Libānas pilsoņu karš (1975.-1990.g.)
Laikā no 1975.-1990.gadam nelielo Tuvo Austrumu zemīti plosīja asiņains un sarežģīts pilsoņu karš. Iepazīstories ar tā norisi, jāizdara secinājums, ka daudzie grupējumi ir stipri naidojušies savā starpā, respektīvi - "visi karojuši ar visiem." Tagad, kad vidusmēra latvietis visai viegli var apmeklēt Libānu ar tiešu reisu no Rīgas (te nu paldies mūsu daudzcietušajai lidsabiedrībai Air Baltic), pavisam glīši būtu zināt kur atbraucis. Ceram, ka šis nelielais ieskats nesenajos notikumos Libānā līdzēs mūsu lasītājiem saprast, kāpēc Libānā ir tā kā ir. Katrā ziņā mēs pirms ceļojuma pa Libānu šito tā sīki izlasījuši nebijām. Bet būu vajadzējis...
Pilsoņu karš Libānā (1975.-1990.g.). Visai bieži 70.gados arābu kaujinieki uzbruka Izraēlai un atgriezās Libānas teritorijā. Tā iemesla dēļ 1975.gada aprīlī maronītu (Libānas kristieši) un musulmaņu attiecības Libānā pārauga pilsoņu karā, kurā iesaistījās arī ASV, Francija un ANO.
1976.gada maijā Sīrijas vadība, paredzot žīdu aviācijas triecienu intensitātes pieaugumu palestīniešu bēgļu nometnēm Libānas dienvidos, nosūtīja karaspēku uz Libānu „kārtības atjaunošanai.” Sīrija apsargāja arī robežu ar Izraēlu. Pēc būtības – Libāna kļuva par Sīrijas protektoriātu. Tomēr maronītu un musulmaņu sadursmes nerimās.
1977.gada novembrī, kad Sadats apmeklēja Jeruzālemi miera sarunu vešanai, žīdu aviācija bombardēja palestīniešu partizāņu nometnes Dienvidlibānā, kas bija jau veikuši uzbrukumus objektiem Ziemeļizraēlā.
1978.gadā pēc palestīniešu kaujinieku iebrukuma Ziemeļizraēlā, kad autobusa sagrābšanas laikā gāja bojā 35 žīdu iedzīvotāji, martā izraēļu armija iebruka Libānas dienvidos ar mērķi izveidot „buferzonu.” Šīs karadarbūbas laikā gāja bojā ap 1000 arābu iedzīvotājiem, bet vēl 200 000 tika izdzīti no mājām. Vēlāk, pasaules sabiedrības spiesti, žīdi no Dienvidlibānas aizgāja, savas pozīcijas atstājot maronītu milicijai.
1981.gadā aprīlī Izraēla nodibināja sadarbību ar Sīrijas bruņotajiem spēkiem, kas izvietoja raķešu vienības Bekā ielejā – tēmētas uz žīdu apmetnēm Galilejā (Ziemeļizraēlā). Pašā Libānā izvietotās Sīrijas armijas daļas trāpijās arī zem maronītu kaujinieku uguns.
1982.gada jūnijā Sīrija atļāva 1200 „Islāma revolūcijas sargiem” no Irānas apmesties pie Bālbekas Bekā ielejā Libānā.
Operācija „Miers Galilejā” (1982.g.). 1982.gada 7.jūnijā Izraēla iebruka Libānā ar 75 000 vīru armiju – tā bija operācija „Miers Galilejā.” Operāciju bija izstrādājis Izraēlas ārlietu ministrs Ariēls Šarons. Tās mērķis bija palestīniešu kaujinieku un sīriešu armijas bāzu iznīcināšana. Žīdu kājnieki aizgāja līdz pat Beirūtas dienvidu piepilsētām.
Augusta sākumā Rietumbeirūta (tur pamatā arī atradās palestīnieši) tika spēcīgi bombardēta.
Mazliet vēlāk tai pat augustā Izraēlas vadība piekrita pasaules sabiedrības izvirzītajiem miera noteikumiem par uguns pārtraukšanu. Tie paredzēja, ka palestīniešu kaujinieki tiks izraidīti no Libānas ANO kontrolē.
Septembrī no Rietumbeirūtas tika izraidīti 2000 arābu kaujinieki. Izraēla gan deklarēja, ka palikuši vēl tik pat.
Nesen izvēlētais Libānas prezidents maronīts Bašīrs Žmaijels tika musulmaņu kaujinieku nogalināts 16.septembrī. 16.-18.septembrī žīdu karaspēks personīgi Ariēla Šarona vadībā aplenca divas palestīniešu bēgļu nometnes – Sabru un Šatilu. Šarons ļāva maronītu vienībām netraucēti iekļūt nometnēs un izslepkavot palestīniešus. Slaktiņā gāja bojā vairāk nekā 2000 palestīniešu.
Septembra beigās starptautiskās sabiedrības spiediena rezultātā Izraēla sāk aizvest savu karaspēku no Libānas.
Šīs militārās operācijas rezultātā tika nogalināti ap 20 000 libāņu un palestīniešu, jūtami tika iedragāts arī sīriešu militārais kontingents. Cenšoties aizsargāt savas ziemeļu robežas, izraēļi piekrita iedalīt līdzekļus maronītu Dienvidlibānas armijas patrulēšanai Dienvidlibānas „buferzonā.”
