Baltu tautas
Indoeiropiešu tautu grupa.
Nosaukums. Jēdziens "balti" vai "baltieši" ir jauns apzīmējums, "baltieši" sāka lietot tikai 1845.gadā. Tas nācis no indoeiropiešu vārda kopējās saknes bhaltō – „balts,” „spožs,” „izcils,” „dižs.”
Visdrīzāk senajām baltu ciltīm nav bijis nekāds kopīgs apzīmējums. Hērodots lietoja apzīmējumu "neuri un "budīni" par nosaukumu atsevišķām ciltīm, kas, kā tagad zināms, dzīvoja baltu cilšu areālā. Tacits par "aistiem" (Aestorium gentes) sauca tautu, kas dzīvoja galvenokārt Prūsijas Sembā - apvidū, kur rada dzintaru. Interesanti, ka tieši šo apzīmējumu pārņēmuši igauņi savas zemes apzīmēšanai - Eesti.
Baltu izcelšanās problēma. Konstatējis sanskrita līdzību ar Eiropas valodām, indoeiropiešu kopības ideju pirmais jau XVIII gs. beigās izvirzīja Indijā strādājušais jurists Viljams Džonss. Vispirms to sāka analizēt valodnieki, viņiem pievienojās arheologi, pēc tam antropologi, kuriem tikai XX gs. bija savākts pietiekami daudz pētījumiem nepieciešamie galvaskausi. Pēdējie pievienojās ģenētiķi.
Baltu/indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi. Indoeiropiešu pirmdzimtene meklēta starp Alpu kalniem un Baltijas jūru, gan Viduseiropā un Balkānu zemēs, gan Melnās jūras ziemeļu stepju joslā, gan Indijā.
Tiek uzskatīts, ka indoeiropieši no Tuvajiem Austrumiem virzījušies divās plūsmās – viena cauri Balkāniem, otra gar Kaspijas jūras lēzeno austrumu piekrasti un cauri Kaukāzam. Paleoantropoloģiskie dati liecina, ka balti pie Dņepras nokļuvuši vai nu cauri Kaukāzam (mazāk ticams, jo ir dabisks šķērslis – Kaukāza kalni plus tas, ka šie apgabali bijuši jau sentautu apdzīvoti) vai gar Kaspijas jūru.
Atsevišķas tipiskas baltu īpatnības var izšķirt sākot jau ar Bronzas laikmetu (1500.-400.g.pmē.).
Senbaltu kultūra savu pirmo uzplaukumu piedzīvoja agrīnajā Dzelzs laikmetā (400.-0.g.pmē.). Kā parāda arheoloģiskie atradumi un lielais skaitshidronīmu (senie ezeru un upju nosaukumi), senbalti toreiz apdzīvoja teritorijas no Vislas un pripetas upēm rieteņos līdz Maskavai un Okai austrumos.
Uz ziemeļiem un austrumiem no baltiem dzīvoja somugru ciltis, kas līdz pat mūsdienām ir baltu ziemeļu kaimiņi.
Baltu senču ienākšana. Apmēram ap 3000.-2800.gadu pirms mūsu ēras no austrumiem Viduseiropā ieplūda trešais lielākais indoeiropiešu (stepju lopkopju) vilnis, kas kārtējo reizi visvairāk skāra Donavas apgabalu (aptuveni līdz tagadējai Austrumungārijai). Tomēr šis iebrukums iekustināja gandrīz visu Eiropas teritoriju, un plaša cilvēku migrācijas plūsma skāra arī Ziemeļeiropu - arī Baltijas jūras austrumu krastu un dziļākus apgabalus. Ieceļotāji no citiem reģioniem sajaucās ar lodveida amforas kultūras cilvēkiem un asimilējās, kā rezultātā veidojas jaunas kultūras formas. Laika posmā starp 3000. un 2500.gadu pirms mūsu ēras no mūsdienu Polijas un Vācijas teritorijām norisēja gandrīz vai masveidīga pārceļošana uz ziemeļrietumu reģioniem – mūsdienu Nīderlandi, Dāniju, Zviedriju, un sasniedza Austrumīriju. Ap šo laiku arī vēlākajās baltu rietumu teritorijās – Prūsijā un Rietumlietuvā ienāca pirmie indoeiropieši, kas piederēja lodveida amforu kultūrai. Sajaucoties ar šī reģiona senākajiem iedzīvotājiem, ģenētiski radniecīgajiem Narvas-Nemūnas kultūras cilvēkiem, izveidojās jauna – Piemares kultūra, kurai raksturīga bija auklas keramika. Otrs galvenais šī laika posma migrācijas vilnis bija vērsts uz ZA un ienesa auklas keramikas, kā arī laivascirvja kultūru tagadējās Austrumbaltijas un Viduskrievijas apgabalos. Turpmākajos gadsimtos, laika posmā no 2500.