Viktors Birze. Tauta. Identitāte. Nacionālisms
- Detaļas
- Publicēts 14 Marts 2019
- Autors Redaktors
- 5152 skatījumi
Ieklausoties diskusijās par politiku, ātri pamanīsim, ka to centrālā ass jeb atslēgas vārds ir tauta. "Tautas intereses," "tautas labklājība," "tautas viedoklis" - tie ir jēdzieni, kurus dzirdam un lasām dienu dienā.
Kad izdzirdam kādu no tiem piesaucam, saprotam, ka tiek runāts arī par mums. Tas tā ir, jo mēs instinktīvi asociējam sevi ar savu tautu – latviešiem. Katra personīgais „es” ir dabiski ieplūdis kolektīvajā „mēs.”
Kas ir tauta un kas nosaka cilvēka piederību konkrētai tautai?
Lai kādu cilvēku grupu sauktu par tautu, tam jābūt kopīgai izcelsmei jeb ģenētiskajam mantojumam, kopīgai vēsturiskajai pieredzei, senām saknēm tajā zemē, no kuras konkrētā tauta cēlusies, savdabīgai, no citām tautai atšķirīgai kultūrai, valodai, un no visa minētā izrietošai pašidentifikācijas jeb piederības sajūtai.
Ja runājam par latviešiem, tad var definēt, ka tie ir tieši baltu/līvu pēcteči, kuru dzimtas saknes paaudžu paaudzēs sniedzas Latvijas zemē, un to senči, dzīvojot šajā zemē, aktīvi vai pasīvi ir veidojuši latviešu tautas vēsturi, līdz ar to nesot un nododot nākamajām paaudzēm kopīgo kolektīvo atmiņu, vēsturisko pieredzi. Vēl latviešus par tādiem veido sava īpatnējā etniskā kultūra un tradīcijas, kuras, lai arī ne visu tautas locekļu mūsdienās aktīvi koptas, viņi tomēr atzīst par savējām. Arī valoda. Bet vissvarīgākā tomēr ir piederības sajūta latviešiem, kas, indivīdam apzinoties augstāk uzskaitītos faktorus, skaidri liek sevi nošķirt no citām tautām, tā sajūta, kad tu skaidri saproti: „Es esmu latvietis!”
Kas ir latviešu tauta, ko ietver vārds „latvietis”?
Izcelsme
Etnoģenēze ir vārds, kas burtiski nozīmē tautas izcelsmes un izveidošanās procesu. Ņemot vērā, ka esam piederīgi Eiropas kultūrai, latviešu tautas izcelšanās jāskata pirmkārt un vienīgi Eiropas kontekstā.
Primāri kopīgais visu Eiropas tautu veidošanās procesā ir tas, ka tās veidojās vienas rases (eiropeīdu jeb baltās rases) ietvaros, ar atsevišķiem izņēmumiem kontinenta perifērijās, kur baltās rases dzīves telpa robežojās ar citu rasu dabisko dzīves telpu (piemēram Krievijā, kur notikusi nosacīta, lai gan ierobežota, eiropeīdu sajaukšanās ar mongoloīdiem, arī atsevišķās Eiropas dienvidu daļās, kas senatnē atradās Ziemeļāfrikas un arābu ietekmē).
Vēl vairāk, tautas veidojas ne vien no rases ziņā līdzīgiem cilvēkiem, bet pārsvarā no savstarpēji ļoti radniecīgām grupām (piemēram baltu ciltis/sentautas kā vēlākās latviešu tautas pamats), kas, pieņemot par atskaites punktu mūsu ēras sākumu, kopējās rases ietvaros jau bija izveidojušas savrupas etniskas kopienas. Šīm kopienām apmetoties noteiktā teritorijā, aizsākās mūsdienu tautu veidošanās procesi. Vienkāršoti izsakoties, tautu pamatus veidoja etniski tuvāko grupu apvienošanās.
Periodā no bronzas laikmeta līdz pat vidējiem viduslaikiem tomēr var runāt arī par dažādu etnosu intensīvu migrēšanu kontinenta ietvaros, galvenokārt iekarojot teritorijas, kuras jau agrāk bija aizņēmis cits etnoss. Parasti šīs sadursmes beidzās ar saplūšanu vienā veselumā, par pamatu pieņemot skaitliski, militāri vai kultūras attīstības ziņā pārākā etnosa kultūru un valodu, asimilējoties tajā. Te var piesaukt gan baltu cilšu ienākšanu teritorijās, ko jau agrāk aizņēma somugri, un to asimilēšanu indoeiropeiskajā kultūrā, gan slāvu ienākšanu agrākajos baltu un somugru kultūras areālos, gan romiešu (latīņu) iekarojumus, gan arī ļoti masveidīgo kareivīgo ģermāņu cilšu virzīšanos Rietumu un Dienvidu virzienos – ķeltu un latīņu teritorijās, kā arī vēl citus līdzīgus piemērus.
Var uzskatīt, ka vēlajos viduslaikos lielā pārvietošanās kontinenta ietvaros bija beigusies. Izveidojās valstiski veidojumi, jeb ierobežotas administratīvi teritoriālas vienības, kuru robežās dzīvojošie etnosi nākamo gadu simteņu laikā saliedējās vienotos veselumos, ko var saukt par tautām (ar kopīgu literāru valodu, kultūru, piederības sajūtu, nereti gan saglabājot reģionālas savdabības materiālajā kultūrā, dialektus). Liela apjoma etnisku grupu migrācijas vairs nenotika, tāpēc Eiropas tautu attīstība (kuras būtisks faktors ir iekšējā migrācija) ilglaicīgi (pat līdz mūsu gadsimtam) notika salīdzinoši izolētos apstākļos, kas ļauj runāt par tautām kā etniski vienotiem organismiem. Atkarībā no tā kādas ciltis kādās proporcijās pirmsākumos apmetās vienā teritorijā, laika gaitā savstarpēji sajaucoties, šodien varam runāt par noteiktās tautās dominējošajiem antropometriskajiem parametriem jeb antropoloģiskajiem tipiem.
Protams, arī pēc vēlajiem viduslaikiem dažādu tautību cilvēki Eiropas robežās ir pārcēlušies no vienas valsts uz kādu citu, bet šādu pārceļotāju skaits nekad nav bijis nozīmīgs. Šie pārceļotāji parasti ātri asimilējās un sajaucās ar vietējiem, sava nelielā skaita un pārsvarā stipri līdzīgā rases tipa dēļ maz neietekmējot pamatiedzīvotājus, vai arī gadsimtiem dzīvojuši slēgtās kopienās, saglabājot savu identitāti, tikpat kā neveidojot jauktas ģimenes ar pamatiedzīvotājiem (kā tuvākais piemērs būtu jāmin vācbaltiešu kopiena latviešu etniskajās robežās).
