Aliens

Bālbeka - Heliopole. I daļa: Vēsture

Libāna

Nemaz ne tik tālu no Latvijas, tikai trīs ar pusi stundu lidojuma attālumā, mūsdienu Libānas austrumu daļā, atrodas pavisam neparasta vieta – Bālbeka. Savādā kārtā, runājot par mūsu civilizācijas kultūras vēsturei nozīmīgām vietām, šo, daudzējādā ziņā tik īpašo seno pieminekļu kompleksu, piemin reti un skopi. Velti ziņas par Bālbeku meklēt skolu grāmatās. Pat vēsturei veltītās enciklopēdijās Bālbekai nereti atvēlētas vien pāris rindkopas. Un, jāsaka, pilnīgi nepamatoti, jo kaut ko līdzīgu Jums neatrast visā Vecajā pasaulē.

Bālbekas senpilsētas īpašo šarmu un nozīmi tai piešķir virkne savdabīgu rekordu megalītisku akmeņu apstrādes un pārvietošanas ziņā:

1. Vislielākie kādā celtnē iebūvētie akmeņi pasaulē – tā sauktie "trilīti" Bālbekas terases rieteņu sienā. Daudz neatpaliek arī citi akmeņi;
2. Vislielākie cilvēka apstrādātie akmens bloki pasaulē – tādi ir veseli divi;
3. Vislielākā romiešu svētnīca pasaulē – Jupitera templis;
4. Vislabāk saglabājusies romiešu svētnīca pasaulē – Bakha templis;
5. Vislielākās kolonnas pasaulē – Jupitera tempļa kolonnas 2,20 m diametrā un vairāk kā 20 m augstumā.

Ne mazāku interesi par pašiem milzīgajiem akmeņiem izraisa to neskaidrā hronoloģija - romieši, kuri būvējuši lielāko daļu no Bālbekas kompleksa ir izmantojuši kādas senākas kultūras izcirstos monolītus un ieliktos celtņu pamatus. Par to tapšanas laiku izteiktas dažādas versijas. Daži, tā sauktie "alternatīvie" vēsturnieki, kompleksa senāko daļu pat sasaistījuši ar citplanētiešu bāzi, kas viņuprāt pastāvējusi Bālbekā...

Skatīt Tuvo Austrumu civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Saturs

1. Nosaukums
2. Atrašanās vieta
3. Tūristam
4. Vēsture
5. Bālbekas teiksmainā pagātne
6. Dievu kosmodroms
7. Akadēmisko zinātnieku viedoklis par Bālbekas senvēsturi
8. Rakstītās vēstures sākums
9. Senākie atradumi
10. Dzelzs laikmets
11. Helēnisma posms
12. Agrais romiešu periods
13. Vēlīnais romiešu periods
14. Viduslaiki
15. Arābu laikmets
16. Bālbeka osmaņu turku laikā
17. Mūsdienās

Nosaukums

Arābu - بعلبك‎, kas latīņu burtu transkripcijā būtu lasāms kā Baʻalbak. Šī salikteņa pirmā daļa neapstrīdami norāda uz Bālu - rietumsemītu augstāko dievību, taču par vārda otras saknes etimoloģiju vienprātības pētnieku vidū nav. Viena no izteiktajām versijām to saista ar avota jēdzienu, nosaukumu skaidrojot kā saīsinājumu no Ba'al Nebeq - "avota Bāls" jeb "avota Kungs." Iespējams, tas varētu arī norādīt, ka tagad nosusinātajā ielejā kādreiz pastāvējušas kādas seklas ūdenstilpnes (sal. arābu biqa' - "purvaina zeme"). Vienlīdz ticams vai pat pārliecinošāks šķiet pieņēmums, ka vietas nosaukums, ja tam vispār ir kāds sakars ar ūdeņiem, norāda uz tikai aptuveni 800 m uz DA no Jupitera svētnīcas iztekošo, spēcīgo Rasalainas (Ras al Ayn) avotu.

Vēl ir uzskats, ka tas tomēr nozīmējot "Bāla ieleju" vai pat "raudas pēc Bāla."

Ja par Bālbekas vārda saistību ar ūdeņiem pilnīgas pārliecības tomēr nav, tad neviens nešaubās, ka šis toponīms liecina par pirmsromiešu laikā šeit - Bekas ielejas ZA galā - pastāvējušu Bāla kulta vietu.

Te gan jāatzīmē, ka precīzi nav zināms, kad pirmo reizi vēstures avotos lietots nosaukums "Bālbeka." Skaidrs ir tikai tas, ka plašāku lietojumu tas ieguvis pēc tam, kad 637.gadā Sīriju iekaroja arābi. Līdz tam pilsētu sauca hellēnistiskajā vārdā par Heliopoli, kā to nodēvēja neilgi pēc Maķedonijas Aleksandra nāves. Savukārt senākais šī vārda pieminējums literatūrā, kā teikts 1906.gadā publicētajā "Žīdu enciklopēdijā," attiecināms uz mūsu ēras III gs.

Atrašanās vieta

Bālbeka atrodas Libānā, auglīgajā, par valsts maizes klēti dēvētajā Bekas ielejā, Jordānas upes un Austrumāfrikas Lūzuma ielejas dabiskajā turpinājumā, kas nodala Libāna kalnu grēdu rieteņos no Antilibāna grēdas austreņos. Ģeoloģiskie procesi, kas norisinās dziļi pazemē, šajā reģionā pēdējās tūkstošgades laikā izraisījuši vairākas stipras un postošas zemestrīces. Tieši šeit rod sākumu jau izsenis pazīstamās Orontas (arābu Nahr al Asi) un Leontas (arābu Nahr al Litani) upes.

Pats Bālbekas senvietu komplekss un tam pieguļošā pilsēta atrodas Antilibānas kalnu piekājē, kur 1140 m augstumā virs jūras līmeņa tā iegūlusies starp divām virsotnēm: augstāko Šeiha Abdalaha kalnu (Sheik Abdallah hill) DR un kādu zemāku virsotni ZA.

No Beirūtas uz Bālbeku jābrauc 85 km ZA virzienā, bet no Damaskas - 75 km Z virzienā. Tā kā Bālbeka atrodas šiītu musulmaņu militāri politiskās organizācijas Hisballah kontrolētā teritorijā, ceļā uz izvietoti vairāki armijas kontrolposteņi. Jaunajā Bālbekā ir ap 72 000 iedzīvotāju, pārsvarā šiītu musulmaņi.