-2000.g.pmē. Viduskrievijā izveidojās vairākas radniecīgas kultūrgrupas: Augšdņepras un Vidusdņepras kultūra, Fatjanovas kultūra Volgas augšteces baseinā un Balanovas kultūra Volgas vidusteces baseinā. Ap 2000.g.pmē. auklas keramikas un laivascirvja kultūra, kā jau iepriekš minēts[2], ienāca tagadējā Latvijas teritorijā un sasniedza arī Ziemeļbaltiju – tagadējo Igauniju un Dienvidsomiju. Var uzskatīt, ka auklas keramikas un laivascirvja kultūras reģionu iedzīvotāji pirmie sākuši atdalīties no Viduseiropas indoeiropiešu pirmtautas un uzskatāmi par vēlāko baltu tautu priekštečiem – pirmbaltiem (protobaltiem), kas izplatījās Eiropas ziemeļaustrumu apgabalā starp Baltijas jūru un Volgas upes vidusteci, kā arī Dņepras upes augšteces un vidusteces baseinos.
Baltu apdzīvotās teritorijas. Tās bija plašas. Taču naidīgu kaimiņu uzbrukumu rezultātā tās neizbēgami saruka. Auglīgajās stepju zemēs regulāri iebruka nomadu ciltis. Baltu teritorijas skāra gotu iebrukumi un postīja huņņu un sarmatiešu ordas. Balti tika atspiesti arvien tālāk uz ziemeļiem, aptuveni bronzas laikmetā sasniedzot Baltiju un Baltkrieviju.
Balti uz Baltijas reģionu atnākuši no:
1. Eiropas vidienes – teorijai joprojām ir daudz piekritēju. Ģenētiķi tagad iebilst, ka Eiropā nav uzietas „baltu gēna” LW b pēdas. Tāda nav ne Eiropas vidienē, ne DA, ne arī DR.
2. Dņepras baseina – tā var arī nebūt baltu pirmdzimtene, bet kāda no teritorijām, kur senbalti ilgstoši uzturējušies. Dņepras baseinā un visā Baltkrievijā (īpaši Grodņas apgabalā) lielā vairumā atrodami baltu cilmes hidronīmi – upju un upīšu nosaukumi. Šai teritorijā I g.tk.pmē. dzīvojušas vairākas baltu ciltis. Divas svarīgas tā laika kultūras: Milogradas un Juhnovas. Būtu labi šeit veikt LW b pētījumus, kas vēl nav darīts.
3. Rītprūsijas – daži uzskata, ka balti tur atradušies pat pirms 5000 gadiem.
4. Balkāni un Mazāzija – viens no šīs teorijas atbalstītājiem ir leišu senatnes pētnieks Dr.Basanavičus. Viņš uzskata, ka baltu senči ir trāķieši un heti (tā sāk uzskatīt visai daudzi pētnieki).
5. J.Stickis - par baltiem radniecīgām uzskata ķīniešus un Ziemeļamerikas indiāņus. Tas ir pilnīgs bleķis, par to liecina kaut vai mūsdienās veiktie ģenētiskie pētījumi.
Pirmās rakstu liecības.
Romiešu vēsturnieks Plīnijs (33.–79.g.) minējis vārdus balti un Baltija.
Vēsturnieks Strabons liecina, ka Dākijas robežas stiepušās no Balkāniem un Donavas līdz pašai Baltijas jūrai.
Arī viduslaiku hronisti, kuriem, iespējams, bijuši pieejami tagad jau bojā gājuši manuskripti, baltu un trāķiešu tautas min kā tuvus radiniekus.
Neuri un budīni. Jau Hērodots pieminējis divas ciltis, kuras tagad zinātnieki pieskaita pie baltiem – neurus un budīnus. „Var jau būt, ka neuri ir burvji, jo Skitijā dzīvojošie skiti un grieķi saka, ka reizi gadā ikviens neurs pārvēršoties par vilku. Pēc dažām dienām viņi atgriežoties savā agrākajā izskatā. No savas puses nevaru šim stāstam ticēt, bet viņi tā stāsta un pat apzvēr, ka tā esot patiesība.” (Historiai, IV).
