Persieši
Pašnosaukums - irani, Sistānā - seistani.
Irānas pamatiedzīvotāji, kas dzīvo galvenokārt Irānas vidienē un austreņos, kā arī visās pilsētās.
Skaits. Irānā - ap 15 000 000. (1975.g.)
Irākā - ap 100 000.
Saūda Arābijā - ap 50 000.
Afganistānā - ap 50 000.
PSRS - 27 500. (1970.g.)
Pakistānā, Kuveitā, Omānā, AAE.
Etnoģenēze. Pirmās ziņas par indoeiropiešu ciltīm Irānā - mēdiešiem, persiem, nāk no IX gs.pmē. Senie persieši bija varenās Ahemenīdu valsts (VI gs.-330.g.pmē.) etniskais pamats. Persiešu etnoģenēzē piedalījušās irāņu un Irānas kalnienes aborigēnās ciltis, vēlāk arī arābi, tjurki, mongoļi.
Tagad ar persiešiem saplūst mazanderāni, gilani, galeši. Tuvu radnieciski ir tati.
Vēsture.
Izcelsme. Viena no āriešu ciltīm, kuri atnākuši no Kaspijas jūras apkārtnes I g.tk.pmē. iemitinājās teritorijā no Mazāzijas līdz Indijai.
Agrīnās vergturu valsts Mīdijas ķēniņš Kiaksārs (~625.-584.g.pmē.) pievienojis savai valstij Persidu.
Persijas valsts rašanās. Persijas valsts radās VI gs.pmē. austrumos no Persijas jūras līča. Persiešiem bija lieliska kavalērija, bet viņu loka šāvēji bija slaveni ar savu spēju trāpīt mērķī. Ķēniņa Kīra vadītā persiešu armija guva vienu uzvaru pēc otras.
Asīrijas sagrāve. VII gs.pmē. jaunā Persijas valsts iebruka Divupes zemēs, kur tolaik valdīja asīrieši. Asīriju sagrāva Ahemenīdu dinastijas persieši, 612.g.pmē. ieņemdami Nīnivi. Bābeles pilsēta 538.g.pmē. padevās Kīram, atverot vārtus.
Karagājiens uz Vidusāziju. Šā karagājiena laikā Kīrs tika nogalināts, taču persiešu iekarojumi ar to nebeidzās.
Kambīza iebrukums un Ēģiptes okupācija. Persiešu ķēniņš Kambīzs iebruka Ēģiptē 525.g.pmē. Daļa faraona algotņu to nodeva un ēģiptiešu armija tika sakauta. Persieši palika noteicēji Ēģiptē līdz pat 5.gs.pmē. pašām beigām, kad tos no Ēģiptes izdzina grieķu-maķedoniešu armija.
Persijas varenība Dārija I laikā. Šai laikā – VI / V.gs.pmē. Persijas valsts bija izpletusies no Indas upes līdz Ēģiptei un Melnajai jūrai. Šai laikā Persijas impērija ieņēma plašāko teritoriju tās vēsturē. Tikai grieķi spēja persiešiem sagādāt galvassāpes.
Kari ar grieķiem. Persijas valdnieka Dārija I laikā Persija jau bija nostiprinājusies Mazāzijā, Egejas jūras salās un tās ziemeļu krastā.
Persieši ķēniņa Dārija I vadībā iebruka Grieķijā 490.g.pmē. Atēnieši sūtīja pie spartiešiem skrējēju-ziņnesi Filipīdu, taču spartieši atteica palīdzību. Taču ziņnesis kalnos saticis dievu Pānu, kurš apsolīja grieķiem uzvaru. Atēnieši uzbruka persiešiem un sakāva tos Maratonas kaujā. Dārijs I ar karaspēku bēga no Atikas. Grieķi uzskatīja, ka viņu pusē cīnās Tēzejs, Atēna un Hērakls.
