Aliens

Vai vēlme pēc privātīpašuma veicināja lauksaimniecības ieviešanos?

Lauksaimniecība kā civilizācijas rašanās un attīstības priekšnoteikums vienmēr ir interesējusi vēsturniekus, arheologus, antropologus un citu nozaru zinātniekus. Taču kādi tieši apstākļi un faktori noteica tās rašanos? Kāpēc aptuveni 11 dažādos Vecās un Jaunās pasaules reģionos, hronoloģiski sākot ar Tuvo Austrumu Auglīgā pusmēness reģionu, neatkarīgi vienam no otra, cilvēki drīz pēc pēdējā ledus laikmeta beigām pameta Homo sapiens simtiem tūkstošu gadu piekopto mednieku-vācēju dzīvesveidu un sāka pieradināt dzīvniekus un audzēt dažādus augus?

Piemēram, pasaulē popularitāti ieguvušās, arī latviešu valodā tulkotās un 2018.gadā izdotās grāmatas "Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture" autors – žīdu vēsturnieks Juvāls Noass Harari – uzskata, ka nevis cilvēks domestificēja kviešus, bet kvieši – cilvēku. “Cilvēces centieni pēc vieglākas dzīves atbrīvoja milzīgus, pārmaiņas ierosinošus spēkus, kas pasauli pārmainīja tā, kā neviens nebija ne plānojis, ne iedomājies. Neviens nebija izplānojis lauksaimniecības revolūciju vai paredzējis, ka cilvēce kļūs atkarīga no graudaugu uztura. Virkne ikdienišķu lēmumu (saistīti ar pāreju no medībām-vākšanas uz lauksaimniecību kā iztikas ieguves veidu – red. piez.), kuri tika pieņemti galvenokārt, lai piepildītu par dažiem vēderiem vairāk un dotu kaut nedaudz lielāku drošību rītdienai, kumulatīvi summējās un piespieda senos medniekus-vācējus pavadīt savas dienas zem svelošas Saules, nesot uz laukiem ūdens spaiņus.”

Kopumā Harari domestifikāciju un visu, kas no tās izriet – tostarp moderno civilizāciju ar tās tehnoloģiskajiem sasniegumiem, saredz kā ļaunumu, kas nomāc cilvēku, domestificētos dzīvniekus, posta un apdraud planētu, tās ekosistēmas.

Zemkopji strādā vairāk

Grūti spriest vai Harari būtu gatavs, ja viņam tādu iespēju piedāvātu, būt konsekvents pats savu ideju sekotājs un personīgi atgriezties atpakaļ laikā pirms viņa acīmredzami ienīstās civilizācijas rašanās, atsakoties no visiem tās tehnoloģiskajiem sasniegumiem, taču vēsturniekam ir taisnība tajā ziņā, ka mednieku-vācēju dzīve bija daudz vieglāka un bezrūpīgāka nekā zemkopjiem. Jau 1960.gados veiktā antropoloģiskā lauka pētījumā tika noskaidrots, ka Namībijā, Kalahari tuksnesī dzīvojošie bušmeņu jeb sanu cilts mednieki-vācēji, kuru primitīvais, civilizācijas tobrīd vēl maz ietekmētais dzīvesveids piesaistīja pētnieku interesi (Sk. vairāk par Kalahari projektu ŠEIT.), pārtikas sagādei nedēļā patērē tikai apmēram 15 stundas, vēl 15 līdz 20 stundas veltījot dažādiem mājas darbiem. Pārējā laikā viņi var atpūsties, būt kopā ar ģimeni, doties ciemos pie draugiem… Ja konceptuāli pieņemam, ka 1960.gadu bušmeņu dzīves telpas ekosistēmas un sabiedrības modelis ir pielīdzināms gan šī paša, gan – ar zināmām atrunām – citu reģionu un kontinentu paleolīta mednieku vācēju ikdienas dzīves apstākļiem tālākā pagātnē, tad nav pamata domāt, ka pirms 10-20 tūkstošiem gadu šīs darba/brīvā laika attiecības būtu bijušas daudz savādākas. Līdzīgi dati iegūti arī jaunākā, žurnālā “Nature Human Behaviour” šogad (2019.g.) publicētā pētījumā, kurā salīdzinātas citā pasaules reģionā, Filipīnās, dzīvojošas vienas etniskas grupas, agtu, dažādas kopienas – tādas, kuras iztiku sev vēl joprojām nodrošina ar medībām-vākšanu un tādas, kuras nesen kļuvušas par zemkopjiem, audzē rīsu un ar medībām-vākšanu nodarbojas tikai daļēji.

