Skaņas efekti telpā, iespējams, ietekmēja aizvēsturisko paleolīta mākslu un neolīta arhitektūru

Detaļas: Publicēts 17 Decembris 2020; Autors Laika Ceļotājs; 4644 skatījumi

Gadu tūkstošiem ilgi māksla apbūrusi un valdzinājusi cilvēkus. Tās pirmajā lielākajā uzplaukumā, kas tik izteiksmīgi atspoguļojas līdz mūsdienām saglabājušos Oriņjakas un Gravetes arheoloģisko kultūru pastāvēšānas laikā tapušajos alu gleznojumos, visbiežāk attēlotie objekti līdzās abstraktiem zīmējumiem, plaukstu nospiedumiem un retām cilvēku vai cilvēkdzīvnieku figūrām bija dzīvnieki. Turklāt lielais vairākums, līdz pat 80% no tiem piederēja megafaunu pārstāvošām sugām - mamuti, degunradži, pirmsumbri, brieži, alu lāči, alu lauvas... Jau pirms aptuveni 40 000 gadiem mūsdienu cilvēku tiešie priekšteči, Homo sapiens grupas Eiropā un Indonēzijā (sk.: "Indonēzijas alu gleznojumu datējums liek pārskatīt priekšstatus par mākslas rašanās laiku un vietu," aliens.lv, 27.10.2014.), alu sienas izgreznoja ar skrienošu, dabā pērkondimdošu troksni radošu savvaļas dzīvnieku baru attēliem. Parasti to skaidro ar šo dzīvnieku iespaidīgo izskatu un lielo nozīmi paleolīta cilvēka dzīvē. Taču ir arī uzskats, ka senie mākslinieki lielos dzīvniekus zīmējuši ne tikai estētisko apsvērumu vadīti, kā iespējamos senčus (totēmus) vai cenšoties piesaistīt veiksmi pirms došanās medībās. Tā sauktās akustiskās teorijas piekritēji domā, ka daudzu seno tautu mitoloģijā ar pērkona dievībām saistīto dzīvnieku biežie attēlojumi aizvēsturiskajā klinšu mākslā nav nejauša sakritība, bet likumsakarība.

Neatkarīgās Klinšu mākslas akustikas laboratorijas (Lamesa, Kalifornijas pavalsts, ASV) pētnieks Stīvens Vellers (Steven Waller) ir pārliecināts, ka aizvēsturiskie mākslinieki iedvesmu savu apbrīnojamo alu gleznojumu radīšanai varēja gūt no atbalsīm, augsta līmeņa reverberācijas (telpas skaņdzise) un citām, viņiem neizprotamām skaņas ilūzijām. Savu hipotēzi par mākslas izcelšanos, galveno vietu tajā atvēlot nevis zīmēm jeb simboliem, bet skaņai, zinātnieks 2014.gada 28.oktobrī izklāstīja Indianopolē (ASV) notikušajā ikgadējā Amerikas Akustiskās biedrības (Acoustical Society of America) sanāksmē.

Mūsdienās mēs zinām par skaņas viļņiem, kas dažādos veidos izplatās telpā, livescience.com pastāstīja Vellers. Taču aizvēsturiskie cilvēki par skaņas fizikālo dabu neko nezināja. No alu dziļuma nākošās atbalsis viņi uztvēra kā garu balsis un/vai pērkona dievu radītās pērkona dunoņas atbalsošanos - tamlīdzīgi mitoloģiskie priekšstati bija plaši izplatīti visā pasaulē.