Tūristam

Ik vasaru, jūlijā un augustā, kopš 1956.gada te notiek Tuvo Austrumu nozīmīgākais kultūras pasākums - Bālbekas mūzikas festivāls, kurā piedalījušies Roberts Vilsons, Mstislavs Rostropovičs, Mails Deiviss, Plasido Domingo, Ella Ficdžeralda un daudzi citi pazīstami mūziķi. Festivāla laikā Jupitera un Bakha svētnīcas pārtop skatuvē. Festivāla norise tika pārtraukta laikā, kad Libānā norisinājās pilsoņu karš (1975.-1996.g.), kā arī 2006. un 2007.gados, kad to atcēla saspringtās politiskās situācijas dēļ.

Kā augstāk minēts, Bālbeka un tās apkārtne atrodas kareivīgās šīītu organizācijas Hisballah kontrolē, taču tā, par spīti dažu pabailīgu rietumnieku stāstītiem pekstiņiem nekādi netraucē ne tūristu grupu, ne arī atsevišķu ceļotāju vizītes. Taču tā bija iepriekš.

Šodien, Sīrijas pilsoņu kara fonā, situācija gan ir mainījusies. Bez tam jāatceras, ka iespējamas arī ārzemnieku nolaupīšanas, kā tas 2011.gadā Zahles pilsētā gadījās 7 igauņu riteņbraucējiem. Libānā, tostarp arī Bekas ielejas pilsētās apmeties liels skaits bēgļu no Sīrijas.

Vēsture

Pirmie pētnieki, kas sāka šķetināt Bālbekas vēstures noslēpumus, bija vācu arheologi, kuri tur darbojās XX gadsimta pašā sākumā, no 1900.-1904.gadam. Viņi, toreiz neatraduši nekādas liecības par vietas senāku apdzīvotību, pilsētas rašanos attiecināja uz romiešu laikiem. Ārpus akadēmiskām aprindām šāds priekšstats pārsvarā valda vēl joprojām.

Tomēr ir nenoliedzami, ka Bālbekas senvietas pastāvēšana iesniedzas tālākā pagātnes dūmakā, un tās pirmsākumi ir tikai nojaušami. To apliecina arī Bālbekas tella izrakumos pēdējā laikā iegūtie arheoloģiskie atradumi, senākie no kuriem datēti jau ar pirmskeramikas neolītu.

Nostāstu un mītu apvītā vieta gadsimta laikā ir piesaitījusi dažāda ranga senatnes pētniekus un rakstniekus, atsevišķos gadījumos rosinot izteikt virkni spekulāciju un nepamatotu apgalvojumu.

Bālbekas teiksmainā pagātne

Daži XX gs. II puses autori, atsaucoties uz V gs. romiešu gramatiķa Makrobija sarakstīto darbu "Saturnālijas," apgalvo, ka Bālbeku cēluši senēģiptieši vai senēģiptiešu priesteri. Tomēr, iepazīstoties ar attiecīgajiem "Saturnāliju" citātiem, izrādās, ka tas tā nav. Tiesa, Makrobijs gan stāsta, ka Heliopoles Jupitera statuja, kas pastāvīgi atradusies templī, bet svētkos iznesta laukā un procesijā nēsāta apkārt, savulaik uz Sīriju tikusi atvesta no Ēģiptes (sk. plašāk nodaļā par Bālbekas reliģiju).

Cik zināms, arī vietējo iedzīvotāju folklora Bālbekas drupu izcelsmes skaidrojumos Ēģipti nav iekļāvusi. Tā vietā cirkulē divas plaši izplatītas versijas, no kurām, domājams, senākā vēstī, ka šajā vietā atradusies žīdu ķēniņa Zālamana pils. Slavenais arābu ceļotājs un kartogrāfs Idrīss (1099.-1154.g.), kurš savās kartēs iekļāvis arī vairākus Baltijas vietvārdus, rakstīja: "Lielā un pārsteidzošā [tempļu pilsēta] ir uzbūvēta Zālamana laikos."

1160.gadā Bālbeku apmeklēja Tūdelas Benjamiņš. Savā ceļojuma aprakstā viņš rakstīja: "Šī ir pilsēta, kas Rakstos minēta kā Libānas Bālate (Baalath), ko Zālamans uzbūvēja faraona meitai. Tā ir būvēta no milzīga izmēra akmeņiem."

To pašu atkārtoja arī britu politiķis un senatnes pētnieks, anglis Roberts Vuds, kurš, kopā ar vēl diviem sava laika Oksfordas zinātniekiem un itāliešu arhitektu Batistu, Bālbekā nonāca 1750.gadu sākumā: "Šīs zemes iedzīvotāji, muhamedāņi, žīdi un kristieši, visi ir pārliecināti, ka Zālamans uzcēlis gan Palmīru, gan Bālbeku." Cits ceļotājs, šķiet francūzis Luijs Fransuā Kasē (Louis François Cassas), kas Sīriju apmeklējis XVIII gs. 80.gadu vidū, atzīmējis: "Bālbekas iedzīvotāji apgalvo, ka šī celtne ir ķēniņam Zālamanam kalpojušu džinu jeb ģēniju roku darbs."

Savukārt Sīrijas maronītu kristieši apgalvo, ka Bālbeka esot cieši saistīta ar bībelisko slepkavnieku Kainu, kurš "pilsētu uzcēla 133.radīšanas gadā ārprāta lēkmes laikā," - kā VII gs. rakstīja patriarhs Johaness Marons, maronītu sektas dibinātājs. "Viņš tai deva sava dēla Ēnoha vārdu (nejaukt ar bībelisko patriarhu Ēnohu, šis ir cits, - red.) un nometināja tajā milžus, kas par saviem noziegumiem tika sodīti ar grēku plūdiem." Pēc vispasaules katastrofas beigām vietu esot atjaunojis Noāsa mazmazmazdēls Nimrods, kurš no šejienes centies pacelties debesīs. Pēc maronītu versijas tieši šeit – uz Bālbekas gigantiskās akmens platformas - esot atradies arī Bābeles tornis.

XVII gs. ceļotājs d’Arvjē savā darbā "Atmiņas" (Memories, 2.daļa, 26.nod.) raksta, ka vietējie arābu un žīdu iedzīvotāji stāsta par netālu it kā uzietajiem manuskriptiem. Tajos esot teikts, ka pēc Plūdiem Libānas valdnieks bijis iepriekš minētais Nimrods, kas pavēlējis milžiem atjaunot seno Bālbekas cietoksni, nosaucot to moābiešu dieva Bāla vārdā.

Dievu kosmodroms

Ja runājam par mūsdienu teikām, tad nevar nepieminēt visai pretrunīgi un piesardzīgi vērtēto, tomēr drudžaini lasīto, slaveno Amerikas žīdu publicistu Zakariju Sitčinu, kurš savā alternatīvajai vēsturei veltītajā grāmatu sērijā sniedz visai daudz, tiesa gan, vāji pamatotas, ziņas par seno Bālbeku.

