Aliens

Livonijas sabrukums

XVI gadsimta pirmajā pusē Maskavas lielkņaziste bija jau izveidojusi vienotu, spēcīgu Krievijas valsti un lielkņazs Ivans IV Bargais 1547.gadā kļuvis par patvaldnieku – caru. Augošajai Krievijas valstij, lai tā varētu īstenot savus saimnieciskos un politiskos mērķus bija nepieciešami tieši sakari ar Rietumeiropu, ko varēja nodrošināt tikai brīva pieeja Baltijas jūrai, bet to traucēja Livonija, tādejādi veidojās situācija, ka karš par virskundzību Baltijas jūrā kļuva neizbēgams. Tajā pašā laikā Livonija karam nebija sagatavota: aizvien vēl nerimās konflikti starp Ordeni un bīskapiem, pilsētu un piļu nocietinājumi bija kļuvuši nelietojami, vasaļi – muižnieki aizvien vairāk pievērsušies savas personiskās labklājības nodrošināšanai, tādēļ Livonijas karaspēks bija jāformē galvenokārt no algotņiem, kuru uzturēšanai mestram trūka līdzekļu, savukārt ne bīskapi, ne Rīgas pilsēta nevēlējās Ordeni atbalstīt. Krievijas caram vajadzēja tikai atrast kādu iemeslu, lai varētu uzsākt karadarbību pret Livoniju, un tāds arī atradās: vēl XIII gadsimtā Tērbatas novads esot maksājis krievu kņaziem nodevas, bet kopš Livonijas izveidošanās šie maksājumi pārtraukti, tādēļ tagad esot jāsamaksā visi parādi, kas sakrājušies pa šiem gadsimtiem. Cara pieprasītā summa bijusi tik liela, ka ne Tērbatas bīskaps, ne arī Livonijas ordenis nespējis to samaksāt. 

1558.gadā sākās Livonijas karš - Krievijas cara karapulki iebruka Livonijā, sākotnēji nesastopot tikpat kā nekādu pretestību – pretī iebrucējiem stājās galvenokārt tikai atsevišķu vasaļu vadītas vienības, ko pārsvarā veidoja iezemiešu karavīri. Kad mestrs beidzot vienojās ar arhibīskapu par kopēju sadarbību, kā arī savāca cara pieprasīto summu, bija jau par vēlu. 1560.gadā, tā dēvētajā Ērģemes kaujā, kas gan norisēja nevis pie Ērģemes, bet gan pie Lugažiem (Valkas rajonā, ap 20 kilometru no Ērģemes) Ivana IV Bargā karapulks sakāva apvienotos Ordeņa un arhibīskapa spēkus. Livonieši tomēr centās nepieļaut Latvijas un Igaunijas teritorijas nonākšanu Krievijas pakļautībā. Šāds iznākums nebija pieņemams arī citām Baltijas jūras piekrastes valstīm – Dānijai, Zviedrijai un savienotajai Polijai-Lietuvai, tādēļ Livonijas zemes kungi uzsāka sarunas ar šo valstu valdniekiem par padošanos to aizsardzībai. Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskaps jau 1559.gadā pārdeva savus valdījumus Dānijas karalim. Drīz vien pēc tam Ziemeļigaunijas vasaļi, kā arī Tallinas pilsēta, nodeva savus valdījumus Zviedrijai, savukārt Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordenis nolēma pakļauties Polijas-Lietuvas valdniekam.

