidos maz saglabājusies stepju ainava.
Bulgārija ietilpst Eiroas mežu un Vidusjūras zooģeogrāfiskajā provincē. No zīdītājiem raksturīgi staltbrieži, dambrieži, stirnas, ģemzes lāči, vilki, lapsas, caunas, zaķi. Pie Donavas liela putnu dažādība - Srebarnas rezervāts. Bulgārijā ir 7 tautas parki - Vitošas, Vihrena, Ropotamo u.c., kā arī 77 rezervāti.

Aplūkojamie objekti.
Sofija.
Varna.

Vitoša kalnu masīvs. Netālu no Sofijas ar savdabīgam " akmens upēm." 
Černi Vihr virsotne. 2290 m.

Belgorodčika.
Cietoksnis klintīs.
Akmens stabi.
Jauka vecpilsēta.

Kuršuna ūdenskritums.
Megaras ala.

Velikotirnova. Senās Bulgāru valsts galvaspilsēta un bulgāru kultūras šūpulis.
      Devataška alas. Kā arkas. Pie Velikotirnovas.

Pļevna. Krievu-turku kariem veltīts muzejs - namiņš parkā.
Trjavna.
Arnamasas etnogrāfiskais ciemats. (Arbanasi?) Vairāk nekā 100 renesanses laika tirgotāju nami, baznīca un klosteris.
Etara. Rosīgs etnogrāfisks ciemats. Bulgāru amatnieku darbnīcas - te meistaro, veido, cep.

Šipka. Kalnu pāreja, kur krievu-turku kara laikā ritēja sīvas cīņas.
      Baznīca. Te pārejas aizstāvēšanā kritušo vārdi, esot arī atrodami latvieši. Baznīca ir liecība 500 gadu ilgajam turku jūgam.
      Piemineklis. Veltīts bulgāru un krievu kareivjiem, kas krituši Šipkas pārejas aizstāvē'šanā 1877.-1878.gadu krievu-turku karā. Celts 1930.gadā. Arhitekts A.Donkovs, tēlnieks A.Andrejevs.

Kazanlika. Bulgārijas rožu pilsēta.
      Trāķiešu kapenes.
      Rožu ieleja.
      Rožu muzejs. Rožu eļļas iegūšanas process, rožu ievārījums un liķieris.

Plovdiva. Bulgārijas renesanses pilsēta. Apgleznoti Plovdivas renesanses laika koka nami.
      Vecpilsēta.
      Romiešu forums.
      Romiešu amfiteātris. Drupās.
      Turku laika minarets.

Rophodi kalni. (laikam taču Rodopu kalni?) Mežonīgākā daļā - Trigradas aiza un Jagodinas stalaktītu alas.
Rilas kalni un 7 maģiski ezeri.
Rilas klosteris. Sakrālās mākslas šedevrs, UNESCO sarakstā. Gleznaino Rilas kalnu ielokā. 
Rodopa. Arheoloģisks objekts ar neatšifrētām rakstu zīmēm.
Dolmeņi.
Rilas kalnu masīvs. Maļovica (2729 m), Austrumeiropas augstaka virsotne Musala (22925 m).

Vangas vietas. Slavenā gaišreģe Vanga.
      Vangas baznīca Petričā.
      Tepat arī viņas dzīves un darba vieta "Rupītes."

Meļņikas smilšakmens klintis. Arī vīna dārzi.
Roženas klosteris.
Rodopu kalni. 

Pirinu kalni. Todorka (2746 m) Ap 1300 gadu sena priede - Baikuševa-mura (?). Balta marmora virsotne Vihrena (2914 m), kura savulaik atradies slāvu augstakas dievības Perūna tronis, pateicoties tam, kalni ieguvuši savu nosaukumu.

Nesebāra. Viena no vecākajām Eiropas pilsētām, UNESCO sarakstā. Atrodas uz pussalas Melnajā jūrā.
Vrāca. Maza pilsētiņa, kas kļuvusi slavena ar biežu NLO parādīšanos. 

Blagojevgrada. Bijusī Gornadžumaja. Pilsēta valsts DR. Iedzīvotāji - 55 700 (1979.g.). Dibināta XV gs. 1.pusē, teātris, muzejs. 1950.gadā nosaukta bulgāru marksista Dmitro Blagojeva vārdā. Apkaimē karstie avoti.

Kūrorti: Boroveca, Kjustendila, Slančevbrjaga, Varna, Velingrada, Zlatni Pjasci (Zelta smiltis).

Boroveca. Ziemas kūrorta centrs Rilas kalnu ziemeļu nogāzē. 1300 m vjl.

Gabrova. 1835.gadā Gabrovā dibināta pirmā laicīgā skola.

Burgasa. Pilsēta valsts austreņu daļā, osta pie Melnās jūras. 163 600 iedz. (1979.g.) Teātri, gleznu galerija, muzeji. XIV gs. cietoksnis un zvejnieku apmetne, pilsēta kopš XIX gs. beigām.

Bačokiras ala. 2020.gadā alā atrasti ģenētiski apstiprināti kromaņjoniešu kauli tika datēti ar 46-47 tūkstošu gadu pagātni.

Saites.
Bulgāri.
Vanga (1911.-1996.g.).