Kādus secinājumus var izdarīt no šī vispārinātā Eiropas etniskās vēstures raksturojuma?
Pirmkārt – viens no Eiropas tautas raksturojošiem elementiem ir piederība lielajai eiropeīdu rasei.
Otrkārt – tautas veidojās ilgstošā laika periodā noteiktās teritorijās (ko var apzīmēt par attiecīgā etnosa etnokulturālo teritoriju jeb etnogrāfiskajām robežām) no ļoti seniem konkrēto teritoriju iedzīvotājiem, ar minimālu citu grupu ietekmi, līdz ar to viens no tautu raksturojošajiem elementiem ir savstarpējā asinsradniecība jeb izcelšanās no kopīgiem senčiem. Mākslīgu, ar lielvalstu politiskiem lēmumiem nesenā vēsturē veidotu tautu kā, piemēram, beļģu atsevišķās daļas joprojām nav saplūdušas vienotā etnosā, saglabājot skaidru robežu starp valoņu un flāmu daļu, katrai no šīs politiskās nācijas sastāvdaļām saglabājot savu atsevišķo, savdabīgo valodu un kultūru. Citi jaunajos un jaunākajos laikos tapušie mākslīgi veidojumi kā Austroungārija, Dienvidslāvija un Čehoslovākija ir sadalījušies atsevišķās nacionālās valstīs, tām veidojoties pēc etnoģeogrāfiskā principa.
Ja par latviešu tautas izcelsmi runājam, to aplūkojot no ģenētikas pozīcijām, tad, atbilstoši šobrīd pieejamajiem datiem (kuru interpretācijas pagaidām var saukt tikai par darba hipotēzēm), latviešu sākumi vēlāk par Latviju nosauktajā zemē pie Baltijas jūras saistāmi jau ar pirmajiem ienācējiem – vēlā paleolīta ziemeļbriežu medniekiem – kuri, ledājam atkāpjoties, šajā teritorijā ieradās no dienvidrietumiem. 24% mūsdienu latviešu nes šo paleolīta un mezolīta seneiropiešu gēnu mantojumu (mitohondriālā DNS, haplogrupa U5). Vairāk nekā 1/3 daļa (38–39%) latviešu tēva līnijā (Y hromosoma, haplogrupa R1a) ir cēlušies no protoindoeiropiešiem, vēlāko baltu priekštečiem, kas tagadējā Latvijas teritorijā, ierodoties no Ukrainas stepēm, ienāca, sākot no apmēram 2400.gada pirms mūsu ēras, te sastopot un sajaucoties gan ar jau pieminētajiem pirmienācējiem no rietumiem, gan – mazākā mērā – ar ķemmes bedrīšu kultūrai piederošajiem austrumu medniekiem vācējiem, kuri savus gēnus mātes līnijā (MtDNS, U4) nodevuši 8–9% mūsdienu latviešu. Vēl, apmēram tikpat lielā mērā kā indoeiropiešu senči, latviešu tautu veido arī Baltijas somu – mūsdienu karēļu, somu un igauņu – senču pēcteči (Y, N1C1). Latvijas un Igaunijas teritorijā tie, domājams (šajā jautājumā vēl vajadzīgi papildu pētījumi), ienāca gadsimtos ap mūsu ēras sākumu. Baltijas somu pēcteču īpatsvars latviešu vīriešu vidū ir līdzvērtīgs indoeiropiešu mantojumam un sastāda apmēram 38–40%. Vēl samērā ievērojama latviešu vīriešu daļa (~10%) nes ģermāņiem raksturīgo Y haplotipu R1b. Šī marķiera klātbūtne latviešu genomā varētu būt skaidrojama ar vācu un zviedru ietekmi laikā kopš 13.gs.
Līdz Baltijas krusta karu sākumam XII gs. beigās tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja dzelzs laikmetā te noformējušās un antropoloģiski atšķirīgas četras baltu etniskās grupas (sentautas) – latgaļi, zemgaļi un sēļi, kā arī somugru tautas – līvi jeb lībieši un krietni mazākā grupa – vendi. Vēsturisko apstākļu rezultātā līvi un vendi pilnīgi asimilējās baltu kultūrā, kopā ar jau pieminētajām baltu ciltīm saplūstot vienā veselumā – latviešu tautā.
Plašāku, zinātnisku pamatotu ieskatu latviešu etnoģenēzē var atrast vēsturnieka, viduslaiku vēstures speciālista Indriķa Šterna darbos. Savukārt latviešu fizisko antropoloģiju nopietni pētīja 20.gs. 20./30.gados – Dr.med Pēteris Lapsa, Dr.med. Nikolajs Cauna, Dr.med Jānis Vilde, Lūcija Jēruma un citi, bet par sevišķi ievērojamu autoritāti uzskatāms ilggadīgais Anatomijas un histoloģijas institūta vadītājs, profesors Jēkabs Prīmanis. Viņa vadībā notikušas apmēram 25 antropoloģiskās ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas novadiem, kuru mērķis bija latviešu rases tipu izpēte.
Gan minēto neatkarīgās Latvijas republikas laika zinātnieku secinājumos, gan padomju okupācijas laikā veiktajos antropoloģiskajos pētījumos, kur īpaši jāizceļ profesores R.Deņisovas veikums, gan arī pašos jaunākajos DNS pētījumos gūtās atziņas ir vienprātīgas – latviešu tautā dominē lielās eiropeīdu rases ziemeļu atzara iezīmes, ar ievērojami mazāku eiropeīdās Austrumbaltijas populācijas elementu klātbūtni. Neeiropeīdo rasu elementi latviešu etnoģenēzē nav piedalījušies, latvieti raksturo 100% piederība eiropeīdajai rasei.
