Aliens

Latvijai – 100

1918.gada novembrī, Vācijas valsts vāciešu un Baltijas vāciešu varas pulkstenis Latvijā nenovēršami tuvojās savai divpadsmitajai stundai. Sagrāve pasaules karā, ko vainagoja sociālistiskā revolūcija Vācijā un ķeizara Vilhelma atkāpšanās no troņa, deva iespēju latviešu sabiedriskajiem un politiskajiem darbiniekiem izmantot iespēju un nodibināt savu neatkarīgu valsti, par ko jau iepriekš bija sprieduši dažādu partiju un kustību pārstāvji.

Piemēram, Latviešu pagaidu nacionālā padome savā 1918.gada 30.janvāra deklarācijā bija paziņojusi:

"Dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu pagaidu nacionālā padome:

• atzīst, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali,
• protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pasvītrojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un etnogrāfiskā nedalāmība,
• protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kurš mēģina pārkāpt tautu pašnoteikšanās, un pēdīgi
• nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spiediena."

17.novembra vakarā sasauktā sanāksmē divu galveno latviešu politisko apvienību – Latviešu nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka pārstāvji kā arī klāt esošie sociāldemokrāti pēc salīdzinoši ilgām iepriekšējām sarunām piekrita nodibināt jaunu kopēju organizāciju – Latvijas Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, bet ministru kabineta sastādīšanu uzticēja Kārlim Ulmanim, kā ministru prezidentam. Tajā pašā sēdē arī nolēma nākamajā dienā - 18.novembrī - pasludināt Latvijas valsts neatkarību un patstāvību.

Valsts neatkarības pasludināšana notika 18.novembrī plkst. 16:00 toreizējā Rīgas pilsētas krievu (vēlākajā Latvijas Nacionālajā) teātrī.

Jau stundu pirms noteiktā svinīgā brīža teātra priekštelpas sāka pildīties ar ļaudīm, kas vēlējās būt šī vēsturiskā notikuma aculiecinieki. Īsi pirms 16:00 durvis atvērās un ļaužu straume klusi un svinīgi sāka plūst lielajā telpā. Teātra skatuve bija appušķota ar ziediem un zaļumu vītnēm, pār kurām atritinājās Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi. Skatuves iekārtojumu pēc Ata Ķeniņa lūguma bija veicis mākslinieks Jānis Kuga.

Tad piepeši klusumu pārtrauca skaļi aplausi: cauri zālei uz sktuves pusi virzījās Tautas padome ar ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Partiju priekšstāvji ieņēma vietas uz skatuves. Pa labi nosēdās Zemnieku savienība, centru ieņēma radikāldemokrāti, nacionāldemokrāti, republikāņi, demokrāti un neatkarīgie, bet kreiso spārnu – sociāldemokrāti un sociālrevolucionāri.

Kad Tautas padomes locekļi bija apsēdušies, padomes vicepriekšsēdētājs Gustavs Zemgals atklāja svinīgo sēdi un uzaicināja sekretāru nolasīt protokolu par Tautas padomes nodibināšanu.

Tad Gustavs Zemgals paziņoja:

“Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

1) Latvija apvienota etnografiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) ir patstāvīga, neatkarīga, demokratiski-republiska valsts, kuras Satversmi un attieksmi pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata;

2) Latvijas Tautas padome ir nodibinājusi, kā augstāko izpildu varu Latvijā – Latvijas pagaidu valdību.

Latvijas Tautas padome uzaicina pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.”

Pēc Zemgala nolasītā paziņojuma visi pacilāti piecēlās un atskanēja latvju tautas himna-lūgšana "Dievs, svētī Latviju", kuru atkārtoja trīs reizes pēc kārtas. Himnai sekoja Pagaidu valdības Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un citu teiktas runas un apsveikumi.

Pēc svinīgā pasākuma sajūsminātie un vienlaikus arī nobažījušies ļaudis izklīda, bet pār Rīgas namiem plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs – Latvijas valsts ir nodibināta!

Vēl tai pašā dienā jaunā Latvijas valdība laida klajā Latvijas pilsoņiem adresētu, Gustava Zemgala nolasīto paziņojumu par valsts nodibināšanu.