Sitčins uzskata, ka tā sauktie Dievi jeb citplanētieši (Sitčinaprāt – šumeru mitoloģijā minētie anunaki, kas patiesi ir visai noslēpumainas personas) pēc Lielajiem plūdiem Bālbekas apgabalu paturējuši sev un tur uzbūvējuši jaunu kosmodromu, iepriekšējā - tas atradies Siparas pilsētā (Šumerā) - vietā.

Kanaāniešu mītos, pēc Z.Sitčina interpretācijas, teikts, ka kompleksu uz "klints virsotnes ziemeļos" uzbūvējis dievs Bāls, lai tas kalpotu par dievu kosmodromu. Tālo sakaru uzturēšanai, šeit glabājies me – "starojošais akmens."

Sitčins domā, ka, iespējams, tieši uz šo vietu nemirstības meklējumos devās slavenajā Eposā par Gilgamešu minētais Urūkas ķēniņš Gilgamešs (XXIV gs.pmē.).

Sitčins uzskata, ka Bālbeku XXIII gs.pmē. pēc niknām cīņām ieņēmis Akādas ķēniņš Naramsins, kurš no turienes padzinis dievus.

Mums nav zināms, kāda izskatījās Bālbeka Gilgameša laikos, bet šis tas ir zināms par feniķiešu laiku pirms 4000 gadiem.

Akadēmisko zinātnieku viedoklis par Bālbekas senvēsturi

Akadēmiskā zinātne, balstoties uz izrakumos iegūtajām liecībām, uzskata, ka Bālbekas tells (pakalns, kas radies apdzīvotības slāņiem ilgstoši - vairākus tūkstošus gadu - klājoties vienam virs otra), uz kā atrodas romiešu celtās Jupitera svētnīcas drupas, gandrīz bez pārtraukuma ticis apdzīvots jau kopš aptuveni 7000.g.pmē. – tātad pirmās apmetnes Bālbekas vietā tiek datētas ar akmens laikmetu. Cilvēki tur dzīvojuši arī turpmākajos - bronzas un dzelzs laikmetos. Vietas izvēle ir saprotama - Bekas ieleja ar savu maigo klimatu bija visai piemērots apvidus dzīvošanai – ziemas bija bagātas ar nokrišņiem, vasaras sausas un karstas, taču ar ūdeni nodrošināja daudzie strauti, kas plūda lejup pa kalnu nogāzēm.

Bālbekas novietojums bija īpaši izdevīgs, jo tā atradās starp divām upēm: Orontu, kas plūda uz ziemeļiem, un Leontu, kas lauzās uz dienvidiem. Bagātīgu ūdens avotu tuvums piešķīra šai vietai oāzes statusu, kas, savukārt, ļāva visai agri šeit sākt audzēt labību un augļu kokus. Divi no šiem avotiem bija ļoti nozīmīgi romiešu periodā – Rasalainas (Ras al Ayn) avots uz austreņiem no Bālbekas un Džuja (Juj) avots uz ziemeļiem pie Nahles (Nahle) ciema.

Rakstītās vēstures sākums

Pirmie rakstu avoti, kas sniedz netiešas ziņas par Bālbeku, nāk no XVIII gs.pmē. Tie ir pilsētas tuvumā atrastie seno ēģiptiešu uzraksti, kas, iespējams, norāda, ka netālu atradies kāds nozīmīgs reliģisks vai ekonomisks centrs.

Jau daudz tiešākas ziņas par Bālbekas eksistenci nāk no XIV gs.pmē. Šajā laikā tapušajās Amārnas vēstulēs, kā arī citos ēģiptiešu un divupiešu avotos, kas sastādīti laikā no XV līdz XIII gs.pmē., vairākkārt ir minēta Tunipa (Dunipa) - pilsētvalsts Vidusjūras rietumu piekrastē. Lai gan daudzi vēsturnieki uzskata, ka Tunipa atradusies citviet, visdrīzāk Ašarnehas tellā Orontas krastos, Sīrijā, tomēr 2006.gadā veikts atklājums Bālbekā šo viedokli liek pārvērtēt.

Veicot izrakumus Bālbekas Jupitera tempļa lielajā pagalmā, libāņu arheologs Ibrahims Kavkabani atrada māla trauka lausku, uz kuras bija attēlota kāda reliģiska aina un ķīļrakstā uzrakstīts: Kissib Abi-Malek, Ibn (... ), Baal Tunip. Atrasto lausku Kavkabani datējis ar aptuveni 1200.g.pmē.

Arheologs domā, ka Tunipa nozīmē "Saules dieva pilsēta." XV gs.pmē. tekstos viņš esot atradis kāda Amen-em Opet'a vēstuli, ko tas sūtījis faraona karaspēka vadonim. Vēstulē pieminēta pilsēta, kas dēvēta par austrumu Heliopoli, kur pielūgti tie paši dievi, kas Ēģiptē. Ēģiptieši, tāpat kā semīti, vārdus rakstot, nenorādīja patskaņus. Tāpēc nosaukumu "Atona pilsēta" (Aton-pi) tie rakstīja kā Ton-pi, kas varēja pārveidoties par Tunip.

Kavkabani uzskata, ka grieķi IV gs.pmē., nodēvējot Bālbeku par Heliopoli, vienkārši hellenizējuši iepriekšējo, ēģiptiešu doto nosaukumu. Tas saglabājies līdz arābu iekarojumiem, kad vieta atguvusi veco feniķiešu vārdu - Baal al-Beqaa, jeb "Ielejas kungs."

XIX gs. Bībeles arheologi uzskatīja, ka Bālbeka ir tā pati Bālgada, kas minēta Jozuas grāmatā 11:17: „No Halaka kalna[A], kas paceļas pretī Seīra kalnam, līdz Baal-Gadai, kas atrodas Libanona ielejā Hermona pakājē, - viņš sagūstīja visus to ķēniņus, tos sita un nogalināja.” Tomēr šo argumentu zinātniskās aprindās reti izmanto mūsdienās.

Senākie atradumi

Pierādījumi, ka Bālbeka tomēr ir stipri senāka par romiešu laiku, tika iegūti XX gs. 60.gados, kad tika izpētīts Lielais pagalms Jupitera svētnīcas priekšā. Izrakumi pie Mazā altāra un tieši Lielā altāra priekšā atklāja sienu atliekas, grāvi Jupitera svētnīcas platformas malā, dažus apbedījumus, krama un akmens rīkus, kā arī lielu daudzumu keramikas un vulkāniskā stikla lausku. Atradumus datēja ar laiku no agrā bronzas laikmeta līdz antīkajam periodam.