Persiešu ķēniņš Kserkss I iebruka Grieķijā ar 2 miljonu vīru lielu armiju 480.g.pmē. Persiešu karaspēka bija kareivji arī no pakļautajām zemēm – babilonieši, asīrieši, ēģiptieši un pat Mazāzijas grieķi. Feniķieši tika piespiesti persiešiem uzbūvēt kuģus un iekarojums sākās.
Milzīgais karaspēks pārpludināja Dardaneļus, iebruka un ieņēma Tesāliju un Maķedoniju, tādējādi bez kaujām iekarodams Ziemeļgrieķiju.
Tad tas virzījās uz sadrumstalotajiem dienvidiem, kur dažas grieķu pilsētvalstis apvienojās, lai dotu pretsparu. Ar kauju Termopilu pārejā to mēģināja apstādināt spartiešu ķēniņš Leonīds ar 300 karavīriem, kuri visi gāja bojā.
Kserksa I armijai pavērās ceļš uz Vidusgrieķiju. Ieņēma Delfus ar Apollona templi. Atēnieši atstāja Atēnas, tajā iegājušie persieši pilsētu nodedzināja. Visi, kas vien spēja nest ieročus, iestājās armijā.
Grieķu avoti liecina, ka persiešiem pretojušies Dievi: Parnasa kalna divi gabali uzgāzušies persiešiem, no debesīm nākuši zibeņi.
Kad persieši pietuvojās Atēnām, lai tās iznīcinātu, atēnieši savas ģimenes pārveda uz Salamīnas salu, pie kuras notika slavenā Salamīnas kauja. Grieķu karavadonis Temistokls ievilināja lielo, bet vētrās paplucināto persiešu floti šaurā vietā Salamīnas šaurumā, kur kustīgās grieķu triēras spēja to daļēji iznīcināt. Pēc pirmās sadursmes grieķi bija gatavi cīņas turpinājumam ar Kserksa I atlikušo flotes daļu, taču sacēlās rietumu vējš un persiešu floti sasita pret klintīm.
Persiešu flotes sakāve pie Salamīnas šaurumā piespieda persiešus mainīt plānus, jo Kserkss I bažījās, ka grieķu kuģi nogriezīs tam atpakaļceļu uz Persiju. Tā persiešu ķēniņš ar daļu karaspēka steigšus devās prom no Grieķijas.
Salamīnas kaujas nozīme grieķu vēsturē nav pārvērtējama.
Lai gan pats Kserkss I devās prom no Grieķijas, te palika liels persiešu karaspēks. Grieķu apvienotais karaspēks tikās ar persiešiem 479.g.pmē. kaujā pie Platajas pilsētas. Kauja bija ilga un sīva, bet tās rezultātā persieši tika sakauti un padzīti no Vidusgrieķijas.
Karš par to grieķu zemju atbrīvošanu, kas atradās persiešu pakļautībā, turpinājās vēl 30 gadus. Daudzas grieķu pilsētvalstis noslēdza savstarpējas savienības, bet kā stiprākā izvirzījās Atēnu pilsēta. Apvienotie grieķu spēki vairākkārt sakāva persiešu floti un veica vairākus sirojumus Mazāzijā.
Rezultātā persiešu ķēniņi bija spiesti noslēgt mieru ar grieķiem un atzīt to grieķu pilsētu neatkarību, kas atradās arī Mazāzijas piekrastē un uz salām.
Karš ar Maķedonijas Aleksandru. Lai gan karagājienu pret Persiju bija plānojis jau Filips II (viņu nogalināja, iespējams, persiešu organizētā sazvērestībā 336.g.pmē.), tajā devās jau viņa dēls Aleksandrs. 334.g.pmē. viņš ar karaspēku ieradās Mazāzijā un divās kaujās sakāva persiešus.
Tālāk viņš devās cauri Feniķijai, kuras pilsētas labprāt padevās Aleksandram ar prieku atsvabinoties no persiešiem. Tikai Tīru maķedoniešiem nācās ieņemt ar spēku.
Tālāk viņa armijas ceļš gāja uz Ēģipti, kas arī padevās bez kaujas, lai atsvabinātos no persiešu kundzības. Ēģiptiešu priesteri pasludināja Aleksandru par Dievu.