Par notikušo valststiesisko aktu rakstīja Rīgas prese. Vācu avīzes "Rigasche Zeitung" informācijas nodaļa nākošā dienā ironiskā tonī ieturēto materiālu nobeidza:

"Nerimstošā publikas plaukšķināšana (Klatschen), bravo un slavas saucieni un latviešu nacionāldziesmas (Nationallied) dziedāšana noslēdza sarīkojuma pirmo daļu, kuru momenta uzņēmums padarīja nemirstīgu nākamām audzēm."

Pazīstamo vēsturisko fotouzņēmumu, kas ir vienīgā Latvijas Republikas dibināšanas vizuālā liecība, veica fotogrāfs Vilis Rīdzenieks (1884.–1962.g.) brīdī, kad Tautas padomes locekļi un publika, kājās piecēlusies, dziedāja "Dievs, svētī Latviju." Uz skatuves bez Tautas padomes locekļiem vēl redzami Teodora Reitera vadītā operas kora dziedātāji, kuri bija uzaicināti, lai himna skanētu varenāk un iespaidīgāk. Tāpat tur bija pamanījies uzkāpt arī viens otrs no klātesošajiem skatītājiem.

Latvijas valsts pasludināšanas aktā piedalījās 38 Tautas Padomes locekļi no 8 partijām:

1. Gustavs Zemgals (1871.–1939.g.), jurists.
2. Marģers Skujenieks (1886.–1941.g.), tautsaimnieks, politiķis.
3. Kārlis Ulmanis (1877.–1942), agronoms, politiķis.
4. Jānis Zālītis (1874–1919.g.), jurists, politiķis.
5. Erasts Bite (1880.–1942.g.), jurists, politiķis.
6. Emīls Skubiķis (1875.–1943.g.), inženieris.
7. Staņislavs Kambala (1893.–1941.g.), latviešu strēlnieks, sabiedriski politiskais darbinieks.
8. Oto Nonācs (1880.–1942.g.), publicists.
9. Edmunds Freivalds (1891.–1922.g.), žurnālists.
10. Ernests Bauers (1882.–1926.g.), agronoms.
11. Nikolajs Svemps (1889.–1944.g.), zemnieks.
12. Jānis Bērziņš (1894.–196?.g.), zemnieks, tirgotājs.
13. Jānis Akuraters (1876.–1937.g.), rakstnieks.
14. Miķelis Valters (1874.–1968.g.), publicists.
15. Atis Ķeniņš (1874.–1961.g.), literāts, izglītības un sabiedriskais darbinieks.
16. Eduards Strautnieks (1886.–1946.g.), advokāts.
17. Spricis Paegle (1876.–1962.g.), inženieris.
18. Dāvids Golts (Zeltiņš) (1867.–1943.g.), rakstnieks un grāmatizdevējs.
19. Rūdolfs Benuss (1881.–1940), jurists.
20. Jānis Bergsons (1881–1965.g.), sabiedriskais un saimnieciskais darbinieks.
21. Kārlis Kasparsons (1865.–1962.g.), ārsts.
22. Miķelis Bružis (1868.–1941.g.), inženieris ķīmiķis.
23. Andrejs Petrevics (1883.–1939), jurists, politiķis.
24. Kārlis Kurševics (1874–1938.g.), advokāts, sabiedrisks darbinieks.
25. Pauls Kalniņš (1872.–1945.g.), ārsts.
26. Klāra Kalniņa (1874.–1964.g.), P.Kalniņa dzīvesbiedre, politiķe.
27. Fricis Menders (1885.–1971.g.), politiķis un sabiedriskais darbinieks.
28. Jānis Ampermanis (1889.–1942.g.), lauksaimnieks.
29. Vilis Gulbis (1890.–1942.g.), agronoms.
30. Kārlis Vanags (1883.–1942.g.), banku darbinieks.
31. Jānis Vārsbergs (1879.–1961.g.), lauksaimnieks.
32. Pēteris Murītis (1891.–1924.g.), agronoms.
33. Jūlijs Celms (1879.–1935.g.), tautsaimnieks, banku darbinieks.
34. Bruno Kalniņš (1899.–1990.g.), Latvijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības vadītājs.
35. Eduards Traubergs (1883.–1967.g.), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.
36. Kārlis Albertiņš (1889.–1925.g.), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.
37. Augusts Raņķis (1875.–1937.g.), grāmatizdevējs, tirgotājs.
38. Artūrs Žers (Šers) (1885.–1942.g.), agronoms.