Aliens

Nēģeru, arābu un citu "ne-āriešu" karavīri vērmahtā

Tas nav pārāk plaši zināms, bet izcili "pareizajā" un "āriskajā" vācu vērmahtā bija arī arābu, indiešu, persiešu, Senegālas un Sudānas nēģeru karavīri. No viņiem bija komplektēti veseli bataljoni, precīzāk - nacionālie leģioni: "Brīvā Indija," "Arābu leģions," leģions "Austrumi" u.c. Hitlera pusē tie savā vairumā karoja Ziemeļāfrikas smiltājos, taču daļu no šiem karavīriem ieskaitīja "F korpusā" (vāciski - Sonderstab F, latviski precīzi būtu - "īpašā F komanda") un nosūtīja karošanai uz Krieviju. Šī bija pati eksotiskākā vienība visā vērmahtā - īpašais "F korpuss," vai, kā to reizērm sauca komandiera vārdā - "Helmūta Felmī" (vāciski - Hellmuth Felmy) korpuss. Šis nacionālais raibums bija noskaņots ļoti panvāciski, jo Vācija karoja pret viņu neieredzēto Britu impēriju.

Lieliski mehanizētais "F korpuss" krievu frontē tika nogādāts Rostovas pie Donas apkaimē, viņam pa lauku ceļiem bija jāpārvietojas tikai naktīs. Tomēr krievu izlūki jau bija "uzostījuši," ka šeit vāciešiem parādījusies tāda neparasta karaspēka vienība. Kā savā grāmatā "Kaukāza piezīmes" («Кавказские записки») rakstīja buijušais frontinieks V.Zakrutkins (В.Закруткин) šie "...karavīri nebija līdzīgi vāciešiem, brūni, tiem bija nesaprotama tautība un runāja nepazīstamā valodā. Viņu rokas uzšuvēs bija attēlota palma uz lecošas saules fona, kāšukrusts un trekns F burts."

Neparasto karavīru klātesamība frontē, īpaši jau nēģeru, izsauca apstulbinošu iespaidu gan uz krieviem, gan arī uz pašiem vāciešiem. Visi korpusa virsnieki un apakšvirsnieki bija vācieši, pie tam augsti izglītoti. Viņi bija Berlīnes universitātes orientālistikas fakultātes absolventi, prata tā laika Eiropai eksotiskas valodas. Piemēram, kāds barons pilnībā pārvaldīja kalmiku valodu. Viņa izlūkvienību kalmiku pavadoņi izveda pat 25 km attālumā no Astrahaņas un šie diversanti, lai arī uz neilgu laiku, pārgrieza dzelzceļu Kizļara-Astrahaņa. Tas bija pats tālākais punkts austreņos, ko sasniedza vācu karavīri krievu frontē.

Pats Felmī, lai gan bija aviācijas ģenerālis, lieliski pāzināja Tuvos Austrumus. Viņu pārraugošais Ribentropa emisārs bija ģenerālis Groba, kas ieņēma "operatīvā pilnvarotā arābu valstu" sakarnieka amatu, izbijis Vācijas sūtnis Bagdādē un Rijādā. Korpusā uzturējās arī sīriešu nacionālistu līderis Rašīds el Gailani un nesamierināmais britu ienaidnieks majors Fauzi Kaudži. Tieši ar Ribentropa, Felmī, Groba, Nīdermaijera, Kaudži un Amina al Huseina spēkiem tika izveidota šī neparastā karaspēka daļa, uz kuru Berlīne lika lielas cerības.

Dislocēšanās brīdī pie Rostovas korpusā bija 6000 kareivju. No tiem 3000 bija arābu un nēģeru no Magribas zemēm, indieši, sīrieši, lībieši, irāņi, asīrieši un haldieši. Vienība pastiprināta ar 25 jaunākajiem T-IV tankiem, 25 lidmašīnām, mīnmetēju baterijām, smagās artilērijas divizionu, smago zenītartilērijas divizionu, kavalēriju un izlūkošanu (tajā darbojās jau minētie kalmiki), sakaru rotu, sapieriem, mīnētājiem, apgādes daļu un vezumiem, arī ar aģitācijas mašīnu un lauka tipogrāfiju. Vezumos veda bruņojuma rezervi veselai brīvprātīgo divīzijai.

Tika uzskatīts, ka, ja šāds korpuss nonāks musulmaņu tautu apdzīvotās teritorijās, tad sāks bagātīgi papildināties ar cilvēkiem. Pēc Baku ieņemšanas "Felmī korpusam" būtu jākalpo kā pamatam, lai izvērstu "Tuvo Austrumu Atbrīvošanas armiju" ar trim palestīniešu, divām arābu un vienu irākiešu divīziju.