Stounhendža kā skaņas ilūziju telpisks modelis un Dūdinieku akmeņi

S.Vellers veicis pētījumus dažādās pasaules vietās un dažāda veida pieminekļos, sākot ar paleolīta klinšu mākslas vietām Amerikā un beidzot ar akmens apļiem Lielbritānijā. 2012.gadā viņš ziņoja par saviem, ar akustiku saistītajiem atklājumiem slavenajā Stounhendžas stāvakmeņu aplī, Viltšīras grāfistē, Anglijas dienvidos. Vellers paziņoja, ka Stounhendžas apļa uzbūve atgādina skaņu viļņu rakstu, kas rodas diviem mūzikas instrumentiem vienā telpā vienlaikus spēlējot vienu un to pašu skaņkārtu. Īpašā eksperimentā Vellers brīvprātīgiem dalībniekiem ar aizsietām acīm lika staigāt pa lauku, kurā spēlēja divi dūdinieki. Eksperimenta dalībniekiem bija jāziņo pētījuma vadītājiem tiklīdz tie sajuta, ka starp viņiem un skaņas avotu atrodas kāds šķērslis. Laukā patiesībā nebija nekādu fizisku šķēršļu, taču skaņas viļņu interferences efekts dalībniekiem radīja iespaidu, ka tādi pastāv. Lūgti pēc tam uzzīmēt šos šķēršļus, cilvēki attēloja Stounhendžas elementiem līdzīgas struktūras - stabus un arkas.

Interpretējot šī eksperimenta rezultātus, pētnieks pieļauj, ka cilvēki, kas pirms apmēram 4600 gadiem uzcēla Stounhendžu, varēja šo skaņdzises parādību pamanīt kādās apvidū noturētās ceremonijās ar muzikālo pavadījumu un no šīs, viņiem neizskaidrojamās, šķietami pārdabiskās parādības tā iespaidoties, ka gaisā it kā sajustās, bet neredzamās struktūras nolemt uzbūvēt no akmens.

Sniedzot papildu argumentu savai hipotēzei par Stounhendžu kā skaņas efektu atveidojumu akmenī, Vellers norāda uz faktu, ka vairāki akmens apļi Lielbritānijā tiek saukti par Dūdinieku apļiem. Tautas teikas stāsta, ka dejotāji, kas šajos apļos dūdu stabuļu (citos variantos - vijoles) skaņu pavadībā dejojuši laikā, kad tas pēc vispārējiem valdošiem priekšstatiem nav bijis pieļaujams, piemēram, svētdienās, pārvērtušies akmeņos.

Britu arheologi Vellera hipotēzi tomēr neuzskata par ticamu, norādot, ka Stounhendžas akmens konstrukcija, kuras atlikusī, daļēji restaurētā daļa šodien redzama apmeklētājiem, ir nomainījusi iepriekš pastāvējušu, līdzīgu koka stabu veidojumu.

Alās runājošie gari

Ar balsi, kādu mūzikas instrumentu jeb priekšmetu radītu skaņas viļņu atstarošanos no alu iekšienes mītiskajā pasaules uzskatā dzīvojošie cilvēki ļoti iespējams skaidroja kā tur dzīvojošo garu atbildes. Īpašu interesi, kas izpaudās gleznojumu radīšanā, senajiem cilvēkiem varēja izraisīt alas, kur skaņas daudzkārt pastiprinājās, saplūstot kopā pērkondārdiem līdzīgam, skrienoša lielu pārnadžu bara saceltam troksnim.

Eiropas paleolīta alu mākslā, kā iepriekš norādīts, dominē bizoņu, briežu un citu milzīgu zīdītāju attēlojumi. Ja taisnība Velleram, tad šie dzīvnieki alu gleznojumos ir jāuzlūko kā Eirāzijas aizvēsturisko iedzīvotāju pērkona dievību manifestācijas jeb simboli.

Šo hipotēzi, stāsta Vellers, apstiprina akustiskie mērījumi, kuri parāda statistiski nozīmīgu atbilstību starp klinšu un alu mākslas vietām un vietām ar dīvainām akustiskām, skaņas ilūzijas izraisošām īpašībām.

Klintis - garu mājoklis

Ziemeļamerikā Vellers izpētījis daudzas augsta reverberācijas līmeņa klinšu mākslas vietas un lielā daļā no tām zīmējumu vidū nereti bija redzams leģendārais indiāņu pērkonputns, kura spārni, atbilstoši leģendām, rada pērkona skaņas.