Sīrijas varas iestādes plānoja akcijas, taču Asads izlēma labāk atbalstīt šiītu organizāciju Amal, kuras nometnes atrodas Bekā ielejā.
Uz aprakstīto notikumu fona Libānā izveidojās irāņu atbalstītā Hisballah organizācija, viskareivīgāk noskaņotā.
Turpmākā pilsoņu kara gaita. 1983.gada 18.aprīlī kravas mašīna ar nāviniekiem un sprāgstvielām no kaujinieku organizācijas „Islāma džīhāds” ietriecās ASV vēstniecības ēkā Beirūtā, gāja bojā 46 cilvēki.
Tā paša gada maijā ASV administrācija pierunāja Izraēlu izvest visu karaspēku no Libānas, bet Sīriju – izvest karaspēku no Bekā ielejas. Jūnijā Sīrija piekāpās un savas bāzes atdeva PAP ar Abu Masu rīcībā. Tāpat Sīrija arī palielināja atbalstu Libānas minoritātei šiītiem-drūziem.
Septembrī Libānas armijai uzbruka drūzi un PAO kontrolētas organizācijas. Francija un ASV veica miera uzturēšanas spēku ievešanu Libānā. Tādēļ 23.oktobrī organizācija Hisballah ar kravas mašīnu veica diversiju pret amerikāņu-franču okupācijas spēku štābu Beirūtā – tika nogalināti 256 amerikāņu jūras kājnieki un 58 franču karavīri.
4.novebrī Hisballah uzbruka žīdu armijas štābam Tīrā.
1984.gada februāra beigās starptautiskie miera uzturētāju spēki – franči un amerikāņi Libānu pameta. Tamdēļ Libānas valdībai bija jāstiprina saites ar Sīriju. Martā Amals Žmaijels (1982.gadā nogalinātā Libānas prezidenta Bašara Žmaijela brālis) sarāva vienošanos ar Izraēlu par kopīgo aizsardzību. Tai pat mēnesī kaujinieki nolaupīja amerikāņu CIP rezidentu Beirūtā – Viljamu Bakliju. Izraēla turpināja atbalstīt Dienvidlibānas armiju, kas būtībā bija neatkarīgi militāri maronītu formējumi. Ik pa laiciņām dienvidu „buferzonu” patrulēja arī Izraēlas armija.
1985.gada 8.martā amerikāņu CIP Beirūtas centrā spridzināja Hisballah šeihu un ideoloģisko līderi Muhamedu Huseinu Fadlallahu. Šeihs palika neskarts, bet gāja bojā milzum daudz neiesaistītu ļaužu.
1988.gada aprīlī Libānas šiīti sagrāba Kuveitas lidmašīnu ar mērķi atbrīvot organizācijas „Kuveita-17” ieslodzītos biedrus. Divas nedēļas lidmašīnas pasažieri tika turēti kā ķīlnieki Larnakas lidostā Kiprā. Pēc tam tos atbrīvoja, taču divi sunnīti no Kuveitas gāja bojā.
1988.gada jūlijā Jasira Arafata vadītā PAO slēdza savu pēdējo bāzi Beirūtā.
1989.gada septembrī izraēliešu armijnieki sagūstīja un ieslodzīja HAMAS līderi šeihu Ahmadu Jasinu un vēl 200 palestīniešu kaujiniekus. Libānā pastiprinājās pretimstāvēšana starp maronītu zemessardzi ar ģenerāli Aunu priekšgalā un sīriešu karaspēku. 1989.gada novembrī tika nogalināts nesen ievēlētais Libānas prezidents Renē Muavads.
1990.gada oktobrī sīriešu armija aplenca Libānas maronītu pārbēdzēja Auna spēkus, kas noveda pie nekārtībām austrumu Beirūtā. Ar valdības atbalstu sīrieši padzina no Beirūtas dažādus kaujinieku grupējumus – to skaitā Amal un Hisballah. Tie apmetās Libānas dienvidos, no kurienes deva pirmo triecienu pa Izraēlas teritoriju. Tikmēr Iljasa Hravi valdība Sīrijā kopā ar prezidentu Asadu pieslējās pretirākiešu koalīcijai. Pirmo reizi 15 gadu laikā Beirūtā iestājās miers, lai arī nestabils.
Libānas pilsoņu karš bija beidzies.
Karš noslēdzās 1990.gadā ar trauslu mieru. Tā rezultātā radās kareivīgas musulmaņu organizācijas – Amal, „Islāma džihāds,” Hesbolla, kuru visu mērķis bija Izraēlas iznīcināšana. Potenciālais nemiera perēklis turpināja pastāvēt.
Šodien. Aktīvas karadarbības Libānā nav. Tomēr par kārtību rūpējas Libānas maronītu armija. Stratēģiskās vietās uz ceļiem atrods armijas kontrolpunkti, tiek pārbaudīti dokumenti, arī arzemniekiem un tūristiem. Esiet gatavi, ka reizēm jums netiks ļauts turpināt ceļu, bet rekomendēs apbraukt kādu apgabalu. Īpaši tas attiecas uz Dienvidlibānu, kā arī apgabaliem Bekā ielejas dienvidos un Sīrijas robežas tuvumā. Dienvidlibānā "sabiedriskā kārtā" tādu kontroli veic Hisballah zemessardze. Libānas vidienē un ziemeļos kontrolpunkti bieži ir tukši. Smilšu maisu krāvumi un dzelzs mucas tomēr nav novāktas. Katram gadījumam...
Saites.
Libāna.
