Aliens

Turki, oguzi

Viena no tjurku tautām, vieni no Turcijas pamatiedzīvotājiem.
Pašnosaukums - tūrk.

Skaits. 
Turcijā - 35 000 000, 87%. (1975.g.)
Bulgārijā - vairāk kā 700 000. Turki - 560 000 (8% - 2017.g.). 1949.-1951.gados apmēram 175 000 turku emigrēja uz Turciju. Vēl 200 000 turku ar dubultpilsonību dzīvo Turcijā, tie var piedalīties vēlēšanās Bulgārijā.
Dienvidslāvijā - ap 200 000.
Kiprā - ap 100 000.
Grieķijā - ap 100 000.
Nedaudz arī Rumānijā, Irākā un PSRS.

Izcelsme. Cēlušies no tjurku nomadu lopkopju ciltīm (seldžukiem, oguziem, turkmēņiem), kas XI gs. sākumā - XIII gs. ienāca Mazāzijā no austreņiem vai caur Balkāniem (uzi, pečeņegi), saplūda ar vietējiem iedzīvotājiem - armēņiem, gruzīniem, grieķiem, kurdiem u.c., kā rezultātā kļuva par nometniekiem. Līdz ar osmaņu iekarojumiem XIV-XV gs. turki iespiedās Balkānos in XVI gs. Kiprā, tādējādi turku etnoģenēzē dažādos laikos piedalījās arī arābu, dienvidslāvu, rumāņu un albāņu elementi.
Turku nācija izveidojās tikai XX gs. sākumā.

