Lielinieki, lieliniecisms, boļševiki, boļševisms
Revolucionārs, stipri žīdu ietekmēts un konsekventi marksistisks politiskās domas virziens starptautiskajā strādnieku kustībā, kas savu politisko apogeju sasniedza Krievijas impērijā un apvērsuma rezultātā nodibināja Padomju Krieviju - pirmo komunistisko valsti pasaulē.
Termins. Jēdziens "lielinieki" (krieviski - boļševiki) radās KSDSP II kongresā 1903.gadā, kad revolucionārie marksisti ar V.Ļeņinu priekšgalā vadošo partijas orgānu vēlēšanās ieguva balsu vairākumu un tādēļ viņus sāka saukt par "lieliniekiem."
1917.-1952.gados partijas oficiālajā nosaukumā bija vārds "boļševiku" - KSDS(b)P, KK(b)P, VK(b)P.
Ideoloģija. Lieliniecisma teorētiskais pamats ir marksisms, tas sevī ietver revolucionārās teorijas un prakses vienotību, savienoja V.Ļeņina izstrādātos idejiskos, organizatoriskos un taktiskos principus. Lielinieku partija radās kā proletāriska jauna tipa partija, tā principiāli atšķīrās no II Internacionāles partijām.
Vēsture. Radās XX gs. sākumā Krievijā un guva iemiesojumu jauna tipa proletariāta partijā - V.Ļeņina radītajā Lielinieku (boļševiku) partijā.
Boļševisms sāka veidoties laikā, kad pasaules revolucionārās kustības centrs pārvietojās uz Krieviju.
1900.-1903.gados tika izdots pirmais lielinieku laikraksts "Dzirkstele" (krieviski - Iskra), ko izveidoja V.Ļeņins. No 52.numura laikraksts gan kļuva "maziniecisks."
1903.gadā KSDSP II kongresā revolucionārie marksisti ar V.Ļeņinu priekšgalā vadošo partijas orgānu vēlēšanās ieguva balsu vairākumu un tādēļ viņus sāka saukt par "lieliniekiem," bet oportūnistus, kas palika mazākumā - par "maziniekiem" (krieviski - meņševiki). Ļeņina lielinieki to uzskatīja par nozīmīgu uzvaru: "Lielinieciskums kā politiskš domas virziens un kā politiska partija pastāv kops 1903.gada." /V.Ļeņina raksti, 31., 8.lpp./
1900.gadā Ļeņins emigrēja uz Šveici un uzņēmās turienes krievu sociāldemokrātu grupas vadību, noorganizēja laikrakstu "Iskra," "Zarja," "Vperjod" un "Proļetarij" izdošanu.
Pēc KSDSP II kongresa 1903.gadā par vadošo spēku revolucionārajā emigrācijā kļuva lielinieki. Pēc Ļeņina norādījumiem tika dibināti partijas darbības centri ārzemēs.
1904.gadā Ženēvā Ļeņina vadībā tika radīta KSDSP banka un arhīvs.
1905.gadā tika izveidota KSDSP Ārzemju organizācijas komiteja.
1905.gada decembrī Tamperē notika KSDSP I konference, kurā piedalījās arī V.I.Ļeņins.
Lielinieki 1905.gada revolūcijā. To viņi praktiski "nogulēja."
Lielinieku centrs (1907.g.). Iev''elēts KSDSP V kongresā Londonā, kas notika 1907.gada maijā-jūnijā boļševiku frakcijas sēdē. Vadīja V.Ļeņins. Centrā ietilpa KSDSP CK locekļi J.Dubrovinskis, I.Goldenbergs, V.Nogins, I.Teodorovičs, kā arī L.Krasins, N.Krupskaja (sekretāre), V.Šancers un citi. Centrs atradās Somijā 1907.gadā, Ženēvā 1908.gadā, Parīzē no 1909.-1910.gados. Lielinieku centrs bija laikraksta Proletarij paplašināta redakcija, tas uzturēja sakarus ar apmēram 130 pilsētām u.c. centru partiju organizācijām Krievijā, vadīja to darbību. Centrs likvidēts 1910.gada februārī saskaņā ar KSDSP CK lēmumu.
1912.gadā Pēterpilī sāka iznākt vēl viens V.Ļeņina izveidots laikraksts - "Taisnība" (krieviski - Pravda).
