Aliens

Mumifcētie dzīvnieki - starpnieki starp cilvēku un dievu pasauli?

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots, kurš 450.g.pmē. apmeklējis Ēģipti, savā „Vēsturē” raksta : „(..) ēģiptieši visus [dzīvniekus] uzskata par svētiem, gan mājas, gan savvaļas(..), Viņi pielūdz dievu, kuram šis dzīvnieks ir svēts.”

Ne mazāk Hērodotu izbrīnīja ēģiptiešu uzvedība un rīcība pēc dzīvnieka nāves: „Ja kādā namā aiz vecuma vai slimības nobeidzas kaķis, visi šī nama iedzīvotāji nodzen uzacis, bet, ja tas notiek ar suni, tad noskuj visu ķermeni un galvu. Nobeigušos kaķus aizved uz īpašām svētnīcām, tur iebalzamē un tad aprok Bubastes pilsētā, bet suņus gulda svētajās kapenēs katrs savā dzimtajā pilsētā.”

Bet, kāpēc senie ēģiptieši tik milzīgas pūles ieguldīja dzīvnieku pēcnāves dzīves nodrošināšanai, iebalzamējot tos, līdzīgi cilvēkiem? Šis jautājums mulsināja eģiptologus jau no XIX gadsimta, kad Nīlas upes krastos viņi atklāja iespaidīgas dzīvnieku kapsētas ar miljoniem dzīvnieku mūmiju. 

Negaidītais atradums Bruklinas muzejā

Gadiem ilgi Bruklinas muzeja Eģiptoloģijas nodaļas noliktavas velvēs visu aizmirstas gulēja 30 kastes. To saturs nebija kataloģizēts un apskatīts kopš tā laika, kad muzejs XX gadsimta 30.-40.gados tās nopirka no Ņujorkas Vēstures biedrības. 2009.gadā kuratora asistente Ketija Zureka-Doila (Kathy Zurek-Doule) kastes beidzot atvēra. Tur bija ibisu, vanagu, kaķu, suņu, čūsku un pat cirslīšu mūmijas, kas, kā noskaidrojuši muzeja zinātnieki, veidoja kāda turīga Ņujorkas uzņēmēja XIX gadsimta vidū savāktu kolekciju. 

Negaidīti sensacionālo iebalzamēto dzīvnieku atradumu, atšķirīgu no citiem muzeja eksponātiem, sāka pētīt eģiptoloģijas kurators Edvards Bleibergs (Edward Bleiberg). Galvenais jautājums, uz kuru, veicot pētījumu, cerēja atbildēt Bleibergs, bija, kāpēc senie ēģiptieši aizrāvās ar dzīvnieku mumifikāciju? Vai tam bija reliģiska nozīme? 

Senie ēģiptieši uzskatīja, ka arī dzīvniekiem ir dvēsele

Senie ēģiptieši, atšķirībā no grieķiem un romiešiem, uzskatīja, ka dvēsele piemīt arī dzīvniekiem. Dzīvniekos viņi redzēja vairāk līdzību ar cilvēku, nekā atšķirību. Senēģiptiešu valodā līdz pat kristietības ienākšanai nebija dzīvnieku kā atsevišķu kategoriju apzīmējoša vārda. 

Dzīvnieki un dievi

Senie ēģiptieši, pūlēdamies iztēloties savus dievus, sākumā tiem piešķīra dzīvnieka veidolu - čūskas, lauvas, šakāļa un govs. Taču bija visai grūti piedēvēt šiem dzīvniekiem cilvēku īpašības, tāpēc, laikam ritot, senie ēģiptieši cilvēku ķermeņiem pievienoja dievu iemiesojošo dzīvnieku galvas. Pēc tādas vizuālas dievu ārēja veidola transformācijas, piekūns ar rokām varēja sist vai aizstāvēt, vai krokodils veikt cilvēkam raksturīgas darbības. Dievus iemiesojušie dzīvnieki pēc nāves tika balzamēti un apglabāti tiem paredzētās kapenēs. 

Tagad gan grūti pateikt, vai dzīvnieki kļuva par dieviem, vai dievi ieguva dzīvnieku īpašības. Tas eģiptologiem gluži vienkārši nav zināms. Seno ēģiptiešu reliģija, salīdzinot ar citām seno kultūrtautu reliģijām, ir unikāla ar to, ka daudzas senās tradīcijas, to skaitā dzīvnieku pielūgšanu, spēja saglabāt līdz pat kristietības uzvarai V gs.mē.