Vēsture.
Seldžuku turku kari ar Bizantiju. XI gs. Bizantijai no austreņiem uzmācās seldžuku turku klejotāji, kas bija ieradušies no Vidusāzijas. Sīvā cīņā tie sakāva Bizantijas karaspēku un iekaroja visu Mazāziju. No imperatora logiem Konstantinopolē bija redzamas turku karavīru teltis Bosfora pretējā krastā.
Seldžuku valsts izveidošanās. XI gs. seldžuku turki iekaroja arābu zemes Āzijā. Izveidojās plaša Seldžuku turku valsts.
Seldžuku valsts sabrukums. XI gs.otrajā pusē vienotā Seldžuku valsts sabruka atsevišķās nelielās valstiņās. Uz seldžuku zemju pusi sāka lūkoties Rietumu krusta karotāji, kas te cerēja uz vieglu militāru uzvaru un lielu laupījumu.
1096.gadā seldžuki jau pirmajā sadursmē apkāva gandrīz visus zemnieku svētceļotājus, kas Pirmā krusta kara ietvaros bija devušies uz Svēto zemi ar cerībām uz labāku dzīvi.
Osmaņu valsts rašanās. Mazos seldžukus sagrāva mongoļu iebrucēji, līdz ar to radīdami varas vakuumu Anatolijā, kurā XIII gs. radās kareivīgā Osmaņu (saukti arī par ottomaņiem) turku valsts. Tās nosaukums cēlies no pirmā ķēniņa – Osmana vārda. Viņa varā apvienotās ciltis sāka dēvēt par osmaņu turkiem un pats Osmans pieņēma sultāna titulu.
Osmaņi visai ātri pakļāva Mazāziju un sāka lūkoties pēc jauniem iekarojumiem – kā pirmos tie izvēlēja Bizantijas īpašumus un Balkānu zemes. Austrumu virzienā osmaņu turki nespēja gūt sekmes, jo tajā darbojās spēcīgā Timura valsts.
1288.gadā Anatolijā, īpaši Taura kalnos, hana Arghūna vadītie mongoļi sastapās ar spēcīgu jauno osmaņu turku pretestību.
1289.gadā Anatolijas turku-osmaņu armija ieņēma Tripoli Sīrijā.
Kari ar Bizantiju. Tikmēr izmantojot iekšējās cīņas, kas Bizantijas impērijā sākās 1341.gadā, osmaņu turki veica sirojumu reidus Albānijas un Grieķijas piekrastē.
1345.gadā Jānis IV Kantakūzins, kas arī pretendēja uz troni Konstantinopolē un tam jau bija bāze Trāķijā, aicināja osmaņu turkus palīgā cīņā pret Bizantijas likumīgo imperatoru Jāni V Paleologu. Sultāna Orhana armija šķērsoja Bosforu un pirmo reizi veda karadarbību Austrumeiropā.
1354.gadā turki osmaņi iekaroja Angoru (pārsauca par Ankāru), bet pēc zemestrīces arī Galiopoles pussalu. Bizantijā tikmēr turpinājās iekšējās cīņas – Jāņa V Paleologa piekritēji gāza no troņa Jāni IV Kantakūzinu, kas devās uz klosteri. Tomēr osmaņu turki tam nepiekrita un turpināja karadarbību.
1396.gadā viņš kā Ungārijas karalis ar venēciešu atbalstu vadīja jaunu Krusta karagājienu pret osmaņu turkiem, lai noņemtu Konstantinopoles blokādi. Septembrī viņa karaspēks tika osmaņu sakauts pie Nikopoles Donavas lejtecē.
Bulgārijas iekarošana. Bizantija karos ar Serbiju un Bulgāriju visai bieži lūdza turku palīdzību. Tādējādi turki kā pirmo mērķi iekarojumiem izvēlējās Balkānu pussalu. – iesākumā veica atsevišķus siru karagājienus, izpostot un izlaupot veselus apgabalus tuvējā Bulgārijā. Pārliecinājušies par Balkānos esošo valstu vājumu, turki no atsevišķiem sirojumiem pārgāja uz sistemātisku iekarošanu.
Vispirms viņi iebruka Bulgārijā, gandrīz katra pilsēta bija jāieņem ar cīņu. Taču bulgāru feodāļi neapvienojās cīņai un tika sakauti.
1352.gadā Bizantijā atkal sākās pilsoņu karš, dēls Suleimans pārņēma karaspēka komandēšanu un iekaroja Trāķiju.
XIV gs. Bulgārija nonāca turku varā.
Serbijas pakļaušana. Pēc Bulgārijas iekarošanas osmaņu turki pievērsās Serbijas iekarošanai.
Izšķirošā kauja notika 1389.gada 28.jūnijā Kosovas laukā, pašā valsts centrā. Turkiem bija 2 reizes lielāks skaitliskais pārsvars, bet serbu spēkus bija novājinājušas savstarpējās ķildas. Daudzi kņazi kaujas laukā ar savām vienībām nemaz neieradās, citi tikai novēroja kauju un nepiedalījās.
Kauja jau no paša sākuma bija sīva. Serbu cīnītājam Milošam Obiličam izdevās ielauzties turku nometnē un nogalināt pašu sultānu, kas turku nometnē izraisīja apjukumu. Tomēr kauju serbi zaudēja, jo sultāna dēls meta kaujā svaigus izlases spēkus un sakāva serbus, saņēma gūstā un nogalināja serbu ķēniņu.
Pēc šīs sakāves pareizticīgā Serbija uz 500 gadiem nonāca turku pakļautībā. Pēc Kosovas kaujas daudzi serbu ceļotāji, kas vēlējās paturēt savus īpašumus, iestājās turku sultāna dienestā, kamēr parastie serbi gāja kalnos un mežos, lai turpinātu cīņu pret iekarotājiem. Serbija tika pakļauta tikai vēl pēc 70 gadiem.

Osmaņu kari ar Timuru. 1397.gadā Timura armija apdraudēja Osmaņu impērijas austreņu robežas, tādējādi noraujot Bajazīdam I Konstantinopoles sturmēšanu.
1402.gadā Timurs devās karot pret osmaņiem un sakāva Bajazīda I turkus pie Ankāras (bijusī Angora), pats sultāns krita gūstā, kur gadu vēlāk izdarīja pašnāvību.
Tā kā Timurs jau plānoja Ķīnas karagājienu, tad viņš nedevās pilnībā iekarot Osmaņu impēriju. Timurs sekmēja dažu nelielu neatkarīgu emīru valstiņu izveidošanos Anatolijā, kas aizkavēja osmaņu ekspansiju austrumu virzienā veselas paaudzes garumā.
Pēc Bajazīda I pašnāvības 1403.gada martā Timurs sadalīja Osmaņu impēriju starp trim viņa dēliem – Suleimanam Edirni, Isam – Bursu, Mehmedam – Amasiju. Tomēr turku prinči nebija ar tādu sadali mierā un savā starpā sāka karus, kas turpinājās 10 gadu.