Kultūra un tradīcijas
Līdzīgi mūsu tautai raksturīgajām fiziskajām iezīmēm jeb ģenētiskajam mantojumam, no saviem priekštečiem esam mantojuši arī savdabīgu garīgo un materiālo kultūru, tradīcijas. Nosauksim vispārzināmākās latviešu kultūras iezīmes – latvju rakstu zīmes un ornamenti, dainas, novadu tautastērpi, senās rotas, tradicionālā amatniecība, senču kults (veļu laiks), gadskārtu svētki un to svinēšanas ierašas, arī salīdzinoši nesen, 19.gadsimtā ieviestā Dziesmusvētku tradīcija. Kopā šīs un vēl citas tradīcijas veido unikālu, no citām tautām atšķirīgu kultūras identitāti, kas raksturīga tikai latviešu tautai. Var piekrist ievērojamā etnogrāfa Pētera Šmita vērtējumam, ka daudz kas no tā, ko mēs asociējam ar latviskumu, ir ieviesies, paraugus ņemot no citām zemēm un tautām (kaut vai novadu tautastērpos saskatāmie svešu paraugu elementi, tāpat jaunāko laiku latviešu tautasdziesmu daļa radusies sekojot sava laika Rietumeiropas laicīgo dziedājumu tematiskajām tendencēm). Par to nav jākautrējas, bet atkal jāskatās Eiropas kopējās kultūras kontekstā. Romas kultūra attīstījās lielā mērā par paraugu ņemot vēl senāko Grieķijas kultūru. Pēc tam romiešu garīgos un tehniskos sasniegumus pārņēma ne tikai to tiešie mantinieki – romāņu tautas, bet arī ģermāņi, atnesot tos uz Eiropas ziemeļiem. Pamatā ar ģermāņu starpniecību tie nonāca arī Baltijā. Visas Eiropas materiālo kultūru ietekmējušo zinātniski tehnisko sasniegumu ceļš virzījās no divu lielo Antīkās civilizācijas kultūru reģiona Dienvidos uz Ziemeļiem, nevis otrādi. Tāpat līdzības dažādu Eiropas tautu kultūrās, gan materiālajās, gan nemateriālajās, izskaidrojamas ar vēl daudz senākiem laikiem. Ar kopīgo izcelsmi no indoeiropiešu jeb āriešu pirmtautas un Senās Eiropas iedzīvotājiem.
Bet, atgriežoties pie specifiskās latviešu kultūras, kuras elementi satur gan seno indoeiropiešu un Baltijas somu senču mantojumu, gan vēlākus aizguvumus no citām tautām, jāuzsver, ka tas nekādā veidā nemaina tās unikalitāti. Aizgūtais, šeit nonākot, tika iekļauts te jau pastāvošajā kultūrā, tika pārveidots saskaņā ar mūsu senču skaistuma izjūtu un galarezultātā radās kas jauns un raksturīgs tikai latviešiem. Nu un, ja krāšņie un ļoti greznie Kurzemes tautastērpi iekļauj no svešiem paraugiem patapinātas detaļas, kaut vai pērlītes un stikla vizuļus? Dažādo elementu salikums, aizgūtā savienojums ar arhaisko, krāsu harmonija, radīja vienreizību, to, kas raksturīgs tikai mums. Tāpat Dziesmusvētki. Koru dziedāšana izplatīta arī citās zemēs, bet dziļi emocionālā Dziesmusvētku tradīcija, kad vienkopus vienā balsī, vienā dziesmā vienojas tūkstoši, ir kas tāds, kas raksturīgs vien latviešiem un mūsu tuvajiem radiniekiem igauņiem.
Latviešu izpratne par skaisto, estētisko, kas izpaužas mūsu materiālajā kultūrā, tradicionālajā amatniecībā, tautas mākslā, veidojusies gadsimtu gaitā, sakausējot seno indoeiropeisko redzējumu ar šajā zemē gūto pieredzi. Šīs zemes daba, tās resursi, klimatiskie apstākļi, gadskārtu cikls, vēsturiskie apstākļi, to diktētās tradicionālās nodarbes, tas viss ietekmēja latvieša pasaules skatījumu un kultūru. Dabas ainavas veidoja latvisko krāsu izjūtu, pieejamie resursi ietekmēja amatniecību, tradicionālās nodarbes atspoguļojumu guva sadzīves tradīcijās, ierašās, folklorā. Šis kultūras kopums tika nodots no paaudzes paaudzē, un gandrīz katra paaudze deva klāt savu artavu latviešu kultūras kopumā, vienlaikus saglabājot un izmantojot priekšteču devumu.
Mūsdienīgais latvietis dzīvo sava laikmeta telpā. Pēdējo gadsimtu straujais tehnikas progress līdz ar nenoliedzamiem uzlabojumiem, kas dara dzīvi vieglāku un ērtāku, līdzi nesis arī negatīvās blaknes. Tā ir globalizācija, kuras viena no izpausmēm ir unifikācija jeb pasaules novienādošanos. Patiesi, zemi no zemes atšķirt kļūst aizvien grūtāk – arhitektūra, dizains, sadzīves priekšmeti, apģērbs, mūzika, pat dzīves stils, it visā nonivelējas atšķirības, kuras veidojušās gadu simteņos katrai tautai kopjot savu atšķirīgo. Tie ir bīstami procesi, jo arī kultūras jaunradē aizvien biežāk iedvesmas avoti tiek meklēti nevis savās saknēs, nacionālajās tradīcijās, bet globālajā, pliekanajā, uz patērnieciskumu un lētām izpriecām orientētajā bezsakņu universālismā. Taču tautas kultūras ilgtspējai ir nepieciešams, lai katra paaudze savu pienesumu dotu, balstoties uz savas zemes un tautas tradīciju.
Saskatot riskus, tomēr gribu uzsvērt, latvietis savu kultūru vēl nav zaudējis. Vēl piederība latviskajai kultūrai ir viena no latviešu tautu raksturojošajām īpašībām. Ir aktīvs mazākums, kas turpina praktizēt no senčiem mantoto kultūras tradīciju, un ir vairākums, kas ikdienā ar to nenodarbojas. Taču arī šis latviešu vairākums sevi ar to asociē, jūtas tai emocionāli piederīgs, skaidri apzinās, ka tas ir viņu senču mantojums.
Vēsturiskā pieredze, kolektīvā atmiņa
Piederības sajūtu savai tautai ļoti būtiski ietekmē arī vēsture, no kuras izriet gan kolektīvā atmiņa, gan nacionālie mīti, kopīga vēsturiskā likteņa apziņa, kas katru atsevišķo latvieti vieno ar citiem latviešiem. Tēlaini izsakoties, latvietis apzināti vai neapzināti jūt saikni ar saviem senčiem, kas mituši šajā zemē, veidojuši tās vēsturi un patību, kādu mēs to zinām šodien. Zinātkārs latvietis visticamāk būs klausījies savu vecāku un vecvecāku nostāstus, kas skar viņa ģimenes likteņus tuvākā un tālākā pagātnē. Viņš apzinās, ka viņa senču stāsti, ģimenes leģendas ir daļa no tautas kopējā likteņstāsta. Gan sencis, kas XIX gs. par dzimtu iepircis mājas, gan vecvectēvs strēlnieks vai Brīvības cīņu dalībnieks, vectēvs leģionārs, izsūtījumā Sibīrijā dzimusī mātes māsa, protams vispārināti, bet iekļaujas kopējā latviešu tautas vēsturē, un latvietis zina, ka līdzīgi stāsti raksturo faktiski ikviena cita latvieša ģimeni. Arī tas latvietis, kas bijis par nevērīgu, lai izzinātu savu senču likteņstāstus kaut pamatvilcienos būs dzirdējis kaut ko par latviešu tautas vēsturi, un viņā atkal pat neapzināti veidojas asociācijas: tas ir mans, tas ir mūsu!