Divu gadu garumā pētnieki katru dienu noteiktos intervālos starp pulksten sešiem no rīta līdz sešiem vakarā pierakstīja, ar ko nodarbojas viņu pētījuma objekti. Pētījums tika veikts desmit dažādās kopienās, pavisam uzskaitot 359 cilvēku darbošanos, fiksējot, cik laika viņi velta atpūtai, cik bērnu aprūpei, mājas solim un darbam ārpus ciema. Apkopojot datus izrādījās, ka agtas, kuri sākuši nodarboties ar zemkopību, vidēji strādā vairāk – apmēram 30 stundas nedēļā iepretī 20 stundām, kuras iztikas sagādei patērē mednieki-vācēji.

Lielā mērā šī starpība veidojas dēļ zemkopju sieviešu līdzdalības lauku apstrādē, tur pavadīto laiku atņemot mājas darbiem un atpūtai. Ja mednieku-vācēju kopienās darba dalīšanu nosaka dabiskās dzimumlomas – vīriešiem, kā fiziski un psiholoģiski piemērotākiem attiecīgajām nodarbēm, medījot un zvejojot, bet sievietēm veicot mājas darbus un bērnu pieskatīšanu, tad lauksaimnieku sabiedrībās sieviešu līdzdalībai pārtikas ieguvē – audzēšanā un novākšanā – šādu bioloģisku šķēršļu vairs nav. Rezultātā agtu sievietēm kopienās, kuras zemkopībai bija vislielākā nozīme, atlika uz pusi mazāk brīvā laika nekā mednieku-vācēju sievietēm.

Dr.Dible (Dyble), pētījuma vadošais autors, komentējot rezultātus teica: “Ilgu laiku tika uzskatīts, ka pāreja no vākšanas uz lauksaimniecību bija vēsturiski progresīvs solis, kura speršana cilvēkiem ļāva izbēgt no grūtas un nedrošas dzīves. Taču, kad antropologi sāka pētīt mūsdienu medniekus-vācējus, viņi atklāja, ka [tiem ir uztura ziņā daudzveidīgāka un veselīgāka pārtika, tie mazāk slimo un] viņiem atliek gana daudz brīvā laika. Un mūsu iegūtie dati tam ir, iespējams, viens no pārliecinošākajiem pierādījumiem.”

Pētījuma līdzautore Dr.Ebigeila Peidža, Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolas antropoloģe piebilst: “Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, ekstrapolējot mūsdienu mednieku-vācēju grupu rezultātus uz aizvēstures sabiedrībām, taču, ja pirmie zemkopji patiešām strādāja smagāk un vairāk nekā mednieki-vācēji, tad tas liek uzdot svarīgu jautājumu – kāpēc cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību?”