Indiāņi arī uzskata, ka pirms 500 miljoniem gadu veidojušies tā sauktā Kanādas Vairoga jeb Laurentijas plato vulkānisko klinšu slāņi ir mājvieta Memegvašam - garam jeb dēmonam, ar kura darbošanos saistīja atbalss rašanos un kas vienlaikus tika uzlūkots par klinšu zīmējumu aizgādni. Mīti vēsta, ka Memegvašs, aizverot aiz sevis klinšu durvis, uz tām atstāj asiņainu plaukstu nospiedumus.

"Runājot atbalsīm vai interferenci, mēs šīs parādības lielā mērā piezemējam," - sacīja Vellers. "Taču aizvēsturiskajiem cilvēkiem atbalsis un citi akustiski efekti slēgtā telpā varēja būt tikpat noslēpumaini un neizprotami, kā mūsdienās vidusmēra cilvēkam kvantu fizika. Pat šodien negaidītas skaņas, piemēram, grīdas dēļu čīkstēšana tukšā mājā, var šķist saistīta ar kādu citpasaules radību darbībām."

Megalītisko būvju akustika

Stīvens Vellers nav vienīgais zinātnieks, kurš pētījis senvietu akustiskās īpašības. Arvien vairāk arheologu savās atskaitēs piemin skaņas ilūzijas, kuras konstatējuši, veicot seno megalītu izpēti.

Pārsteidzošus rezultātus devuši pēdējie pētījumi, kas, sākot no 2008.gada turpinās Maltas salā, apmēram 6300 gadus vecajā Hipogeja (Hypogeum of Ħal-Saflieni) kompleksā Paolas pilsētā. Līdzīgi kā citus aizvēsturiskos Maltas tempļus, Hipogeju (grieķu: "apakšzeme," "pazeme") veido centrālie koridori un izliektas kameras. Taču, atšķirībā no virszemes tempļiem, Hipogejs ir pasaulē senākā zināmā megalītiskā pazemes būve, kas, izmantojot Bronzas laikmeta rīkus, izcirsta klintī, aizvācot ap 2000 tonnas iežu. Zemas balsis Hipogeja sienu nišās pārtap dīvainās, pakāpeniski izzūdošās atbalsīs un zināmā vietā izrunāti vārdi ir dzirdami viscaur visos trīs megalītiskās apakšzemes būves līmeņos. Daži zinātnieki, atsaucoties uz eksperimentāliem pētījumiem, izteikuši pieļāvumu, ka noteiktu frekvenču vibrācijas Hipogejā patiešām var radīt īslaicīgas izmaiņas cilvēka smadzeņu darbībā (iespējams, izraisīt halucinācijas - aliens.lv red.).

Protams, Hipogejs nav vienīgā megalītiskā struktūra, kurai raksturīgi dīvaini akustiski efekti. Pētījumā, kuru 1994.gadā veica Prinstonas universitātes zinātnieki, tika konstatēts, ka skaņu „uzvedību” seno megalītu būvju kameru iekšpusē, piemēram, Īrijas Ņūgreindžā un Veilenda kalvē Anglijā, var raksturot ar ilgstošu rezonansi (vai ar tās rezultātā radušos stāvviļņu palīdzību) frekvenču diapazonā starp 90 un 120 Hz. "Kad tā notiek," - sacīja "Old Temples Study Foundation" prezidente Linda Eniksa (Linda Eneix), „skaņa, ko mēs dzirdam, kļūst izkropļota, dīvaina.” Šo dažādo skaņu augstums mainās atkarībā no telpas lieluma un iežu materiālajām īpašībām.

Lūkojoties tālākā pagātnē, pētniece norādīja uz X g.tk.pmē. Turcijas dienvidaustrumos Gebeklitepē uzcelto pasaules vecāko zināmo svētnīcu.

