Livonijas sabrukums

XVI gadsimta pirmajā pusē Maskavas lielkņaziste bija jau izveidojusi vienotu, spēcīgu Krievijas valsti un lielkņazs Ivans IV Bargais 1547.gadā kļuvis par patvaldnieku – caru. Augošajai Krievijas valstij, lai tā varētu īstenot savus saimnieciskos un politiskos mērķus bija nepieciešami tieši sakari ar Rietumeiropu, ko varēja nodrošināt tikai brīva pieeja Baltijas jūrai, bet to traucēja Livonija, tādejādi veidojās situācija, ka karš par virskundzību Baltijas jūrā kļuva neizbēgams. Tajā pašā laikā Livonija karam nebija sagatavota: aizvien vēl nerimās konflikti starp Ordeni un bīskapiem, pilsētu un piļu nocietinājumi bija kļuvuši nelietojami, vasaļi – muižnieki aizvien vairāk pievērsušies savas personiskās labklājības nodrošināšanai, tādēļ Livonijas karaspēks bija jāformē galvenokārt no algotņiem, kuru uzturēšanai mestram trūka līdzekļu, savukārt ne bīskapi, ne Rīgas pilsēta nevēlējās Ordeni atbalstīt. Krievijas caram vajadzēja tikai atrast kādu iemeslu, lai varētu uzsākt karadarbību pret Livoniju, un tāds arī atradās: vēl XIII gadsimtā Tērbatas novads esot maksājis krievu kņaziem nodevas, bet kopš Livonijas izveidošanās šie maksājumi pārtraukti, tādēļ tagad esot jāsamaksā visi parādi, kas sakrājušies pa šiem gadsimtiem. Cara pieprasītā summa bijusi tik liela, ka ne Tērbatas bīskaps, ne arī Livonijas ordenis nespējis to samaksāt. 

Lasīt tālāk ...

Pirmie misionāri Baltijas zemēs

Līdz XII gadsimtam Eiropā ārpus kristīgās Baznīcas bija palikuši vairs tikai Pieelbas un Piejūras slāvi, baltu tautas, Baltijas somi un tagadējās Krievijas teritorijā mītošās somugru etniskās grupas. Tas tomēr nenozīmē, ka Baznīca nebūtu centusies arī šīs zemes pievērst kristietībai, izmantojot gan misionārus – kristīgās ticības sludinātājus, gan arī kristīgo valdnieku tīkojumus pakļaut savai varai kaimiņu zemes ar bruņotu spēku. Jau X gadsimta pirmajā pusē vācu karalis Indriķis I Putnuķērājs mēģināja pakļaut Pieelbas slāvus, tomēr spēja panākt tikai šo tautu meslu atkarību, citādākā ziņā slāvi saglabāja savu patstāvību, gan tikai uz neilgu laiku. Jau Indriķa I pēctecim Otonam I (936.–973.g.) pēc ilgstošām, nežēlīgām cīņām izdevās salauzt slāvu pretestību un iekļaut to zemes Vācijas impērijas sastāvā, vienlaikus veicot varmācīgu iekaroto tautu kristīšanu. Tā tomēr vēl bija īslaicīga uzvara, jo pakļautie slāvi te vienā, te citā reģionā sacēlās pret iekarotājiem, iznīcinot vācu garnizonus (karaspēka vienības, kas izvietotas kādā apdzīvotā vietā) un padzenot katoļu garīdzniekus. 983.gadā sākās vispārēja Pieelbas un Piejūras slāvu sacelšanās, un vāciešiem ar lielām grūtībām izdevās atvairīt to iebrukumu savās teritorijās. Šīs sacelšanās rezultātā katoļu Baznīca un vācu valdnieki uz ilgāku laiku zaudēja iekarotās slāvu zemes, izņemot dažus Lužicas serbu (arī sorbu) apdzīvotos apgabalus. 

Lasīt tālāk ...

Vai vēlme pēc privātīpašuma veicināja lauksaimniecības ieviešanos?

Lauksaimniecība kā civilizācijas rašanās un attīstības priekšnoteikums vienmēr ir interesējusi vēsturniekus, arheologus, antropologus un citu nozaru zinātniekus. Taču kādi tieši apstākļi un faktori noteica tās rašanos? Kāpēc aptuveni 11 dažādos Vecās un Jaunās pasaules reģionos, hronoloģiski sākot ar Tuvo Austrumu Auglīgā pusmēness reģionu, neatkarīgi vienam no otra, cilvēki drīz pēc pēdējā ledus laikmeta beigām pameta Homo sapiens simtiem tūkstošu gadu piekopto mednieku-vācēju dzīvesveidu un sāka pieradināt dzīvniekus un audzēt dažādus augus?

Lasīt tālāk ...

Krievu imperiālisms un latviešu tauta XX gs. 50. – 60. gadi

Lasīt tālāk ...

Viktors Birze. Tauta. Identitāte. Nacionālisms

Ieklausoties diskusijās par politiku, ātri pamanīsim, ka to centrālā ass jeb atslēgas vārds ir tauta. "Tautas intereses," "tautas labklājība," "tautas viedoklis" - tie ir jēdzieni, kurus dzirdam un lasām dienu dienā. 

Lasīt tālāk ...