Konstantinopoles iekarošana 1453.g. Turki jau sen kāroja ieņemt Konstantinopoli, bet ģeopolitiskā situācija kļuva turkiem labvēlīga tikai XV gs. vidū. Sultāns Muhameds II sapulcēja vismaz 100 000 karotāju lielu karaspēku un aplenca Bizantijas galvaspilsētu no sauszemes puses. Turki ieveda savus kuģus Marmora jūrā un pārtrauca Konstantinopoles sakarus ar ārpasauli. Tā kā Bizantija tolaik bija trūcīga, tā varēja sapulcēt tikai 10 000 vīru lielu armiju, bet tautu apbruņot vara baidījās.
Turkiem bija tā laika visspēcīgākā artilērija Eiropā. Ar milzīgiem lielgabaliem tie dienu un nakti grāva pilsētu. Kad pilsētas aizstāvji atsita pirmo nikno uzbrukumu, turki sāka rakt apakšzemes eju zem pilsētas vārtiem. Ielenktie atminēja turku plānus un uzspridzināja eju kopā ar turku karavīriem.
Neveiksmes saniknots, Muhameds II pavēlēja ievest kuģus Konstantinopoles iekšējā ostā – Zelta ragā, lai pilsētu aplenktu arī no ziemeļu puses, kas bija vāji aizsargāta. Līča ieejai bija priekšā masīva ķēde, kurai pāri nevarēja izlauzties neviens kuģis. Tad turki naktī izveidoja koka platformu, nozieda to ar biezu tauku kārtu un pa sauszemi pārvilka savus kuģus uz Zelta ragu.
Aplenkuši Konstantinopoli no visām pusēm, turki 29.maijā uzsāka izšķirošu triecienu. Viņiem izdevās ieņemt daļu pilsētas mūru un ielauzties pa vārtiem. Asiņainā cīņā krita pēdējais Bizantijas imperators.
Konstantinopole tika ieņemta 53.aplenkuma dienā un līdz ar to 1453.gada 29.maijā beidza pastāvēt Bizantijas impērija – pēdējā Romas impērijas daļa.
Sultāns atļāva 3 dienas karaspēkam laupīt pilsētā. Lielāko daļu pilsētas aizstāvju nogalināja, ap 60 000 iedzīvotāju pārdeva verdzībā. Konstantinopole kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu un tika pārdēvēta par Stambulu.
Līdz ar Bizantijas impērijas krišanu virs Eiropas savilkās turku uzbrukuma draudi.

Tālākie iekarojumi.
1453.gadā Muhameds II iebruka Grieķijā un Albānijā.
1455.gadā turki ieņēma Moldāviju.
1456.gadā osmaņu turki ieņēma Atēnas un ieguva kontrolē visu Augšējo Grieķiju. Muhameds II tai pat gadā impērijai pievienoja lielāko daļu Balkānu pussalas. Tomēr tā paša gada jūlijā Janošs Huņjadi iznīcināja sultāna floti un ar to izglāba no iekarošanas Ungāriju. Muhameds II aplenca Belgradu, bet arī te to sakāva ungāri.
Iekaroja pusi no Ungārijas.
XV gs. otrajā pusē turki iekaroja Krimu. Krimā dzīvojošie tatāri visai labprāt nonāca turku sultāna valdīšanā un rīkoja postošus uzbrukumus poļu, ukraiņu un krievu zemēm.
Āzijā turki iekaroja Mezopotāmiju, Armēniju un Gruzijas rietumdaļu, kā arī Sīriju un Arābijas pussalas rietumu piekrasti ar Mekas pilsētu.
Āfrikā turki iekaroja Ēģipti, kā arī vēlāk visu Ziemeļāfriku izņemot Maroku.
Lielā turku sultāna airu un buru kuģu flote un turku pirāti aplaupīja un gremdēja eiropiešu kuģus Vidusjūrā.