Vēsturiskie mīti rada tik spēcīgas asociācijas, ka iedzīvojas kolektīvajā apziņā pat tad, kad dzīvas nav pat atmiņas par konkrēto notikumu dalībniekiem. Mēs pat ļoti spēcīgi asociējam savi ar senčiem, kas krusta karu laikā sīvi pretojās baltu un līvu zemju iekarošanai. Eposs „Lāčplēsis”, Nameja gredzens kā latvieša identitātes simbols mūsdienās, ir tikai daži tipiskākie piemēri. Par šiem senajiem laikiem skopas ziņas var atrast vairs tikai arheoloģiskajos izrakumos un atsevišķās saglabājušās hronikās, pilnībā iztrūkst no paaudzes uz paaudzi nodotā vēsturiskā pieredze, bet tas nekādi netraucē mūsdienu latvietim apzināties: tie bija mūsu senči, tā ir mūsu vēsture!
Svešais iebraucējs, citas tautas piederīgais, kam nav senu sakņu šajā zemē, nevar just piederību latviešu vēsturei un kolektīvajai atmiņai, jo nes līdzi citu vēsturi, piederību atšķirīgam mītam. Kopīgas vēstures iztrūkums izslēdz būtisku tautiskās piederības kritēriju. Kā gan Francijā tagad dzīvojošs nēģeris, kura vecvecāki dzīvojuši primitīvu dzīvi šamaņu pārvaldītā ciltī Āfrikas džungļos vai savannās, nepazīstot rakstību, pat izslēdzot ģenētiskos kritērijus, var tikt novienādots ar to, kura priekšteči likuši pamatus Parīzes Dievmātes katedrālei, lējuši asinis par Franciju kaujā pie Puatjē, Simtgadu karā, kopā ar Napoleonu cīnījušies pie Austerlicas un Vaterlas? No vienas puses: tūkstošgadīgas saknes savā zemē, piederība lielai, eiropeiskai kultūrai, no otras: kas krasi atšķirīgs. Un Latvijā? Vai tas, kura pirmais Latvijas zemi ieraudzījušais sencis te ieradās 1945.gadā NKVD karaspēka sastāvā, vai, piemēram, 1979.gadā no Kemerovas apgabala atbraucis kā viesstrādnieks celt tekstilkombinātu, un pēc tam „aizmirsis” atgriezties, var no sirds dalīties latviešu kolektīvajās sērās par komunistisko represiju cirstajiem robiem, par latviešu traģisko likteni Otrā pasaules kara gados, 11.novembrī izjust lepnumu par Latviešu karavīru uzvaru pār krievu-vācu armiju 1919.gadā, vai viņš ar lepnumu var uzvilkt latviešu tautastērpu un izjust emocionālu pacēlumu, kad Dziesmusvētkos skan „Gaismas pils”? Nē, jo viņu ar to nekas nesaista. Nav priekštecības. Bet priekštecība un no tās izrietošā piederība kolektīvajam mītam, kolektīvajai atmiņai, ir latvietības viens no kritērijiem.
Valoda
Vēsturiski visām tautām bijušas savas valodas vai vismaz savi savrupi dialekti lielu valodu ietvaros. Valoda ir ļoti spēcīgs tautas identitātes marķieris, tā šķietami ir pirmā pazīme, pēc kuras mēs nosakām cilvēka piederību kādai tautai. Vienlaikus valoda arī ir vispretrunīgākā no visām tautisko identitāti veidojošajām sastāvdaļām, jo, atšķirībā no izcelsmes, kolektīvās atmiņas, neprasa paaudžu priekštecību. Valodu var izcili apgūt, piesavināties, lietot jebkurš ienācējs, vienlaikus paliekot atšķirīgs, nepiederīgs tautai, kuras valodu viņš pieņēmis. Tāpat kāda tauta noteiktu vēsturisku apstākļu rezultātā var zaudēt savu valodu, kā saziņas līdzekli pieņemot citu valodu, vienlaikus saglabājot pārējās tautas identitāti nosakošās sastāvdaļas, joprojām skaidri apzinoties sevi kā savrupu tautu.
Daži piemēri. Vai Dienvidamerikas indiāņi, kuri ikdienā izmanto spāņu valodu, tādēļ kļuvuši par spāņiem? Vai portugāliski runājošie nēģeri kādreizējās Portugāles kolonijās Āfrikā, uzskatāmi par portugāļiem? Protams, ka nē! Tāpat žīdi, kas daudzu gadsimtu gaitā izkliedēti dzīvojuši pa visu Eiropu, piesavinājās un ikdienā lietoja eiropiešu valodas. Jidišs, kā uz vācu valodas bāzes radies žīdisks dialekts ar 15–20% aizguvumu no senžīdu valodas, vēl XX gadsimta pirmajā pusē bija izplatīta sarunu valoda Austrumu un Centrāleiropas jeb aškenāzu žīdu vidū, taču bija noteikti jūdu slāņi, kas kā ģimenes valodu bija pieņēmuši tīru vācu, krievu, poļu vai citu Eiropas valodu, vienlaikus nezaudējot piederības sajūtu savai tautai, žīdiisko identitāti (kultūras kodus, piederību kultūras tradīcijai, reliģijai), ģenētisko mantojumu, mentāli paliekot svešinieki tautām, kuru valodās runāja.
