Latvieši
Latviešu tautas veidošanās ir noritējusi ilgākā laika posmā, tā neaizsākas konkrētā gadā un nenoslēdzas noteiktā dienā. Vairākas pazīmes, kuras raksturo latviešus kā etnisku kopienu, piemēram, vēsturiskā teritorija, valoda, kultūra formējās viduslaikos un agro jauno laiku sākumposmā XIII–XVI,gs., kad pastāvēja labvēlīgi priekšnosacījumi sentautu konsolidēšanās procesam.
Pētnieks K.Būga uzskatīja,ka latvieši un leiši dzīvojuši tagadējās baltkrievu jeb "gudu" zemēs, t.i. starp Dņepras, Nēmanes un Vilijas augšgalu. Viņš uzskata, ka ap 550.-650.g.pmē. kurši, sēļi, zemgaļi un latgaļi atstājuši Viļņas apgabalu un devās uz ziemeļiem sāmu novados, t.i. ienāca tagadējās Latvijas teritorijā. Sāmu ciltis tika atspiestas pie jūras un vēl tālāk uz ziemeļiem - Tagadējo Igaunijas un Somijas teritorijās.
Vācieši, braukdami no jūras, vispirms iepazinās ar lībiešiem, tāpēc arī Baltijas jūras austreņu krastu nosauca par "Līvu zemi" - Livoniju. Tāpēc XIIgs. Latvija bija daudz mazāka nekā mūsdienās - tajā neietilpa ne Kursa, ne Zemgale, ne Vidzemes lībiešu gals. Pārējie balti - zemgaļi, sēļi un kurši bija leišu-latgaļu starpciltis, kas ar laiku pārgāja latviešos.
Viduslaikos veidojās vienota politiskā, saimnieciskā un kultūras telpa, kurā sāka izzust sentautu materiālās kultūras pazīmes, unificējas sadzīves tradīcijas un sāka veidoties latviešu rakstu valoda. Minētie notikumi atspoguļojas arī rakstītajos avotos. Sākot ar XV gs. pirmā ceturkšņa beigām, no vēstures avotiem izzūd sentautu nosaukumi. To vietā tiek lietoti citi termini – jaunkristītie, laucinieki, zemnieki, nevāci. Ar XV gs. beigām parādās visiem pamatiedzīvotājiem kopējs apzīmējums – dzimtļaudis, bet XVI gs. tos sāk dēvēt par latviešiem.
Turpmāko gadsimtu gaitā XVII un XVIII gs. latviešu etniskās piederības apziņas nostiprināšanos kavēja politiskā, teritoriālā sadrumstalotība un dzimtbūšana. Tā sekmēja novadu savdabību veidošanos un atšķirību saglabāšanos, kas izpaudās iedzīvotāju lokālās (ciemu, pagastu, novadu) identitātes noturībā, konfesionālā piederībā, valodā, garīgajā un materiālajā kultūrā. Latvieši sevi kā patstāvīgu vienību – latviešu tautu sāka apzināties XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta gaitā, kad nacionālās kustības ietekmē strauji tika celta tautas pašapziņa.
1804.-1806.gados iznākuši vairāki ārzemnieku ceļojumu apraksti, kuros viņi aprastījuši latviešus kā skrandainus un sapinkājušos bezdomu radījumus. Kurzemes princese Doroteja Napoleona karu laikā latviešus raksturojusi kā "izdzisušu rasi." Tomēr pēc dažiem gadu desmitiem XIX gs. vidū Ēveles mācītāja Boses zīmējumos latvieši redzami eiropeiski un moderni ģērbušies.
Kopumā latvieši kā etnoss definēti septiņpadsmitajā gadu simtenī, lai gan daži mūsdienu filosofi uzskata, ka latvieši kā etnoss nav vecāki par deviņpadsmito gadsimtu. Protams, latvieši ir jauns etnoss, jo arī septiņpadsmitais gadu simtenis nav necik sena pagātne, kad rakstos pirmo reizi latviešus min Kurzemes un Vidzemes superintendants Pauls Einhorns. Viņš raksta, ka Kurzemē un Vidzemē mīt tauta, kas runā vienā valodā, lai gan dažādos dialektos, un tai piemīt vienota kultūra. Savukārt pazīstamais latviešu vēsturnieks Edgars Dunsdorfs definē to, kas ir tauta - apzināta, kulturāla vienība, kas sevi uzskata par tautu -, uzsverot, ka tās ir pārnovadu laulības, kultūras pazīmes un valoda. Protams, arī teritorija. Līdz ar to ir pamats ticēt šiem kungiem, kuri vēsta, ka latvieši kā tauta faktiski noformējusies septiņpadsmitajā gadu simtenī...
