_30_30.jpg "Publicēta līdz šim plašākā un ģeotelpiski precīzākā Romas impērijas ceļu datubāze")
Keramika
Nosaukums keramikos nāk no Seno Atēnu tāda paša nosaukuma rajona, kuru apdzīvoja māla trauku darinātāji.
Lietišķās mākslas veids, kurā visus darinājumus veido no īpaši pagatavotas māla masas.
Trauku un citu priekšmetu darināšana, apdedzinot mālu vai kaolīnu (porcelānu). Atkarībā no mālu ķīmiskā un fiziskā sastāva, piejaukumiem un masas apstrādes, iegūst dažādus keramikas veidus: fajansu, porcelānu, šamotu, akmens masu un citus. Arī priekšmetu veidi var būt ļoti dažādi: arhitektūrā izmanto ķieģeļus, flīzes, dažādas caurules, ikdienā lieti traukus un dažādus keramikas priekšmetus, monumentāli dekoratīvajā mākslā pazīstami keramikas panno, dekoratīvas vāzes, šķīvji, dārza keramikā pielieto lielākas dekoratīvās formas utt.
Parasti visus keramikas izstrādājumus apdedzina, jo nededzināts māls uzsūc mitrumu, un priekšmeti zaudē savu formu. Apdedzināti māla priekšmeti kļūst trausli, bet formu saglabā. Lai keramiskos izstrādājumus padarītu košākos, to virsmu pārklāj ar stiklveida masu - vāpē, vai kā citādi dekoratīvi apstrādā.
Vēsture. Tautā to sauc par podnieka mākslu, un tā pazīstama jau Akmens laikmetā. Sākumā māla traukus lietoja neapdedzinātus, tad cilvēki iemācījās tos apdedzināt, arī glazēt. Akmens laikmetā uz māla traukiem parādījas ornamenti.
Pašlaik senākie zināmie keramikas trauki nāk no Jučanjanas alas centrālajā Ķīnā, ko arheologi uzgāja 2009.gadā. Slāņiem tieši virs un zem viena no atrastajiem keramikas fragmentiem datējums bija aptuveni 20 000 gadi. Līdz ar to atradums uzlūkojams par senāko keramikas trauku izmantošanas liecību Ķīnā un pasaulē.
Tikai nedaudz jaunāki keramiskie trauki ir Dobas haijota (zemūdens vulkāni ar plakanu galotni Klusajā okeānā) virsotnē atrastā keramika - XVI gt.pmē. t.i. arī ap 18 000 gadu sena, kura pēc vecuma ir līdzīga tagad Ķīnā uzietajai (šim atradumam gan būtu jāpameklē apstiprinājums!).
Iepriekš par pirmajiem māla trauku izgatavotājiem uzskatīja agrīnās Dzemonu kultūras cilvēkus Japānā - ar C14 metodi senākais iegūtais Dzemonas trauku datējums ir 12 700. g.pmē. Atzīmējams, ka pašu japāņu zinātnieku lielākā daļa allaž ir uzskatījusi, ka podniecība vispirms radusies kaut kur Āzijā un tikai tad, tāpāt kā citi kultūras sasniegumi, ienākusi Japānā.
Pirmās liecības Eiropā par keramiku ir no 10 000 gadu pagātnes. Tā parādas sākoties neolītam (7500 g.pmē.). Tās parādīšanās sakrita ar laiku, kad cilvēki no kalniem nolaidās dzīvošanai zemienēs, kur bija mālainas augsnes. 7000.g.pmē jau bija daudz keramisko „kultūru,” tika ražoti trauki, rotaslietas, statuetes. 5000.g.pmē. Eiropā jau tika izgatavotas ļoti smalkas un augstvērtīgas keramiskās lietas.
7000 gadu sena ir senākā zināmā keramika Amerikā - Sabtaremas keramika Brazīlijas Amazonijā.
4500.g.pmē. Eiropā iestājās keramikas pagrimums, izstrādājumi palika primitīvāki, sāka lietot pat akmens priekšmetus. Iedzīvotāju skaits saruka, keramikas centri palika tukši. Podniecība praktiski izzuda.
Laba līmeņa keramika parādās vienā no pirmajām šumeru pilsētām – Urūkā.
Ap 4000-3500.g.pmē. Tuvajos Austrumos parādījās podnieka ripa. Ar to senās kultūrtautas veidoja skaistas keramiskas formas, pazina arī šo trauku apgleznošanu un glazēšanu. Vēl tagad saglabājušās izsmalcināti skaistās Krētas kultūras vāzes no II g.tk.pmē. vai arī ļoti dažādās apgleznotās grieķu vāzes no I g.tk.pmē.
Etrusku civilizācijai (VII-II gs.pmē.) bija raksturīga bukero tipa keramika - tā imitēja metāla izstrādājumus.
Sengrieķi V gs.pmē. darināja vāzes - kilikas, uz kurām gleznoja mitoloģiskas un sadzīves ainas ar sarkanām figūrām.
Keramikas netrūkst nevienā tautas mākslā, tāpēc tās tradīcijas tautām ir plašas un bagātas.
Optiski stimulētās luminiscences metode ļauj noteikt keramikas vecumu.
Savdabīgi vēsturiskās keramikas stili.
Auklas keramika.
Bukero keramika.
Vāpētā keramika.
Keramika Latvijā. Jau tālā senatnē latviešu tautas mākslā keramika ieņem dominējošo vietu. Tās labākās tradīcijas vēl šodien rāda mūsu tautas daiļamata meistari, spēcīga to grupa darbojas Latgalē. Pirmais latviešu profesionālais keramiķis bija Augusts Julla, kas 1920.gadā dibināja Cēsu Valsts amatniecības skolu. Par viņu joprojām atgādina ēkas gaitenī izvietotie ciļņi.
Mūsu modernajā keramikā iezīmējas divas galvenās pamatlīnijas, viena vairāk pārstāv vecās tautas mākslas tradīcijas gan priekšmetu formās, glzūru krāsās u.c., otra meklē, eksperimentē ar modernu formu, neparastām glazūrām, dažādu apdari.
Ievērojami mūsu keramiķi ir M.Melnalksne, I.Krolle, P.Martinsons, S.ozoliņa un daudzi citi.
