Britu impērija
British Empire.
Lielbritānija kopā ar tās koloniālajiem īpašumiem, tādu nosaukumu sāka lietot XIX gs. 70.gados.
Raksturojums. Britu impēriju veidoja sarežģīta politiski ekonomiska sistēma, kurā visi tās dalībnieki bija savstarpēji saistīti un pakļauti metropolei.
Vēsture. Britu impērijas pirmsākums saistīts ar angļu iebrukumu Īrijā XII gs.
Amerikas kolonizācija - Ņūfaundlendas sagrābšana 1583.gadā, pirmās angļu kolonijas Virdžīnijas nodibināšana 1607.gadā, kā arī atbalsta punktu nodibināšana Austrumindijā un Rietumāfrikā bija Anglijas koloniālās politikas īstenošanas sākums.
Britu impērijas izveidošanā svarīga nozīme bija lielām monopolistiskām tirdzniecības kompānijām, sevišķi Ostindijas kompānijai. Tā nodarbojās ne tikai ar tirdzniecību, bet arī ar jaunu koloniālo teritoriju sagrābšanu, atbalsta punktu izveidosanu Anglijas kara flotei Āzijā un Āfrikā.
Pēc buržuāziskas revolūcijas Anglijā XVII gs. strauji pieauga Anglijas koloniālā ekspansija. Pēc veiksmīgiem kariem pret Holandi XVII gs. Anglija sgrāba vairākas kolonijas Ziemeļamerikā, Anglija atkarībā nonāca Portugāle un arī tās kolonijas.
1674.gadā tika nodibināta Anglijas banka un Londona kļuva par jauntapušās Britu impērijas centru.
1707.gadā notika Anglijas un Skotijas apvienošanās vienā karaļvalstī - izveidoja Lielbritāniju. Pēc tam jau Lielbritānija iesaistījās karā par Spānijas mantojumu (1701.-1714.g.) un sagrāba Gibraltāru kā arī jaunas teritorijas Ziemeļamerikā.
1757.gadā Ostindijas kompānija ieguva Bengāliju.
Pēc Septiņgadu kara (1756.-1763.g.) Lielbritānija atņēma Francijai Kanādu un nodibināja kundzību Ziemeļamerikā.
XVIII gs. beigās Britu impērija cieta pirmās sakāves. Pēc Ziemeļamerikas Neatkarības kara (1775.-1783.g.) Lielbritānija zaudēja 13 kolonijas Ziemeļamerikā, tāpēc tā aktivizēja koloniālo darbību citos reģionos.
1793.gadā karā pret Franciju sagrāba Tobāgas salu.
Pēc Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) Lielbritānija ieguva Kāpu (Dienvidāfrikā), Maltu, atņēma Holandei Ceilonu, labās Cerības ragu u.c. kolonijas.
XIX gs. 1.pusē Lielbritānija pabeidza Indijas iekarošanu.
1842.gadā Britu impērija sagrāba Sjanganas salu (83 kvkm), XIX gs. 2.pusē Ķīnai uzspieda nelīdztiesīgus līgumus un izmantoja sagrābto Sjanganu (tagadējā Honkonga) tālākai ekspansijai Ķīnā.
XIX gs. 2.pusē ieņēma Singapūru, Adenu, kolonizēja Austrāliju, anektēja Jaunzēlandi.
Britu koloniālā vara daudzviet izsauca nemierus un pretestību, pat pakļauto tautu sacelšanos. Ievērojamākās no tām bija Indijā (1857.-1859.g.) un Jamaikā 1865.gadā.
1874.gadā par Lielbritānijas koloniju tika pasludināta Fidžija.
1875.gadā briti pārņēma savā kontrolē Suecas kanālu un 1882.gadā nodibināja savu kundzību Ēģiptē.
1878.gadā briti sagrāba Kipru.
XIX gs. beigās Lielbritānija sagrāba Bečuanalendu (1885.g.), Birmu (1886.g.), Somāliju, Dienvidnigēriju, Rodēziju, Keniju, Zanzibāru (1896.g.) u.c. zemes, uzspieda savu protektorātu Afganistānai.