Lai arī seno ēģiptiešu uztverē gandrīz visi dzīvnieki bija svēti, tomēr tikai daži pārstāvji no katras sugas, ar īpašām pazīmēm, tika atzīti par dievu inkarnācijām. Piemēram, Hērodots īpaši detalizēti apraksta Memfisas senā dieva Ptaha inkarnācijas - svētā vērša Āpija izraudzīšanās procesu.

Minēsim tikai dažus, raksturīgākos piemērus tam, kā senie ēģiptieši savus dievus attēloja ikonogrāfijā:

1. Debesu dievs Hors tika attēlots ar vanaga galvu. Vanags, būdams Hora inkarnācija, bija cieši saistīts ar valdošā faraona varu. Mumificētu vanagu kapi uzieti Tēbās, Tunaeldžebelā, Gīzā un Sakārā.
2. Dažādu zinātņu un rakstības dievu Totu reizēm attēloja kā putnu ibisu vai paviānu. Senie ēģiptieši uzskatīja viņu par ģeometrijas un hieroglifu rakstības izgudrotāju. Viņš arī pierakstījis cilvēku labos un sliktos darbus. Tota kulta centrs atradās Hermopolē, kur, saskaņā ar leģendu, viņš pieņēmis ibisa veidolu. 
3. Auglības dievieti Hatoru senie ēģiptieši reizēm attēloja govs izskatā. 
4. Hnumu, arī ar auglību saistītu dievu, attēloja kā aunu, kurš vēlāk tika uzskatīts arī par dievu valdnieka Amona svēto dzīvnieku.
5. Pazemes dievs, mirušo aizbildnis Anubiss seno ēģiptiešu ikonogrāfijā attēlots kā vīrietis ar suņa vai šakāļa galvu. Senie ēģiptieši lūdzot Anubisam palīdzību, upurēja viņam suņus. Arheologi Sakāras nekropolē atraduši vairāk nekā 8 miljonus suņu mūmiju. 
6. Dievietes Bastetas, kura rūpējās par auglību un mātišķumu, svētais dzīvnieks un arī iemiesojums bija kaķis. Kaķis, viens no senākajiem ēģiptiešu mājdzīvniekiem, tika godāts arī tāpēc, ka viņš medīja grauzējus. Romiešu vēsturnieks Diodors vēsta, ka par kaķa nogalināšanu satrakojies ēģiptiešu pūlis uz vietas nositis kādu romiešu ceļotāju. 
   
    
7. Svēto vērsi Āpiju uzlūkoja par Memfisas radīšanas dieva Ptaha iemiesojumu un, līdz ar to, tas tika uzskatīts par Ēģiptes vissvētāko dzīvnieku. Vērša Āpija īpašā pazīme bija melna galva ar baltu plankumu pierē. Svētais dzīvnieks savā 16-17 gadus garajā mūžā piedalījās daudzās reliģiskās ceremonijās. Par viņa nāvi tauta sēroja, līdz izdevās atrast jaunu Ptaha inkarnāciju vērša veidolā. Mirušo Āpiju apglabāja Sakāras ziemeļu daļā milzīgā pazemes apbedījumu kompleksā - Serapionā.

Balzamētie dzīvnieki - liecība par mirušā pārticību viņā saulē

Senie ēģiptieši ticēja, ka cilvēka dzīve ar nāvi nebeidzās, ka nāve ir tikai pāreja citā pasaulē. Tāpēc tuvinieki mirušajam kapā līdzi deva ne tikai pēcnāves dzīvei nepieciešamās lietas, bet arī lielu skaitu balzamēto dzīvnieku, kas simbolizēja aizgājēja labklājību. Piemēram, Tutanhamona kapenēs arheologi atrada ar balzamētiem dzīvniekiem piepildītas lādes. 

Savu saimnieku pēcnāves dzīvē pavadīja arī mājdzīvnieki

Zināmi vismaz nedaudzi mumificēti karaliskie mājdzīvnieki. 1400.g.pmē. faraons Amenhoteps II uz citpasauli devās savu medību suņu pavadībā, bet desmitgades vēlāk, viņa pēcnācējs faraons Tutmess IV apglabāts kopā ar mumificētu karalisko kaķi.

