Megafauna
Lielu izmēru zīdītāju eksistence.
Dienvidamerikā megafaunas izzušana sākas 400 gadus vēlāk, nekā Ziemeļamerikā;
mamuti izzuda vispirms Ziemeļamerikā, tikai pēc tam tie izmira Sibīrijā;
vēl lielāka distance lielo zīdītāju izmiršanas, izzušanas laika skalā vērojama, kad aplūkojām salu megafaunu, kur lielie zīdītājdzīvnieki vēl dzīvoja tūkstošiem gadu pēc tam, kad to sugas brāļi kontinentos sen bija izzuduši. Piemēram, Vrangeļa salās mamuti izmira tikai pirms 3700 gadiem, bet lielie uz zemes dzīvojošie sliņķi Antiļu salās - pirms 4700 gadiem;
Austrālijas megafauna izmira 30 000 gadus pirms jaunākā driasa perioda.
Pārdomājot zināmos faktus par megafaunas izzušanu Ziemeļamerikā, rodas jautājums, kāpēc komētas vai bolīda kritiens uz Zemes skāra galvenokārt lielos zīdītājdzīvniekus, bet vairāk saudzēja mazos zīdītājdzīvniekus, vai jebkuru citu mugurkaulnieku. Pie tam lielajiem dzīvniekiem pieskaitāmie bizoni un brūnie lāči pārdzīvoja jaunākā driasa aukstuma vilni, turpretī, ja būtu notikusi komētas vai bolīda sadursme ar Zemi, tad katastrofa vienlīdz postoši un iznīcinoši ietekmētu visu dzīvnieku un augu valsti.
Milzu briežu zīmējumi. Divās Francijas alās – Kunjakā un Šovē konstatēti zīmējumi, kuros dzīvniekiem, kas atgādina milzu briežus Megaloceros giganteus (Blumenbach, 1799.g.), redzami kuprveida skausti, kādi klasiskajās rekonstrukcijās neparādās. Tomēr seniem māksliniekiem, acīm redzot, bija taisnība, jo, lai noturētu milzīgus ragus (katrs rags sasniedza līdz 180 сm garumā un 16 kg svarā) un kustinātu galvu, bija vajadzīga ļoti spēcīga muskulatūra.
