Slāvi, slāvu tautas
Mūsu ēras sākums. Slāvi apdzīvoja zemes uz austrumiem no Elbes.
Plašā ģermāņu migrācija izraisīja arī slāvu cilšu pārceļošanu no senākajām dzīvesvietām apgabalos starp Vislas un Dņepras upju vidusteču baseiniem uz daļēji atstātajām ģermāņu teritorijām. Šī procesa gaitā izveidojās trīs galvenās slāvu etniskās grupas: rietumslāvi kolonizēja teritorijas Oderas – Elbas upju baseinos, dienvidslāvi – Balkānu reģionā, bet austrumslāvi sāka iespiesties tagadējās Ukrainas un Krievijas apgabalos, izspiežot vai asimilējot šī procesa gaitā minētajās teritorijās mītošos austrumbaltus, turpmākajos gadsimtos – arī somugru ciltis.
Nostiprināšanās Balkānos VI–VII gs.
VI gs. Bizantijas hronists: „Viņiem daudz dažādu lopu, kā arī zemes augļu, kas guļ kaudzēs, it īpaši prosa un kvieši. Viņi apmetas uz dzīvi mežos pie tādām upēm, pa kurām grūti braukt, kā arī pie purviem un ezeriem un ierīko savām mītnēm daudz izeju briesmu gadījumam.”
Slāvu sabiedriskā iekārta. Senatnē slāvi dzīvoja pirmatnējās kopienas iekārtā. Laikā no VI-X gs. slāvu sabiedriskā iekārta ievērojami mainījās. Austrumromas vēsturnieks VI gs.: „Šīs ciltis nepārvalda viens cilvēks, bet no seniem laikiem tām ir tautvaldība. Par visu, kas viņiem derīgs vai kaitīgs, viņi lemj kopīgi.
XI gs. hronists apliecina, ka visas cilts lietas pomoriešiem izlēmusi tautas sapulce – veče (no vārda вещатъ – „runāt”): „Visas šīs ciltis nepārvalda atsevišķs pavēlnieks. Apspriezdami savas vajadzības, viņi visi vienprātīgi izlemj, kas jādara.”
VI gs. hronika par vaņģeniekiem: „Savus gūstekņus viņi netur verdzībā neierobežotu laiku, bet gan nosaka verdzības termiņu un piedāvā viņiem izvēlēties: vai nu viņi grib par zināmu maksu izpirkties un atgriezties mājās, vai arī palikt kā brīvi cilvēki un draugi.”
Konstatēts, ka agrajos viduslaikos slāviem pirmatnējā iekārta saira.
Kari ar bizantiešiem. VI gs. slāvu ciltis devās pāri Donavai un sāka ielauzties Bizantijas impērijā. Karos ar Bizantiju viņi iemācījās ieņemt cietokšņus un cīnīties kaujas ierindā. Bizantiešu algotņu karaspēks tika sakauts.
Vietējā tauta atbalstīja slāvus un Balkānos izvērsās tautas sacelšanās. Tādējādi slāvi vieglāk virzījās uz priekšu. Viņi veselām ciltīm apmetās uz dzīvi Bizantijas impērijas teritorijā – aizņēma Balkānu pussalas ziemeļus un iespiedās Maķedonijā un Grieķijā. Bizantiešu hronikas ziņoja: „Slāvi iekaroja daudzas pilsētas un cietokšņus, ieņēma zemi un apmetās tur pilnīgi brīvi un bez bailēm, kā paši savā zemē.”
Slāvu sadalīšanās. VII gs. daudzās slāvu ciltis esot sadalījušās trīs nozarojumos: austrumu, rietumu un dienvidu slāvos.
Austrumslāvi bija krievu, ukraiņu un baltkrievu senči. Tie apdzīvoja zemes uz austreņiem no Vislas un Dņestras.
Rietumslāvi bija čehi, poļi, kā arī polabas un pomoriešu ciltis. Tie bija apmetušies Labas, Odras (Oderas) un Vislas baseinos.
Dienvidu slāvi bija bulgāri, serbi un horvāti. Tie apdzīvoja Balkānu pussalu.
Bulgārija – pirmā slāvu valsts. Laikā, kad notika kari ar bizantiešiem, dienvidslāviem izveidojās cilšu savienības. Balkānu pussalas ZR daļu ieņēma serbu un horvātu ciltis. VII gs. beigās Donavas lejteces apgabalos izveidojās pirmā dienvidslāvu valsts – Bulgārijas cariste. Vēlāk bulgāri iekaroja lielāko daļu Balkānu pussalas un Bizantija kādu laiku pat tiem maksāja meslus.