Dzīvnieku mumifikācija Trešajā starplaikā kļūst par ienesīgu reliģisku industriju

Dzīvnieku mumifikācija par ienesīgu reliģisku industriju kļuva tikai pēc Jaunās valsts sabrukuma 1075.g.pmē., pēc kura sekoja t.s. Trešais starplaiks - 400 gadus ilgs „haotisks” laikmets bez centralizētas valdnieka varas, kad valdīja virkne vietējo dinastiju ķēniņu. 

Kaut gan šis laiks ēģiptiešu oficiālajos rakstītajos dokumentos attēlots drūmās krāsās, kā posta un haosa laikmets, Bleibergs norāda, ka Pirmajā starplaikā pēc Vecās valsts norieta, ko raksturo līdzīgs haoss bez centralizētas valsts varas, vidusmēra ēģiptieša dzīve ritēja normāli. Kembridžas universitātes eģiptologs Berijs Kemps (Barry Kemp) savos pētījumos par Pirmo starplaiku pierādījis, ka tolaik ēģiptiešu zemnieki ciemos dzīvoja samērā turīgi, jo nodokļi bija jāmaksā tikai vietējiem valdniekiem. 

Līdzīgi varēja būt arī Trešajā starplaikā, spriež Bleibergs, kad parastā ēģiptieša rīcībā palika vairāk ienākumu. Šajā haotiskajā laikā, kad attiecības ar dieviem bija jākārto bez faraona kā starpnieka un parādījās svešzemnieki, kuri arvien vairāk apdraudēja senās reliģiskās tradīcijās, ēģiptieši bija spiesti meklēt citus ceļus pie augstākajām būtnēm. Attīstījās personīgas dievbijības formas.

Dzīvnieki - starpnieki starp cilvēkiem un dieviem

Svētceļnieki reliģisku svētku laikā, apmeklējot tempļus, sāka pirkt dzīvnieku mūmijas, kuras pēc tam apglabāja kā pateicības ziedojumus dieviem. Turīgāki svētceļnieki pirka dievību bronzas statuetes, kas bija ietītas kā mūmijas un tās apglabāja dzīvnieku kapsētās. Taču īstu dzīvnieku mūmijas bija daudz lētākas un ātri vien kļuva par neatņemamu ikviena ēģiptieša dzīves sastāvdaļu. 

Pēc Amerikāņu universitātes Kairā eģiptoloģes, profesores Salimas Ikramas aplēsēm, zināmajos līdz šim atrastajos 31 dzīvnieku apakšzemes apbedījumu kompleksos - katakombās - bija apglabāti vismaz 20 miljoni mumificētu dzīvnieku. Saskaņā ar senajiem tekstiem, Tota templī Sakāras nekropolē vienu laiku pat tika turēti un baroti mumificēšanai paredzēti 60 000 ibisu. Arheologi aplēsuši, ka Sakāras nekropolē varētu būt apglabāti apmēram 4 miljoni šo svēto putnu mūmiju. 

Nedaudzām dzīvnieku mūmijām bija līdzi doti papirusi ar tajos ierakstītiem lūgumiem dieviem palīdzēt risināt kādu sasāpējušu ģimenes problēmu vai izdziedināt no slimībām. Tomēr, norāda Bleibergs, vairums atrasto mumificēto dzīvnieku bija bez rakstiskiem lūgumiem. Visticamāk vēstījumu, kuru svētceļnieki iečukstēja mūmijām ausī, dieviem tās nodeva mutiski. 

Balzamēšanas tehnika

Dzīvniekus balzamēja ar tām pašām metodēm, kā cilvēkus. Biežāk darīja sekojoši. Vispirms dzīvniekam izņēma iekšējos orgānus, pēc tam izkaltēja ar kalcinēto sodu (nātrija karbonātu), tad ķermeni iesmērēja ar eļļām un ietina auduma, parasti linu, strēmelēs. 

Kas slēpjas aiz mūmiju apsējiem? 

Caurskatot mūmijas ar rentgenstariem un datortomogrāfiju, Bruklinas muzeja zinātnieki atklāja, kas slēpjas aiz dažādu dzīvnieku mūmiju apsējiem. Kamēr daudzu mūmiju vīstokļos bija redzams viss dzīvnieka skelets, citos atklāja tikai atsevišķas dzīvnieku skeleta daļas. Dažās mūmijas bija savietoti pat vairāki dzīvnieki. Kaķu mūmiju datortomogrāfija īpaši skaidri parādīja, ka kaķi iebalzamēti ar sakrustotām priekšējām ķepām tāda pašā pozā, kā cilvēku mūmijām, vēlreiz pierādot, ka senie ēģiptieši neredzēja principiālu atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku.