Persiešu valsts sabrukums. No Ēģiptes Aleksandrs ar karaspēku devās uz Divupi. Lai pretotos, Persijas ķēniņš Dārijs III sapulcināja daudz karapulku, ziloņus un kaujas ratus. Tomēr tā armija nebija pilnīgi uzticama, jo tajā bija daudz kareivju no apspiestajām tautām, kas negribēja cīnīties par persiešiem.
Maķedoniešu un persiešu armijas tikās kaujas laukā pie Gaugameļu ciema Tigras upes krastā. Persiešu armija tika gauži sakauta un pats ķēniņš ar karaspēku bēga.
Cīņa ar Romu. Romas imperators Juliāns tika nāvīgi ievainots karā ar persiešiem 363.gadā. Pēc tam persieši atguva visas zemes starp Tigru un Eifratu, kuras bija zaudējuši jau no Diokletiāna laikiem. Nākamais imperators Joviāns noslēdza ar persiešiem mieru un tas bija Romas kundzības noriets Austrumos.
Lai varētu labāk karot Rietumos, Justiniāns I 532.gadā noslēdza mieru ar Persiju, tādā veidā izbeidzot ilgstošo postošo karu, kurā neviena no pusēm nespēja panākt pārsvaru.
Sasanīdu impērija.
Karš ar Bizantiju (527.-629.g.). 527.gadā sākās karš starp Bizantiju un Sasanīdu Persiju un vilkās visai ilgi. Karadarbība norisinājās arī tiešā arābu cilšu tuvumā. 570.gadā persieši beidzot izspieda Bizantiju no Jemenas. Persija jau bij visai nostiprinājusies bijušajā Bizantijas provincē Sīrijā un 611.gadā ieņēma Antiohiju. Tai pašā arābu bakra cilts sakāva skaitliski lielāko persiešu armiju.
614.gadā persieši ieņēma Damasku.
615.gadā persieši sagrāba Jeruzālemi.
620.gadā Hosrova II armija bizantiešiem atņēma Rodas salu un Persija bija izpletusies līdz pat Ahemenīdu laika robežām.
622.gadā Hosrovs II cieta sakāves no Bizantijas imperatora Iraklija. 627.gada decembrī bizantieši sakāva persiešus izšķirošā kaujā pie Nīnives, kas apturēja Sasanīdu valsts izplešanos.
629.gadā noslēdza mieru ar bizantiešiem.
Arābu iebrukums. VII gs. sasanīdu persiešiem sāka uzmākties arābu musulmaņu armijas Arābijas ziemeļos. Persija bija visai novājināta karos ar Bizantiju un nespēja pienācīgi atbildēt. 633.gadā arābu otrā kalifa Abu Bakra laikā arābi-musulmaņi savai kontrolei pakļāva Sīrijas un Irākas arābus. 633.gada beigās tie Persijas teritorijā bija iedziļinājušies divos virzienos: al Musannas ibn Harisāra vadībā Irākas dienvidos un Halida ibn al Valīda vadībā pie Hīras pilsētas.
Karavadonis Halids ibn al Valids pēc bizantiešu sakāves 634.gadā pie Adžnadainas devās uz Irāku un atņēma persiešiem Hiras pilsētu. Tomēr 635.gadā arābu armija tika smagi sakauta no persiešiem kaujā pie Mostas (al Džizra) uz ziemeļiem no Hiras. Gāja bojā un noslīka pēc kaujas ap 4000 musulmaņu.
636.gadā arābi sniedza atbildi persiešiem un karavadonis al Musanna sagrāva tos kaujā pie Buvaibas. Pēc islāma vēsturnieku ziņām arābiem palīdzēja Banu Talibas cilts – kristieši-nestoriāņi, kas tamdēļ tika atsvabināti no džizas nodokļa maksas.
Pateicoties karavadoņa Sada ibn Abi Vakasa pūliņiem, arābi turpināja nostiprināties Irākas teritorijā 636.gadā.
