Aliens

Roņu sala

Viena no Igaunijas salām, kas citādos apstāļos varēja arī būt mūsējā.

Atrašanās vieta. Atrodas Rīgas jūras līcī 40 km no Kolkas raga un Rojas, bet 110 km no Rīgas un Pērnavas.

Transports. Kuģītis Lasis kursē no Rojas laikā no maija līdz septembrim (atkarībā no laika apstākļiem). Brauciena ilgums – 3.5 h, ne vairāk par 15 cilvēkiem. Biļetes cena – 16 Ls, rezervēšana pa tālruni 32 69315.
Pa salas iekšieni igauņi pirmo reizi salas vēsturē ir palaiduši maršruta autobusu, kas kursē 3 km no ostas līdz ciemam.

Tūristam. Salā ir viesu nams, velosipēdu noma, arī ekskursija.

Ģeogrāfija. Sala atrodas plašā Gretagrunda sēkļa ziemeļu daļā. Būtībā sala ir šā sēkļa augstākā – virsūdens - daļa, kuras pamatā ir pamatiežu (devona smilšakmeņu) pacēlums. Visapkārt esošo seklumu dēļ sala ir grūti pieejama. Tās dienvidaustrumu galā ierīkotajā Ringsu ostā pa šauru mākslīgi veidotu farvāteri var iekļūt tikai nelieli kuģi un sporta jahtas, bet vētras laikā pēdējās nemaz neriskē šo iespēju izmantot.

Daba. Tās garums – 5,4 km, bet platums – 3,7 km. Vienā pusē smilšu pludmale un kāpas, betcitā krasts apaudzis niedrēm un izrobots akmeņiem, citur noaudzis ar kadiķiem.
Kādreiz ienesīgs salinieku avots bija roņi, kurus tagad gan reti var dabūt redzēt. Salinieki dusmojās, ka tie plēšot tīklus un izēdot labākās zivis. No roņiem arī salas vārds.

Vēsture. Senākie arheoloģisko izrakumu dati par cilvēku darbību salā ir no apmēram 5200.g.pmē., kad tajā dzīvojuši roņu mednieki.
Livonijas laikā sala ir bijusi Rīgas domkapitula īpašums.
XIV gs. Roņu sala ietilpa Kurzemes bīskapijā un to apdzīvoja ieceļotāji no Zviedrijas. 1341.gadā Kurzemes bīskaps Johanns II atļāva šeit dzīvojošiem saliniekiem apsaimniekot savus īpašumus saskaņā ar Zviedrijā pastāvošajiem likumiem. Vecākais par salu saglabājies dokuments ir Kurzemes bīskapa Johanesa 1341.gada 28.jūnija vēstule, ar kuru atļauts salas zviedriem dzīvot un turēt īpašumus atbilstoši „zviedru tiesībām.”
No 1434.gada tā piederēja Kurzemes-Piltenes bīskapijai un to pārvaldīja Ģipkas soģis. Salinieku krimināllietas izsprieda Kurzemes tiesa, draudzes mācītājs dzīvoja Kurzemē (Ārdavā).
1562. gadā Roņu sala nonāca Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. 
No 1621. līdz 1660.gadam sala piederēja Kurzemes hercogistei. 
Saskaņā ar Olīvas miera līgumu 1660.gadā salu pievienoja zviedru Vidzemei.
Ziemeļu kara laikā 1713.gadā salinieki zvērēja uzticību Pēterim I un sala pēc Ziemeļu kara tika iekļauta Vidzemes guberņā Sāremā apriņķī kā patstāvīga draudze.
1783.gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā Vidzemes guberņa tika sadalīta deviņos apriņķos. Roņu sala ietilpa Sāmsalas (Ārensburgas) apriņķī,
1911.gadā ierīkotā telegrāfa stacija uzturēja sakarus ar Rīgu. 
Kopš 1919.gada sala pieder Igaunijai, tomēr vēsturiski tā daudzus gadsimtus bija saistīta ar Latviju. Līdz pat II Pasaules karam salinieku saimnieciskā dzīve tradicionāli bija saistīta ar Rīgas tirgu.
1920.gada 15.jūnijā Igaunijas Satversmes sapulce pieņēma valsts konstitūciju, kurā vienpusēji pasludināja Roņu salu par Igaunijas sastāvdaļu un norīkoja tur savu pārvaldnieku.
1922.gada beigās salā jau bija Tallinas iecelts bākas uzraugs un salas komandants.
1923.gada maijā roņsalieši pirmo reizi piedalījās Igaunijas parlamenta Rīgikogu vēlēšanās.
1939.gadā pats tautas vadonis Ulmanis nolaida jūrā pirmo tūrisma kuģi "Banga," kas līksmos latviešus vizināja Roņu salu raudzīties.
No zviedru kultūras gandrīz nekas salā nav saglabājies. 1944.gada 4.augustā tuvojoties padomju armijai, no salas aizbēga pēdējie zviedru iedzīvotāji. No vairāk nekā 250 salas iemītniekiem palika tikai divas ģimenes.