Galvenais ir tieši šīs pārnovadu laulības. Latvieši kā tauta veidojas septiņpadsmitajā gadsimtā, bet šai teritorijai būtiski ir tas, ka tieši šajā gadsimtā tā nokļūst trīs politisko varu ietekmē. Un latvietim raksturīgs ir tieši šis savdabīgais reģionālais priekšstats, proti - satiekoties, iepazīsties, mēs uzreiz jautājam: kur tu esi dzimis, no kuras puses nāc? Vēsturiski mums reģionālais allaž stāvējis mazliet augstāk par tautisko. Protams, līdzīgi ir arī citām tautām, bet mums sevišķi raksturīgi. Lūk, un tieši šis ģenētiskais faktors saistībā ar pārnovadu laulībām ir nenovērtējami svarīgs. Valoda arī bija dialektos. Savukārt kultūras izpausmē pētnieki konstatē, ka aptuveni no četrpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam šeit sāk noformēties vienots rotu tips un dažādas citas kultūras tradīcijas, kas kļūst kopīgas visai teritorijai. Tātad: vienota teritorija, vienots dzīvais spēks ar ģenētiski apvienojošu elementu, kas ir pārnovadu laulības, un valoda. Tie ir galvenie pamati, kas ļauj runāt par tautu.
pētnieku viedokli, ka latviešu kā tautas un arī valsts pazīmes tomēr jāmeklē Livonijā, kas ir par septiņpadsmito gadsimtu agrāks veidojums?
- Es par Livoniju tādā aspektā tomēr nevaru piekrist. Baltvācu vēsturnieks Kārlis Širrers fantastiski labi skaidrojis to, kāpēc sabruka Livonija, un viņš cita starpā teica tā - tāpēc, ka šeit nav tautas. Livonija bijusi tikai tilts, tāpēc tajā nevar būt tautas un kaut kādā nozīmē arī vēstures. Svarīgi ir tas, ka tad, kad Livonija sabrūk jeb padodas dažādām varām, šejienes vācieši padošanās līgumā panāk ierakstu, ka šeit dzīvo viena tauta ar vienu valodu. Un tie ir vācieši. Bet 1710. gadā, kad padošanās līgumu jau raksta Šeremetjevs, vācieši arī grib ierakstīt šos pašus vārdus par vāciešiem kā vienu tautu ar vienu valodu, taču tas viņiem vairs neizdodas, tāpēc šajā padošanās līgumā jau figurē latvieši. Līdz ar to, precizējot, sešpadsmitā gadsimta beigas un septiņpadsmitā gadsimta sākums ir tas laiks, kad veidojas latvieši.
Katrā ziņā krusta kari to visu izjauca, un līdz pat septiņpadsmitajam gadsimtam figurēja apzīmējumi, kas pauda, ka latvietis ir tikai arājs, zemnieks un nekas vairāk. Trīspadsmitajā gadsimtā latvieši ir ceļā uz valstiskumu: Kurzemē jau ir noteiktas valstiskās tradīcijas, tas pats arī Zemgalē un Latgalē. Tātad šīs maztautas pārliecinoši ir ceļā uz lielāku apvienošanos. Bet tad iejaucas krusta kari...
- Bet kas ir tas, kas nepārprotami liecina, ka šīs maztautas patiešām bija ceļā uz apvienošanos?
Latviešu ģenētika. 2009.gada pētījumā "Eiropiešu ģenētiskā struktūra" noskaidroja, ka Eiropā ģenētiski vistuvākās tautas ir latvieši un igauņi. Vēl latviešiem ģenētiski tuvi ir leiši, poļi, krievi.
Saites.
Latvija.
Baltu gēns.