Turku-venēciešu karš (1463.-1479.g.).
1479.gadā starp Venēciju un Osmaņu impēriju Konstantinopolē tika parakstīts miera līgums, kas izbeidza šo karu. Osmaņi paturēja dažus venēciešu īpašumus – negroponti un Lemnas salu. Venēcija apņēmās maksāt turkiem gadskārtēju nodevu par tirdzniecību Levantē un Melnās jūras piekrastē.

Turku-venēciešu karš (1499.-1503.g.).
Sadursmes beidzās 1503.gada augustā. Osmaņu vara tika atzīta pār visu Grieķiju.

1509.gadā portugāļu jūrasbraucējs Fransišku Almeida pie indiešu ostas Diu sakāva pret viņu izsūtīto osmaņu floti, kas gribēja apkarot portugāļu garšvielu monopolu.

Kari ar sefevīdu Persiju. 1514.gada 23.augustā tikās izšķirošā kaujā ar sefevīdu šaha Ismaīla I armiju pie Čaldirānas. Osmaņu artilērija satrieca skaitliski mazāko persiešu kavalēriju, taču persieši veikli pameta kaujas lauku. Selims I sagrāba Tebrizu, taču, ziemai sākoties, atkāpās uz Anatoliju. Tā Ismaīls I atkal atguva savu galvaspilsētu, taču drīzumā to pārnesa tālāk uz austrumiem – Kazvinu. Kari starp sefevīdiem un osmaņiem turpinājās veselus 30 gadus. Tika iegūtas un zaudētas teritorijas, taču kauja pie Čaldirānas visai strikti noteica turpmāko robežu starp turkiem-sunnītiem un persiešiem-šiītiem.

Suleimana I iekarojumi. Suleimana I valdīšanas laikā 1520.–1566.gados turki iebruka Centrāleiropā. Turki veica 8 karagājienus uz Ungāriju un iekaroja tās lielāko daļu. Ungārija uz 150 gadiem nonāca turku valdīšanā.
Suleimans I 1529.gadā devās arī karagājienā uz Vīni, taču to neizdevās ieņemt.
Suleimana I valdīšanas laikā Osmaņu impērija sasniedza savu vislielāko varenību.
1541.gadā osmaņi sagrāba Tebrizu Persijā.
1545.gadā Suleimans I un Austrijas Ferdinands noslēdza pamieru.
1547.gadā saskaņā ar daudzpusēju miera līgumu starp Habsburgiem, pāvestu, Venēciju, Franciju un osmaņiem Ungārija palika turku impērijas sastāvā.

Osmaņu impērijas struktūra. Visus iedzīvotājus, kam bija jāmaksā nodevas, turki sauca par rajiem („ganāmpulks”). Zemniekiem vajadzēja bez atlīdzības strādāt mošeju, cietokšņu u.c. celtņu būvē.
Nemusulmaņiem bija jāmaksā arī vēl „galvasnauda.” Tie bija visai beztiesiski – tie nedrīkstēja jāt, turēt ieročus un būvēt augstākas mājas nekā turkiem. „Dzīvais nodoklis” – turki vecākiem atņēma zēnus, kurus pievērsa islāmam un ieskaitīja janičāros – izlases kājniekos.
Daudzo tautu apdzīvoto teritoriju turki noturēja paklausībā tikai ar ieroču spēku.

Cīņa ar sefevīdu Persiju. Turku osmaņi sāka bažīties, kad sefevīdu pirmais ķēniņš Ismaīls I 1507.gadā sakāva Ak-Kojunlu karaspēku un pārņēma Anatolijas austrumu apgabalus.
1602.gadā Abass I bija galīgi uzvarējis uzbekus, nodibināja savu varu pār Horasānu un sāka kalt plānus pret novājināto Osmaņu impēriju. Abasam I nācās piekāpties osmaņu turkiem Azerbaidžānā.

