Misionāri, misionārisms
Reliģisko uzskatu izplatīšana tādu cilvēku vidū, kas tiem nepieder. Ar to parasti nodarbojušies budisti, kristieši un musulmaņi, bet kristietībā misionārisms ir visizteiktākais.
Misionārisms kristietībā. Tas pamatojas uz Jēzus citātu: "Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā." (Mt. 28.nod. 19.p.) un "Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai."" (Mr. 16.nod., 15.p.).
Agrīnajā baznīcā misionārisma istitūts nepastāveja, bet daži gadījumi ir aprakstīti. Piemēram, "Apustuļu darbos" 2.nodaļas sākumā aprkstīts Vasarsvētku brīnums, kad Svētais gars noleidies pār apustuļiem un tie ieguvuši spēju dažādās valodās runāt par Dieva lielajiem darbiem. Tādejādi, pateicoties apustuļi misionārajai darbībai jaunā ticība jau I gs. izplatījās visā Vidusjūras reģionā. un pat tālāk
IV gs. ar kritietību bija pazīstami jau visā Romas impērijas teritorijā un tālāk - pirmās kristiešu kopienas parādījās Priekškaukāzā, ZA Āfrikā, Divupē, Persijā un, iespējams, arī Indijā. Savu lomu procesā spēlēja kristiešu tirgoņi, kā arī gūstā aizdzītie un trimdinieki.
Kad kristietība kļuva par Romas impērijas valsts reliģiju, tad imperatori sūtīja pie gotiem, nūbiešiem u.c. tautām sūtniecību misijas, kuru viens no izdevumiem bija arī izplatīt kristietību. Romas valsts atbalsts bija nozīmīgs faktors kristietības izplatībā, tas saglabājās arī Bizantijas laikā. VII gs., kad Bizantijas varenība tika iedragāta no arābu un bulgāru puses, misionārisms tomēr panīka.
V gs. Sv.Patriks un viņa līdzbiedri sekmīgi izplatīja kristietību Īrijā. Stafeti no Patrika pāņēma Kolumba, Aidans u.c. Tieši vini kļuva par individuālo misionāru tradīcijas aizsācējiem.
VI-VII gs. kristietībai tika pievērstas daudzas Britu salu tautas.
Sākot ar VIII gs. īru un franku misionāri sāka izplatīt evņģēliju Skandināvijā, ziemeļu un centrālajā Vācijā. Notika arī aktīva Balkānu tautu iesaistīšana kristietībā, tiesa gan, bulgāru pievēršana kristietībai notika varmācīgi.
X gs. notika Kijevas Krievzemes kristīsanās, X-XI gs. kristietība nostiprinājās ungāru un dažu rietumslāvu tautu vidū.
X-XV gs. atsevišķi krievu pareizticīgie misionāri iaplatīja ticību Aizvolgā, Ziemeļos un Priekšurālos. panākumu pamatā bija tur dibinatie pareizticīgo klosteri.
Lielu ieguldījumu kristietības izplatīšanā deva franciskāņi, dominikāņi, kapucīņi, jezuīti un citi kristīgie mūku ordeņi.
Kad bija notikusi Eiropas un arī Austrumeiropas tautu kristīšanās, dažus turpmākos gadsimtus misionārisms citu tautu vidū praktiski nenotika. Atsevišķie mēģinājumi pievērst kristietībai musulmaņus, ķīniešus un Centrālāzijas tautas nedeva lielus panākumus.
Viss atsākas ar jaunu sparu tikai Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā. Jezuīti guva nelielus panākumus Japānā. Labi šai ziņā veicās portugāļu franciskāņiem, jezuītiem, karmelītiem un itāļu kapucīņiem Indostānā. Katoļu misionāri aktīvi darbojās Tuvajos Austreņos un Āfrikā.
Jaunajā pasaulē pirmie misionāri parādījās Antiļu salās jūrasbraucēja K.Kolona otrās ekspedīcijas laikā 1493.-1496.gados. Aktīvi katoļi darbojās Meksikā un pēc tās pakļaušanas 1529.gadā kristietību pieņēma jau 200 000 indiāņu. Paragvajā, pateicoties jezuītu misionāriem, pat tika n odibināta un 1610.-1767.gados eksistēja Jezuītu valsts. 1622.gadā pāvests Gregors XV nodibināja Romas Kongregācija ticības propagandai, kas koordinēja misiju darbību.
1713.gadā tika izveidota Krievijas Garīgā misija Ķīnā. Pirmā laikā tās darbība bija vairāk diplomātiska, bet no 1863.gada tā nodarbojas tikai ar pareizticības izplatīšanu. 1865.gadā tika nodibināta Misionāru biedrība lai veicinātu pareizticības izplatīšanu pagānu vidū, 1870.gadā to pārdēvēja par Pareizticīgo misionāru biedrību. 1870.gadā krievi izveidoja pareizticīgo misiju Japānā.
XVIII gs. vairuma Eiropas valstu antiklerikālās politikas rezultātā katoļu misionārā aktivitāte stipri apsīka, bet XIX gs. atkal tā sāka pieaugt spēkā - pirmāmkārtām, pateicoties misionārismam Āfrikas valstīs. Misionāri nodarbojās arī ar labdarību.
1897.-1917.gados Krievijā tika sasaukti 5 msionāru kongresi, XX gs. sākumā tika izdoti vairāk kā 30 misionāru periodiskie uzdevumi. 1913.gadā ar Sinodes ziņu tika sasaukta Misionāru padome, kas darbojās lidz 1918.gadam. Interesanti, ka tās darbību atjaunoja no 1945. līdz 1949.gadam. 1917.gadā pēc lielinieku Oktobra apvērsuma misionārā pareizticīgo darbība tika aizliegta.
1965.gada 7.decembrī II Vatikāna koncilā tika pieņemts dekrēts, kurā tika pasvītrota nepieciešamība ņemt vērā dažādu tautu un kultūru nacionālās īpatnības veiksmīgai misionārai darbībai.
Mūslaiku Krievijā atjaunojas misionārā darbība, šim mērķim 1995.gadā tika izveidota Sinodialā misionāru nodaļa.
Pat mūsu laikos gadās arī pa vardarbībai pret misionāriem. Piemēram, 1956.gadā 5 amerikāņu misionārus nogalināja gvarānu indiāņi Ekvadorā. Misionārus nogalināja un pēc tam apēda arī Vanuatā.
Raksti.
Pirmie misionāri Baltijas zemēs.