637.gadā sasanīdu persieši ķēniņa Jazdegirda III vadībā mēģināja veikt pretuzbrukumu Sada ibn Abu Vakasa arābiem, taču cieta sakāvi 3 dienu ilgā kaujā pie Al Kadisijas, bet vēlāk arī pie Ulalulas. Visu šo sakāvju rezultātā 637.gadā Sads spēja veikt karagājienu uz sasanīdu-persiešu galvaspilsētu Ktēsefonu, kuru Jazdegirds III steigā atstāja iekarotājiem.
Ktēsefonas sagrābšana bija zīme, ka Irāka galīgi nonākusi arābu kontrolē. Jazdegirds III ar armiju atkāpās uz austreņiem – uz Horasanu, bet arābi tam sekoja.
638.gadā persieši vērsās pēc palīdzības pie Ķīnas imperatora, taču nekādu atbalstu nesaņēma.
642.gadā sasanīdu armijas atliekas tika sakautas kaujā pie Nehavandas un tas bija sasanīdu Persijas gals.
Ieņēma Horasanas pilsētu Irānas ZR un Heratas pilsētu. Arābu musulmaņi mēģināja savus valdījumus aizbīdīt līdz pat Oksas (Amudarjas) upei.
650.gadā Mervas pilsētā (Turkmēnijā) tika nogalināts pēdējais sasanīdu-persiešu ķēniņš Jazdegirds III un dažus gadus pēc tam visa milzīgā sasanīdu valsts jau bija arābu varā.
Persieši arābu kalifāta laikā. Tā kā arābu okupācijas laikā neatkarīgas persiešu valstis nepastāvēja, tad persieši šai laikā kalpoja arābu kalifāta birokrātiskajā aparātā kā ierēdņi, reizēm ieņēma pat svarīgus vezīru amatus, pārvaldīja atsevišķas provinces vai pat dibināja savas emīru dinastijas.
Persieši tjurku invāzijas laikos. Dažādos laika posmos persijā valdīja visvisādas izcelsmes tjurku dinastijas – buīdi, seldžuki, timurīdi, Kara-Kojunlu dinastija utt.
Sefevīdu dinastija. Sefevīdi bija sūfiju ordeņa locekļi, ko bija dibinājis šeihs Sefi ad Dins Izhāks no Ardebīlas. Ordenis palika kareivīgs un pirmais sefevīdu valdnieks Ismaīls visai neskaidras motivācijas dēļ Persijā pasludināja šiismu par valsts reliģiju. No tā vēlāk cēlusies persiešu Sefevīdu dinastija.
Turpmākā sadzīvošana ar osmaņu turkiem raksturojās ar nemitīgu karošanu par Irāku. 1514.gada 23.augustā tikās izšķirošā kaujā ar sefevīdu šaha Ismaīla I armiju pie Čaldirānas. Osmaņu artilērija satrieca skaitliski mazāko persiešu kavalēriju, taču persieši veikli pameta kaujas lauku. Selims I sagrāba tebrizu, taču, ziemai sākoties, atkāpās uz Anatoliju. Tā Ismaīls I atkal atguva savu galvaspilsētu, taču drīzumā to pārnesa tālāk uz austrumiem – Kazvinu. Kari starp sefevīdiem un osmaņiem turpinājās veselus 30 gadus. Tika iegūtas un zaudētas teritorijas, taču kauja pie Čaldirānas visai strikti noteica turpmāko robežu starp turkiem-sunnītiem un persiešiem-šiītiem.
Ubeids Allahs 1536.gadā atteicās no Horasānas iekarošanas, baidoties no nemieriem. No šī laika Horasānas apgabals pavisam iekļāvās Persijas sefevīdu valstī.
Osmaņu-persiešu karš. 1605.gadā Šahs Abāss guva nozīmīgu militāru uzvaru pār osmaņu turkiem pie Sifijānas (Tebrīzas tuvumā), rezultātā persiešu valdījumā pārgāja Azerbaidžāna.
1606.gadā britu Ostindijas kompānija noslēdza tirdzniecības līgumu ar šahu Abāsu. Briti pārdeva persiešiem angļu audumus un pirka zīdu, dārglietas u.c. greznumpriekšmetus.
