Sofijas katedrāle, Stambulas
Lieliskākais bizantiešu arhitektūras piemineklis.
Tūristam. No 1935.gada šeit bija muzejs un katedrāle bija ļoti populārs apskates objekts. Ieejas biļete – ap 2,5 Ls. Pa estakādi varēja uzkāpt augstāk un tuvumā aplūkot Kristus gleznojumus.
Pie ieejas esot stabs, kurā no janičāriem esot slēpies mācītājs. Iedobē var iebāzt pirkstu un kaut ko vēlēties.
Kopš 2020.gada katedrāle atkal padarīta par mošeju un tūristi to var aplūkot tikai starp lūgšanām, kas notiek 5 reizes dienā.
Apraksts. Inkrustācijas un vēl no IX gs. saglabājušās mozaīkas. Griestu klājuma zeltījums.
Vēsture. 326.gadā Konstantinopoli dibinājis Romas ķeizars Konstantīns I Lielais, viņa pēctecis 356.gadā uzbūvēja pirmo Sv.Sofijas baznīcu. Pusgadsimtu vēlāk to nopostīja pūlis iekšēju reliģisku ķīviņu dēļ. Sakūdīja tos viens no pareizticīgo arhibīskapiem.
415.gadā dievnamu atjaunoja, bet pēc 100 gadiem atkal nopostīja.
Kad pie varas nāca Justiniāns, viņš pavēlēja uzcelt jaunu svētnīcu – tādu, kādu pasaule vēl nebija redzējusi, tā kalpoja par grieķu pareizticīgo baznīcu. Bizantiešu vēsturnieks Prokopijs sajūsmināts par to rakstīja. To dēvēja par „brīnumu brīnumu” un apdziedāja dzejā.
Celtniecība sākās 532.gadā un pēc 4 gadiem tika pabeigta. Tolaik lielākais dievnams pasaulē, tāds taspalika 1000 gadu. Imperators nežēloja līdzekļus un gribēja to uzcelt par galveno katedrāli Konstantinopolē un visā valstī. Katedrāles celtniecību vadīja tā laika labākie arhitekti un izgreznoja mākslinieki no visām valsts malām. 10 000 strādnieku cēla katedrāli 5 gadus, un tas tiem laikiem bija visai ātri.
To pārspēja tikai Seviļjas katedrāle krietni vēlāk.
Tad to nopostīja un atjaunoja atkal 537.gadā, arhitekti Milētas Izidors un Trallu Antēmijs. Laikā ap 532.-537.gadu pēc Justiniāna pavēles vismaz 8 Jupitera svētnīcas kolonnas Bālbekā tika izjauktas un ar kuģiem aizvestas uz Konstantinopoli Sv.Sofijas katedrāles celtniecības vajadzībām.
Kopumā 916 gadu tā kalpoja par Bizantijas un visas pareizticīgās pasaules galveno baznīcu.
Laikā no 989.-992.gadam katedrāles kupolu atjaunoja armēņu amatnieks Trdats.
1054.gada jūlijā Sv.Sofijas katedrālē ieradās pāvesta Leona IX sūtņi, kam bija uzdots nokārtos ar Konstantinopoles patriarhu Mihailu Kerulāriju kāda Dienviditālijas zemes īpašuma tiesības. Kad 16.jūlijā pāvesta sūtņi saņēma atteikumu, tie nolādēja patriarhu un aizbrauca. Par atbildi patriarhs 20.jūlijā Sv.Sofijas katderālē sasauca koncilu, kurā, savukārt, nolādēja Romas pāvestu. Rezultātā iestājās nozīmīgs notikums kristīgajā pasaulē - Lielā šizma.
1204.gadā Konstantinopoli ieņēmušie Ceturtā Krusta kara karotāji izlaupīja arī Sv.Sofijas katedrāli. Bizantijas vēsturnieka hronika stāsta: „Nevar vienaldzīgi noklausīties kā izlaupīja galveno templi [Sv.Sofijas katedrāli]. Karavīri sacirta gabalos un sadalīja savā strapā neparasti skaistas, dārgas lietas. Kad viņi gribēja izvest no tempļa svētos traukus, kas bija reti sastopami un ārkārtīgi skaisti mākslas darbi, kā arī sudrabu un zeltu, viņi ieveda tempļa priekštelpās mūļus un apseglotus zirgus.”
1453.gadā Konstantinopoli ieņēma osmaņu turki un sultāns Muhameds II Iekarotājs katedrāli ņēma savā aizbildniecībā, tiesa gan, pasludinādams to par mošeju. Būvi izmainīja mošejas vajadzībām, papildinot ar minaretiem, un tādējādi tā nokalpoja vēl 481 gadu.