Privātīpašums kā izšķirošs lauksaimniecības ieviešanās priekšnoteikums

Viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu zinātnieki joprojām nespēj dot. Dažādi autori ir uzsvēruši pieejamās pārtikas daudzuma / darba ražīguma palielināšanos, iedzīvotāju skaita pieaugumu un hierarhisku sociālpolitisko struktūru veidošanos. Atbilstoši hipotēzei, ko pauž daļa no pēdējā faktora piekritējiem, lauksaimniecības pieņemšanā būtiska loma bija šo sabiedrību elites – vadoņu, vecāko, priesteru… vēlmei vairot savu privātīpašumu, kā arī nostiprināt un palielināt no tā izrietošo statusu, kas bija iespējams, uzspiežot ar savas autoritātes un spēka svirām attiecīgo kopienu locekļiem pienākumu maksāt nodevas nodokļu vai nomas veidā. Taču šāds pieņēmums neiztur kritiku – kā liecina arheoloģiskie pētījumi, vispirms mednieku-vācēju vietsēžu grupas pakāpeniski sāka nodarboties ar lauksaimniecību un tikai pēc tam, nereti vairāku tūkstošu gadu gaitā, sabiedrībai strukturējoties, pamazām izveidojās attīstītajās agrārajās sabiedrībās zināmās elites ar nodokļus ievācošiem valdniekiem un priesteriem. Ne mazāk būtisks elites iedzīvošanās kāres kā lauksaimniecības ieviešanas aģenta hipotēzes trūkums ir arī fakts, ka privātīpašums attiecībā uz pārtiku mobīlās mednieku-vācēju sabiedrībās līdz holocēna beigām cilvēcei nebija pazīstams.

No klejojošiem vai pussezonālās apmetnēs mītošiem medniekiem-vācējiem, viņu dienas medījuma, to vadoņi jeb virsaiši, ja arī gribētu, nekādu nozīmīgu paliekošu (ko vairāk nekā pats var aiznest sev līdzi), statusa priekšmetos vai cita veida vērtībās maiņas ceļā pārvēršamu virsvērtību iegūt nevarēja; sagādātā pārtika (medījums, zivis) parasti nebija ilgstoši uzglabājama un uzkrājama, to vajadzēja ātri apēst un doties atkal jaunos pārtikas meklējumos. Arī pati vadonība mednieku-vācēju kopienās nebija un nevarēja būt izteikta, tās bija lielākoties egalitāras, nelielas grupas, kurās pārtiku kopīgi ieguva un kopīgi sadalīja.

Ar zemkopjiem vai lopkopjiem tas bija savādāk. Kā žurnālā PloS ONE 2013.gadā publicētā rakstā “Coevolution of farming and private property during the early Holocene” izvērstā teorijā skaidro tā autori – privātīpašums kā sociāla norma bija nepieciešams priekšnoteikums lauksaimniecības ieviešanai un pretēji – lauksaimnieciskā ražošana rosināja privātīpašuma tiesību attīstību. Abas šīs parādības, kā autori, izmantojot pašu izstrādātu, spēļu teorijā balstītu modeli, to papildinot ar dažādiem datiem no virknes etnogrāfisku un arheoloģisku pētījumu, savā rakstā pierāda, evolucionēja kopīgi. Lai iegūtu labības ražu vai izaudzētu mājlopu līdz brīdim, kad tas dotu iespējami lielāku gaļas daudzumu, topošajam zemniekam jāiegulda visai liels darbs un laiks un tāpēc tas nekļūs par lauksaimnieku, ja nebūs drošs par savu darba augļu paturēšanu personīgajā īpašumā. Savstarpēja pārtikas privātīpašuma atzīšana atsevišķas kopienas jeb plašākas etnolingvistiskās vienības ietvaros, iespējas to droši noglabāt (ģimenes mājoklī) un nešaubāmi iezīmēt (īpašuma zīmju iededzināšana lopiem), turklāt ļauj efektīvi samazināt grupas iekšējos konfliktus, kas, savukārt, ņemot vērā visus ieguvumus un zaudējumus, kopumā ne tikai samazina atšķirību starp pirmo lauksaimnieku zemāko darba efektivitāti iepretī medniekiem-vācējiem (salīdzinot patērētās darba stundas pret iegūtās pārtikas kaloriju daudzumu), bet dod tiem kā grupai vēl arī papildu priekšrocības attiecībā pret mednieku-vācēju dzīvesveidu saglabājošām kopienām.

Avoti:
Harari, et al. Sapiensi : Cilvēces Īsā Vēsture / Juvāls Noass Harari ; Zinātniskais Redaktors Dr.hist. Andris Šnē ; Literārā Redaktore Dina Poriņa ; Redaktors Valdis Zoldners ; No Angļu Valodas Tulkojis Māris Garbers. 2018. 
nature.com
ncbi.nlm.nih.gov

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.