Cits piemērs ir īri. Tauta, kas gadsimtus dzīvojusi angļu jūgā, un pamazām zaudējusi savu ķeltu valodu, lingvistiski angliskojoties. Arī pēc neatkarīgas Īrijas valsts izveides, kad tās dibinātāji centās radīt apstākļus valodas atdzimšanai, tautā atsaucības šim procesam vairs nebija. Īri no savas valodas bija atradinājušies, un arī tautā cienītie īru valodas atdzimšanu atbalstošie valstsvīri (piemēram de Valera) šo tendenci nespēja mainīt. Tiek lēsts, ka XXI gadsimtā īru valodu kā ikdienas saziņas valodu lieto aptuveni 72 000 cilvēku. Niecīgs skaits. Ir valodas entuziasti, ir valsts atbalsts (morāls, tiesisks, materiāls) pāri palikušajam nelielajam valodas kopēju rezervātam, bet niecīgā minoritāte nemaina pamatfaktu – īri ir angliski domājoša un runājoša tauta. Vienlaikus tomēr paliekot arī tauta šī jēdziena pilnvērtīgā nozīmē, jo saglabājušās pārējās identitāti veidojošās sastāvdaļas. Izcelsme, senas saknes savā etniskajā teritorijā, vēsturiskā likteņa kopība un tā spēcīga izjūta, savdabīga kultūra un savas tautiskās identitātes apziņa. Angļu valoda īriem nav traucējusi noteiktos vēstures periodos izjust īstu asins naidu un ieročiem rokās cīnīties pret tādā pat valodā runājošiem angļiem.
Taču ir arī citi piemēri, citi vēsturiskie apstākļi, kad valoda ir pēdējā barjera, kas aptur kādas tautas pārtautošanos un asimilāciju citā tautā. Īpaši apstākļos, kad valoda ir vienīgā būtiskā atšķirība no tās tautas, kuras valodas telpā notiek asimilācijas procesi. Te jāpiesauc lībiešu un citu Baltijas somu grupu straujā asimilācija iesākumā baltos (latgaļos, procesam īpaši izpaužoties Austrumlatvijā), pēc tam jau izveidojušos latviešos. Ģenētiskā līdzība, vēsturisko likteņu kopība, izteikti līdzīga sadzīves kultūra, piederība vienai reliģiskajai konfesijai, turklāt kopīga etnokulturālā teritorija ar baltiem, un tikai valoda kā pēdējais savrupības bastions. Šādā kombinācijā, pazaudējot valodu, bija nenovēršama lībiešu pilnīga asimilācija latviešos.
Lībiešu piemērs rāda, ka valoda noteiktos apstākļos var kalpot par tiltu kā vienas tautības piederīgie var asimilēties citā tautā.
Asimilācija gan var notikt tikai noteiktos apstākļos – ja pastāv asins, kultūras radniecība, un citas kopīgas iezīmes starp cilvēku, kas asimilējas, un tautu, kurā asimilējas. Otrkārt, veiksmīgai asimilācijai ir būtiski, lai tas, kurš asimilējas, nebūtu spēcīgs savas iepriekšējās identitātes nesējs. Treškārt, asimilācija var notikt tikai ierobežotos apmēros, kad asimilējamo skaitliskais īpatsvars nav liels, lai tie bez grūtībām iekļautos tautā asimilētājā, nemainot tās identitāti.
Zināms skaits citu tautību cilvēku ir ieplūdis latviešos, jo īpaši sākot ar XIX gadsimta nogali, kad latvieši sāka pārcelties uz lielākām vai mazākām pilsētām. Asimilācija parasti notika pēc vienāda scenārija: vispirms vācietis, polis vai citas tautības piederīgais apguva latviešu valodu, nākamais bija laulība ar latvieti, ģimenes valoda – latviešu, un bērni tika izaudzināti kā latviešu tautas daļa, bet mazbērni, kur nu vēl mazmazbērni labi ja vispār atceras, ka kāds no senčiem bijis citas tautības. Latviešu valoda jaukto laulību gadījumā ir izšķirošais faktors, kas nosaka vai tajā radušies pēcnācēji piederēs latviešiem vai citai tautai.
Lai kādi arī nebūtu piemēri par valodas lomu tautu identitātē, jāuzsver, ka latviešu kolektīvajā apziņā valodai ir ļoti būtiska loma. Sevišķi pēdējā pusotrā gadu simtenī, kad latvieši skaidri sevi apzinās kā tautu. Vismaz daļēji to var skaidrot ar lielāku tautu (pirmkārt jau krievu – gan Krievijas impērijas, gan Padomju Savienības periodā) uzbrukumu latviešu valodai. Rusifikācijas spiediens XIX gadsimta nogalē/XX gadsimta pirmajos gados notika ar mērķi pārkrievot impērijas nekrievu tautas, asimilējot tās krievos. Šiem centieniem svītru pārvilka 1905.gada revolūcija. Latviešu valodas pozīcijas tika noturētas un te būtu vietā piesaukt teicienu: kas nenogalina, tas padara stiprāku. Otrs spiediena vilnis nāca pēc II Pasaules kara. Latvieši kā tauta bija sasnieguši vienu no augstākajiem punktiem, kādu vispār tauta var sasniegt – savu valstiskumu. Šādu, pilnībā noformējušos un pašapzinīgu tautu atkal mēģināja nacionāli salauzt ar rusifikāciju. Ja latvieti, kurš dzīvojis savā valstī un kura valoda bijusi valsts valoda, vardarbīgi ieliek situācijā, kad dominējošā valoda ir krievu, kad pretēji viņa gribai, lai pārtautotu viņa zemi, tiek ievests milzīgs skaits krieviski runājošu sveštautiešu, kas demonstratīvi neciena viņa valodu un nevēlas tajā runāt, tad pilnīgi loģiski latviešu valoda kļūst par vienu no latviskās identitātes simboliem, pat par nacionālās pretestības simbolu.
Latviešu tautas un tās vēstures kontekstā, valoda tās reģionālajā, dialektiskajā daudzveidībā, jāuzskata par vienu no latviešu tautas identitāti veidojošajām sastāvdaļām.
Identitāte jeb piederības sajūta
Kur ir robežšķirtne starp etniski vienādu cilvēku kopumu jeb etnosu un tautu pilnvērtīgā šī jēdziena izpratnē? To var raksturot šādi – ģenētiska līdzība, izcelsmes radniecība, kopīga vēsture kultūra un valoda raksturo etnosu, kurš kļūst par tautu tad, kad sāk apzināties savu radniecību un izjūt sevi kā vienotu veselumu, atšķirīgu no citiem etnosiem un tautām. Tas nozīmē, ka latvietis jūtas piederīgs latviešu tautai, viņš apzinās, ka būt latvietim, nozīmē būt atšķirīgam no citām tautām.
Mūsdienīgi šo pazīmju kopumu kas raksturo tautu, un ar kurām sevi asociē katrs tautai piederību jūtošs indivīds, sauc par tautisko (vai etnisko) identitāti.