Korpuss darbojās mijiedarbībā ar diviem vērmahta kazaku pulkiem - fon Jungšulca (Teras kazaki) un Platovska (Donas kazaki), kas bija saformēti Novočerkaskā un Stavropolē 1530 karavīru skaitā. Iesākumā vācieši arī plānoja izmantot pret krieviem vērstu čečenu sacelšanos. Tai tika dots nosaukums "Operācija Šamils," un tai būtu jāsākas pēc vācu izpletņlēcēju desanta izsēšanās uz dienvidiem no Urusmartanas. Tālāk no turienes vāciešiem bija jāizlaužas uz naftas bagāto Azerbaidžānu, pēcāk uz Irānu, kur vāciešus ar nepacietību gaidīja persieši, kurdi, mazenderāņi, puštuni un beludži, kas karsti sapņoja atbrīvoties no britu kolonizatoru aizbildniecības.

Irāna gluži vai mudžēja no vācu emisāriem un civiliem "etnogrāfijas zinātniekiem." Skarbie puštunu kopienu vadoņi nesa dārgajiem vācu ciemiņiem cilvēku upurus, nogriežot galvas gūstekņiem no konkurējošām ciltīm un dejojot ar šīm galvām rokās. Vācieši invāzijai Tuvajos Austrumos gatavojās tik rūpīgi, ka 1942.gada pavasarī pat slepus uzbūvēja Irānā lidlauku sava karaspēka izsēdināšanai. Irānā atradās nelielas un elitāras vācu vienības, bet dažas no ciltīm saņēma kastes ar ieročiem no vācu "mākslas zinātniekiem" un "arheologiem."

Kleista tanku parādīšanās Baku automātiski nozīmētu masīvu pretbritu un pretpadomju "islāma revolūciju" - līdzīgu tai, kas XX gs. 70.gados noslaucīja Rezas Pehlevī režīmu Irānā. Tālāk - bezprecedenta vācu tankistu maršs pa putekļainajiem Irānas ceļiem Beludžistānas virzienā, tā tolaik skaitījās "britu Indijas" daļa. Līdz ar nacistu triumfu Irānā tiktu nogriezts viens no PSRS lendlīzes apgādes ceļiem un krievi paliktu bez maizes, gaļas, degvielas, pa pusei arī bez patronām un sprāgstvielām, par ceturtdaļu - bez tankiem un par trim ceturtdaļām - bez automobīļiem.

Vēl kāda interesanta detaļa. Arī Turcijas teritorijā varētu parādīties vācu divīzijas, un tas nozīmētu katastrofālas sekas visam Sarkanās Armijas grupējumam Kaukāzā un slazdos noķertai Melnās jūras flotei. Caur Turcijas teritoriju vācu mobilie spēki varētu nokļūt Irānā pat ātrāk, nekā Kleista grupējums, kas lauzās uz Baku. Tādas notikumu gaitas rezultātā Rommelam, bez šaubām, izdotos ielauzties Palestīnā tieši arābu apkampienos - tie spīvi neieredzēja žīdus, kas toreiz vēl bija tikai izraēļu kolonisti.

Toreizējais arābu līderis bija Palestīnas un Jeruzālemes lielmuftijs Hadžs Amins al Huseins (Haj Amin el-Husseini), karsts Ādolfa Hitlera piekritējs. Interesanti, ka pēc Vācijas sakāves pie Staļingradas viņš aizbēga uz Reihu, kur ņēmās komplektēt SS vienības no musulmaņiem. Viņa brāļa dēls bija neviens cits kā nākamais Nobeļa miera prēmijas laureāts Jasirs Arafāts - arābu radikāļu līderis! Jau 1941.gada 28.novembrī notika muftija un Ā.Hitlera tikšanās, tās laikā muftijs lūdza Hitleru kļūt par "Austreņu tautu aizstāvi." Hitlers piekrita ar entuziasmu un no tā brīža nacisti līda vai no ādas ārā, koķetēdami ar islāma pasauli.

Iesākumā par "īstiem āriešiem" tika pasludināti visi persieši, kā rezultātā "Persija" kļuva par "Irānu" (no vārda Airan - "āriešu zeme" farsī valodā). Tagad uz irāņiem-persiešiem vairs neattiecās nacistu rasu likumi, viņi pat varēja laulāties ar vācu sievietēm. Drīzi pēc šiītu persiešiem āriešiem pieskaitīja arī sunnītu arābus. Arābu vidū vācieši propagandēja ticību Hitleram, mošejās izplatīja brošūras par to, kā Hitleram esot zaļa josla uz vēdera, slepus tas pieņēmis islāmu un vārdu Heidars...

Tādejādi Krimas tatāri nosauca Hitleru par "paša Allaha sūtni," godājamu kungu Hitleru-efendi - "Lai Visaugstākais paildzina viņa dienas!" Zvērēja uzticību uz Korāna... Vārdu sakot, Tuvo Austrumu musulmaņi, kā šiīti, tā arī sunnīti, ar sajūsmu bija gatavi atbalstīt hitleriešu "austreņu karagājienu," kas startēja Rostovā pie Donas.

