Alkohols
"Lēts alkohols noņem stresu labāk nekā dārgs, jo nav jāuztraucas par iztērēto naudu."
Latvijas Alkohola ražotāju asociācija brīdina: "Atteikšanās no alkohola draud ar nonākšanu pie drausmīgas atziņas, ka lielākās nejēdzības tavā dzīvē ir ntikušas nevis tāpēc, ka tu par daudz dzēri, bet gan tāpēc, ka esi debīls."
Al ckokol – arābu val.
Etilspirtu saturoši šķīdumi, ko cilvēki lieto kā baudvielu.
Sākumā (līdz destilācijas procesa atklāšanai) grādīgos dzērienus cilvēki ieguva tikai dabiskas raudzēšanas procesā. Tādos raudzētos šķīdumos spirta procents nepārsniedza 14o, jo augstāka koncentrācija iznīcina alkoholu ražojošos mikroorganismus. Tādejādi pirmatnējie alus un vīni neatstāja tik graujošu iespaidu uz cilvēka veselību.
Sākumā eiropieši pazina tikai vīna spirtu. XIV gs. parādījās ziņas par „dzīvības ūdeni” (aqua vitae), kas tika iegūts, destilējot graudaugu miltu brāgu. Nav zināms kur īsti tas noticis pirmo reizi – Vācijā, Krievijā vai Polijā.
Daži pētnieki uzskata, ka pirmatnējo cilvēku paradumus būtiski ietekmējusi alkohola atklāšana. Lai nodrošinātu tā pieejamību visu gadu, cilvēki sākuši kultivēt atsevišķas augu kultūras , un tā dzimusi lauksaimniecība.
Destilācijas noslēpuma atklāšanu piedēvē grieķu alķīmiķim Panopoles Zosimam (IV gs. vidus).
Tikai pēc vismaz 300 gadiem arābu alķīmiķi iemācījās destilēt spirtu jeb alkoholu, ko izmantoja medicīnā. Citur literatūrā atzīmēts, ka tas noticis X gs. un destilācijas procesa atkalatklājējs ir bijis persiešu ķīmiķis Abubakrs Muhameds ibn Razi.
Katrā ziņā šī ķīmiskā procesa izzināšana rada clvēcei iespēju izgatavot stipros alkoholiskos dzērienus.
Šņabis. Degvīnu jeb šņabi pasaulē galvenokārt pazīst ar nosaukumu vodka („ūdentiņš”), kas ir slāvu izcelsmes vārds. Par šā vārda piederību cīnoties poļu un krievu vēsturnieki. Vodkas vārds varētu būt parādījies ap XIV–XV gs.
Ir ziņas, ka pirmā pašdzītā šņabja fabriciņas Lietuvas teritorijā darbojušās jau XIV gs. 1529.gadā valstī ieviests alkohola nodoklis un kandžas dzītuvju darbība sašaurinājusies, parādījušās arī pirmās nelegālās kandžas dzītuves.
Izplatīts ir mīts par Dmitriju Mendeļejevu (1834.–1907.g.), ka tas esot ieteicis optimālo etilspirta koncentrāciju vodkā – 40%. Tomēr tas nav tiesa. Mendeļejevs gan pētīja spirta šķīdumu ūdenī, bet degvīna ražošanas tehnoloģijai nepievērsās.
40% šņabja standartu noteica krievu ķeizars Nikolajs I 1843.gadā. Tolaik akcīzi no alkohola ņēma pēc katra stipruma grāda. Tātad, katrā individuālā gadījumā bija jāmēra dzēriena stiprums, bet metode bija ārkārtīgi neprecīza. Turklāt vēl izrādījās, ka pa ceļam no ražotāja pie pircēja vairumtirdzniecībā brūvējumam bija tieksme kļūt vājākam - t.i. spekulanti to atšķaidīja, bet pārdeva par neatšķaidītā cenu. lai darītu galu šīm nejēdzībām, kā arī lai atvieglotu akcīzes aprēķinus, valdība izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru šnabim bija jānonāk pie dzērēja tieši 40 grādu stipram, kā minimums - vismaz 38 grādu stipram. Šī likuma neievērošanas gadījumā vainīgajiem draudēja kriminālatbildība. Tā kā ar likumpārkāpējiem tolaik impērijā neceremonējās, nepagāja ne gads, kad šņabis vairumā dzertuvju tiešām nostabilizējās uz likumīgajiem 40 grādiem.
Pēc S.Vites (С.Ю.Витте) priekšlikuma 1895.gadā tika izveidota "vodkas komisija." Tās sēdēs gada beigās uzstājās tas pats D.Mendeļejevs, taču tikai par akcīzes jautājumu, nepateicis ne pušplēsta vārda par " 40 grādu standartu."
Alkoholisms. Pirmo reizi cīņā ar alkoholismu metās ķīniešu Sja dinastijas ķēniņš Ju Lielais (~2070.g.pmē.). Iepazinies ar dzeršanas apmēriem un to nodarītajiem kaitējumiem, valdnieks nolēma, ka alkohols ir nopietns drauds sabiedriskajai kārtībai, un pieņēma likumu, kas aizliedza alkohola lietošanu visā valstī.
Viduslaikos cilvēki ievēroja, ka ūdens vietā lietojot alkoholu,retāk saslimst ar tolaik regulārajām sērgām. Šīs parādības patiesais iemesls gan bija tas, ka alkoholu gatavoja no termiski apstrādāta ūdens. To nezinot, tika pieņemts, ka alkohols dzeršanai ir drošāks nekā ūdens, tādēļ tauta viduslaiku pilsētās lietoja reibinošas dziras ūdens vietā.
Stipras alkohola parādības attīstījās Krievijas impērijā. XX gs.sākumā alkohola patēriņš uz cilvēku bija 4,7 litri, tādēļ cars Nikolajs II 1914.gadā izdeva "sauso likumu." Pēc Oktobra apvērsuma arī jaunais Krievijas lielinieku vadonis Ļeņins nekavējās izdot dekrētu par alkohola izgatavošanas un tirdzniecības aizliegumu. Sods - 5 gadu ieslodzījums ar mantas konfiskāciju.
PSRS beigu gados alkohola patēriņš jau sasniedza 14 litrus, pie tam tā bija tikai legālā un uzskaitītā šmiga.
1985.gada maijā prezidents Gorbačovs izdeva dekrētu cīņai pret alkoholismu un 25.septembrī dibināja Atturības biedrību, Tajā iestājās 13 miljoni biedru, alkohola patēriņš saruka par 25%, vīriešu vidējais dzīves ilgums pieauga par 2,6 gadiem.
Alkohols Latvijā. Mūsu platuma grādos „dedzinātā vīna” pagatavošanai nācās izmantot vietējās izejvielas – graudaugus, īpaši rudzu miltus, bet vēlāk arī kartupeļus.
Alkohola dzīšana sākās līdz ar "krievu laiku" ienākšanu Latvijā pēc Lielā Ziemeļu kara. Tieši daudzo spirta brūžu dēļ XVIII un XIX gs. mijā beztiesisko latviešu zemnieku vidū izplatījās alkoholisms. Apgaismotājs Garlībs Merķelis (1769.–1850.g.) savā darbā „Latvieši” pat secinājis, ka „tieksme uz dzeršanu ir vispārēja latviešu tautas pazīme.”
2001.gdā Latvijā alkohola patēriņš sasniedza 5,5 litrus.
No 2002.gada 14.jūnija Latvijā noliegts tirgot alkoholu pēc 22:00.
Saites.
Etilspirts.