Jau XVI gadsimtā var runāt par vienotu latviešu rakstu valodu, ko saprot visos Latvijas novados (kas nozīmē, ka Latvijas teritorijā dzīvojošās baltu ciltis konsolidējas vienā veselumā), bet XVII gadsimtā vācu mācītājs Einhorns jau ir sauc Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, Vidzemē un Latgalē dzīvojošos zemniekus kā „latviešus.” Pretrunīgs ir jautājums vai paši tā laika latvieši sevi apzinājās kā tautu, bet nav nekādu šaubu, ka apjausma par savu kopību ar pēc valodas, kultūras, izskata un kārtas līdzīgiem cilvēkiem, noteikti pastāvēja.
Sava identitāte, piederības skaidra apziņa ir attīstītas kultūrtautas dabiskās izaugsmes stadija. Mūsdienās tā izteiktāk vai mazāk izteikti piemīt ikvienam latvietim.
Nacionālisms kā tautas attīstību, izaugsmi un saglabāšanos veicinošs faktors
Ir skaidrs, ka tautas izdzīvošanai un ilglaicīgai pastāvēšanai nepietiek vien ar kopīgu izcelšanos un fakta „mēs esam tauta” konstatēšanu. Tautai ir jāgrib pastāvēt. Griba pastāvēt savukārt liek attīstīt zināšanas, prasmes, rīcības mehānismus dažādām situācijām, kas ļauj atvairīt visu veidu apdraudējumus tās pastāvēšanai. Tas ir nacionālisms.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā pastāvīgi ir jābūt gribai pastāvēt un cīnīties par savu pastāvēšanu, un arī gudrībai pielāgot savu kolektīvo rīcību, uzvedību, noteiktos apstākļos arī cīņas formas tam, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu. Šī pasaule nav domāta gļēvām, dumjām, nespēcīgām un nacionāli vienaldzīgām tautām. Tās agrāk vai vēlāk pakļaus un noslaucīs no zemes virsas stiprākas tautas, kuras būs labāk attīstījušas un izkopušas šīs īpašības. Vai arī nacionāli vienaldzīgās, vājās tautas iznīks pašas savu vājību dēļ, dzīvojot izlaidībā, baudās, komfortā, izslēdzot tos mehānismus, kas nodrošina tautas izdzīvošanu jeb pašu gribu pastāvēt kā tautām. Par pēdējām runājot, gribas norādīt uz tā sauktajā “dīvainajā nāvē” mirstošo Eiropu, jo īpaši tās Rietumu daļu. Eiropiešu katastrofālais demogrāfiskais stāvoklis, svešu rasu masveida ieceļošana, kas pamazām pārņem to dzīves un kultūras telpu, ir tikai sekas tam, ka tautām vairs nav stipras gribas pastāvēt, un ir izslēgti visi mehānismi, kas pastāvēšanu var nodrošināt.
Runājot par tautas gribu pastāvēt, jāsaka, ka tā vistiešākajā veidā ir saistīta ar nacionālismu, un lielā mērā ir atkarīga no tā, cik daudz tautā ir nacionālās idejas nesēju jeb to, kas ne vien apzinās ar savu piederību noteiktai tautai, bet atzīst to par vērtību un vēlas to nodot arī saviem pēcnācējiem, un, kas krīzes situācijās ir gatavi vērsties pret ārējiem un iekšējiem tautas pastāvēšanu apdraudošiem faktoriem.
Nacionālās stājas jeb kopējais nacionālisma līmenis tautā, savukārt, ir atkarīgs no sabiedriski un politiski aktīvu nacionālistu esamības, to skaita un aktivitātes līmeņa.
Nacionālists ir kas vairāk par nacionāli noskaņoto. Nacionālists ir cilvēks, kurš ne vien piekrīt atziņai, ka tauta ir vērtība, kas jāsaglabā un būtu gatavs to aizstāvēt noteiktās situācijās, pastāvot eksistenciāliem draudiem, bet ir gatavs savu dzīvi (vai vismaz noteiktu tās daļu) veltīt nacionālo ideju un vērtību aizstāvēšanai, stiprināšanai un izplatīšanai.
Nacionālists padziļināti interesējas par savas tautas izcelšanos, tās vēsturi un tagadni, viņš izkopj savu tautisko identitāti un viņam tā ir svarīga. Viņš ir gatavs ikdienā iesaistīties nacionālisma ideju aizstāvībā un veicināšanā saskaņā ar savām spējām un iespējām un šo pozīciju aizstāvēs vienmēr un visur. Gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos apstākļos. Nacionālisti ir tas avangards, kas uztur dzīvu tautas gribu pastāvēt. Visnelabvēlīgākajos brīžos, kad tautas pastāvēšana ir apdraudēta, nacionālisti būs pirmie, kas pretosies apdraudējumam, un iedvesmos pārējos. Tautai labvēlīgos apstākļos nacionālisti būs tie, kas neapmierināsies ar sasniegto, bet ies tālāk, cenšoties nostiprināt savas tautas pozīcijas uzstādot aizvien jaunus mērķus, ko sasniegt, lai tauta augtu un kļūtu stiprāka kā garīgi tā arī fiziski.
Izglītots nacionālists apzinās, ka tautas pastāvēšanai ir bīstami apstāties pie jau sasniegtā un, ka nedrīkst atslābināties pat tad, kad liekas, ka viss, ko var gribēt, ir sasniegts. Apstāšanās un ļaušanās pašapmierinātībai rada risku degradācijai, ieslīgšanai labklājības kultā, kas nesīs nenovēršamu norietu (atgādinājums par Rietumu civilizācijas tagadējo stāvokli). Tautai visu laiku ir jābūt kustībā, nacionālā spriegumā, tiecoties uz aizvien jauniem sasniegumiem, kuriem gan visai nosacīts sakars ar ekonomiku un materiālo labklājību. Daudz vairāk tam ir sakars ar dzīvā spēka vairošanu, ārējo un iekšējo apdraudējumu apkarošanu un neitralizēšanu. Ir jāsaprot, ka sociāli ekonomisko apstākļu uzlabošana jeb labklājības līmeņa kāpums, nevar būt pašmērķis. Tam ir jābūt tikai līdzeklim tautas skaitliskajai un kvalitatīvajai izaugsmei. Stādot labklājību par pašmērķi un to sasniedzot, beidzas arī tautas izaugsme, un sākas tās noriets.
Nacionālisms un nacionālisti ir atbildīgi par tautas likteni. Viņu esamība un tāda vai citāda rīcība noteiktās situācijās to var arī izšķirt.