XX gs. Mustafa Kemals Ataturks nodibināja laicīgu republiku, tādēļ 1934.gadā mošeju nolēma slēgt un ierīkot šeit muzeju. Šodien katedrāle ir 4.lielākā pasaulē pēc apjoma.
Tā 916 gadus celtne kalpojusi grieķu parezticīgajiem, 481 gadu - musulmaņiem.
No 1934.gada 24.novembra ar Ataturka pavēli Sofijas katedrālē iekārtots muzejs. Šādu lēmumu Ataturks pieņēma valsts vispārējas sekularizācijas laikā.
2020.gada 10.jūlijā Turcijas Valsts padome (prezidenta Erdogana pavēle?) atcēla Ataturka pavēli un noteica, ka katedrāle var tikt izmantota tikai kā mošeja. Šādi Erdogans pamazām īsteno valsts islamizācijas un pantjurkisma politiku.
Arhitektūra. Šodien ir ceturtā lielākā bazīca pasaulē.
Profesionālu celtnieku vietā Justīniāns arhitektūras plānošanu uzticēja diviem slaveniem matemātiķiem un optiķiem – Trallu Antemijam un Mīlētas Izidoram.
Četrdesmit logi, kas balsta centrālo kupolu, veido gaismas gredzenu, kas to apgaismo gan dienu, gan nakti. Gaisma no logiem rada zem kupola mirdzošu mākoni, kas simbolizē Dieva klātbūtni – Bizantijas impērijas svarīgāko tēlu, kas ivritā pazīstams kā kavod, bet grieķu valodā kā doxa. Vēl vairāk bazilikas kā telpas radīto efektu pastiprina mozaīkas. Līdz 9. gadsimtam, kad tika ieviesta ikonu pielūgšana, katedrālē nebija figurālu mozaīku. Dieva tēlu radīja gaismas dramaturģija; jebkādas "bildes" uz sienām un kolonnām būtu bijušas liekas. Šis gaismas efekts paliks arī pēc mozaīku aizklāšanas.
Iespaidīgākā daļa ir kupols: diametrs 31 m, augstums 56 m. Lielo struktūru šķietami gaisīgu padara 40 logu arkas kupola pamatnē. Vairākas reizes kupols cietis zemestrīcēs, taču ik reizi atjaunots iepriekšējā veidolā.
Katedrāles iekšpuse pārsteidz ar plašumu un skaistumu. Milzīgās telpas vidu labi apgaismo gaisma, kas plūst no 40 logiem kupola pamatnē. Tāpēc telpa šķiet vēl augstāka. Laikabiedri mēdza sacīt, ka „kupols nebalstās uz akmeņiem,” bet ir „zelta ķēdē nolaists no debesu augstumiem.”
Divos stāvos izvietotās zaļa marmora kolonnas atdala ēkas centrālo daļu no sānu daļām. Kolonnas savieno pusapaļas arkas. No kupola centra nokarājas lustra. Marmora grīda ar spilgtajiem ornamentiem atgādināja raibu austrumu paklāju.
Osmaņu turki pēc 1453.gada katedrāli pārveidoja mošejas vajadzībām. Ar apmetumu tika aizsegtas freskas un mozaīkas, jo islāms aizliedzot cilvēcisku figūru attēlošanu. Četros katedrāles stūros tika uzcelti minareti, metāla krustu nomainīja bronzas pusmēness, bet četros stūros zem galvenā kupola tika piestiprinātas apaļas plāksnes ar vārdiem no Korāna. Patlaban turpinās savulaik aizsegto fresku un mozaīku restaurācija.
Atradumi.
Bizantiešu mozaīkas. Osmaņu laikā bizantiešu mozaīkas nobalsināja, un pasaule tās pirmoreiz ieraudzīja tikai pēc XX gadsimta 30.gadu sākumā veiktās restaurācijas. Tās izmaksas sedza amerikāņu arheologs Tomass Vitmors, kurš arī publicēja ēkas izpētes rezultātus. Tas pamudināja vadošos bizantiešu mākslas ekspertus pievērsties nopietniem pētījumiem par Svēto Sofiju, un šī darba kulminācija bija bazilikas pārtapšana par muzeju. Galvenās mozaīkas ikonas uz altāra jau aizsegtas ar īpatnējām drapērijām, kas izkropļo vēsturisko telpu.
Grīda. Unikāla marmora grīda, kas gandrīz pilnībā saglabājusies kopš VI gadsimta. Grīdas izpēte ir būtiski svarīga, lai izprastu Svētās Sofijas sakrālās telpas sākotnējo uzbūvi. Tagad visa grīda nosegta ar paklājiem.
Rūnu raksti. Katedrālē uzieti vairāki skandināvu vīkingu laika rūnu raksti.
Saites.
Turki.