Valsts domes Lielinieku frakcija (1912.-?). Tā bija lielinieku grupa Krievijas IV Valsts domē. Tajā ietilpa 1912.gada septembrī no strādnieku kūrijas ievēlētie A.Badajevs, M.Muranovs, G.Petrovskis, F.Samoilovs, N.Šagovs un R.Maļinovskis (cara ohrankas aģents, atmaskots 1914.gadā, no domes izstājies).
II, III un arī IV domes sākumā darbojās apvienotā sociāldemokrātiskā frakcija. Kad 7 "mazinieku" deputāti neatzina abu tās daļu (boļševiku un meņševiku) līdztiesību, lielinieku deputāti atdalījās un 1913.gada 10.oktobrī nodibināja Krievijas sociāldemokrātisko strādnieku frakciju. Frakcijas darbu vadīja V.Leņins, viņš sagatavoja arī vairāku deputātu runu projektus un 2 likumprojektus nacionālajā jautājumā. Līdzās laikrakstam Pravda, frakcija bija viens no galvenajiem lielinieku legālās revolucionārās darbības centriem Krievijā. Darbojās arī nelegāli, I Pasaules kara sākumā veica KSDSP CK "Krievijas biroja" funkcijas. Piedalījās Lielinieku organizāciju apspriedē Ozerkos 1914.gada novembrī, kopā ar tiem Lielinieku frakcijas locekļi tika arestēti. Interesanti, ka lielinieku frakcijas juridiskais konsultants bija P.Stučka.
Ozerku sanāksme. 1914.gadā no 15.-17.novembrim Ozerkos notika IV Valsts domes lielinieku frakcijas organizēta sanāksme. Tajā piedalījās boļševiki - domes deputāti, Pēterpils, Ivanovozņesenskas, Harkovas un Latvijas lielinieku organizāciju pārstāvji. Apspriedē tika iztirzāti lielinieku partijas uzdevumi cīņā pret imperiālistisko karu. Par apspriedi bija informēta policija, kas tās dalībniekus apcietināja. 1915.gada februārī visus 5 domes deputātus (arestētos) notiesāja ar mūža izsūtījumu Austrumsibīrijā, no kurienes tie atgriezās tikai pēc Februāra revolūcijas.
Lielinieki neatlaidīgi un sīvi cīnījās pret novirzieniem marksismā-ļeņinismā gan Krievijas, gan starptautiskajā strādnieku kustībā, pret visāda veida oportūnistiem. Raksturīga bolševisma iezīme bija konsekvents proletāriskais internacionālisms. Gan ar labu, gan ar varu lielinieki neatlaidīgi saliedēja kreisos spēkus Rietumeiropas sociāldemokrātu partijās, virzīja tos uz vardarbīgu revolucionārās cīņas ceļu. Starptautiskajā strādnieku kustībā viņi vadīja revolucionāro virzienu, uz kura pamata pēc 1917.gada Oktobra apvērsuma veidojās komunistiskās partijas un to apvienība - Komunistiskā Internacionāle (1919.g.). Kā viskonsekventāko cīnītāju par marksisma-ļeņinisma mācības īstenošanu dzīvē KI atzina lieliniekus par paraugu visu KP darbībai.
Lielinieki Oktobra apvērsumā (1917.g.). Lieliniekiem izdevās pārbaudīt savu mācību praksē pēc Oktobra apvērsuma, kad tie nodibināja proletariāta diktatūru.
Pēc savas varas nostiprināšanas krievu lielinieki sāka sponsorēt līdzīgas galēji kreisas kustības visā pasaulē.
Žīdu loma lieliniecismā. No franču laikraksta “L Illustration” korespondenta R.Vaučera (R.Vaucher) 1919.g. grāmatas«L Enfer Bolchevik a Petrograd”: "Kad mēs dzīvojām ciešā kontaktā ar lielinieku valdības ierēdņiem, uzreiz dūrās acīs fakts, ka praktiski visi tie bija žīdi. Esmu tāls no antizemītisma, taču man jāapstiprina ka visur: Pēterpilī, Maskavā, provincē, visos komisariātos, rajonu iestādēs, Smoļnijā, bijušajās ministrijās, Padomēs, es satiku žīdus un tikai žīdus. Jo vairāk pēti šo revolūciju, jo vairāk pārliecinies, ka lieliniecisms - tā ir žīdiska kustība."
Lieliniecisms Latvijā. Lielinieku kreisās idejas guva visai lielu atbalstu arī latviešu strādniecībā.