Paši slāvi turpretim dikti ietekmējās no Bizantijas kultūras – īpaši dienvidu un austrumu slāvi. Tie pieņēma bizantiešu kristietību un bizantiešu arhitekti
Migrācija no Balkāniem. Neilgi pirms tam savu migrāciju no Balkāniem sāka slāvi. Daļa no viņiem - poļani devās uz ziemeļiem, no viņiem veidojās poļi, čehi un slovāki. Otra daļa - drevļani devās uz austrumiem. No viņiem veidojās ukraiņi un krievi (baltkrievi radās vēlāk no baltiem - jātvingiem un galindiem, kurus pārkrievoja). Trešā daļa palika Austrumvācijā (drezdani Saksijā, kā liecību atstājot Drēzdenes nosaukumu, daļa pie Rostokas, bet sorbi (nejaukt ar serbiem!) uz dienvidiem no Berlīnes) un Austrijā pie Grācas.
Savā pirmdzimtenē palika serbi, horvāti, slovēņi u.c. dienvidslāvi. Par dienvidslāvu sadzīvi daudz interesanta sniedz VIII gs. sastādīts parašu krājums „Zemkopības likums.”
Kari ar vācu feodāļiem. X gs. vidū vācu feodāļi sāka rīkot postošus uzbrukumus saviem austrumu kaimiņiem – rietumslāviem un sagrābt to zemes.
Pirmie vācu bruņiniekiem ceļā atradās pomorieši un polabieši. Vācijas ķeizara kavalērija daudzas reizes devās pāri Labai un uzbruka slāvu ciemiem un rīkojās ārkārtīgi nežēlīgi. Apdzīvotās vietas tika izpostītas, vīri nogalēti, bet sievietes un bērni aizdzīti gūstā.
Reiz ķeizara vietvaldis ielūdza pie sevis ciemos 30 slāvu kņazus. Dzīru laikā viņš deva signālu saviem kareivjiem un tie nogalēja neapbruņotos viesus.
Slāvu pretestība iekarotājiem bija sīva, taču tie dzīvoja atsevišķās kopienās un nespēja izrādīt iekarotājiem centralizētu un labi organizētu pretestību. Iekarotāju uzbrukumu slāvi nespēja apturēt.
Tādējādi kā pirmie ar vācu agresiju saskārās rietumslāvi. Pakļautajiem apgabaliem bija jāmaksā mesli, slāvus kristīja. Slāvu zemēs vācu feodāļi ierīkoja savas muižas, būvēja pilsētas un cietokšņus. Vietējos iedzīvotājus atspieda uz mežu biezokņiem, viņu vietā ieradās vācu kolonisti.
983.gadā notika liela slāvu sacelšanās: dedzināja klosterus un cietokšņus, nonāvēja feodāļus un bīskapus. Slāvi Vācijas ķeizara karaspēku iedzina purvā un gandrīz pilnībā iznīcināja. Pēc hronista vārdiem aiz labas „nepalika ne kristietības pēdu.”
Tādējādi uz gandrīz 200 gadiem pomorieši un polabieši ieguva brīvību un vācieši tur vairs nerādījās.
Slāvu valstu nodibināšanās. IX gs. austrumslāviem nodibinājās Kijevas Krievzemes valsts ar galvaspilsētu Kijevā. Poļu kņazs Meško ar karadraudzi X gs. vidū pakļāva gar Vislas upi dzīvojošās poļu ciltis un nodibināja centralizētu Polijas valsti. X gs. tika apvienotas ap Prāgu dzīvojošās čehu ciltis un nodibināta Čehijas valsts.
Sajaukšanās ar somugriem. Austrumslāvu sajaukšanās ar somugriem notika vēlāk - tikai XI gs., kad arī slāvi bija tikuši līdz Krievijas ziemeļiem, kurus jau ilgi apdzīvoja somugri.
Tas jau agrāk bija zināms, ka ziemeļkrievi patiesībā ir pārkrievoti karēļi, vepsi, ižori, komieši, udmurti un vēl pāris tautas, kas jau pazudušas no zemes virsas.
XII gs. Vācu hronists: „Zivju pārpilnība jūrā, upēs, ezeros un dīķos ir tik liela, ka šķiet tieši neticama. Visā zemē ir daudz briežu un stirnu, lāču un meža cūku, kā arī dažāda cita medījuma. Ir arī daudz sviesta, aitu piena, aitu tauku, medus, kviešu, visādu sakņu un augļu koku.”
Jauna vācu invāzija XII gs. Vācu bruņinieku armija otro reizi iebruka slāvu zemēs un okupēja slāvu zemes starp Labu un Odru.
Līdz IX gs. slāviem rakstības nebija.
Austrumslāvi.
Dienvidslāvi.
Rietumslāvi.