1561.gadā Livonijas konfederācija beidza pastāvēt. Pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par Polijas-Lietuvas karaļa vasali un saņēma lēņa valdījumā Latvijas teritorijas rietumdaļu līdz Daugavai, kur nodibinājās Kurzemes-Zemgales hercogiste, savukārt tagadējās Latgales, Vidzemes un Dienvidigaunijas teritorija nonāca tiešā Polijas-Lietuvas karaļa pakļautībā kā Pārdaugavas hercogiste. Vienīgi Rīga atteicās pievienoties kādai no ārvalstīm un turpmākos 20 gadus saglabāja neatkarību, tomēr Rīgas karaspēks piedalījās turpmākajās cīņās pret Krieviju kopā ar poļiem un lietuviešiem. 1569.gadā abas savienotās valstis – Polija un Lietuvas dižkunigaitija - apvienojās federatīvā valstī, kas ieguva nosaukumu Žečpospolita. Livonijas karš turpinājās – tagad pret Krieviju vērsās divas spēcīgas valstis – Žečpospolita un Zviedrija. Kaut arī Ivana IV Bargā karapulkiem vēl 1577.gadā izdevās ielauzties Pārdaugavas hercogistē, krievu militārie spēki, cīnoties pret diviem pretiniekiem, bija novājināti. 1582.gadā Krievija bija spiesta noslēgt pamieru ar Žečpospolitu, bet 1583.gadā – ar Zviedriju, atzīstot šo valstu tiesības uz bijušās Livonijas teritoriju.

Kā dzīvoja Livonijas dižciltīgie XVI gadsimtā

Kas zīmējas uz ordeņkungu, domkungu un muižnieku ikdienišķo darbu un nodarbošanos, tad tas pastāvēja tikai no medībām, kauliņu spēles, jāšanas un braukšanas no vienām kāzām uz otrām, no vienām lielākām kristībām uz otrām, no vienas vakas uz otru, no vieniem baznīcas svētkiem uz otriem. Un maz bija tādu, kuri iestājās ārzemju valdnieku un firstu dienestā vai arī piedalījās karos. [..] Kas mācēja vislabāk dzert, kauties, durt, lauzties, zaimot un lādēt ar visu tautu lāstu [šeit, laikam, domāts mēris], tas bija pirmais varonis un viņu sēdināja goda vietā. Kad visi bija galīgi apdzērušies, tad sākās kaušanās [..]. Laida darbā smagus kaujas zobenus, kurus varēja cilāt tikai ar abām rokām, un dažam labam pāršķēla galvu vai nocirta roku, un ārstiem bija darba visu nakti un dienu. Kādas te notika slepkavības un citas nekrietnības un kādas tika runātas nekaunības, kuras bija par lielu nepatikšanu jādzird jaunatnes tiklajām ausīm, par to nepiederas nemaz rakstīt. [..]

Kas zīmējās uz Livonijas vakām, tad jāsaka, ka visi kungu un muižnieku ciemi bija sadalīti vakās. Lieli un bagāti ciemi ietilpa vakā pa vienam jeb pa diviem, mazi un nabagāki ciemi bija apvienoti kopējā vakā. Tā, raugoties pēc ciemu skaita, katram muižniekam varēja piederēt vairākas vakas. Katrai vakai bija uzlikts par pienākumu katru gadu sarīkot muižniekiem greznas viesības, uz kurām ieradās visi pie vakas piederīgie zemnieki un brīvzemnieki nomaksāt savas gadskārtējās nodevas. [..] Kad gadskārtējās nodevas bija saņemtas, sākās pārmērīga dzeršana. Te nu izrādījās tā laika Livonijas „māksla”, bruņnieciskums un tikums īstā gaismā. [..]

Livonijas iedzīvotāju lielā izpriecu kāre Maskavas caram bija pa prātam. Kamēr Livonija veda tādu dzīvi, cars domāja tikai par saviem plāniem, kā gūt uzvaru. Viņš vāca lielos apmēros šaujamo pulveri, alvu un visādus kara piederumus, uzaicināja vienu ieroču meistaru pēc otra, gan no Vācijas, gan no Itālijas. Livonija to ļoti labi zināja, bet iedzīvotāji tā bija iegrimuši izpriecās un pārdrošībā, ka nepiegrieza tam vērību, bet sūtīja vēl caram atklāti un lielos daudzumos, kā tas visai pasaulei ir zināms, kaparu, alvu un visādas preces, kuras varēja noderēt caram, karojot ar Livoniju.

/Fragmenti no Baltasara Rusova hronikas/

Livonijas kara sākums

Krievu karaspēks [..] 1558.gada janvārī ielauzās Livonijā. Rīgas un Tērbatas bīskapijas zemes un Viru krievi galīgi izlaupīja, izdedzināja un iedzīvotājus bez kādas pretošanās aizveda gūstā. Lopus un labību, ko nevarēja aizvest, iznīcināja.