Vainīgs, jo vācietis. Kaufmana plāns

Kāpēc Vācija tās kancleres Merkeles vadībā 2015.gadā atvēra savas robežas nekontrolētai migrantu lavīnai, kura atnesa joprojām tikai pieaugošu postu un problēmas gan pašiem vāciešiem, gan lielai daļai pārējās Eiropas? Kāpēc Vācija nevēlas deportēt tos simtus tūkstošus nelegālo migrantu, par kuriem pati pieņēmusi lēmumu, ka tiem nav nekāda pamata atrasties Eiropā? Atbilde ir vienkārša – vāciešus uz to piespieda britu publicista Duglasa Marija grāmatā “Eiropas dīvaina nāve: imigrācija, identitāte, islāms” aprakstītā vainas tirānija, kas, lai arī izplatīta visās Rietumeiropas valstīs, visvairāk plosa tieši Vāciju. Vāciešiem nebija pilnīgi nekādas izvēles iespējas, raksta Marijs, bija “jāuzņem visi, kas vien vēlas ierasties. To nedarīt nozīmēs būt nacistiem.” (Sk., piemēram, šajā video sniegto liecību.) Joprojām, vairāk nekā 70 gadus pēc II Pasaules kara beigām un nacistiskās Vācijas sagrāves vācieši dzīvo it kā viņu vidū vēl staigātu varu pārņemt alkstoši, revanšistiski nacisti. Vēl vairāk – par nacisma aizmetņiem tiek uzskatīts teju katrs vācu nacionālās identitātes apliecinājumus, kā arī vēlme aizsargāt vācu (vai jelkādu citu eiropiešu) tautu ar tās interesēm atbilstošu migrācijas politiku. 1940.gadu 2.pusē un 1950.gados uzvarētāju okupētajā Vācijā īstenotā denacifikācijas politika, saprotams, bija nepieciešams un atbilstošs solis. Tomēr, kā rāda mūsdienu norises, ārstēšana jau sen kļuvusi par indēšanu un tiek turpināta bez kādas vajadzības un pamatojuma. Palūkosimies šoreiz, kā tas sākās.

Lasīt tālāk ...

Latvijai – 100

1918.gada novembrī, Vācijas valsts vāciešu un Baltijas vāciešu varas pulkstenis Latvijā nenovēršami tuvojās savai divpadsmitajai stundai. Sagrāve pasaules karā, ko vainagoja sociālistiskā revolūcija Vācijā un ķeizara Vilhelma atkāpšanās no troņa, deva iespēju latviešu sabiedriskajiem un politiskajiem darbiniekiem izmantot iespēju un nodibināt savu neatkarīgu valsti, par ko jau iepriekš bija sprieduši dažādu partiju un kustību pārstāvji.

Lasīt tālāk ...

Astoņi fakti par bīstamajiem tuneļiem Pirmā pasaules kara laikā

Pirmais Pasaules karš (1914.–1918.g.), ko dēvē arī par Lielo karu, bija līdz tam nepieredzēta katastrofa, kas atklāj cilvēces necilvēcīgumu, taču tā sekas veidoja moderno pasauli.

Lasīt tālāk ...

Vai Turīnas līķauta noslēpums beidzot atrisināts?

Nesen žurnālā Meccanica publicētais itāļu pētnieku raksts par Turīnas līķautu no jauna uzkurinājis diskusijas par tā autentiskumu. Publikācijā pausts, ka uz linu auduma redzamo krustā sistā vīrieša - Jēzus Kristus - attēlu visā augumā varēja radīt mūsu ēras 33.gadā Jeruzālemē notikušās zemestrīces izraisītais neitronu starojums. Vienlaikus šī subatomāro daļiņu plūsma varēja palielināt radioaktīvā oglekļa (C14) izotopu daudzumu līķautā, tādējādi izskaidrojot 1988.gadā veikto "aplamo" radioaktīvā oglekļa datējumu. Tik sensacionālu jaunumu, protams, nevarēja palaist garām neviens lielais ziņu portāls, tostarp arī delfi.lv.

Vai tagad varam uzskatīt, ka Turīnas līķauta autentiskums beidzot ir guvis neapgāžamus, zinātniskus pierādījumus? Atbilde, protams, ir - nē! Itāļu zinātnieku komandas izdarītais pētījums vērtējams tikai un vienīgi kā kārtējais mēģinājums izskaidrot to, kāpēc 1988.gadā ar radioaktīvā oglekļa analīzes metodi iegūtais datējums varētu būt nekorekts un neatspoguļo īsto Turīnas līķauta vecumu, kā arī izskaidrot paša attēla rašanos. Sensāciju kārajiem žurnālistiem šī nianse gan neinteresē, kā tas labi redzams arī delfos publicētajā rakstā "Zinātnieki: Turīnas līķauts ar Jēzu Kristu ir īsts."

Lasīt tālāk ...

Vai E.Munka slavenākais darbs radies 'kliedzošās' mūmijas iespaidā?

Kliedzošais cilvēks - norvēģu mākslinieka Edvarda Munka (1863.-1944.g.) pazīstamākās gleznas centrālā figūra, iespējams, tapusi, autoram iedvesmojoties no kādas deformētas mūmijas biedējošā izskata. Šādu versiju izteikuši vairāki mākslas vēsturnieki. Par to, kura tieši mūmija varētu būt bijusi Munka iedvesmas avots, domas dalās.

Lasīt tālāk ...