XIX gadsimta 50.gadi. Latvieši cariskās Krievijas impērijas pakļautībā, nebrīvi vai pusbrīvi zemnieki un kalpi, savā zemē visapspiestākā sociālā grupa, kurai vēl nav ne savas inteliģences, ne kapitāla. Atmiņas par senčiem, kuri brīvi valdījuši savos pilskalnos, izbalējušas, bet latviešu valodai nav nekāda sociālā prestiža un vienīgais ceļš, lai izsistos no bezcerīgā stāvokļa, šķiet pārvācošanās vai pārkrievošanās, atkrišana no savas tautas. Un tad viens no šīs nolemtās tautas, students Krišjānis Valdemārs, lepni deklarē sevi par latvieti! Šim piemēram seko citi, radot sabiedrisku kustību, ko pazīstam kā jaunlatviešus. Viņi nepeldēja pa straumi, kas personiski noteikti būtu bijis drošāk un ērtāk, bet rīkojās, lai tautu izvilktu no tumsības un pavērtu tai jaunus apvāršņus – garīgi, materiāli, sociāli. Izdevās. Galvenais viņu nopelns nenoliedzami bija latviešu izvilkšana no tautiskās apātijas, no noskaņas, ka būt latvietim ir nolemtība zemākajam sociālajam statusam, ka mūsu kultūra nav nekā vērta, tātad arī piederība šai tautai, ir tikai fakts nevis vērtība. Viņi iedvesa latviešos zināmu lepnumu par savu esību, un optimistiskus centienus bagātināties kulturāli un materiāli, vienlaikus nekļūstot par atkritējiem. No šodienas situācijas skatoties, jaunlatviešu idejas var šķist pieticīgas, kuslas, naivas, dažkārt pat muļķīgas, bet, ja tās vērtē tā laika latviešu apziņas, izglītības, politisko un sociālo apstākļu kontekstā, tās ir nenoliedzami radikālas. Ne velti “jaunlatvietis” bija tā laika vāciešu ļaunākais lamuvārds.
Nacionālisti bija saujiņa, kas uzdrīkstējās izsapņot un ārkārtīgi sarežģītos apstākļos īstenot ideju par Latvijas valsti. Un, kad pēc II Pasaules kara beigām valsts tika saplosīta un okupēta, atkal nacionālisti bija pēdējie, kas par to cīnījās ieročiem rokās. Padomju okupācijas apstākļos, latviešu nacionālisti organizēja un vadīja nacionālo pretestības kustību, palīdzot uzturēt arī pārējai tautas daļai ticību nacionālās neatkarības idejai, palīdzot saglabāt latvietību un, ja ne vairāk, tad vismaz iekšēji nepieņemt varmācību, kas tika īstenota pret latviešiem. Padomju Savienības pārkrievošanas politika sadūrās ar latviešu pretestību un tas bija tikai nacionālistu nopelns.
Ja pieņemam, ka nacionālisms ir tautas izdzīvošanas stratēģija, tad ir arī jāsaprot, ka tas ir jāskata kontekstā ar vēsturiskajiem apstākļiem, kuros noteiktos periodos atrodas tauta. Nacionālisms tautas attīstības pirmsākumos būs savādāks, nekā tās attīstības plaukumā. Tāpat izdzīvošanas stratēģijai vienas prioritātes ir apspiestības apstākļos, pavisam citas tad, kad tauta sasniedz vienu no augstākajām savas attīstības stadijām – savu valstiskumu.
Par valsti
Vēsturiskā situācija Eiropā pēc I Pasaules kara beigām bija labvēlīga tautu pašnoteikšanās centieniem, kurus realizējot, tās izveidoja savas valstis. Sava valsts ir kādas tautas attīstības un brieduma augstākā pakāpe. Tauta ir sasniegusi tādu spēka, gudrības, organizētības līmeni, ka spējusi radīt savu valsti. Gribas valsti salīdzināt ar māju, kas ģimeni pasargā no aukstuma un lietus vai bruņām, kas sargā karavīru kaujaslaukā. Ideālos apstākļos valsts var būt lieliska un droša māja, īsts cietoksnis. Vieta, kurā tauta, citu netraucēta, var radīt vislabākos apstākļus savai pastāvēšanai un izaugsmei. Tā ir nacionālas valsts pastāvēšanas vienīgā jēga.
Latvijas valsts tika radīta latviešu tautai un tās funkcija ir kalpot par drošām mājām latviešiem. Sargāt tautas dzīvo spēku, gēnus, identitāti, kultūru, valodu. Ja šī funkcija netiek pildīta, tad zūd jēga arī valsts pastāvēšanai.
Valsti nevar un nedrīkst absolutizēt, stādot to augstāk par tautu. Tā ir pilnīga valsts funkciju nesaprašana, vai vēl ļaunāk, ļaunprātīga sagrozīšana. Tas ir tāpat kā māju vērtēt augstāk par cilvēkiem, kuru vajadzībām tā uzcelta. Ir milzu liekulība godināt valsti, tās simbolus, vienlaikus vēršoties pret valsts jēgu – kalpot tieši tai tautai, kuras vārdā valsts ir radīta. Nav nožēlojamākas liekulības kā deklarēt savu patriotismu, vienlaikus, piemēram, atverot valsts robežas svešu tautu ieceļošanai, svešām asinīm, ietekmēm, kultūrām, kas atšķaida un nomāc tavējo.
Ja skatās uz norietošo Rietumeiropas civilizāciju, kas pagrimst labklājības kultā, bezbērnu egoismā, seksuālā izlaidībā un masveidā ielaiž pamattautu dzīves telpā rases un kultūras ziņā svešu ienācēju miljonus, vienlaikus saglabājot kaut kādus valstiskuma atribūtus un nacionālos simbolus, tad tā liekas kā visļaunākā parodija par valsts jēgu. Un tad jāsaka, ka ir tautas, kurām nav savas valstis, bet viņu nākotne ir daudz drošāka, nekā izkurtējušajām, dzīvot negribošajām tautām, no kuru kādreizējā spēka pāri palikusi tikai simboliskā valstiskuma čaula.
Ir XXI gadsimts. Vēl pastāv latviešu tauta. Tas ir izejas punkts. Vai pastāvēs arī nākotnē un – cik ilgi, tas būs atkarīgs no nacionālistu spēka, tā iespaida un atsaucības, ko tie spēs radīt latviešu tautā un iespējām ietekmēt procesus Latvijas valstī.
Recepte tautas pastāvēšanai un identitātes saglabāšanai, kā jau to bieži uzsveru, ir nacionālisms. Nacionālisma ideoloģijas plaša izplatība tautā un nacionāla politika valstī.
