Vēsture, historiogrāfija, vēsturnieki, historiogrāfi
Vairumā Eiropas valodu vārda "vēsture" pamatā ir sengrieķu ἱστορία. Taču gan franču histoire, gan krievu история, gan vācu Geschichte ir divas nozīmes: “vēsture” un vienkārši “stāsts.” Angļu valodā tie ir divi atsevišķi vārdi, bet ar vienādu izcelsmi: history un story. Pirms Kronvaldu Atis ieviesa latviešu valodā vārdu “vēsture” (darināts 1868.g.), arī mūsu senči šajā nozīmē lietoja vārdu “stāsti” vai vārdkopu “pasaules stāsti.”
Termins „historiogrāfija” (historiographia) cēlies no latīņu un grieķu valodas un ar to tiek apzīmēts publicēto vēstures pētījumu kopums.
Vācu filozofs Artūrs Šopenhauers teicis, ka vēsturē triumfē vienas un tās pašas muļķības, traģēdijas un nelietības. Napoleons teicis, ka vēsture nav nekas cits kā vispārpieņemts izdomājums.
Vēsture. Vēstures kā zinātnes pirmsākumi ir meklējami tikai XVI gs. otrajā pusē. Pirms tam vēsture tika uzskatīta par retorikas sastāvdaļu. Un tas ir loģiski, jo viduslaikos vēsture tika uzskatīta pirmām kārtām par didaktisku jeb pedagoģisku līdzekli, kas ir vērsts drīzāk uz nākotni, nekā uz pagātni. Retorika ir pārliecināšanas māksla, un vēsture kā pagātnes stāstu kopums iekļāvās tieši šajā disciplīnā. No vēstures bija jāmācās pašam un tā jāizmanto citu pārliecināšanai. Šajā ziņā vēsture būtiski neatšķīrās no literatūras: tāpat kā skolēni lasa un analizē Jāņa Poruka “Kauju pie Knipskas,” ir lasāms un analizējams arī vēstījums par Maķedonijas Aleksandra uzvaru pār Dāriju III kaujā pie Isas. No šāda skatu punkta raugoties, atsevišķu faktisko detaļu patiesums vai precizitāte nav svarīgi; ir svarīgi secinājumi, kurus mēs savā un sabiedrības labā varam izdarīt no attiecīgā vēstījuma.
Nu vēsture ir kļuvusi par pilntiesīgu modernu zinātni ar savu metožu sistēmu un daudzām apakšdisciplīnām. Šodien vēsturnieki nodarbojas ar divām lietām. Pirmkārt, viņi pēta objektīvos pagātnes faktus un nosaka to patiesumu. Otrkārt, viņi cenšas noskaidrot šo faktu cēloņsakarības un likumsakarības; šim nolūkam fakti tiek analizēti caur attiecīgā vēsturnieka izvēlētas vēstures teorijas prizmu.
Vēsturi vienmēr ir rakstījuši uzvarētāji. Tāpēc par seniem laikiem nekādas citas vēstures nemaz nav saglabājies. Īpašs „uzvarētāju vēstures” variants latviešiem ir aktuāls II Pasaules kara sakarā – uzvarētāji, un īpaši jau krievi, kartējo reizi šeit sarakstījuši "savu vēsturi."
Vēsturiskās izziņas avoti:
1. Arheoloģisko izrakumu liecības.
2. Vēsturiskie dokumenti.
3. Laikabiedru atmiņas.
Antīkie vēsturnieki.
Bēross. Babilonija.
Hērodots. Senā Grieķija.
Vēsturnieki.
Čārlzs Ostins Bīrds (1874.-1948.g.). ASV.
Himpera Pedro Bosks (1891.-1974.g.). Katalonija.
Ivans Boltins (1735.-1792.g.). Krievija.
Johans Filips Gustavs Everss (1781.-1830.g.). Krievija.
Karloss Bustamante (1774.-1848.g.). Meksika.
Nimā Fistels de Kulānžs (1830.-1889.g.). Francija.
Ņikita Bičkovs (1777.-1853.g.). Krievija.
Vladimirs Buzeskuls (1858.-1931.g.). Ukraina.