Nozīmīgāki atradumi, tostarp XIII dinastijas faraona Sebekhotepa VI sūtītās dāvanas, nāk no Vidējam bronzas laikmetam (1900.-1650.g.pmē.) atbilstoša slāņa. Šīs dāvanas liecina, ka XVII gs.pmē. Bālbeka jau bijusi tikpat nozīmīga kā tādas plašāk pazīstamas pilsētas kā Ebla, Ugarita, Bibla un Beirūta. Šai laikā Bekas ielejas rajons daļēji atradās zem Senās Ēģiptes varas un bija ar to cieši saistīts, ekonomiskām un politiskām saitēm.

Tomēr vissvarīgākais Lielā pagalma izrakumos uzietais atradums, kā, atsaucoties uz 1969.gadā Beirūtā izdoto grāmatu "Cultural resources of Lebanon" un vēl pāris citiem XX gs. 60. un 70.gados sarakstītiem vēsturnieku un arheologu darbiem, 1994.gadā rakstīja Dž.R.Bleks, ir pati senākā Bālbekas kulta vieta, ap kuru faktiski arī izbūvēts viss Jupitera tempļa komplekss. "Savā sākotnējā formā," - Bleks raksta, "templis acīmredzami sastāvēja tikai no dabīgas, apmēram 150 pēdu dziļas gravas jeb aizas, kuras apakšā atradās klintī izcirsts altāris." "Tomēr, ar laiku, ņemot vērā neērtības, ko šāds novietojums radīja, ierodoties lielākam skaitam pielūdzēju, ziedojumu altāris vispirms ticis izbūvēts blakus pie ieejas aizā, bet pēc tam apņemts ar platformu un akmens sienu, kurā austrumu pusē bija izbūvētas ar diviem torņiem aizsargātas ieejas kāpnes."

Izlasot augstāk citēto tekstu un stādoties priekšā situāciju dabā, uzreiz nāk prātā jautājums: kurā vietā tad atrodas šī apmēram 50 metru dziļā aiza - neko līdzīgu Bālbekas Lielajā pagalmā ieraudzīt nevar, turklāt grūti iedomāties, ka tādā vietā kā Jupitera tempļa Lielais pagalms arheologi būtu izrakuši 50 metru dziļu tranšeju - tik dziļa bedre varētu nopietni apdraudēt celtņu un pašu izrakumu veicēju drošību. Iespējams, konkrētākas atbildes par libāņu-franču izrakumiem Bālbekā XX gs. III ceturksnī sniedz Bleka izmantotās literatūras sarakstā norādītās grāmatas, taču tā kā tīmeklī to digitālās versijas nebija pieejamas, tad, gatavojot šo rakstu, tās izmantot nevarēja.

Jautājumu par aizu tomēr izdevās noskaidrot, izmantojot tīmekļa zinātnisko rakstu krātuvē academia.edu atrodamās publikācijas.

2008.gadā Romā notikušā arheologu kongresa ietvaros Daniels Lomans (Daniel Lohmann) nolasīja referātu par Jupitera templi. Sava ziņojuma ievadā, sniedzot ziņas par tempļa izpēti, Lomans norāda, ka tā paša gada pavasarī Lielajā pagalmā veikti ģeoelektriskās pretestības mērījumi, kas liecinājuši, ka zem tā atrodas klints radze. No tā var secināt, ka, atrakuši šīs klints sienu, libāņu-franču pētnieki kļūdaini pieļāva, ka atseguši vienu no divām aizas malām. Nekādas aizas patiesībā nebija.

Savukārt to, ka apgalvojums par aizas dibenā izcirsto klints altāri, ir nevis dabā konstatēts fakts, bet darba hipotēze, pierāda Adreasa Kropa un D.Lomana 2011.gadā publicētais raksts, kurā zinātnieki salīdzina Bālbekas pirmsromiešu platformas un Jeruzālemes tempļa arhitektūru, norādot uz izmantoto tehniku un stila līdzību. Šajā rakstā norādīts, ka nepublicēto (resp. - libāņu-franču) izrakumu laikā Lielajā pagalmā tikusi izrakta 9 m dziļa tranšeja.

Tātad, ja par ko patiešām varam būt samērā pārliecināti, - tad par to, ka kaut kad, dzelzs laikmeta sākumā, iespējams ap 1000.g.pmē., šeit, līdzās Rasalainas avotam, "augstā vietā" - kā tas rietumsemītiem bija parasts, tika uzbūvēta un, varbūt jau toreiz par Bālbeku nodēvēta, šajā vietā senākā, Bālam veltītā svētnīca.

Dzelzs laikmets

Daudz atradumu Bālbekā ir arī no dzelzs laikmeta, kas Levantē ilga no XII līdz IV gs.pmē. Šai laikā feniķiešu brīvpilsētas Vidusjūras piekrastē pakļāva un iekaroja reģionā dominējošās lielvaras. Sākumā tie bija asīrieši (VIII un VII gs.pmē.), kas ienāca no Ziemeļirākas, bet vēlāk - ahemenīdu persieši.

Tā kā no šī posma nav zināmi nekādi vēstures dokumenti, kuros būtu pieminēta Bālbeka, zinātnieki uzskata, ka tā, neskatoties uz savu stratēģiski izdevīgo atrašanās vietu, šajā laikā nav bijusi īpaši svarīga. Izteikta gan versija, ka Bālbeka varētu būt identificējama ar Tiglatpalasāra III 738.g.pmē. iekaroto Karadadu (Kar-Hadad).

Helēnisma posms

334.g.pmē. Tuvos Austrumus un līdz ar tiem, protams, arī Bekas ieleju iekaroja Maķedonijas Aleksandra karapulks. Kad tieši Bālbeka ieguva grieķisko Heliopoles („Saules pilsētas”) nosaukumu, nav zināms. Vairākums autoru, kas par to rakstījuši, domā, ka tas noticis drīz pēc grieķu varas nodibināšanās. Izteikta pat hipotēze, ka nosaukumu izdomājis pats Aleksandrs.

323.g.pmē. Aleksandrs mira un aiz sevis atstāja milzīgu, jaunizveidotu grieķu impēriju. Sīrijas un Palestīnas teritorijās par varu cīnījās ptolemaji un seleikīdi. Sākotnēji Bālbeka piederēja Ēģiptes ptolemajiem un tikai 198.g.pmē. reģions beidzot stabili nonāca seleikīdu varā, kuri vietējiem valdnieciņiem 168.g.pmē. dāvāja zināmu autonomiju.

Laikā pirms ēru mijas Bālbekas vietējie iedzīvotāji bija aramiešu valodā runājoši zemkopji. Sākot ar III gs.pmē. te ienāca iturejieši (Itureans), – pirmsislāma arābu izcelsmes iedzīvotāji – Ismaīla ciltis no tagadējo Saūda Arābijas un Jordānijas robežrajona. Tie šeit apmetās un arī sāka uzlūkot Bālbeku par savu reliģisko centru. 85.g.pmē. iturejieši pasludināja Čalku (tagadējā Andžāra) par savu galvaspilsētu, bet Bālbeku – par reliģisko centru.