Tas pats Felmī korpuss, kas parādījās pie Donas 1942.gada rudens sākumā, bija tikai maza daļiņa no Tuvo Austrumu "Islāma projekta" un karagājiena uz Indiju. 1942.gada 24.jūlijā "Rauf' grupas komandieris ģenerālpulkvedis Raufs uzaicināja japāņu militāro atašeju uzkāpt kādā pār Donu uzspridzinātā Rostovas tiltā, un, norādot Bataiskas virzienā iesaucās: "Vārti un Kaukāzu ir vaļā!" Un tūdaļ pat paskaidroja: "Tuvojas stunda, kad drosmīgais vācu karaspēks un Jūsu imperatora karaspēks satiksies Indijā!" Vēl viena tikšanās bija ieplānota Persijas līča pilsētā Basrā - tur būtu jāsatiekas Rommeļa Āfrikas armijai ar Kleista komandētajiem tankistiem, kas no Rostovas caur Grozniju un Baku būtu nonākuši Teherānā. Dzelteni krāsotie tuksneša smilšu tanki būtu satikušies ar pelēkzili krāsotajiem.

Indijā tikmēr darbojās varena nacistiem labvēlīga pagrīde nacionālista Džinnas vadībā, kurš dikti neieredzēja britus. Indijas Nacionālā kongresa partija 1942.gada augustā jau izvērsa indiešu civilās nepakļaušanās kampaņu. Džinna gatavoja sacelšanos, pēc kuras valstī nebūtu palicis nu gluži vai neviens eiropietis, izņemot nule ieradušos vācu tankistus. Lotosa   ziedu   virtenēm apkārti, viņi būtu caurbraukuši Deli savos "Lielā Āzijas marša" laikā nedaudz nobružātajos T-III un T-IV tankos. Arī tanki, pēc vecas labas indiešu paražas, būtu košām krāsām izmālēti un ziediem apbērti. Kāds fenomenāls skats varētu būt bijis - senu indiešu simbolu svastiku nesoši tanki lēni lien cauri karodziņus mājošiem ļaužu pulkiem. Visi slavenie veģetārisma, meditāciju, mantru un kamasutru piekopēji līksmi sagaida vācu Vadoņa (starp citu, arī veģetārieša!) Jaunās pasaules kārtības sūtņus!

Un atkal - projektam bija jāsākas tieši no Rostovas, kas bija pirmais bāzes punkts ceļā uz Tereku, Kaspiju, Eifratu un Gangu. Vācieši piešķīra tik lielu nozīmi Rostovas pie Donas ieņemšanai, ka par to tika uzņemta pat īpaša propagandas filma. Un tādēļ vācieši tik uzbudināti 1942.gada vasarā tiecās uz priekšu! Tobrīd šie plāni liktās pavisam reāli - gan indiešu, gan islāma. PSRS un Lielbritānija gan jau laikus bija ievedušas savus tankus Irānā, tā krietni apgrūtinot vietējās vācu aģentūras darbu. Treknu punktu šiem plāniem pielika vācu sagrāve pie Staļingradas.

Superelitārais "F korpuss," ko taupīja Indijai un Persijai, tika izmantots caurumu aizbāšanai krievu-vācu frontē. Kā tāds, tas tika samalts vietējas nozīmes kaujās starp sasalušajiem smilšu pampakiem pie Dieva aizmirstās Ačikulakas Kizļaras stepēs. Korpusam pretim stājās vietējie kolhoznieki un čabani, uz ātru roku mobilizēti un apvienoti 4.Kubaņas kazaku kavalērijas korpusā. Kavalēristi tajā sēdās sedlos bezsugas garspalvainiem zirģeļiem - čuburhaniem. Korpuss kaujās sevi parādīja tik spīdoši, ka tika padarīts par gvardes karaspēka vienību.

Vāciešu organizētajai "tautu draudzībai" par postu 4.kavalērijas korpusam pievienojās vēl arī ģenerāļa A.Seļivanova (А.Г.Селиванов) komandētais 5.Kazaku kavalērijas korpuss un vācu "F korpusam" nācās atkāpties. Virsniekiem tā arī īsti nenoderēja specifiskās austrumtautu valodu zināšanas. Neskatoties uz lielisko vācu vienības bruņojumu un aprīkojumu, Seļivanova un Kiričenko (Кириченко) kavalēristi atspieda tos līdz Budjonovskai un pat saņēma gūstā ap simtu Palestīnas arābu - tiem ilgi nevarēja atrast tulkus. "F korpusa" paliekas ar lidmašīnām tika pārvestas uz Ziemeļāfriku, kur 1943.gadā tie kopā ar 300 000 vāciešu un itāļu nonāca Sabiedroto ielenkumā Tunisijā. Galu galā  "F korpuss" līdz ar citiem kapitulēja angļiem un amerikāņiem. Pats Felmī pēc tam "pārorientējās" uz partizāņu apkarošanu Dienvidslāvijā, pēc kara tika apsūdzēts par kara noziegumiem Grieķijā un, "atsēdējis" 15 gadus, mira brīvībā 1965.gadā Rietumvācijā.