Viens no pirmajiem, kas Latvijā rakstījis par neuriem, ir Kaspars Biezbārdis, viņam seko A.Volfs un Matīss Siliņš, tad minams ir E.Blese un vēlāk arī Pēteris Šmits
Miermīlīgie neuri atteikušies karot kopā pret kaimiņiem skitiem, tāpēc, izvairoties no karadarbības, tiem nācies doties tālāk uz ziemeļiem, uz Pripetes pusi. Iespējams, neuri pievienojušies Juhnovas kultūras ciltīm skaistajā, auglīgām pļavām bagātīgajā Desnas un Seimas upju teritorijā, kur veiksmīgi padevās gan zemkopība, gan lopkopība. Hērodots raksta, ka neuri devās uz budinu zemēm, un pētnieki spriež, ka budini pie tās pašas Juhnovas kultūras piederējuši.
Šie ļaudis mitinājās Hērodota aprakstītajā Helonas pilsētā Vorkslas upes krastos. Te bija apmetušies dažādu tautu cilvēki, bet budīni atšķīrušies ar gaišu ādas krāsu, zilām acīm un gaišiem matiem. Antropologi spriež, ka tas liecinot par baltiem. Šis apvidus pētīts kopš 1956.gada, veikti izrakumi Beļskas pilskalnā agrākās Helonas vietā. Profesoram Šramko izdevās pierādīt, ka šī apdzīvotā vieta piederējusi baltiem. Atklāti vairāki pilskalni un liela osta, no kuras balti ar laivām braukuši pa Vorkslu un Dņepru, dodoties tirgoties ne tikai ar skitiem, bet arī ar Melnās jūras grieķu kolonijām.
Ap Helonu stiepusies aizsargnocietinājumu sistēma 34 km garumā, ietverot vairākus pilskalnus, ciematus un centrālo Beļskas pili. Beļskas pilskalnā atrasta arī apaļa svētnīca, tāda pati kā citās kādreizējās baltu teritorijās, ar grūti izprotamiem kulta priekšmetiem – ragainiem ķieģeļiem, māla lodēm un savādām spolēm.
Milogradas kultūras teritorijā Ukrainā un Baltkrievijā saglabājušies neskaitāmi no vārda "neuri" atvasināti vietvārdi, piemēram, Nurove un Narove, tālāk Lietuvā Naravai un Neravai. Pēteris Šmits arī latvju Neretu pieskaita pie šīs vietvārdu saknes. Varbūt arī igauņu Narva (somi gan tam atraduši citu tulkojumu) pieder pie šīs pašas kategorijas. Savukārt Hērodots piemin lielu, tagadējā Polijā iesniegušos teritoriju, sauktu par Neuridu.
Baltu "zelta laikmets." Iespējams, ka senbaltu "zelta laikmets" bija sekas pieaugošajiem tirdzniecības sakariem ar Romas impēriju un vācu ciltīm. Antīkajā pasaulē dzintars bija pieprasīta prece un Romā tas bija lielā vērtē. Dzintara tirdzniecības ceļi stiepās no Sembas Prūsijā līdz Vislas grīvai un tālāk uz dienvidiem līdz Romas impērijai.
Baltu tautas Lielās tautu staigāšanas laikā. 375.gadā huņņi sagrāva Gotu valsti, kas atradās tagadējā Ukrainas teritorijā, un tautas, kas bija viņiem ceļā, bēga uz rieteņiem. Romas impērija saļodzījās no uzbrūkošo ģermāņu cilšu spiediena, kas viļņveidīgi triecās pret tās ziemeļu robežām. Slāvi savukārt izvairījās no huņņiem, spiezdamies uz ziemeļiem baltu apdzīvotajos apgabalos un tālāk starp somugru ciltīm.
Krievu hronikās par I g.tk. atrodami divi baltu cilšu saraksti. Senākajā sarakstā starp lietuvjiem, zemgaļiem, kuršiem un lībjiem (somugru tauta) atrodami arī narova. Otrajā sarakstā gan parādījušies latgaļi, taču narova ir pazuduši. Profesore Deņisova spriež,ka neuri varētu būt migrējuši uz Igauniju un Krievijas ZR, kur Novgorodas, Pleskavas un Pēterpils apgabalos līdz pat XVII gs. saglabājušies ar neuriem saistīti vietvārdi. Nepārprotamo baltu klātbūtni pierāda augstā LW b koncentrācija šajā Krievijas daļā – 2,2%.