Hellēnisma posmā sākotnējā, salīdzinoši nelielā kanaāniešu svētnīca tika paplašināta, izveidojot Jupitera tempļa 1.platformu. Par tās novietojumu šodien liecina gan kolonādes izvietojums, gan arī saglabājušās pašas senākās platformas sienas. Pirmās, T veidā būvētās platformas izmēri, kā norādīts Kropa & Lomana rakstā, bijuši 48 x 95 m plānā un tās augstums sasniedzis 12 m. Spārnu (T augšdaļa) izvirzījums sācies 61,3 m attālumā no platformas rietumu gala - to pastāvēšanu pierādīja nesenie izrakumi tempļa ziemeļu galā, ar zemēm aizpildītajā joslā starp 1. - hellēnisma laika - un 2. - romiešu - platformas sienu. Kāda bijusi spārnu sākotnēja funkcija, to noskaidrot vairs nav iespējams. Vēlāk romieši tos, tāpat kā tempļa pamatni iekļāva savā būvē. Tāpat šajā laikā tikušas izbūvētas no jauna vai papildinātas vēlāk par "Lielo" nosauktā pagalma sienas, daļa no kurām atsegtas tā austrumu daļā veiktajos izrakumos. Pagalma līmenis toreiz vēl nesasniedza romiešu izbūves augstumu, atrodoties apmēram 5 m zemāk. Ieeja tajā, tāpat kā iepriekšējā, feniķiešu būvētajā svētnīcā, atradās austrumu pusē.

Par to, kas un kad veicis šo pirmo monumentālo Heliopoles izbūvi izteiktas vairākas versijas, no kurām jaunāko augstākminētajā rakstā izvirza Krops un Lomans. Viņi, izpētījuši Bālbekas 1.platformas būvniecības metodes un būvbloku stilistisko apstrādi, secina, ka tie ir ļoti līdzīgi Jūdejas ķēniņa Hēroda Lielā (73./74.-4.g.pmē.) celtajam Jeruzālemes templim. Mūra rindas augstums Bālbekas 1.platformā un Jeruzālemes templī ir precīzi vienāds, sastādot 1,11 m. Ļoti līdzīga ir arī bloku malu apstrāde.

Krops un Lomans pieļauj, ka templim, ko bija plānots celt uz platformas, pēc sākotnējās ieceres vajadzēja atveidot Hēroda būvēto Jeruzālemes templi vai tā elementus. Tomēr to nav iespējams pārliecinoši pierādīt, jo, domājams, finansējuma izsīkuma dēļ, projekts netika pabeigts, templi uz platformas Hēroda laikā tā arī nemaz nesākot celt.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc Hērodam būtu bijis nepieciešams dot naudu grandiozas svētnīcas celtniecībai, kas neatrodas paša pārvaldītā zemē, autori norāda, ka tam varēja būt vairāki iemesli. Pirmkārt, no dažādiem veltījuma uzrakstiem un citiem avotiem, tai skaitā Jāzepa Flāvija darbiem, ir zināms, ka Hērods, gribēdams līdzināties slaveniem grieķu valdniekiem, pretī saņemot slavu un sumināšanu, ziedoja līdzekļus ļoti daudzu Romas impērijā ietilpstošu pilsētu labiekārtošanai. Citu, Jūdejai tuvāku pilsētu vidū Hēroda ziedojumus saņēma arī Atēnas, Olimpija un Sparta. Otrkārt, Hērodam, ziedojot ļoti ievērojamas naudas summas impērijas varenības un spožuma pieauguma labā, varēja būt arī daudz praktiskāki mērķi, šādā veidā cenšoties panākt lielāku cieņu un uzticību Romā. Impērijas atbalsts viņam bija ļoti svarīgs, jo pats savā zemē, neskatoties uz ieguldītajiem pūliņiem, Hērods nebaudīja pietiekamu uzticību, nereti tika uzlūkots ar nicinājumu un savas izcelsmes dēļ saukts par "pusžīdu."

Tā kā visu I gs.pmē. II pusi Bālbeka atradās ituerāņu valdnieku - Hēroda konkurentu - kontrolē, tad skaidrs, ka 1.platformas celtniecības darbi Bālbekā nevarēja sākties ātrāk kā pēc 15.g.pmē., kad Heliopole, kopā ar lielāko Sīrijas daļu tika iekļauta romiešu jaundibinātajā Berītas (Beirūtas) kolonijā - Colonia Julia Augusta Felix Berytus. Tas gan neizslēdz iespējamību, ka kaut kādi feniķiešu svētnīcas paplašinājumi varēja notikt jau itureāņu tetrarhu laikā vai pat pirms tiem.

Lai gan Bālbeka hellēnisma periodā vai vismaz tā beigās bija nozīmīgs reģionālais reliģiskais centrs, ko apliecina Hēroda izvēle ieguldīt tās monumentalizācijā lielus līdzekļus, tomēr arī no šī laika nav saglabājušies nekādi rakstītie vēstures avoti, kas to varētu apstiprināt tieši.

Agrais romiešu periods

64.g.pmē. romiešu karavadonis Pompejs iekaroja Sīriju un Palestīnu. 38.g.pmē. konsuls Marks Antonijs Čalkas zemes, Bālbeku ieskaitot, uzdāvināja savai mīļākajai, Ptolemaju dzimtas pēdējai Ēģiptes valdniecei Kleopatrai. Tomēr pilsēta ilgi nepalika leģendārās valdnieces rokās - Romas pilsoņu karā uzvarēja Oktaviāns Augusts un Ptolemaji atkal, nu jau uz visiem laikiem, zaudēja gan Bekas ieleju, gan visu pārējo, kas tiem piederēja.

Daži autori, interpretējot avotos atrodomo Bālbekas pieminējumu, kur tā saukta par Jūlija Augusta Fēliksa Heliopoli (Colonia Julia Augusta Feliks Heliopolitana), to jauc ar 15.g.pmē. dibināto Berītas koloniju. Tomēr, kā savā darbā "Par nodokļiem" norāda Tīrā dzimušais romiešu jurists Ulpiāns, Heliopole - kā Bālbeku turpināja saukt arī Romas kundzības laikā Tuvajos Austrumos, - romiešu pilsētas tiesības ieguvusi tikai imperatora Septīmija Sevēra laikā II gs. beigās. Ja tā, kas arī šķiet ticami, jo Ulpiāns apraksta savas dzīves laikā norisinājušos notikumus, tad agrākās atsauces uz koloniju saistībā ar Heliopoli virsdrīzāk ir jāattiecina uz Berītu.

Pēc Berītas kolonijas nodibināšanas līdzās tiem romiešu karavīriem, kuriem Feniķijā zemi bija piešķīris jau Marks Antonijs, nometināja veterānus no V Maķedonijas un III Gallijas leģiona. Daļa no leģionāriem apmetās arī Heliopolē, tādējādi uzmanot vietējos valdnieciņus un Romas varas pretiniekus.