Tajā laikā bija svinamas kāda Harju muižnieka kāzas Rēvelē, uz kurām viesi bija lūgti no visas Igaunijas un arī ļoti daudzi no Rīgas bīskapijas un daudzi ordeņkungi. [..] Bet lepnās kāzas iekrita tajā laikā, kad krievi ar lielu karaspēku ielauzās Livonijā, laupīja un dedzināja. [..] Neraugoties uz visu to, kāzas tomēr notika pēc vecām paražām. Kāzās viesi bija lieli varoņi dzeršanā [..] Kad beidzās kāzas un nāca sadursmes ar krieviem, tad bēga ne tik no viena krieva, bet arī no krūma un egles, ko bailēs noturēja par krieviem.

/Fragmenti no Baltasara Rusova hronikas/

Ērģemes kauja pie Lugažiem

Tajā pašā vasarā [1560.g.] -  krievi ielauzās latviešu zemē. Vietējie ordeņa priekšnieki arī apbruņojās. Starp viņiem Filips Bels, Siguldas landmaršals, viņa brālēns Bels, Kuldīgas komturs, Heinrihs Gālens, Bauskas fogts un Kristofors Zībergs, Kandavas fogts, ar pietiekošu vācu karaspēku devās krieviem pretī un satikās ar viņiem pie Ērģemes. Izlūki bija atnesuši nepareizas ziņas, it kā ienaidnieks būtu daudz vājāks, nekā tas patiesībā bija, un viņu lielais pārsvars pārveica vācus. [..] Vairāk nekā 500 karavīru krita šajā kaujā. Minētie ordeņkungi un priekšnieki visi krita gūstā. Viņus noveda uz Maskavu, kur briesmīgā kārtā nosita ar rungām. Šī pazaudētā kauja Livonijas pilsētām un zemēm iedvesa briesmīgas bailes. Ordeņkungu skaits bija tapis ļoti mazs, un ordeņa iespaids bija gandrīz zudis.

/Fragmenti no Baltasara Rusova hronikas/

Teika par Alūksnes pili

Kad Jāņa Briesmīgā karapulki tuvojušies Alūksnes ordeņa pilij, visi lielie ordeņa virsnieki sabēguši pils lielajā zālē, sākumā lūguši Dievu, vēlāk sākuši dzert un ar mūķenēm trakot. Pili dūšīgi aizstāvējuši vienkāršie ordeņa brāļi. Krievi nekā nevarējuši iešaut pils mūriem caurumu, bet no pils aizstāvju lielgabalu šāvieniem daudzi krievu karavīri krituši. Tad viens krievu kara virsnieks licis priekšā ielikt lielgabalā zelta lodi un ar to šaut. Bet kur ņemsi zelta tik daudz? Divi kurjeri [personas, kas steidzami nogādā kādus sava priekšnieka ziņojumus vai rīkojumus vajadzīgajā vietā] aizauļojuši uz Maskavu. Maskavā noņēmuši trim baznīcām kupolus [lodveida jumta konstrukcija pareizticīgo baznīcām; kupoli parasti pārklāti ar zelta slānīti], izlējuši zelta lodi. Pēc sešām dienām vezums ar lodi bijis no Maskavas atpakaļ. Ielikuši zelta lodi lielgabalā un izšāvuši. Tā ordeņa pils mūros radies pirmais caurums. Tālāk gājuse [gājusi: norisējusi, veikusies] mūra graušana viegli. Kad nu ordeņa kungi redzējuši, ka krievi drīzi pili jau ieņems, paņēmuši spridzekļa muciņu un paši sevi ar visu pili uzspridzinājuši.

Autors: Indulis Ķeniņš.
Augšējā attēlā: Krievu karaspēks ieņem Narvu, 1558.gada 11.maijs. B.Čorikova zīmējums, 1836.g. (en.wikipedia.org) 

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
Pirmo reizi publicēts 03.06.2014.