1607.gadā persiešu armijas uzbrukuma draudu priekšā osmaņu turki piekrita atjaunot robežas starp valstīm saskaņā ar 1555.gadā noslēgto Amasjas miera līgumu - tātad Bagdāde palika turkiem.
1618.gadā osmaņu tronī kāpa sultāns Osmans II, un atjaunojās karadarbība ar persiešu šahu Abāsu I, kā rezultātā persieši paplašināja savas zemes no Azerbaidžānas līdz Gruzijai.
1623.gadā, izmantodams nesaskaņas osmaņu elitē jaunā sultāna Murada IV valdīšanas laikā, Abāss I pēc 100 gadu pārtraukuma atkal ieņēma Irāku ar visu Bagdādi.
1638.gadā sultāns Murads IV atkaroja persiešiem Bagdādi.
1639.gadā osmaņi ar sefevīdiem noslēdza Zuhābas miera līgumu. Tādējādi tika ielikti pamati ilgstošam mieram starp abām lielajām impērijām un noteikta robeža, kas līdz pat mūsdienām palikusi pamatā kā robeža starp Irāku un Irānu.
1616.gadā angļi nodibināja tirdzniecības sakarus starp Suratu (angļu tirdzniecības centrs Indijā) un Persiju. 1622.gadā Abāss I atņēma Lielajiem Mogoliem Kandagāru. tai pat gadā viņš ar angļu Ostindijas kompānijas palīdzību sagrāba portugāļu koloniju Persijas līcī - Ormuzas salu.
Persija top par Irānu. Valsts pārsaukšana tapa 1935.gadā. Irānas nosaukums laikam cēlies no vārda ariya – „izcils” vai „godājams” no vecpersiešu valodas.
1979.gada islāma revolūcija Irānā pēc būtības bija šiītu sacelšanās pret sekulāro valsts politiku, ko realizēja šahs.
Irānas un ASV attiecības. 1953.gadā ASV bija milzīga loma Irānas premjera Mohammada Mosadeka gāšanā un monarhijas atbalstīšanā. 2013.gadā Džordža Vašingtona universitātes Nacionālā drošības arhīva atslepenotais dokuments skaidri parādīja, ka CIP organizējusi apvērsumu Irānā 1953.gadā, kad toreizējais irāņu premjers Mohameds Mosadiks izlēma par naftas atradņu nacionalizāciju.
Irānas–Irākas karā 80.gados ASV atbalstīja Irāku. ASV pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Irānu 1980.gadā ķīlnieku krīzes laikā. 1979.gada novembrī pēc islāma revolūcijas dusmīgi noskaņoti irāņu studenti iebruka ASV vēstniecībā un 444 dienas par ķīlniekiem turēja 52 diplomātus.
Sankcijas pret Irānu. Reaģējot uz Irānas kodolprogrammu, ANO Drošības padome kopš 2006.gada pieņēmusi 6 rezolūcijas, kas nosaka sankcijas pret Irānu. Visskarbākā ir 2010.gada rezolūcija, kas pieprasīja iesaldēt Irānas revolucionārās gvardes un Irānas republikas kuģniecības uzņēmumu līdzekļus un aktīvus.
Etnogrāfija. Persieši radījuši senu un bagātu kultūru - literatūru, mākslu, tautas daiļradi.
Reliģija. Senā reliģija - zoroastrisms, ko pēc arābu iekarojumiem VII.gs.beigās - VIII gs. sākumam izspieda islāms. Vēlāk izplatījās islāma novirziens šiisms, no XVI gs. - valsts reliģija.
Jezdā un Kermanā saglabājušās zoroastrisma piekritēju - gebru kopienas.
Persiešu kalendārs. Šodien Irānā dzīvo pēc islāma kalendāra, taču mēnešu nosaukumi ir no zoroastriešu dievību vārdiem, piemēram, Ordibehešts.
Saites.
Persiešu valoda.
Persijas ķēniņi (~700.g.pmē.-1979.g.).