Igaunijā, kur gēna koncentrācija ir ļoti augsta, balti starp somugru ciltīm asimilējušies lielā skaitā, un to pierāda arī arheoloģiskie pētījumi un igauņu (arī somu!) lielā antropoloģiskā līdzība ar latviešiem.
Ļoti spēcīga baltu ietekme saglabājusies Baltkrievijā, kur tikai VII un VIII gs. uzslāņojušies slāvi.
Brēmenes Ādams 1076.gadā pirmo reizi minējis Baltijas jūru (Mare Balticum).
Vecākais no baltu valodas rakstiskajiem materiāliem ir no 1513.gada.
Pētījumi Dņepras baseinā. Te veikti pamatīgi antropoloģiskie un arheoloģiskie pētījumi, kas parāda, ka šais apgabalos saglabājušās liecības par vairāku gadu tūkstošu laikā antropoloģiski nemainīgām ciltīm, kas ļoti līdzīgas senajiem latgaļiem.
Profesore Deņisova to uzskata par antropoloģisku fenomenu – citi antropoloģiskie tipi laika gaitā neatšifrējami sajaukušies un pārveidojušies, bet mūsu senči savu saglabājuši neiedomājami ilgi: „Baltiem raksturīgs ļoti spilgts antropoloģiskais veidols – iegarena galva, plata un augsta seja. Mūsdienās dominē gaišas acis un gaišu toņu mati.”
Baltu ienākšanas Baltijā beigas. Arheologi konstatējuši, ka IV gs. Lietuvā līdzšinējos apbedījumus pēkšņi sāk nomainīt cita tipa kapulauki. Arī antropoloģiski šeit apbedītie cilvēki ļoti atšķiras no iepriekšējiem Lietuvas apdzīvotājiem. Tādējādi izvirzīta versija, ka šai laikā Lietuvā ieceļojuši balti.
Līdzīgi kapulauki parādās arī Latvijas teritorijā, to atliekas no V gs. uzietas pie Jersikas pilskalna.
Jau no VIII gs. Latvijā atklāts liels skaits jaundibināto kapulauku – piedzīvots nākamais baltu migrācijas vilnis. Saplūstot ar Baltijas somiem pamazām sāk veidoties tagadējā latviešu tauta.
V gs. tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijās notika pēdējais baltu ienākšanas vilnis - ienāca tās baltu ciltis, kas apdzīvoja Austrumvāciju, Baltkrieviju, Poliju un Ukrainu: kurši, zemgaļi, žemaiši, letgaļi. Baltu cilšu pārceļošana beidzās tikai VI–VII gs., apmēram ap to pašu laiku ap Kijevu parādījās slāvi.
Baltu saimniecība. No kultūraugiem pazina rudzus, miežus, zirņus, auzas un pūrus jeb ziemas kviešus. Svarīgākā labība bija mieži, no kuriem cepta pirmā maize. Pirmais šķiedraugs bija nātre, tad lini un kaņepes.
Baltu valodas. Lingvistiski baltu valodas veido atsevišķu grupu indoeiropiešu valodu saimē.
Baltu ciltis:
Augštaiči.
Galindi.
Jātvingi.
Kurši.
Latgaļi.
Leiši.
Senprūši.
Sēļi.
Sudāvi.
Zemgaļi.
Žemaiši.
Iespējamās baltu ciltis.
Kriviči.
Trāķieši.
Heti.
Aplūkojamie objekti.
Naisajas "Baltu arēna." Neparasts ciematiņš Lietuvā - Naisaja, kuru vietējais uzņēmējs un agronoms ieguldījis grandiozu darbu un ne mazums līdzekļu, lai radītu baltu svētvietu un reizē arī iespaidīgu mākslas darbu - "Baltu arēnu." Baltu pilskalns veidots kā arēna, kas spēj ietilpināt 30 000 cilvēku. Apkārtnē izveidoti ainaviski pastaigu celiņi, zālājā grafiski izveidotas senās baltu zīmes un kokgriezumu skulptūras, kas liecina par senču tradīcijām un folkloru.
Tradīcijas.
Baltu vienības dienu svin 22.septembrī, sakarā ar krustnešu sagrāvi kaujā pie Saules.
Saites.
Indoeiropieši.
Baltu ģenētika.
Baltu valodas.
