Grieķi
Pašnosaukums - hellēnes.
Grieķijas un Kipras pamatiedzīvotāji.
Skaits. Ap 10 500 000. (1974.g.)
Grieķijā - ap 8 500 000 (vairāk kā 95% no valsts iedzīvotājiem).
Kiprā - vairā kā 520 000 (vairāk kā 80% no visiem iedzīvotājiem).
ASV - ap 400 000, gk. XIX gs. 2.puses emigranti.
PSRS - 309 000. (1970.g.)
Turcijā - ap 100 000.
VFR - 100 000.
Ēģiptē- ap 80 000.
Austrālijā - 80 000, gk. XIX gs. 2.puses emigranti.
Kanādā - 45 000, gk. XIX gs. 2.puses emigranti.
Albānijā - 40 000.
Itālijas dienvidos - ap 30 000.
Bulgārijā, Rumānijā.
Argentīnā, DĀR - gk. XIX gs. 2.puses emigranti.
Etnoģenēze. Ilgāku laiku uzskatīja, ka mūsdienu grieķi cēlušies no sengrieķu ciltīm, kas II g.tk.pmē. dzīvoja Balkānu pussalas dienvidos un Egejas jūras salās. Tagad šī lieta ir precizēta ar DNS pētījumiem: kad pētnieki salīdzināja seno mikēniešu un mūsdienu grieķu DNS, viņi konstatēja, ka lielāka daļa gēnu pārklājās. Līdz ar to ir pierādīts, ka mūsdienu grieķi ir seno mikēniešu pēcteči.
Grieķijas kolonizācijas periodā VIII-VI gs.pmē., kad izveidojās grieķu kultūras kopība, visus grieķu valodā runājošos sāka saukt par helēņiem, vēlākajos gadsimtos romiešu valdišanas laikā - par grieķiem.
Vēl līdz pat šim laikam zinātnieki strīdējās par to, vai mūsdienu grieķi ir cēlušies no mikēniešiem vai arī tie ir izzuduši, neatstājot pēdas. Pētījums ir devis atbildi arī uz šo jautājumu.
Iesākumā par grieķiem tika saukti Epīras dorieši no Ilīrijas. Itālieši šo terminu attiecināja uz visiem Grieķijas iedzīvotājiem, bet paši grieķi sevi sauca par helēņiem. Šie sengrieķi bija indoeiropieši, kas apdzīvoja Ungārijas zemieni.
Sākot ar apmēram 1900.g.pmē., tie vairākos piegājienos virzījās uz Balkānu pussalas dienvidiem. Noslēdzošais šādas migrācijas vilnis bija tā saucamais "doriešu iebrukums," kas tiek datēts ar apmēram 1200.g.pmē.
Grieķu trīs galvenās cilšu grupas bija eolieši, dorieši un jonieši. Virzīšanās gaitā grieķi ienāca uz dzīvošanu arī Egejas jūras salās un Mazāzijas rieteņu piekrastē. Kolonizācijas periodā no VIII-VI gs.pmē. Vidusjūras un Melnās jūras piekrastēs, jo īpaši Dienviditālijas piekrastē, tika sadibināts liels daudzums grieķu pilsētu.
Pateicoties Maķedonijas Aleksandra vadītajiem iekarojumiem, grieķi nokļuva attālākos priekšāzijas apgabalos, kur pat dibināja helēniskas valstis - Ptolemaju Ēģipti, Seleikīdu Sīriju un Baktrijas valsti Afganistānā.
Pēc romiešu uzvaras pār Maķedoniju 148.g.pmē. grieķi kļuva par Romas pavalstniekiem.
VI gs. Grieķijā iebruka slāvi. Tādejādi mūsdienu grieķiem ir spēcīgs slāvu, arī albāņu, piejaukums.
Viduslaikos Balkānu un Mazāzijas pussalā daļa grieķu saplūda ar ienācējiem - albāņiem, dienvidslāviem, turkiem. grieķu tauta konsolidējās cīņā pret turku jūgu XIV-XIX gs. sākumā. Grieķu-turku kara laikā 1921.-1922.gadam 1,5 miljoni grieķu pārcēlās no Turcijas uz Grieķiju.
Etnogrāfija. Senie grieķi radīja augstu kultūru - arhitektūru, tēlotāju mākslu, literatūru, vairāku zinātņu aizsākumu, kas stipri ietekmējušas Eiropas un Priekšāzijas kultūru attīstību.
Reliģija. Galvenokārt pareizticīgie.
Grieķu virtuve.
Trekna siera kūka.
Krētiešu virtuve. Truša sautējums vīnā. Gliemeži olīveļļas, etiķa un rozmarijas marinādē. Gaļas vira ar aitas piena sviestu.
Grieķu vīni. Mavrodaphne no Peloponēsas radās, kad 1854.gadā Patrā apmetās Gustavs Klauss no Bavārijas. Pēc 6 gadiem viņš saražoja pirmo vīnu no mavrodaphne šķirnes vīnogām. Imitējot šeriju, viņš to sāka nogatavināt mucās. Pēc 9 gadiem Klauss sāka to eksportēt, radot pamatus vienai no lielākajām Grieķijas vīna darītavām.
Raksti.
DNS analīzes atklāj mīnojiešu un mikēniešu kopīgo izcelsmi.
Saites.
Grieķu valoda.
Senā Grieķija.
Grieķija.