Iedzīvotāji. Patlaban salā mīt 60 (citur min 100) igauņi. Ciemā ir vien divi veikali.

Iedzīvotāji. Izsenis tie bijuši zviedri. Precīzi neviens nezina, kad un kādā veidā salā apmetušies zviedru valodā runājošie iedzīvotāji. Domājams, tas noticis ap XIII gadsimtu. Ir divas versijas – zviedru valsts savulaik izsūtījusi uz salu noziedzniekus, bet ticamāk, ka zviedru karalis šeit izvietojis karaspēka garnizonu, lai aizsargātu savus kuģus šajā reģionā. Vēl citi pētnieki domā, ka zviedri šeit apmetušies vikingu laikos.
Zviedru vara salās noturējusies ap 600 gadu. Vietējie runājuši tur senā zviedru valodas izloksnē – runska. Zviedru etnogrāfs Ernsts Kleins XX gadsimta 20.gados salu raksturojis kā lielu brīvdabas muzeju, kas stipri atgādinājis XVII gs. Zviedriju.

Aplūkojamie objekti.
Osta. No tās līdz ciemam ir 3 km. Pārvaldnieks – Prīts Kapsta.

Bāka. Salas lepnums, vienīgā metāla konstrukcijas bāka Igaunijā. Tās detaļas izgatavotas Francijā, rūpnīcā Le Havre, tai pašā, kur Eifeļa tornis. Bāka samontēta uz vietas jau 1877.gadā. Pa vītņu kāpnēm var uzkāpt augšā, no kurienes paveras skats uz salu – tā redzama pilnīgi visa.

Sv.Magdalēnas baznīca. Otrs salas lepnums. Celta 1644.gadā un ir vecākā Igaunijas koka baznīca un viena no vecākajām koka celtnēm Igaunijā. To divas reizes gribējuši pārvest – pirmo reizi uz Zviedriju, otro – uz Tallinas brīvdabas muzeju, taču nav izdevies. Dievnams darbojas.
Jaunāka baznīca. To uzslēja salas ziedu laikos no akmens, kad salas iedzīvotāju skaits sasniedza 389 cilvēkus, jo vecais dievnams kļuva par šauru. Arī darbojas.

Limo pludmale. Atrodas kādu kilometru no bākas, ejot pa meža ceļu. Tīra, baltu smilšu un civilizācijas gandrīz neskarta. Dažreiz var dzirdēt „dziedošās smiltis”: ar kāju uzsitot pa smiltīm, tās rada dīvainu švīkoņu. Mūzika sanāk, ja to dara vairāki cilvēki vienlaikus. Vietējie saka, ka šo parādību varot novērot vasarās noteiktos laika apstākļos.

Muzejs. Te atrodas ASV izdota karte, kurā sala iezīmēta Latvijas robežpusē.
"Uguns bura." Latviešu tēlnieka Viļņa Titāna darinātā akmens zīme ir veltījums jūrā braucējiem.

Muzejs. 8000 gadu sens roņu mednieku darināts kvarca darbarīks, vecās koka baznīcas vējrādis ar pūķa galvu un zviedru iedzīvotāju darinats roņu medību ierocis.

Raksti.
Juris Zaķis. Kā Roņu sala tika igauņiem.

Saites.
Baltijas jūra.
Igaunija.