Nacionāla politika ne tuvu nenozīmē vien stingras pozīcijas ieņemšanu dažos jautājumos, kā piemēram, valodas politika, imigrācija vai pilsonība. Kā jau minēju, nacionāla politika ir rīcību kopums, kura mērķis ir nodrošināt tautas izdzīvošanu. Tā vienlīdz ir gan etniskā politika (mērķis – pēc iespējas etniski viendabīgāka valsts), gan kultūrpolitika (mērķis – stiprināt latviskumu, latviešu tautas identitāti), gan sociālā politika (radīt vislabākos iespējamos apstākļus un sociālo drošību, lai veicinātu latviešu dzimstību), gan ekonomika (lai resursus kontrolētu tieši latvieši un tie tiktu izmantoti latviešu tautas labā, finansējot gan sociālās programmas, gan kultūru, zinātni un citas nozares, kas nepieciešamas tautas izaugsmei un attīstībai), tāpat aizsardzība (panākt maksimāli iespējamu latviešu tautas fizisko drošību), ārpolitika (mērķis – iespējamais suverenitātes maksimums, lai netraucēti varētu celt savu valsti bez ārējiem iespaidiem un diktātiem), tiesiskums un citas nozares. Nacionālistiem ir jābūt redzējumam par valsts uzbūvi un politiku faktiski visās nozarēs, jo tās cita citu pārklāj. Nacionāla politika, kodolīgi izsakoties, nozīmē ikvienas nozares politikas veidošanu, par atskaries punktu ņemot latviešu tautas intereses.
Bet, lai tiktu līdz valsts politiskas noteikšanai, ejams garš ceļš. Jāsakārto pašiem sevi, radot gan skaitliski, gan intelektuāli gana jaudīgu, mērķtiecīgu un disciplinētu organizāciju vai organizāciju tīklu, kas var pilnvērtīgi darboties, palielināt savu ietekmi tautā, reāli cīnīties par varu visos līmeņos, sākot ar savu ielu, ciematu, novadu līdz pat valsts varai. Citādi nevar, jo tikai nacionālisti valsti var vadīt tā, lai tā pildītu savu uzdevumu kalpot latviešu tautai. Citiem tas nerūp.
Tautas identitātes saglabāšanas rīcībpolitika. Praktiski piemēri
Ir jāsaprot, ka būtiski tautas identitāti aizsargājoši un stiprinoši pasākumi, kas nostiprināmi gan likumos un ar valsts iniciatīvu ieviešami dzīvē, ir iespējami vienīgi valstī, kuras pastāvēšana balstās uz nacionālisma ideoloģiskajiem pamatiem. Tāda valsts mums šodien vēl nav.
Taču ir lietas, sauksim tās par „mazajām lietām,” kuras ir iespējams īstenot arī šobrīd. Svarīgi ir formulēt gan pirmās, gan otrās. Es tomēr šeit mēģināšu definēt tieši tās pirmās, sniedzot konceptuālu nacionālistu redzējumu, kādai vajadzētu būt kultūrpolitikai, kas ļauj tautai palikt pie savas esības pamatiem, saglabājot identitāti un vairojot nacionālo pašapziņu.
Ja runājam par šīm lielajām lietām tad ir vērts kā piemērus ņemt, pirmkārt, jau Kārļa Ulmaņa valdīšanas periodā sāktās iestrādes ceļam uz Latvisku Latviju. Mūsdienām atbilstošā skatījumā tas būtu šādi:
Skaidra latvietības definīcija likumdošanas ietvaros, atzīstot tautību kā primāri etniski bioloģisku un tikai sekundāri sociālu veidojumu: Latvietis ir tas, kurš asins saitēm saistīts ar latviešu tautu. Nacionāla valsts atzīs gan etnisko, gan rases identitāti un nepieciešamību tās saglabāt, īstenojot tādu politiku, kas būtu vērsta uz rases ziņā viendabīgas valsts saglabāšanu, kā arī latviešu īpatsvara pieaugumu (kā pieņemamo minimumu nosakot 75% latviešu no Latvijas iedzīvotāju skaita), ideālā tuvinoties monoetniskas valsts modelim. Valsts atbalsts latviešu vēstures un arheoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas un ģenētikas studijām.
Latviska izglītības sistēma. Pašsaprotami – valsts valodā. Izglītības sistēma, līdztekus vispārējo zināšanu apguvei, uzņemas atbildību arī par latviskā pasaules skatījuma un latviskuma ieaudzināšanu jaunajā paaudzē. To veicot ar Latvijas vēstures (nacionālā skatījumā) padziļinātu pasniegšanu, to pasniedzot kā atsevišķu mācību priekšmetu. Lokālās vēstures/kultūras vēstures un novadpētniecības integrēšana Latvijas vēstures izklāstā un apguves metodikā vispārizglītojošajās skolās.
Latviskas kultūrainavas veidošana. Līdztekus kultūrvēsturisko celtņu un piemiņas vietu saglabāšanai valsts (izstrādājot sabiedriskā pasūtījuma nolikuma konceptu) veicina latviskā stila izmantošanu sabiedrisko celtņu būvniecībā un to interjeru veidošanā. Latviskais stils (arhitektūrā, dizainā, lietišķajā mākslā un sadzīves priekšmetu rūpnieciskajā dizainā) tiek attīstīts un atbilstoši laikmeta garam pilnveidots sadarbībā ar nozares profesionāļiem. Pilsētvides noformējumā plaši tiek izmantotas latvju zīmes un simboli. Tiek atbalstīta nozīmīgākos Latvijas vēstures notikumus iemūžinoša monumentālā celtniecība. Latviskas kultūrainavas izveide, pakāpeniski izspiežot padomisko un kosmopolītisko, ir ilgtermiņa uzdevums.
Latviskuma popularizēšana tautā. Valsts prioritāri finansē kultūras projektus, kas popularizē latvisku, tradicionālajās vērtībās balstītu pasaules skatījumu un nostiprina tautas identitāti. Par kritēriju atbalsta saņemšanai izvirzāma gan projektu sabiedriskā nozīmība, gan izpildījuma klasiskā forma un spēja uzrunāt masas saprotamiem un viegli uztveramiem izteiksmes līdzekļiem. Valsts atbalsta kino un animāciju, kas veltīta kvalitatīvai un interesantai Latvijas vēstures un klasisko kultūras vērtību popularizēšanai. Tiek atbalstīta laikmetīga uz tautiskās identitātes attīstību vērsta, jauniešiem paredzētas populārzinātniskas literatūras izdošana. Etniskajai kultūrai, latviešu literatūrai un vēsturei veltītu televīzijas un radioraidījumu sabiedriskais pasūtījums. Izglītojoši masu pasākumi izklaidējošā formā – vēsturisko notikumu rekonstrukcijas, Latvijas vēsturi popularizējoši brīvdabas pasākumi un lielformāta izrādes būs valsts atbalstāmo kultūras projektu augšgalā.