Mednieku-vācēju uzceltais Gebeklitepes megalītiskais komplekss atrodas reģionā, kas zināms kā viena no vietām, kur notikusi cilvēces vēsturē senākā pāreja no mednieku-vācēju uz zemkopju-lopkopju ekonomiku.

Uz pakalna izvietojošos svētvietu veido 20 no akmens būvētas apļveida celtnes, kuras to celtnieki pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ aprakuši. Arheologi izrakumos atrada masīvas, no kaļķakmens izcirstas T-formas kolonnas. Apļveida svētnīcas centrā uzslietais kaļķakmens monolīts, kā stāsta Eniksa, kad pa to uzsita ar plaukstu, „dziedāja.” Uz kolonnas, kura, domājams, attēloja cilvēku ar izgreznotu jostu un tās vidusdaļā reljefā izcirstām plaukstām, vietā kur vajadzētu atrasties rīklei, bija redzami neizskaidrojami simboli (aliens.lv redakcijai tīmeklī izdevās atrast tikai fotogrāfijas, kurās redzama šīs stēlas apakšdaļa ar jostu un plaukstām. Diemžēl nevarējām pārliecināties vai un kādas zīmes iecirstas antropomorfās figūras nosacītajā rīkles reģionā).

Čavinas de Vantāras orākuls

Savukārt citi, Dienvidamerikā veikti arheoakustiskie pētījumi liecina, ka apmēram 3000 gadus vecā, Andu kalnos mūsdienu Peru centrālās daļas augstienēs novietotā Čavinas civilizācijas politiskā un reliģiskā centra - Čavinas de Vantāras - sakrālā kompleksa raksturīgas iezīmes ir zināšanas par skaņas efektiem, to mijiedarbību ar arhitektūras elementiem un izsmalcināta prasme manipulēt ar skaņu, lai panāktu vēlamo efektu.

Čavinas de Vantāras orākuls „runāja” ar svētvietas apmeklētājiem, izmantojot arhitektūras formu, sakrālo būvju izvietojuma un Čavinas kultūrai raksturīgās jūras gliemežvāka taures (pututus) skaņu mijiedarbību. Kā pastāstīja pētījuma vadītāja Mirjama Kolara, Čavinas kompleksā zinātnieki atrada akustiskas liecības par selektīvu skaņu pārvadi no tā sauktā "Šķēpa" (El Lanzon) monolīta galvenajā (vecajā) templī uz tā priekšā esošo apļveida laukumu. Tika konstatēta selektīva skaņu filtrēšana, kas izceļ frekvences, kurās skan pututus taure un cilvēka balss. Iemesli šādai akustikas izmantošanai zinātniekiem nav pilnībā saprotami, taču kulta vietas kontekstā ir skaidrs, ka svētvietas arhitekti gribējuši iespaidot ceremonijās klātesošo cilvēku uztveri, piešķirot īpašu "auru" vietai un telpai.

Kāda ir visu rakstā minēto un vēl daudzu neminēto, ar skaņas efektiem un ilūzijām savdabīgo senvietu saistība? Vai zināšanas par skaņas īpašībām un mijiedarbību ar vides un cilvēka darinātiem veidojumiem katrā pasaules daļā un laikā tika iegūtas no jauna jeb mantotas no kādiem senākiem, kopējiem avotiem, - to zinātnieki nekad nevarēs droši pateikt. Toties skaidrs ir viens - skaņa un tās dažādās izpausmes aizvēsturiskā laikmeta cilvēkiem jau vismaz sākot ar vidējā paleolīta beigām un vēlā paleolīta sākumu ir bijusi ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa.

Augšējais attēls: Pārnadžu dzīvnieku gleznojums alā, kurā novērojama pērkondimdoša reverberācija (Indija). S.Vellera foto.

Pirmo reizi publicēts 21.01.2015.

Aliens

Izveidot profilu

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā