Aliens

Polija

Valsts Austrumeiropā.

Galvaspilsēta - Varšava.
Iedzīvotāji - 38,2 miljoni, poļi.
Ticība - 90% katoļi.

Vēsture. 
Ķeltu ienākšana (III gs.). Iepriekš, balstoties uz apmetņu un kapulauku atradumiem, tika uzskatīts, ka ķelti, kas Polijā ienāca III gs.pmē., Latēnas perioda B posma beigu daļā, kad vienlaikus notika arī ķeltu ekspansija Balkānos, apdzīvoja tikai valsts dienvidu daļu, un vidieni, tostarp Kujāvijas-Pomožes reģionu, sasniedza tikai I gs.pmē.

Kari pret prūšiem (1015.-1161.g.). Boļeslavs I Drošsirdīgais uzskatīja par pienākumu nest kristīgo ticību arī citām tautām. Ar šādu nolūku viņš 996.gadā sūtījis kā misionāru uz senprūšu zemēm čehu bīskapu Adalbertu (dzimtajā vārdā - Voicehu). Ieradies pie prūšiem (pēc dažām ziņām - Sembijas novadā), Adalberts sācis pulgot senās dievības, neraugoties uz brīdinājumiem pārtraukt tautas svētumu zaimošanu un atstāt šo zemi ar mieru. Rezultātā saniknotie prūši centīgo misionāru nogalinājuši, un Boļeslavs I it kā esot par lielu summu izpircis bīskapa mirstīgās atliekas. Līdzīgs liktenis 1008.gadā piemeklējis arī citu misionāru – Adalberta dzīves aprakstītāju, bīskapu Bruno, pazīstamu arī kā Bonifāciju (daži avoti norāda, ka Bruno-Bonifācijs gājis bojā 1009.gadā Lietuvas teritorijā).
Militāras poļu-prūšu cīņas sākās ap 1015.gadu, kad Boļeslavs I Drošsirdīgais, pēc misionāru neveiksmēm, ar lielu karaspēku iebrucis prūšu zemēs, postīdams ne tikai ciemus, bet iznīcinādams arī senās svētvietas. Nemitīgi militārie konflikti starp kristīgajiem poļiem un “pagāniskajiem” prūšiem turpinājās apmēram līdz 1161.gadam, pie tam nereti prūšu karotāji nopietni apdraudēja pašu Poļu valsti, tad, pēc kādas lielākas sakāves, poļu iebrukumi prūšu zemēs un mēģinājumi tās kristianizēt mitējušies.

Polijas karaļa Jana I brāļa Aleksandra Kazimira vienlaicīga izvēlēšana par Lietuvas dižkunigaiti noveda pie īslaicīgas Lietuvas-Polijas ūnijas izjukšanas līdz 1501.gadam.

Žečpospoļitas izveidošanās. 1569.gadā abas savienotās valstis – Polija un Lietuvas dižkunigaitija - apvienojās federatīvā valstī, kas ieguva nosaukumu Žečpospolita.

Lielā Ziemeļu kara laikā (1699.-1721.g.). Šī kara laikā Polijas karals bija Saksijas kūrfirsts Augusts II Stiprais, kas jau no paša kara sākuma 1699.gadā iesaistījās tajā kā Pētera I sabiedrotais un karoja pret Zviedriju. Kad Kārlis XII bija sakāvis un piespiedis izstāties no kara Dāniju, tad sagrāva krievu armiju pie Narvas un nu varēja pievērsties Polijas jautājumam - vairākas reizes sakāva Augusta II Stiprā armiju. 
1704.gadā Kārļa XII karaspēks ieņēma Varšavu. Zviedru spiediena rezultātā par Polijas karali tika izvēlēts Staņislavs Leščinskis un Augusts II Stiptrais, protams, troni zaudēja. Tomēr Saksijas kūrfirstu vēl joprojām atbalstīja daļa poļu šļahtas un cīņa par varu turpinājās.
Tālāka kara gaita nebija labvēlīga Saksijai, jo 1706.gadā zviedri iebruka jau kūrfirsta zemēs Vācijā. Tādejādi zviedriem izdevās piespiest Saksijas kūrfirstu un vienlaicīgi arī Polijas karali Augustu II Stipro atteikties no Polijas-Lietuvas kroņa saskaņā ar 1706.gada 24.septembrī Saksijas ciemā Altranštatē noslēgto miera līgumu. Saskaņā ar noslēgto mieru sakšiem bija pienākums izdot zviedriem visus krievus, kas atradās Saksijā, atteikties no Polijas-Lietuvas troņa, nodot zviedriem cietokšņus Polijā, kas vēl atradās sakšu kontrolē. Pēc būtības šis miera līgums atraisīja rokas Zviedrijas karalim un deva tam iespēju sākt pilnvērtīgu karagājienu pret Krieviju.
Kad 1709.gadā Kārļa XII karaspēks tika sakauts kaujā pie Poltavas, Augusts II Stiprais pasludināja noslēgto miera līgumu par spēkā neesošu, noslēdza jaunu savienības līgumu ar Pēteri I, kurš palīdzēja tam atgriezties Polijas-Lietuvas tronī.

Polijas Mantojuma karš (1733.-1734.g.). Pēc tam, kad 1733.gadā nomira Polijas un Saksijas karalis Augusts II Stiprais, Krievija un Fancija militāri sacentās sava pretendenta ielikšanai Polijas tronī tā sauktā Polijas Mantojuma kara laikā. Francija atbalstīja Staņislavu Leščinski, bet Krievija - Saksijas kūrfirstu Frīdrihu Augustu. 
Karadarbība risinājās ap nozīmīgo Dancigas ostu, ko bija ieņēmuši Leščinska piekritēji, kas gaidīja franču atbalstu no jūras. Tomēr franču militārā darbība bija neveiksmīga, 1734.gada jūlijā krieviem krita aplenktā Danciga, un karš par Polijas Mantojumu starp Krieviju un Franciju beidzās ar krievu uzvaru un viņiem labvēlīgā karaļa Saksijas kūrfirsta Frīdriha Augusta, kas jau karadarbības laikā bija pasludinājis sevi par Polijas karali Augustu III Saksi, palikšanu Polijas tronī. Tikmēr Staņislavam Leščinskim bija Polija jāpamet. Augusta III Sakša valdīšanas laikā Polijā nostiprinājās krievu ietekme, lielās muižnieku tiesības noveda valsti lielā anarhijā.

Polijas 1.sadalīšana. 3 gadus norisa karš, kurā tā sauktā Bāras konfedrācija karoja pret Krieviju un Polijas karali Staņislavu Poņatovski. 1772.gadā notika pirmā Polijas dalīšana starp Krievijas un Austrijas impērijām un Prūsiju. Konfederācijā bija Rečas pospoļitas magnāti un šļahtiči, kas nebija mierā ar Krievijas un Prūsijas iejaukšanos Polijas iekšējās lietās. Viņi cerēja uz Osmaņu impērijas un Francijas atbalstu. Turki patiesi sāka kārtējo karu ar Krieviju 1768.gadā, bet Francijas palīdzība izrādījās daudz vājāka.

"Varšavas rītausma" (1794.g.). Varšavas iedzīvotāju uzbrukums pilsētā izvietotajam krievu garnizonam 1794.gada aprīlī, ceturtdien. Uzbrukums notika Lieldienu nedēļā, kad krievu karavīri atradās rīta dievkalpojumā vai gulēja. Varšaviešus uz sacelšanos sauca katedrāļu zvanu skaņas.
Krievu garnizons bija izvietots Varšavā pēc Rečas Pospoļitas Otrās sadalīšanas 1792.gadā. Poļi nekādas siltas jūtas pret ienākušajiem krieviem neloloja un situācija Varšavā ilgstoši bija sprādzienveidīga. Par detonatoru kļuva Tadeuša Kostjuško uzvara pār krievu vienību kaujā pie Raclaviciem.
Jau no paša sākuma krieviem uzbruka ne tikai poļu karavīri, bet arī parastie iedzīvotāji. Ieroči tika dalīti visiem, kas vēlas. Poļu varas iestādes un karalis Staņislavs Poņatovskis personīgi faktiski norobežojās no tā, lai kaut kā aizkavētu sacelšanos. Pie tam diezin vai tie kaut ko varētu uzsākt.
Sacelšanās sākumā nekādas kontroles pār notikumiem nebija - iesējams, tastā bija ar nodomu no sacelšanās vadītāju puses. Saudzēts no krieviem netika neviens. Nogalināja gan garnizona karavīrus, no kuriem daudzi bija bez ieročiem, gan arī poļus, kurus uzskatīja par nodevējiem. Saudzēt mēdza tikai krievu virsniekus, tiesa gan, ne vienmēr.
Ģenerālis-anšefs Osips Īhelstroms (Осип Андреевич Игельстром) uzreiz zaudēja kontroli pār sev uzticēto krievu karaspēku. Runa par to, lai pārņemtu kontrolē Varšavu nevarēja pat būt. Atsevišķas garnizona daļas tiešā nozīmē ar durkļiem lauza sev ceļu ārā no pilsētas. 
No 7000 vīru garnizona krievi zaudēja 2200. Vēl 260 cilvēki tika paņemti gūstā.
A.Suvorova atriebība. Krievi poļiem atriebās tā paša gada novembrī, kad A.Suvorova komandētais krievu karaspēks triecienā ieņēma Varšavas priekšpilsētu - Prāgu. Pat A.Suvorovs visai pamatoti uzskatīja, ka krievi atriebsies un virsnieki nespēs to novērst. Tādēļ viņš piedāvāja poļu civiliedzīvotājiem patverties krievu nometnē. Tie, kas pieņēma šo priekšlikumu, palika dzīvi. Pērējos apslepkavoja krievi. Tomēr pašā Varšavā krievi slepkavošanu nepieļāva.

Polija Napoleona I laikā. 1807.gadā pēc Tilzītes miera līguma noslēgšanas Napoleons I nolēma atjaunot Polijas valstiskumu, kas ar sajūsmu tika uzņemts no poļu puses. Pats Napoleons I saņēma poļu atbalstu karā pret Krieviju, neko daudz lietā neieguldīdams. Jauno valsti nosauca par Varšvas lielhercogisti, tā bija bufervalsts un tika izveidota no poļu zemēm, kuras Rečas Pospoļitas dalīšanas rezultātā bija saņēmušas Austrija un Prūsija (daļēji). Poļi ļoti cerēja, ka franču imperators līdzēs viņiem atjaunot savu neatkarīgo valsti pilnībā Napoleons I pats šādas cerības visādi uzturēja, taču bija visai apšaubāmi, ka neatkarīga poļu valsts ietilptu viņa plānos. Tomēr poļu imperatora armijā bija ļoti daudz. Sadales rezultātā Krievijas impērijā nonāca Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Lietuvas zemes - tās Napoleons I neiekļāva Varšavas hercogistē. 1812.gadā Viļņas iedzīvotāji ar sajūsmu sveica franču karaspēku.
Pēc diviem gadiem hercogiste formāli uzstājās kā Francijas impērijas sabiedrotā karā ar Austrijas impēriju.  Karam beidzoties tā saņēma vēl dažus reģionus, kas agrāk bija bijuši Polijas sastāvā.
Ar Francijas atbalstu hercogistē tika veiktas svarīgas valsts pārvaldes reformas. Tika izveidota Valsts padome, divpalātu parlaments, parādījās neatkarīgas tiesas. Tomēr par Polijas formālo karali tika nozīmēts Saksijas Frīdrihs Augusts I - vācietis. Tā kā Saksijas vācieši jau bija bijuši Polijas karaļu amatos, tad var teikt, ka šai ziņā Napoleons I saglabāja pēctecību un saksis Polijas tronī poļiem bija pieņemams.
Nepatīkamāk poļiem bija tas, ka tika rekomendēts nelietot vārdus "Polija" vai "poļu" politiskā nozīmē. Principā poļi to varēja paciest, jo franči Polijas valsti pēc būtības tika atjaunojuši. Napoleona I armiju papildināja 100 000 poļu karievju un virsnieku, no kuriem tika saformētas nacionālās daļas. Jau līdz tam Napoleona I armijā bija daudz poļu, bet papildināt franču armiju masveidā tie sāka pēc Varšavas hercogistes nodibināšanas. To skaitā bija arī Juzefs Poņatovskis - nākamais Francijas maršals.
Poļu vienības ņēma dalību Napoleona I iebrukumā Krievijā. 1813.gada janvārī krievu armija iebruka Varšavas hercogistes teritorijā un pēc kāda laika pilnībā to okupēja. 1815.gadā Varšavas hercogiste beidza savu eksistenci saskaņā ar Vīnes kongresa lēmumu. Lielākā Varšavas hercogistes daļa tika pievienota Krievijas impērijai kā Poļu Karaliste (Царство Польское).

Polija pēc Napoleona I sagrāves. Pēc tam, kad 1812.gadā no Krievijas bija padzīts Napoleona I karaspēks, krievi ienāca Varšavas hercogistes teritorijā.  Pēterpilī vēl nebija aizdomājuises, ko iesākt ar Poliju, taču uz šo jautājumu nācās atbildēt visai ātri - 1813.gadā krievu karaspēks ieņēma visu Varšavas hercogistes teritoriju. Aleksandrs I šai jautājumā bija pavisam atklāts - visas Varšavas hercogistes un arī visas Rečas Pospoļitas zemes pievienot Krievijas impērijai.

Krievijas impērijas sastāvā (1813.-1830.g.). Tāds Aleksandra I lēmums gandrīz vai noveda līdz jaunam karam, pret Krieviju apvienojās Austrija, Anglija un Francija, kas noslēdza slepenu savienību. Šīs nesaskaņas sabiedroto starpā centās izmantot no Elbas salas atbēgušais Napoleons I. Krievijas impēriju atbalstīja tikai Prūsija.
Beigu beigās sabiedrotie tomēr rada kompromisu: Aleksandrs I bija ar mieru Austrijai atdot Krakovu kopā ar apkārtējām zemēm. Prūsija saņēma Tornu un Poznaņu. Tomēr lielākā daļa poļu zemju tomēr nonāca Krievijas impērijas valdīšanā "uz mūžīgiem laikiem." Uz to bāzes 1815.gadā tika izveidota Polijas valsts Krievijas impērijas sastāvā ar zināmu autonomiju.
1815.gadā Vīnes kongresā valstis-uzvarētājas pieņēma lēmumu par Varšavas hercogistes likvidāciju, pēc tā Polija kļuva par karalisti, kuras valdnieks gan bija Krievijas ķeizars. Tomēr Polijai bija savs parlaments un sava armija. 1815.gadā Aleksandrs I deva Polijai konstitūciju - tā bija tik progresīva, ka par tādu krievi pašā impērijā varēja tikai sapņot. Tomēr konstitūcijas sakarā jaunais "poļu karalis" Nikolajs I izturējās divkosīgi - lai gan apņēmās to ievērot līdz ar kronēšanu 1829.gadā, tomēr īstenībā nesekoja tai.

Poļu Novembra sacelšanās (1830.g.). Polijas Valstī no 1830.gada vasaras pieauga spriedze. Pēc Francijā notikušās revolūcijas arī poļu nacionālisti nosprieda, ka jāizmēģina laime un jāmēģina atgūt neatkarība no Krievijas impērijas. 1830.gadā poļu karaspēkā izcēlās nemieri - 29.novembra vakarā poļu studenti un kareivji uzbruka krievu ulānu kazarmām, taču uzbrukums tika atsists. Uzbruka arī Belverdas pilij - Polijas vietvalža krievu lielkņaza Konstantīna (ķeizara Nikolaja I brālis) rezidencei. Lai gan kņazs varēja sacelšanos uzreiz apspiest, viņš neko neizdarīja un izrādīja neparastu pasivitāti. Lielkņazu jau iepriekš par sacelšanos bija brīdinājusi sieva - poļu kņaziene Žanete Loviča. Uzbrukuma brīdī paspēja sacelt trauksmi oberpolicmeistars Ļubovickis un kņazam izdevās aizbēgt.
30.novembrī Administratīvās padomes locekļi Varšavā izlikās, ka Polijas valsti vēl joprojām pārvalda Nikolajs I, Viens no notikumu aculieciniekiem, Polijas Valsts finanšu ministrs Francisks Ļubeckis situāciju raksturoja tā - poļu ķeizars Nikolajs karo pret imperatoru Nikolaju.
Skaitliskais pārspēks bija poļu pusē - apmēram 10 000 bruņotu vīru. Varšavā izvietotajās krievu karaspēka daļās bija ap 7000 karavīru, pie tam liela to daļa bija cēlušies no leišu un poļu zemēm. Tomēr pirmie poļu uzbrukumi tika atsisti, daļa karavīru pārgāja sacēlušos pusē. Tomēr ne visi - ir zināms, ka 6 poļu generāļi atsacījās lauzt krieviem doto zvērestu un kazarmu uzbrukuma naktī viņi tika nošauti. Lai arī atsituši uzbrukumus, krievu karavīri bija palikuši bez vadības un jutās demoralizēti. Beidzot lielkņazs Konstantīns sapulcēja atlikušos karavīrus un 30.novembrī 2 naktī pameta Varšavu, kas palika dumpinieku rokās. Līdz ar to poļu daļas, kas līdz šim bija šaubījušās, pārnāca poļu pusē.
Konstantīns ne tikai nemēģināja apspiest sacelšanos, bet arī ielaidās sarunās ar poļiem. To rezultātā viņš piekrita palaist visas poļu daļas, atdot stipros Modlinas un Zamostjes cietokšņus, bet pats ar saviem karavīriem pamest Polijas teritoriju - kas arī tika izdarīts. Sacelšanās pārmetās uz visu Polijas teritoriju.
Decembra sākumā ģenerālis Josifs Hlopickis, kas iepriekš ieņēma poļu armijas virspavēlnieka amatu, pasludināja sevi par diktatoru un izteica vēlmi valdīt "konstitucionālā karaļa vārdā," t.i. - Nikolaja I vārdā. Tādejādi Hlopickis bija noskaņots uz kompromisu. Viņš neticēja, ka sacēlušies poļiem palīgā nāks pārējās Eiropas valstis un uzskatīja, ka jāvienojas ar Nikolaju I. Un tā - viņš uz Pēterpili nosūtīja delegāciju ar Francisku Ļubecki priekšgalā.
Tomēr Nikolajs I nevēlējās kompromisu un atteicās apspriest tādas pārmaiņas, kuru rezultātā krievu vara vispār zaudētu savu ietekmi Polijas pārvaldīšanā. Poļi vēlējās, lai viņu parlaments noteiktu nodokļus, Polijā būtu tikai Polijas armija, tiktu ievērota Polijas konstitūcija utt. Principā poļi prasīja tikai to, par ko viņiem bija apsolīts 1815.gadā Vīnes kongresā, kad bijušās Varšavas hercogistes teritorija tika atdota Krievijas impērijas pārvaldē. Nikolajs I atteicās pieņemt šos noteikumus, apsolīdamies tikai padomāt par tagadējās sacelšanās dalībnieku amnestiju. Tobrīd ķeizars jau bija publicējis manifestu, kas ganīja dumpiniekus un viņu "pretīgo valdību."
Uzzinājis par neveiksmīgajām sarunām, 1831.gada janvāra beigās poļu Seims pieņēma lēmumu par Nikolaja I atstādināšanu no Polijas troņa un aizliedza Romanovu dinastijas pārstāvjiem turpmāk to ieņemt. Protams, ka Pēterpilī šo lēmumu uzskatīja par juridiski nespējīgu. Saskaņā ar krievu uzskatu, Polijas konstitūciju paši krievu imperatori brīvi var mainīt, jo 1815.gada poļiem to bija devis krievu ķeizars Aleksandrs I. 
1831.gadā Polija proklamēja neatkarību no Krievijas.

Nemieru apspiešana (1831.g.). Nemierus apspieda Nikolaja I sūtītais krievu karaspēks un karš turpinājās līdz 1831.gada oktobrim. Vēlāk Krievija pamazām likvidēja Polijas karalisti un pievienoja poļu zemes pārējai impērijai.
1832.gadā Nikolajs I Polijā veica konstitucionlas izmaiņas - viņš gan nemainīja poļu konstitūciju, bet nomainīja to ar tā saucamo Organisko statūtu. 

Karbonāru reids (1833.g.). 1833.gadā Eiropā turpināja izplatīties revolucionāras idejas. Francijā, Vācijā, Itālijā aktīvi darbojās karbonāru biedrība, kurai pieslējās arī daudzi poļu emigranti. To vidū ieguva popularitāti ideja par jaunu sacelšanos un tika nolemts organizēt partizāņu reidu Polijas karalistes teritorijā - tam bija jāizprovocē jauna sacelšanās pret krievu kundzību. Par reida komandieri tika nozīmēts bijusais poļu armijas pulkvedis Juzefs Zaļivskis.
1833.gada martā pulkvedis 8 biedru pavadībā šķērsoja Austrijas-Krievijas robežu. Tomēr Zaļivskis visai drīzi pārliecinājās, ka vienkāršie poļi neizjūt entuziasmu pret karbonāru idejām un pacelt sacelšanos neizdodas. Reids beidzās ar neveiksmi. Zaļivskis bēga atpakaļ uz Austrijas teritoriju, kur tika arestēts un notiesāts uz 20 gadiem ieslodzījuma. Austrieši atbrīvoja pulkvedi 1848.gadā, pēc kā viņš aizbrauca uz Parīzi.

Janvāra sacelšanās. 1862.gada beigās Viļakas muižā ieradās atvaļinātais poručiks Antonijs Riks, kurš, strādādams par muižas pārvaldnieku, Nacionālās centrālās komitejas uzdevumā sāka sacelšanās sagatavošanu Latgalē. Bija paredzēts Ziemeļlatgalē izveidot 2000 vīru lielu pulku, kurš paralizētu satiksmi Pēterpils-Varšavas dzelzceļa līnijā un pārņemtu varu Latgalē. Tomēr nodevības rezultātā plānoto dumpi izjauca, dumpiniekus arestēja un tiesāja.

Neatkarības atgūšana (1918.g.). Pēc I Pasaules kara un Krievijas impērijas sabrukumu Polija pasludināja neatkarību.

Pēc neatkarības atgūšanas. Pirmajās cīņās, kurās iesaistījās atjaunotā Polija, 1918.gada novembrī, pretinieks bija Ukrainas Nacionālās radas karaspēks. Kaujas notika par Ļvovu un tās poļiem vēsturiski ir ļoti svarīgas (līdzīgi kā mums bermontiāde).

Pēc I Pasaules kara. 1919.gada decembrī Antantes Augstākā padome kā Polijas austrumu robežu rekomendēja noteikt tā saucamo Kerzona līniju, nosauktu par godu Lielbritānijas ārlietu ministram Džordžam Kerzonam. Šī robeža bija noteikta pēc etniskā principa, jo poļu apdzīvotās zemes atstāja uz rieteņiem no noteiktās robežas (uz austreņiem - Ukrainas, Baltkrievijas un Lietuvas teritorijas). Tomēr Kerzona līnija nekā nerespektēja bijušās Rečas Pospoļitas teritoriju, kuras robežas XVIII gs. līdz Polijas sadalīšanai bija daudz tālāk uz austrumiem.
Poļi noignorēja Antantes lēmumu. Lieta tā, ka Polijas politiskās un militārās pozīcijas tobrīd bija visai spēcīgas - tās armija dūšīgi trenca krievu Sarkano armiju un vietējās valdības Baltkrievijā un Ukrainā. Arī Sabiedrotie nekādus pasākumus pret poļiem neuzsāka, ja nu vienīgi samazināja ieroču piegādes.
1919.gada janvārī krievu lielinieki izsita poļus no Viļņas.

Krievu Pirmais Polijas karagājiens (1920.g.). Taču 1920.gada jūlijā situācija radikāli mainījās. Krievu Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu. Sarkankrievu plāni mainijās atkarībā no notiekošā. Sākumā sarkankrievi tikai vēlējās nodibināt kontroli pār baltkrievu un ukraiņu zemēm. Taču pēc sekmīgās Sarkanās Armijas virzīšanās uz rieteņiem Ļeņins sāka būvēt Polijas sovjetizācijas plānus - tiem bija starpnieka nozīmē Vācijas sovjetizācijā, t.i. tā pati pasaules revolūcija, par ko tā kladzināja lielinieki.
Iesākumā uzbrukums norisa krieviem tik veiksmīgi, ka poļi ārpus kārtas vērsās pie Antantes pēc palīdzības, apsolot ievērot Kerzona līniju. Bija reāla varbūtība, ka lieliniekus neizdosies apstādināt. Tad Džordžs Kerzons iesniedza Maskavai notu, kurā pieprasīja apturēt uzbrukumu pie Kerzona līnijas un tad atvest karaspēku 50 km attālumā no tās. Pretējā gadījumā Antante solīja palīdzēt Polijai "visiem spēkiem." Padomju Krievija noraidīja Antantes prasības, jo bija pamatotas cerības uzvarai Polijā un dumpim Vācijā.
Tomēr krievi cieta Polijā sakāvi un reālā Polijas robeža viena alga tika novilkta tālu uz austrumiem - Polija ieguva Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju.

Miers ar krieviem (1921.g.). 1921.gada martā Polija un Padomju Krievija parakstīja miera līgumu Rīgā, kas izbeidza karu. Tas bija kompromiss starp Pilsudska plāniem par Lielpoliju un sarkankrievu rietumu sovjetizācijas plāniem. Saskaņā ar to Polija ieguva teritorijas uz austreņiem no tā saucamās "Kerzona līnijas" - Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju. Tomēr poļi nepanāca savu galveno mērķi - kļūt par vadošo valsti Austrumeiropā. Tā laika poļu valdība ar J.Pilsudski priekšgalā uzskatīja, ka tādēļ vajadzētu atgriezties pie 1772.gada Režpospoļitas Polijas un Krievijas impērijas robežām, t.i. līdz Pirmajai Polijas sadalīšanai, kad tās teritorijas stiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Tomēr tādi centieni izraisītu ne tikai konfliktu ar Padomju Krieviju, bet arī ar tādām jaunām un ne tik jaunām valstīm kā Lietuva, Baltkrievija un Ukraina, kur arī bija paziņots par savu valdību sastādīšanu. 

II Pasaules kara priekšvakarā. Pēc Reinas zonas, Austrijas pievienošanas un Čehijas okupācijas bija pienākusi kārta Polijai. Vācija izvirza Polijai teritoriālas prasības attiecībā uz Dancigu (Gdaņska) un tā saucamo „Polijas koridoru” - Polijas teritoriju 30-200 km platumā ar izeju uz Baltijas jūru, kas atdala Vāciju no tai vēsturiski piederīga apgabala - Austrumprūsijas. 25.01.1939 Ribentrops tikās ar Polijas ārlietu ministru Beku un piedāvāja darījumu - militāra savienība ar Vāciju pret PSRS apmaiņā pret Dancigu ar miglainu solījumu kompensēt to ar teritorijām Austrumos uz PSRS rēķina. Beks piedāvājumu noraidīja. Vāciešu prasības pakāpeniski pieņēma ultimāta formu.

Hitleriešu iebrukums. Vācieši pārģērba poļu armijas formās vairākus nometnēs ieslodzītos un sarīkoja uzbrukumu savai Gleivicas radiostacijai pierobežā.

Brombergas asiņainā svētdiena. 1939.gada 3.septembrī Bidgoščā (vācu Brombergā) poļi apslepkavoja apmēram 5000 vietējo vāciešu.

Krievu Otrais Polijas karagājiens (1939.g.). 1939.gada 17.septembrī krievi bez kara pieteikšanas uzbruka Polijai no austreņiem un okupēja tās daļu. Militāri krieviem sī operācijabija visai vienkārša, jo galvenie poļu spēki bija iesaistīti smagās un nesekmīgās kaujās ar vāciešiem valsts rieteņos.Tomēr sarkanarmieši ne visur spēja virzīties uz priekšu bezpretestības - diezgan sīvas kaujas bija jāizcīna pie Grodņas. Kopumā pilsētā atradās 2500 poļu kareivju, žandarmu un policistu.  Uzzinot, ka Sarkanā Armija ienākusi Polijā no austreņiem, vietējie komunisti Grodņā pacēla dumpi. Tas bija organizēts visai slikti un vietējā policija tika ar to galā pat neiesaistot karavīrus. Sadursmēs gāja bojā 26 cilvēki, vairums tieši no dumpinieku vidus.
20.septembrī pie Grodņas pienāca  SA 27.vieglo tanku brigādes tanki un uzreiz uzbruka poļu daļām. Kauja par Grodņu bija ļoti sīva, poļiem izdevās sašaut vairākus krievu tankus un izzist no centra tur ielauzušās sarkanarmiešu vienības. Tomēr sarkankrievi spēja nostiprināties pilsētas dienvidu daļā un naktī ar vietējo strādnieku palīdzību pārcelties pāri Nemūnai.
Nākamajā dienā uzbrūkošie sarkanarmieši atkal ielauzās pilsētas centrā - un atkal bija spiesti atkāpties uz pilsētas nomalēm. Poļi turpināja sīvi pretoties. 21.septembra vakarā krieviem ieradās papildspēki un tika nolemts doties vēl vienā uzbrukumā. Tomēr 22.septembra naktī poļi paši sāka pamest pilsētu un atkāpties ziemeļu virzienā. Grodņu ieņēma Sarkanā armija,
Vēlāk poļi paziņoja, ka pēc kaujas krievi nošāvuši 300 cilvēkus - Grodņas garnizona kareivjus un civilās personas. Padomju avoti vēsta par 1500 gūstekņiem, par nošaušanām neko.
Okupētajā Brestā notika svinīga un kopīga vācu nacistu un krievu komunistu parāde, saskaņā ar Brestas nodošanu sarkankrieviem, lai gan Brestas cietoksnī vēl atradās karojoši poļu kareivji.

Varšavas sacelšanās (1944.g.). 

Pēc II Pasaules kara. Polijas-PSRS robeža galīgi tika noteikta tikai 1945.gada augustā - tā tika noteikta tieši pa Antantes 1919.gada decembrī piedāvāto līniju. Bija tikai dažas nenozīmīgas atkāpes par labu Polijai.
1947.-1952. un 1954.-1970.gados MP priekšsēdētājs bija poļu komunists J.Cirankevičs.
Invāzija Čehoslovākijā. Poļu spēkus vadīja Voicehs Jaruzeļskis, kas 1968.gadā kļuva par Polijas Aizsardzības ministru.
1968.gada nemieri. 1968.gada martā visā Polijā studenti izgāja ielās, protestējot pret Maskavas uzspiestā komunistiskā režīma uzturēto cenzūru un pieprasot akadēmisko brīvību. Nemieri sākās ar protestiem pret poļu romantisma laikmeta dzejnieka Ādama Mickeviča lugas aizliegšanu, jo varasiestādes tajā bija saskatījušas pretkrievisko noskaņojumu demonstrāciju. Divi šo protestu dalībnieki tika izslēgti no Varšavas universitātes. Tas savukārt izsauca demonstrāciju viņu aizstāvībai, kas notika 8.martā un pārauga valsts mēroga protestos. Izmantojot studentu nemierus, 1968.gadā izvērsa komunistiskais marionešu Polijas režīms izvērsa pretžīdisku kampaņu - no Polijas izraidīja 13 000 žīdu.
V.Branta VFR valdības noslēgtie līgumi ar PSRS un Poliju 1970.gadā, ar Čehoslovākiju 1973.gadā veicināja starptautiskā stāvokļa normalizēšanos Eiropā.

1953.gadā Polija atteicās no vācu reparācijām.

Komunistiskā režīma krišana. 1980.gada 14.augustā Gdaņskas ostā sākas strādnieku protesti, kuru rezultātā 31.augustā tiks dibināta arodbiedrība "Solidaritāte," kas vēlāk spēlēs izšķirošu lomu komunisma sagrāvē Polijā.
Polijas komunistu valdība ieviesa karastāvokli 1981.gada 13.decembrī, lai apturētu neatkarīgās arodbiedrību kustības Solidaritāte centienus veicināt demokrātiju valstī. Toreizējais komunistu līderis Voicehs Jaruzeļskis apgalvoja, ka šis lēmums bija nepieciešams, lai novērstu PSRS armijas iebrukumu. Polijas pilsētu ielās tika ievesta armija, valdība aizliedza Solidaritāti un pastiprināja cenzūru. Tūkstošiem cilvēku tika apcietināti, arī arodbiedrības līderis Lehs Valensa. Sadursmēs gāja bojā ap 90 cilvēku. Kara stāvoklis bija spēkā 586 dienas, tas tika atcelts 1983.gada 22.jūnijā. „Solidaritāte” darbojās pagrīdē.
1983.gadā poļu drošībnieki piekāva līdz nāvei jaunieti Gregoržu Pržmeku. Puiša bēres pārvērtās protesta demonstrācijā pret Jaruzeļski. Ielās izgāja ap 60 000 poļi.
1984.gada 19.oktobrī Polijas komunistu specdienesta aģenti brutāli noslepkavoja "Solidaritātes" kapelānu Populeško. Skandāls bija pārāk liels un slepkavas tiesāja, piesprieda bargus sodus, bet pēc pāris gadiem amnestēja.
Komunistu režīms sabruka 1989.gadā. Jaruzeļskis izvairījās no vardarbības. 
 
Smoļenskas katastrofa. 2010.gada 10.aprīlī lidmašīna Tu-154, kurā atradās Polijas prezidents Lehs Kačinskis un pavadošie cilvēki, nogāzās pie Smoļenskas. Avārijā gāja bojā visi 96 lidmašīnā esošie cilvēki - daudzas augstas Polijas amatpersonas. Pastāv aizdomas par krievu diversiju.

Administratīvais iedalījums. 
      Kujāvijas-Pomožes vojevodiste.
      Mazūrija.
      Podlases vojevodiste.
      Pomerānijas vojevodiste.

Aplūkojamie objekti.
Varšava.
Krakova.
Gdaņska.

Leha kalns Gņeznā. Polijas senvieta.
Sv.Laurentija kalns Kaldā. Polijas senvieta.

Belostoka. Ir atsevišķs šķirklis. Bialystok. Pilsēta Polijas ZA, vojevodistes centrs. 
Belostokas apkārtne?
Tropicana. Ūdens atrakciju parks Mikolajkos.
Kurpie etnogrāfiskais ciematiņš. Te gandrīz katrs iedzīvotājs iesaistīts kādā folkloras kopā vai seno amatu ģildē. Kurpie kultūra un vēsture.
Loviča. Polijas tautastērpu galvasilsēta.

Suvalkija.
Suvalku Dabas parks. Ļoti gleznains apvidus, kur pauguri mijas ar ezeriem.

Sloviņjas Valsts parks. Te atrodas vienīgais Eiropas tuksnesis. Tās ir klejojošās kāpas. Pa lielākajiem klejojošo kāpu masīviem var braukt ar meža vilcieniņu, tās ir līdz pat 30 m augstas.

Tčeva. Ziemeļpolijā, labirintu takas un daudz daiļdārzu.
Wirty arborētums. Dibināts XIX gs.
Orles Botāniskais dārzs. Ar Tālo Austrumu elementiem. Ūdens dārzs pēc labākajiem Austrumu paraugiem - ar tiltiņiem, skulptūrām, ūdenskritumiem.
Hortulus. Slavenākie un lielākie daiļdārzi Ziemeļpolijā.

Polijas Tatri. Tatri - mazākais augstkalnu rajons pasaulē, vairāk nekā 25 virsotnes pārsniedz 2500 m augstumu.  Polijas teritorijā atrodas daļa no tā sauktajiem Augstajiem Tatriem (1/5 kalnu, 4/5 atrodas Slovākijas teritorijā).
      Rysy. Augstākais Polijas kalns - 2499 m.
      Morskie Oko. Ezers.
      Tatru Nacionālais parks. Parks kopējs ar slovākiem, poļu puses platība - 220,75 km².
Zakopane. Kūrpilsētas promenāde, tirdziņi, piparbodītes, krodziņi, velonoma u.c.
      Gubalovkas kalns. Taja var uzbraukt ar vagoniņu. labs skats uz Zakopani un Tatru kalniem.
      Gronkova. Kalniešu ciems.

Debnas koka baznīciņa. UNESCO sarakstā. Celta tikai ar cirvjiem un bez naglām.
Atraktīvi goralu plostnieki. 

Beskidu grēda. Karpatu kalnu grēda Polijā.
      Virsotne - Babia Gora.
      Pa Vahas upi var braukt ar plostiem.
      Sulovske Skaly Valsts dabas parks. Klinšu radzes un kanjoni.

Polijas Karpati. Izceļas ar savām folkloras tradīcijām un virtuvi.
      Tarnova. Pilsēta, kurā sākas Karpatu kalni.
      Katovice. Jūgendstila apbūve.
      Sanoka. Ziemas kūrortpilsēta. Daļa pilsētas vēl saglabājusi viduslaiku vaibstus.
      Sanokas Brīvdabas muzejs. Lielākais un kvalitatīvākais visā Polijā. Te apskatāmas Polijas Ukrainas pierobežas un Karpatu kalnu XVIII-XX gs. raksturīgās saimniecības.
      Solinas ezers. Izbrauciens ar kuģīti.
      Beščadu kalnu ainavas.
      Lankutas pils. Iespaidīga kariešu kolekcija, viena no lielākajām visā Eiropā.
      Zvežiņeca. Alus darītava.
      Bukova Gora.

Sandomierža. Viena no vecākajām Polijas pilsētām, saukta par "Mazo Romu."

Lihenes baznīcas komplekss. Polijas lielākā katedrāle, kas var uzņemt 17 000 cilvēku.
Gņezno. Pirmā Polijas galvaspilsēta. Tās katedrālē aizsākusies Polijas vēsture.
Olandia. Brīvdabas muzejs.

Poznaņa.
      Vecpilsēta.
            Rātslaukums.
            Vecās alus darītavas kvartāls. Atzīts par vienu no pasaules labākajiem tirdzniecības centriem.
Biskupinas pilskalns. Poznaņas tuvumā.  

Jarocinas Brīvdabas muzejs.

Kališa. Polijas vecākā pilsēta ar vairāku tūkstošu gadu vēsturi. Vecpilsētas plānojums saglabājies no XIII gs. Vecpilsēta apbūvēta ļoti cieši, daudzi tilti un tiltiņi pār Prosnas upi. Apkārt tirgus laukumam daudz atjaunotu viduslaiku ēku.
      Kazimierzowska tornis.
      Ostrzeszow. vecpilsēta.

Antonin medību muiža. To apmeklējis izcilākais poļu komponists Frederiks Šopēns.
Dobrzyca pils. Uzbūvēta par brīvmūrnieku naudu. Īpaši izceļama bibliotēkas kolekcija, kas ir lielākā brīvmūrnieku bibliotēkas kolekcija Austrumeiropā.

Vloclaveka.

Toruņa. Gotikas pērle, UNESCO sarakstā. Tiek uzskatīta par vienu no skaistākajiem viduslaiku arhitektūras kompleksiem Polijā. Kopernika dzimtā pilsēta.
      Priaņiku muzejs. Piparkūku muzejs.
      Pilsētas planetārijs.
      Maizes ciematiņš. Var piedalīties maizes cepšanā.

Inovroclavas sāls gradētavas.

Bidgošča. Bydgoszcz. Līdz 1920.gadam Bromberga. Pilsēta Polijas ziemeļos, pie Brda ietekas Vislā. 330 400 iedzīvotāju (1977.g.). Vojevodistes centrs, ar 660 gadu vēsturi. Slavena mūzikas aprindās ar lieliski saglabājušos jūgendstila arhitektūru. Reģonam raksturīgi ēdieni no zoss gaļas.
      Pils. Kopš 1346.g.
      Vēlās gotikas baznīcas. XV-XVII gs.
      Jezuītu kolēģijas ēka. 1702.g. 
      Tiesas nams. 1778.g., tagad pilsētas bibliotēka.
      Piemineklis fašisma upuriem. 1969.g.
      Muzejs.

Chelmno. Saglabājies pilsētas viduslaiku plāns no XIII gs. Daudz gotikas stilā celtu māju, baznīcas, aizsargsienas un torņi, īpaši skaisti renesanses rātsnami.

Grudžjadža. Pilsēta Vislas krastos, pilsētas mūri.

Malborkas pils. Lielākā Vācu ordeņa pils Eiropā, ievērojams vidusaiku arhitektūras un vēstures piemineklis.  Savā laikā tā kalpojusi kā ordeņa lielmestra rezidence. Pilī apskatāma mestra un ordeņa brāļu telpas ar viduslaiku krāsnīm, flīzēm un mēbelēm, pils kapellas, saimniecības un paligtelpas. Ar restorānu.
Olština. Vecpilsēta. 

Čenstohova.
      Jasna Goras klosteris ar kompleksu. Svētceļojumu uz Jasna Goras klosteri Polijas dienvidu pilsētā Čenstohovā ticīgie veic ik gadu, lai atzīmētu Svētās Jaunavas Marijas Debesbraukšanas svētkus 15.augustā. Čenstohovas Dievmātes svētbildi dēvē arī par Melno Madonnu, tai piedēvē brīnumdaritājas īpašības. Tā saņem ne tikvien reliģisku godināšanu, bet arī simbolizē Polijas izdzīvošanu par spīti ārvalstu iebrukumiem daudzu gadsimtu garumā. Melnā Madonna bija iepriekšējā pāvesta Jāņa Pāvila II visvairāk godātā svētbilde. Par reliģiski nozīmīgu simbolu to uzskata arī bijušais kustības "Solidaritāte" vadītājs un Polijas prezidents Lehs Valensa.
Jasna Gora klosteris ik gadu piesaista svētceļniekus no visas pasaules. Pagājušajā gadā to apmeklēja 4,5 miljoni cilvēku.
      Jāņa Pāvila II skulptūra. Šo Jāņa Pāvila II 14 m augsto skulptūru uzstādīja netālu no Čenstohovas pilsētas Polijā un atklāja 2013.gada 13.aprīlī.

Vadovice. Jāņa Pāvila II dzimtā pilsēta.

Osvencimas nometne.

Belovežas gārša. Atrodas abpus Baltkrievijas un Polijas robežai, UNESCO sarakstā Tas ir viens no pēdējiem un lielākajiem atlikušajiem Eiropas līdzenumu dižmežiem. 

Vigierski Nacionālais parks.
Vigri klostera komplekss, zvanu tornis, no kura paveras lielisks skats uz visu pussalu.

Augustovas kanāli. Saveno Vislas un Nemūnas ūdens baseinus, ir daļa ūdensceļa no Baltijas līdz Melnajai jūrai. No 2018.gada pa tiem ar kuģīti vadā tūristus.

Stancziky dzelzceļa viadukts. Augstākais Polijā atgādina romiešu akveduktus.
Draudzības kurgāns. Polijas, Krievijas un Lietuvas robežu krustpunkts.
Suvalku Dabas parks.
Veļičkas labirinti. Sāls racēju izveidotās pazemes ejas.

Vroclava. Agrāk saukta par Breslavu. Silēzijas vēsturiska galvaspilsēta, sens tirdzniecības centrs Polijā, Hanzas locekle. Pati tālākā pilsēta uz austreņiem, ko Nostradams minējis savās "Katrēnās."
      Vecpilsēta.
      Doma sala.
      Tirgus laukums.
      Sv.Elizabetes un Sv.Marijas Magdalēnas baznīcas. Celtas gotikas stilā.
      Vroclavas Botāniskais dārzs. 
      Simtgades zāle. Izstāžu un sporta zāle, iekļauta UNESCO sarakstā.
      
Švidņica. 
      Miera baznīca.  Būvēta no kokiem, māla un siena. UNESCO sarakstā.

Volbrica.      

Stolowe Kalnu nacionālais parks. Īpatnēju klinšu formu daudzveidība. Bļedne Skaly aizu un strupceļu labirints starp 10 m augstiem klinšu blokiem ar nosaukumiem - Klints segli, Vistas kāja, Lielā beka, apskates platforma Klints kausi. Szczeliniec Wielki virsotne (919 m) - Stolowe kalnu grēdā, kurā erozija izveidojusi skaistas klinšu formas: Vista, Mamuts, Kamielis. Princeses Emīlijas galva.

Zelta raktuves. Pazemes muzejs, kurā katram ir iespēja izmēģināt laimi zelta skalošanā.
Lāču ala. Skaista, kopgarums 3 km.

Oicovas Nacionālais parks. UNESCO sarakstā. Interesantas kaļķakmens klintis. Ainavisks juras reģiona apvidus, kur skatāmas krāšņas kaļķakmens klintis ar pilīm un pilsdrupām.

Goldapa.

Fromborka. Pilsēta ar nelielu, kompaktu, bet ļoti skaistu vecpilsētu jūras krastā.

Elblonaga. Elblag. Pilsēta Polizas ziemeļos, vojevodistes centrs. Osta - kanāls to savieno ar Vislas līci. 105 000 iedz. (1979.g.). Atjaunota vecpilsēta. Ar kuģīti var izbraukt pa Elblongas kanāliem. Novada muzejs, teātris, mākslas galerija. No IX gs. senprūšu tirdzniecības apmetne. 1237.gadā uzcelta krustnešu pils. Pilsēta kopš 1246.gada. Hanzas savienības locekle. No 1466.gada Polijas kara osta un pirmā kuģu būvētava. 1772.gadā tika pievienota Prūsijai, līdz 1945.gadam piederēja Vācijai. XIII-XV gs. arhitektūras pieminekļi, gotiska baznīca, klosteris, pilsētas sienas fragmenti.

Sopota. Garākais koka mols Eiropā. Ieliņas ar suvenīru bodītēm, ielu muzikantiem, māksliniekiem.

Kašubas novads. Neparasts, izceļas ar ainavu un reljefa daudzveidību, dzidrajiem ezeriem, izteiktām tradīcijām un unikālu folkloru. Vietējie runā savā poļu valodas dialektā, dzer paniņas, šņauc tabaku un ar cieņu valkā tautastērpus.
      Kartuzyr saimniecība. Šimbarkas saimniecība? Ginesa grāmatā ierakstītais garākais dēlis pasaulē un vienlaidus garākais koka kroga galds.
      Kašubas nams, kas stāv uz jumta.
      Kašubas acs. Skatu platforma ar lielisku skatu uz apkārtni.

Olštineka. Tautas būvniecības muzejs, viens no vecākajiem Polijā, kur skatāmas ēkas no Vārmijas, Mazās Lietuvas, Sembas un Mazūrijas.

Vadovice. Pāvesta Jāņa Pāvila II dzimtā pilsēta.

Ļubļina. Savulaik bijusi nozīmīgs polijas un Lietuvas tirdzniecības centrs un arī vēsturiski žīdu izglītības centrs. 1655.gadā pilsētu ieņēma Pjotra Potjomkina komandētā karaspēka vienība. 
      Vecpilsēta.

Zamošču vecpilsēta. UNESCO sarakstā. Pilsēta ar izciliem itāļu renesanses saglabātiem paraugiem - Zamoščas pili, lielo tirgus laukumu, akadēmijas ēkām. Tādēļ pilsētu pamatoti dēvē par "ziemeļu Paduju," jo pilsētas galvenais arhitekts bijis slavenais itālis Bernardo Morando.

Kazluvka. Mazā Versaļa, daudz neatpaliek no tās greznuma ziņā.
Suprašlas klostera komplekss. Te savulaik tika glabāts senākais slāvu rakstības piemineklis Polijā - Suprašlas kodekss.
Krušiani. Tatāru ciems ar mošeju un atšķirīgu kapsētu.
Studžeņica. Viens no jaunākajiem poļu svētceļojumu galamērķiem, kur brīvdabas misi vadījis Jānis Pāvils II.

Pšemisla vecpilsēta. Karpatu kalnu pakājē.
Kamenčikas ūdenskritums.  Interesantu to padara  abpus esosās klinšu sienas, tādēļ ūdenskritums un tā upīte atrodas tādā kā aizā.

Kapias daiļdārzs. Dārzkopības entuziasts Broņislavs Kapia kopš 1979.gada iekopis vairākus tematiskos dārzus, ko nemitīgi papildina ar jaunām augu sugām. Te ir Angļu dārzs, Maņu dārzs, Labirints, Romantiskais dārzs, Klusais dārzs u.d.c.

Beļskobjala. Pie tās Japāņu dārzs.
Živjecas ieleja. Ar krāšņiem skatu laukumiem. Ar pacēlāju var doties uz Žaro kalna virsotni, no kuras paveras pasakainas Beskīdu kalnu ainavas.

Loviča. Arkadia dārzs, baroka stilā, iekārtots jau XVIII gs. 60.gados.
Želazova Vola. F.Šopēna dzimtas mājas un parks.

Augšsilēzija.
Ksjonžas pils. 3.lielākā Polijā.
Osovka.
Grodno pils. Angļu bruņinieku.
Zabytkow Dolnego Slaska. Miniatūru parks, visa Polija miniatūrā.
Vang stāvbaznīca. Izglābta no nojaukšanas Norvēģijā, savu vietu atradusi Lejassilēzijā.
Kamenna Gura.
Jeļeņa Gura.
Bledne Skaly aizu un strupceļu šaurais labirints starp 10 m augstiem klints blokiem ar atraktīviem noosaukumiem - Klints segli, Vistas kāja, Lielā beka, ainavu apskates platforma Klinjts kausi.
Bistrzyca Klodzka. Viduslaiku pilsētiņa ar vienīgo sērkociņu muzeju Polijā. 
Na Pomezi. Pazemes ala.
Zelta raktuves. Pazemes muzejs, katrs var izmēģināt laimi zelta skalošanā.

Austrumpolija.
      Tikocina. Lielā sinagoga.
      Čihanovjecas brīvdabas muzejs.
      Grabarka. Krusta kalns.
      Čartorisku pils. Pulavos.
      Kazimirža. Viena no skaistākajām poū pilsētiņām , kas atrodas Vislas krastos. Pilsētiņas panorāmu vislabāk aplūkot no kāda paugura, ko pilsētiņas iedzīvotāji iesaukuši par Trīs krustu kalnu.
      Nalenčova. Kūrortpilsētiņa, kas kluvusi par dziedinātavu tās minerālavotu dēļ.
      Ščebžešina. Pilsētiņa, kur "vabole dūc niedrē." Statuja, kas ataino poļu sakāmvārdu par niedrē dūcošo vaboli.
      Gučuva. Te ir lauku sēta. Papildus senlaicīgām etnogrāfiskām muzeja mājiņām un darbarīkiem glabā arī aizraujošu meteorītu kolekciju.

Zaļipje. Apbrīnojams etnogrāfisks ciemats ar koši apgleznotiem namiem.

Bitoma. Bytom. No 1922.-1945.gadam Beitene. Pilsēta Polijas dienvidos, Katovices vojevodiste, Augšsilēzijas aglomerācijā. 236 100 iedz.  (1977.g.). Kalnrūpniecības centrs. Pirmoreiz rakstos minēta XI gs., pilsēta kopš 1254.gada. Augšsilēzijas muzejs, operteātris. Saglabājušās XIII-XVIII gs. baznīcas, ievērojamākās - draudzes baznīca (XIII-XIV gs., gotika) un koka baznīca (1530.g.) pilsētas parkā.

Polijas Austrumprūsija. Senās Austrumprūsijas ceļi un alejas gar Kaļiņingradas apgabala pierobežu.
      Hitlera štābs "Vilku midzenis."

Raksti.
Sarkanbrūno uzvaras parādei Brestā - 75.

Saites.
Poļi.