Tādejādi Lielbritānija bija radījusi lielāko koloniālo impēriju pasaulē. 1912.-1913.gados Britu impērijas teritorija bija 31 879 000 kvadrātkilometru.
Kolonijas, kuru iedzīvotāju vairākums bija izceļotāji no Anglijas (Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande), izcīnīja iekšēju pašpārvaldi. Tās sāka attīstīties kā angļu kapitālisma aizjūras filiāles - tajās attīstījās rūpniecība, veidojās spēcīga nacionālā buržuāzija un strādniecība. Šīs zemes ieguva pašvaldības (domīnijas) tiesības - Kanāda 1867.gadā, Austrālija 1901.gadā, Jaunzēlande 1907.gadā, Dienvidāfrikas savienība 1910.gadā un Ņūfaundlenda 1917.gadā. Domīnijas piedalījās impērijas konferencēs un kopā ar metropoli ekspluatēja citas kolonijas.
XX gs. sākumā pastiprinājās nacionālās tautu atbrīvošanās kustības. I Pasaules kara laikā pieauga Britu impērijas sāncenšu, galvenokārt ASV un Japānas ietekme dažādās impērijas daļās. Sākās Britu impērijas krīze, lai gan, saskaņā ar Versaļas līgumu (1919.g.) impērijas teritorija vēl paplašinājās, jo tā ieguva lielu daļu Vācijas koloniju - Tanganjiku, daļu Togo un Kamerūnas, u.c.
1919.gada maijā Lielbritānija pieteica Afganistānai karu, tomēr tā paša gada augustā bija spiesta atzīt Afganistānas neatkarību preliminārā līgumā.
1921.gadā piešķīra domīnijas statusu Īrijai (izņemot tā ziemeļu daļu - Olsteru).
1922.gadā formāli pasludināja arī Ēģiptes neatkarību.
1926.gada Impērijas konference un 1931.gada Vesminsteras statūts stipri paplašināja domīniju tiesības un politisko patstāvību.
Lielbritānijas kolonijās 1945.gadā bija 432 miljoni iedzīvotāju.
Pēc II Pasaules kara sociālās sistēmas izveidošanās un imperiālistisko pozīciju vājināšanās radīja labvēlīgus apstākļus nacionālās atbrīvošanās kustībām dažādos impērijas reģionos, kā rezultātā Britu impērija izira. 40.gadu 2.pusē Neatkarību izcinīja Transjordānija, Indija (1947.g.), Pakistāna (1947.g.), Birma (1948.g.), Ceilona (1948.g.).
50.gados - Gana, Malaizija (1957.g.), Singapūra (1957.gadā Malaizijas sastāvā), Sudāna (1959.g.).
60.gados - Nigērija, Somālija, Sjerraleone, Kuveita (1961.g.), Jamaika, Trinidada un Tobaga, Uganda (1962.g.), Kenija (1963.g.), Malta (1964.g.), Zambija (1964.g.), Malāvija, Tanzānija (1964.g.), ), Svazija (1964.g.), Gambija (1965.g.), Maldīvija, Barbadosa (1966.g.), Gajāna, Botsvāna (1966.g.), Lesota, Jemena (1967.g.), Maurīcija (1968.g.).
70.gados - Tonga (1970.g.), Fidži, Bahreina (1971.g.), Katara (1971.g.), Apvienotie Arābu emirāti (1971.g.), Omāna, Bahamas, Grenāda, Seišeļu salas, Zālamana salas, Sentlūsija, Tuvala, Kiribata.
1980.gada aprīlī neatkarību ieguva Vanuata, 1981.gada septembrī - Belīza, 1981.gada novembrī - Antigva.
1981.gada nogalē Lielbritānijai piederēja koloniālie īpašumi Karību jūrā, Bermudu salas, Gibraltārs, Sv.Helēnas sala, Bruneja, Sjangana (Honkonga) un Pitkērna. 1981.gada nogalē Lielbritānijas kolonijās bija vairs tikai 4,9 miljoni iedzīvotāju.
Sairušās Britu impērijas vietā 1947.gadā radās "Sadraudzība," kurā ietilpa daļa valstu, kas agrāk bija Britu impērijas sastāvdaļas.
Saites.
Anglija.
Lielbritānija.