Radioaktīvā oglekļa datēšanas metode sniedz pretrunīgus rezultātus

Lai noskaidrotu, vai dažādie mūmiju ietīšanas stili datējami ar kādu īpašu periodu, Bleibergs paņēma no dažu mūmiju apsējiem paraugus un veica radioaktīvā oglekļa testus. Iegūtie rezultāti bija pretrunīgi.

Mēģinot izskaidrot pretrunīgos radioaktīvā oglekļa testa rādījumus, pētnieki izvirzījuši skaidrojumu, ka mūmiju apsējiem izmantotais linu audums ir ticis vairākas reizes pārstrādāts. Linu auduma gabals, kas sākotnēji kalpojis kā apģērbs, par mūmiju ietinamo materiālu izmantots desmitgades vai pat gadsimtus vēlāk pēc tā uzaušanas. Ņemot vērā dzīvnieku balzamēšanas biznesa mērogu un ienesīgumu, daži tempļi paši auda linu audumus mūmiju ietīšanai, tiklīdz viņu audzēto dzīvnieku skaits tuvojās mūsdienu industriālo dzīvnieku fermu apmēriem.

Priesteri pārdeva arī viltotas mūmijas

Tā kā dzīvnieku mūmiju izgatavošana bija ienesīgs bizness, balzamētāji, nolūkā palielināt peļņu, nekautrējās arī no negodīgu līdzekļu izmantošanas. Sakāras nekropolē arheologu atrastais uz māla lauskām uzrakstītais dokuments atklāj dažus krāpšanās gadījumus jau minētajā Tota templī. Precīza samaksa uzrakstos nav nosaukta, taču no tiem izriet, ka priesteri krāpuši svētceļniekus, saņemot samaksu par dzīvnieka mūmijas izgatavošanu, bet tā vietā viņiem iesmērējot viltojumu. Uz keramikas lauskām rakstītais dokuments piemin par „Viens dievs vienā traukā” dēvētas reformas. Teiciens nozīmē - par vienu dzīvnieku viena maksa. Šķiet, ka Tota priesteri saviem klientiem pārdevuši viltotas dzīvnieku mūmijas, kuru iekšienē nebija dzīvnieku vai arī atradās vairāki dažādu sugu dzīvnieki. Seši priesteri par dzīvnieku mūmiju viltošanu saņēma pat cietumsodu. Dokuments vēsta arī par priesteru uzraudzības programmu, kuru īsteno neatkarīgi ierēdņi no ārpuses un valstīm, kurām īpašās noliktavās jāuzglabā dzīvnieku mūmijas, līdz tās apglabā noteiktu reliģisku svētku laikā, arī kādas uzticamas amatpersonas stingrā uzraudzībā.

Arī dažas no Bruklinas muzejā nonākušajām dzīvnieku mūmijām, iespējams, ir radušās šādas viltošanas prakses rezultātā. Piemēram, rentgens parādīja, ka kāda „ibisa” mūmija bija piepildīta ar čūskām, vēl citas mūmijas bija tukšas, pildītas ar kaut ko citu, tikai ne dzīvnieku mirstīgajām atliekām, nepārprotami liecinot par labticīgo dievlūdzēju apzinātu piemānīšanu. Viena mūmija nesaturēja neko citu kā neparastā veidā ietītas putna spalvas. Kāpēc blēdīgie priesteri, cenšoties apmānīt svētceļniekus, tik daudz laika un pūļu ieguldīja, lai eleganti ietītu viltotu mūmiju? Iespējams, ka spalvas piederēja kādam ļoti neparastam putnam, sacīja Bleibergs. 

Augšējais attēls: kaķa mūmijas galva Britu muzejā, Londonā. Attēls: flickr.com.

Avoti:
archaeology.org
experience-ancient-egypt.com
Cerams, V.K. 1982.g., "Dievi, Kapenes un Zinātnieki." Rīga: Zinātne.
Vandenbergs, Filips. „Faraonu lāsts." Rīga: Jumava.
Februāris, 2014., „Ēģiptes svētie dzīvnieki.” Ilustrētā Vēsture. (73), 34.-39.lpp.
Teiksmainā senatne: izlase / [sastādījis un no grieķu valodas tulkojis G.Lukstiņš]. Rīga: Liesma, 1969-1970. 2 sēj.

Pirmo reizi publicēts 31.03.2014.