Romieši, tāpat kā iepriekšējie Bālbekas valdnieki, šo vietu uzskatīja par svētu, kā centrālo dievību tajā pielūdzot Jupiteru. Bālbekas svētnīcu kompleksa celtniecību romieši turpināja apmēram 200 gadus. Līdzās galvenajai - Jupitera svētnīcai, tika uzcelts Bakha, Venēras un Merkura templis, papildināts Lielais pagalms, izbūvēts astoņstūru pagalms un citas būves. Merkura templis mūsdienās pazudis bez pēdām, par tā kādreizējo pastāvēšanu liecina vien attēli uz romiešu monētām. No pārējām svētnīcām, izņemot Bakha templi, palikuši vien fragmenti un drupas.

Romiešu laikā pilsēta kļuva par svarīgu politisko un ekonomisko centru. Bālbekas izdevīgais stratēģiskais stāvoklis un atrašanās uz tirdzniecības ceļiem padarīja to par nozīmīgāko pilsētu starp Emesu (tagadējā Homsa Sīrijā) ziemeļos un Čalku (Chalcis – tagadējā armēņu pilsēta Andžāra Libānā) dienvidos. Tā laika maršrutus daļēji līdzējusi rekonstruēt romiešu jūdžakmeņu uziešana.

Par Bālbekas uzplaukumu III gs. liecina netālu no tagadējās pilsētas atrastā romiešu Suveidijas villa (villa of Suweydie), kurā uzgāja labi saglabājušos mozaīku ar septiņu antīkās pasaules gudro attēliem.

Jupitera tempļa būve tika pabeigta Nērona (54.-68.g.) valdīšanas laikā - par to liecina celtnieku ieraksts vienā no kolonnām. Apmēram tajā pašā laikā sākts celt Bakha templi.

Imperatora Trajāna (98.-117.g.) laikā pilsēta kļuva par tuvu un tālu pazīstamu reliģisko centru. Makrobijs atzīmē, ka 114.gadā Trajāns Bālbekā konsultējies ar Heliopoles Jupitera orākulu par to, vai dzīvs atgriezīsies no kara ar partiešiem. Orākuls pareģojis, ka imperatoram lemts palikt kaujas laukā, taču pareģojums nepiepildījās - Trajāns mira pats savā nāvē 3 gadus vēlāk.

Svētnīcu būve notika arī turpmākajā Antonīnu dinastijas (96.-192.g.) imperatoru valdīšanas laikā. Antonijs Pijs (138.-161.g.) uzsāka un pabeidza Lielā pagalma izbūvi Jupitera tempļa priekšā. Svētki par godu pabeigtajam darbam bija tik diži, ka Antiohijas hronists Joans Malala pāris gadsimtu vēlāk Antoniju godāja kā visas Heliopoles celtnieku.

Imperatora Septīmija Sevēra laikā (193.-211.g.) Bālbekā uzbūvēja piecstūraino svētnīcu Venērai, kura agrīnajā sīriešu mitoloģijā tika uzlūkota kā Astarte – Bāla dzīvesbiedre. Viņa laikā tika sākts būvēt arī propilejs. Sakarā ar šo objektu izbūvi, Sevērs Heliopoles kolonijai 194.g piešķīra pilsētas tiesības. Sevēra laikā kaltajās monētās pirmo reizi redzamas divas Bālbekas svētnīcas. Propileja celtniecību pabeidza Sevēra dēls Karakalla (211.-217.g.).

Imperators Filips Arābs (244.-249.g.) bija pēdējais, kas papildināja Bālbekas sakrālo kompleksu – viņš renovēja sešstūraino priekšpagalmu un, domājams, arī uzbūvēja tikai no monētu attēliem zināmo Merkura templi. Kad Filips Arābs pabeidza svētnīcas izbūvi arī Pranestē (Praeneste), Itālijā, tad abi šie kulta centri kļuva par lielākajiem Rietumu puslodē.

Vēlīnais romiešu periods

Romas pastāvēšanas vēlīnajā periodā, imperatora Konstantīna I Lielā valdīšanas laikā kristietība kļuva par impērijas valsts reliģiju. Konstantīns I pavēlēja apturēt pagānu svētnīcu celtniecības darbus un lika Bālbekā uzbūvēt baznīcu, kuras atrašanās vieta šodien gan nav zināma. Ap to pašu laiku viņš iegrožoja Venēras kultu un aizliedza tempļa prostitūciju, par kuras saglabāšanu iestājās Bālbekas valdošā šķira. Saskaņā ar šo pagānisko paradumu jaunas meitenes svētnīcās atdevās vīriešiem par godu Venērai. Konstantīna laikā kristiešu mūki pilsētā iznīcināja daudzas seno dievību statujas.

Jūlija Atkritēja (361.-363.g.) valdīšanas laikā kristietība uz laiku tika atmesta un Konstantīna I dibinātā baznīca Bālbekā visdrīzāk pārtrauca darboties. Šajā laika periodā, lai atriebtos par tempļa prostitūcijas aizliegumu, jaunas kristiešu meitenes, kā vēlāk vēstīja viduslaiku autori, tika apkaunotas un nogalētas. 362.gadā nogalināts ticis arī viens no nadzīgākajiem statuju dauzītājiem, Austrumu pareizticīgās baznīcas vēlāk kanonizētais Bālbekas diakons Kirils, kura piemiņas diena tiek svinēta 29.martā.

Kirila moceklības stāsta, iespējams, senākajā, maz zināmajā versijā viņa vārds ir Lukiāns. Bālbekas jeb Heliopoles Lukiāna dzīves un mocekļa nāves aprakstu, pētot senus Gruzijas pareizticīgās baznīcas rakstus, kādā X gadsimta dokumentā savulaik bija atradis un 1942.gadā Tbilisi publicējis ievērojamais gruzīnu filologs K.Kekelidze. Šī dokumenta oriģinālo tekstu, tā tulkojumu krievu valodā līdz ar savu komentāru, kurā aplūkots jautājums par Bālbekas Lukiāna vēsturiskumu, 2006.gadā starptautiskā baznīcas agrīnajai vēsturei un svēto dzīves aprakstiem veltītā izdevumā "Scrinium" publicēja krievu pētnieks A.Muravjovs. Savādi gan, ka, neskatoties uz Kirila un Lukiāna stāsta līdzību - abiem Kristus vārdā Bālbekā mirt gatavajiem fanātiķiem aptrakušie slepkavas izrauj un ēd iekšas, par ko saņem tūlītēju pārdabisko spēku sodu - Muravjovs oficiālo Austrumu pareizticīgās baznīcas svētmocekli savā rakstā nepiemin. Toties viņš norāda, ka Bālbekas Lukiāns kā moceklis neparādās nevienā viņam zināmā grieķu tekstā, lai gan tā piemiņa tikusi godāta jau 411.-412.gados sīriešu [pareizticīgās baznīcas] kalendārā (uzrakstīts sīriešu valodā), kurā Lukiāns tiek pieminēts 6.janvārī. Lukijs jeb Lukiāns, kas cietis no vajāšanām Bālbekā norādīts arī Ž.Garita 1958.gadā Palestīnā izdotajā gruzīnu pareizticīgās baznīcas kalendārā, kur viņš min, ka gruzīnu kalendāros viņu piemin 21. vai 22.augustā.

Teodosijs I (379.-395.g.) 385.gadā izdeva ediktu, kas aizliedza pagānu rituālus un pareģošanu. Pazīstamās, par Lieldienu Hroniku (Chronicon Pascale) sauktās, VII gs. uzrakstītās grieķu pasaules vēstures anonīmais autors, stāstot par 379.gadu, raksta: "Milzīgo un slaveno, no trim marmora akmeņiem uzbūvēto Bāla templi Heliopolē viņš [Teodosijs I] pārvērta par baznīcu."

Arī no šīs baznīcas, kuras būvei, ļoti iespējams, tika izmantoti kādu pagānu tempļu akmeņi, tagad nav palikusi ne miņa.

Teodosija I ediktam tomēr varētu būt bijis tikai formāls raksturs, jo daudzi autori ir pārliecināti, ka vismaz atsevišķi pagāniskie tempļi Bālbekā turpināja darboties līdz pat imperatora Justiniāna (527.-565.g.) laikam, kad Jupitera svētnīcu saspēra zibens.

Pseido Zaharija Retora sarakstītā "Sīriešu hronika" vēstī, ka tas noticis 525.gadā: "(..) [Nodega] Rakstos minētais Zālamana templis, kuru tas uzcēla Heliopoles pilsētā Libānas mežos un glabāja tajā ieročus. Tempļa dienvidu pusē atrodas trīs brīnumaini akmeņi, uz kuriem nekas nav uzbūvēts, - tie stāv paši par sevi savienoti kopā. (..) Zibens spēra no debesīm, bet lietus tikpat kā nelija. Spēriena karstums tempļa akmeņus pārvērta putekļos, pīlāri tika apgāzti, tas tika salauzts gabalos un iznīcināts. Taču trim [lielajiem] akmeņiem nekas nenotika, tie palika veseli kā bijuši. Un tagad tur ir uzbūvēts Marijai, Nevainīgajai Jaunavai veltīts lūgšanu nams."

Tempļa bojāeju dabas stihijā, to gan attiecinot uz 555.gadu, savā, domājams IX gs. sākumā Zukninas (Zuqnin) klosterī sarakstītajā hronikā, apstiprina arī Telmares (Tel Mahre) Pseido Dionīsijs, kurš, atsaucoties uz Efesas Jāņa "Baznīcas vēsturi" (Historia Ecclesiastica), sniedz tā aprakstu: "Tajā Bālbekas pilsētā bija liels un krāšņs elku templis. Runā, ka tā bijusi viena no nozīmīgākajām Zālamana būvēm. Tā garums bija 150 kubiti, bet platums - 65. Tas bija uzbūvēts no milzīga izmēra akmeņiem, katra līdz 15-20 kubitus garumā, 10 kubitus augstumā un 4 kubitus platumā tempļa iekšpusē. Tā kolonnas bija garas, masīvas un iespaidīgas. Jumts bija būvēts no Libānas ciedru kokiem un viss pārklāts ar skārdu. Tā durvis bija no bronzas. Zem katras jumta sijas, visiem tempļa apmeklētājiem redzamas, atradās no bronzas veidotas auna galvas, trīs kubitus augstas. Citi rotājumi bija tik brīnišķīgi, ka šis templis ar savu krāšņumu paturēja pagānus pie viņu kļūdām. Ziedošana, sumināšana un dedzināmo upuru ziedošana dēmoniem templī nekad nebeidzās un neviens nespēja to apšaubīt."

Vēl vēlāk, XII gs., Mihails Sīrietis atstāsta pseido Zaharija Retora teikto, norādīdams, ka Jupitera templis nodedzis Justiniāna valdīšanas 7.gadā (533.g.). Laikā ap 532.-537.gadu pēc Justiniāna pavēles vismaz 8 Jupitera svētnīcas kolonnas tika izjauktas un ar kuģiem aizvestas uz Konstantinopoli Sv.Sofijas katedrāles celtniecības vajadzībām. Turpat tālāk, vēstot par notikumiem Tibērija II 2.valdīšanas gadā (574.g.), Sīrietis raksta: "Heliopoles pilsētas pagāni uzbruka kristiešiem un mēģināja tos iznīcināt ar zobena asmeni. To uzzinājis, Tibērijs Cēzars sūtīja Teofīlu ar armiju. Viņš daudzus no tiem sagūstīja, sita krustā un nogalināja." No teiktā izriet, ka pat pēc Jupitera tempļa sabrukšanas pagāniskā kulta piekritēji Bālbekā turpināja aktīvi darboties un jutās tik spēcīgi, ka pat mēģināja pārņemt varu pilsētā.

2014.gada martā Aliens.lv redakcijai radās iespēja klātienē pārliecināties par šo kolonnu esamību Stambulas slavenākajā celtnē, taču apstiprinājumus tam neizdevās iegūt. Nākotnē šis jautājums būtu jāprecizē.

Viduslaiki

Bālbeka tika saukta par Heliopolis-Eliopoli gan Antonīna ceļvedī (sens romiešu apmetņu/garnizonu saraksts), gan arī V gs. Peutingera kartē. Kartē redzams, ka Bālbeka atrodas trīs svarīgu tirdzniecības ceļu sateces punktā – uz Damasku, Beirūtu un Homsu.

Viduslaikos kompleksa celtņu funkcijas tika mainītas: Venēras svētnīcā tika ierīkota kristiešu Sv.Barbaras baznīca, neilgi, kā iepriekš minēts, Sv.Marijai veltīta baznīca pastāvēja arī Jupitera svētnīcā.

Kopumā par Bālbeku laikā pirms 637.gada, kad to iekaroja arābi, nav daudz ziņu. No šī pirmsarābu kristiešu perioda ir zināms vienīgi par tās baznīcas pastāvēšanu, kas bija uzcelta Lielajā pagalmā Jupitera svētnīcas priekšā. Neviena cita tā laika būve nav zināma, lai gan tādas noteikti ir bijušas – par to zināms pēc uzietajiem uzrakstiem un atsevišķiem atradumiem. Piemēram, tāda ir bijusi Rasalainas (Rasa l Ayn) baznīca, no kuras atrastas divas altārtelpas akmens plāksnes.

Arābu laikmets

Arābu varā šīs apvidus nonāca 637.gadā, kad musulmaņu armija Abu Ubeida ibn al Džaraha vadībā sakāva bizantiešus kaujā pie Jarmukas. Pilsēta tolaik bija visai turīga, tādēļ labs mērķis kara laupītājiem. Skaidrs, ka „neticīgo” tempļi un baznīcas tika slēgtas un izmantotas islāma vajadzībām.

Turpmāk pilsēta bija strīdus objekts dažādām dinastijām no Sīrijas, Damaskas kalifiem un Ēģiptes valdniekiem. 748.gadā tā atkal tika izlaupīta un izslepkavota.

Bizantijas imperators Jānis Cimishis (969.-976.g.) pilsētu izlaupīja 975.gadā.

1090.gadā pilsēta nonāca seldžuku varā.
1134.gadā pilsētu pārņēma Zenga dinastija no Ēģiptes.
1145.gadā Bālbeka nokļuva Damaskas valdījumā.
1175.gadā to sagrāba Saladins.
Vairākkārt Bekas ielejā ieradās arī krustneši, bet pilsētai neuzbruka.
XII gadsimtā trīs reizes pilsētu šūpoja zemestrīcēs.
Pilsēta tika izpostīta 1260.gadā, kad tā kalpoja kā bāze mongoļu neveiksmīgajai karadarbībai pret Ēģiptes mamelukiem.

Pēc tam, mameluku laikā, pilsēta atdzīvojās. Jupitera svētnīcu, kopā ar Bakha templi laikā no XII-XIV gs. arābi pārbūvēja par cietoksni. No tā arī cēlies arābu lietotais nosaukums – Kvala (Qalaa - „cietoksnis” no arābu val.). Vairums no sultāna Kvalavuna (1282.g.) valdīšanas laikā pilsētā tapušajām lieliskajām mošejām (Heliopoles foruma vietā celtā Omeijādu mošeja ir viena no vecākajām islāma lūgšanu celtnēm pasaulē), kā arī cietokšņa sienas ir redzamas vēl šodien. Tā laika hronists Abulfeda Bālbekas citadeli apraksta kā ļoti stipru un nocietinātu vietu.

Arābu ceļotāji un vēsturnieki savos darbos vairākkārt aprakstījuši Bālbeku, atzīmējot romiešu drupu iespaidīgos izmērus un skaistumu.

„Bāla svētnīca Bālbekā. Senie grieķi izvēlējušies šo vietu (..) lai še celtu svētnīcu kā ideālu vietu saviem elkiem. Komplekss sastāv no divām celtnēm, no kurām viena lielāka par otru. Abās tajās ir brīnumainas, akmenī kaltas skulptūras. Jūs nekur neatradīsiet nekā līdzīga, pat ne no koka. Jumtu augstumi, akmeņu izmēri, kolonnu garumi, durvju platumi – viss šis komplekss ir pavisam brīnišķīgs.” (Masuds, ap 943.g.)

„Bālbekas pilsēta atrodas kalnos. Visas tās celtnes ir gatavotas no akmens, arī šejienes pilis celtas no akmens un tām ir ļoti augstas kolonnas. Sīrijā nav citu akmens celtņu, kas būtu pārsteidzošākas un lielākas kā šīs. Tā ir pārpilnību baudoša pilsēta auglīgā vietā (..) atrodas tuvu Beirūtai, kas atrodas Vidusjūras krastā.” (Ibn Hauqal ap 977.g.)

„Bālbeka ir loti veca pilsēta ar drupām no Ābrama, Zālamana un grieķu laikiem.” (Dimaši ap 1320.g.)

1400.gadā to izlaupīja Timura armija un pēc tam Bālbeka jau tiek reti minēta arābu avotos.

Gadsimtu vēlāk Bālbeku piemin arī pirmais jauno laiku eiropietis, Mārtiņš Baumgārtens (Ritter Martin Baumgarten), tirgotājs un raktuvju īpašnieks, kurš Bālbeku apmeklēja 1508.gada 13.janvārī.

Bālbeka osmaņu turku laikā

1517.gadā līdz ar Ēģiptes un Sīrijas krišanu turku rokās krita arī Bālbeka. Tiesa gan, osmaņu vara šeit bija tikai nomināla.

XVIII gs. Bālbekas drupas atradās Metavala (viens no vietējiem šiītu musulmaņu līderiem) rokās, kas to izmantoja ietekmes izplatīšanai pār citām Libānas ciltīm.

Bālbeka tika stipri izpostīta Tuvo austrumu zemestrīces laikā 1759.gadā.

Akras provinces dumpinieku vadonis Džezārs pašā XVIII gs. otrajā pusē sakāva Metavalu un šajā laikā ceļošana reģionā bija droša tikai bruņotu sargu pavadībā. Haoss, kas līdz ar to bija izcēlies, turpinājās arī XIX gs. I pusē, kad no 1804.-1832.gadam teritoriju okupēja alīdu Ēģipte. 1840.gadā, līdz ar Londonas līgumu, Bālbeka atgriezās otomaņu turku varā.

Kopš 1864.gada situācija kļuva manāmi drošāka un drupas bieži sāka apmeklēt eiropiešu tūristi.

Mūsdienās

Visa Bekas ieleja mūsdienās atrodas šiītu Hisballah organizācijas ietekmes zonā. 1982.gada jūnijā, Libānas pilsoņu kara laikā, Sīrijas armija atļāva pie Bālbekas izvietoties 1200 Irānas "Islāma revolūcijas sargiem."

1984.gadā UNESCO iekļāva Bālbekas drupas Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

2006.gada 4.augustā Bālbekā Izraēlas GKS atbalstīti ieradās žīdu desantnieki, kas sagrāba Bālbekas Hikmeta hospitāli, cerot tajā sagūstīt Hisballah organizācijas vadītājus, par divu izraēļu kareivju nolaupīšanu 2003.gada 13.jūlijā. Apšaudē tika nodarīti nelieli bojājumi slimnīcai, bet bumbu sprādzienu izraisīto satricinājumu dēļ cieta arī Bālbekas drupas.

Mūsdienās vieta bija viegli pieejama un samērā droša līdz pat pilsoņu kara sākumam Sīrijā 2011.gadā - Hisballah kustība neradīja nekādus šķēršļus ne organizētām tūristu grupām, nedz arī individuāliem ceļotājiem. Tamdēļ Aliens.lv tikai pusgadu pirmas kara sākšanās vēl netraucēti paspēja aplūkot majestātiskās Bālbekas drupas. Tagad, nemierīgās Sīrijas tuvumā, situācija varētu būt kļuvusi jūtami nedrošāka.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
Pirmo reizi publicēts 13.05.2014.