1538.gadā osmaņu-berberu pirātu admirālis Haidaradīns Barbarosa sakāva spāņu-venēciešu apvienoto floti pie Prevezas Grieķijā. Šī uzvara nodrošināja osmaņu hegemoniju Vidusjūras baseinā.
1538.gadā osmaņu turki ieņēma Jemenu, tādējādi pabeidzot Arābijas iekarošanu.

Kauja pie Lepantas 1571.gada 7.oktobrī. Tā bija pēdējā lielā airu kuģu kauja starp turku un apvienoto spāņu-venēciešu flotēm. Turki tika sakauti, un šī kauja iezīmēja viņu kundzības norietu Eiropā. 1571.gadā osmaņi, karojot pret Svēto Līgu, ieņēma Famagustu. Taču 7.oktobrī jūras kaujā Korintas līcī pie Lepanto (Līgas floti komandēja Austrijas dons Huans) cieta sakāvi un zaudēja ap 300 kuģu. Neskatoties uz tādu lielu kristiešu militāru veiksmi, osmaņiem 2 gadu laikā izdevās atjaunot savu floti. Līgas sastāvā esošā Venēcija, aizstāvot savas tirdzniecības intereses, ātri ir uz mieru divpusējai uguns pārtraukšanai.
1572.gada oktobrī Austrijas dons Huans ieņēma Tunisu un noturēja to ilgāk par gadu.

1578.gadā Venēcija oficiāli nodeva Kipras pārvaldes tiesības Osmaņu impērijai.

Ungāru-turku karš no 1593.-1606.g.

Turku–austriešu karš (1593.-1606.g.). 1593.gadā sākās karadarbība starp osmaņu turkiem un austriešiem, kas atbalstīja sacelšanos pret turkiem Valahijā. Karš beidzās 1606.gadā ar Sitva-Torokas miera līgumu.

Osmaņu-persiešu karš. 1605.gadā Šahs Abāss I guva nozīmīgu militāru uzvaru pār osmaņu turkiem pie Sifijānas (Tebrīzas tuvumā), rezultātā persiešu valdījumā pārgāja Azerbaidžāna.
1607.gadā persiešu armijas uzbrukuma draudu priekšā osmaņu turki piekrita atjaunot robežas starp valstīm saskaņā ar 1555.gadā noslēgto Amasjas miera līgumu - tātad Bagdāde palika turkiem.
1618.gadā osmaņu tronī kāpa sultāns Osmans II, un atjaunojās karadarbība ar persiešu šahu Abāsu I, kā rezultātā persieši paplašināja savas zemes no Azerbaidžānas līdz Gruzijai.
1623.gadā, izmantodams nesaskaņas osmaņu elitē jaunā sultāna Murada IV valdīšanas laikā, Abāss I pēc 100 gadu pārtraukuma atkal ieņēma Irāku ar visu Bagdādi.
1638.gadā sultāns Murads IV atkaroja persiešiem Bagdādi.
1639.gadā osmaņi ar sefevīdiem noslēdza Zuhābas miera līgumu. Tādējādi tika ielikti pamati ilgstošam mieram starp abām lielajām impērijām un noteikta robeža, kas līdz pat mūsdienām palikusi pamatā kā robeža starp Irāku un Irānu.

Vīnes aplenkumi. Turki Vīni ir aplenkuši divas reizes: 1529. un 1683.gados – abas neveiksmīgas. No tiek eiropieši ieguva kafijas dzeršanas tradīciju.

Jauns turku-venēciešu karš. 1645.gadā osmaņu turki sāka 19 gadu ilgu cīņu ar Venēciju Krētas dēļ. 1669.gadā turki iekaroja Krētu un tas bija Venēcijas impērijas gals.

Karš ar Poliju. 1672.gadā kara laika pret poļiem osmaņu turki mēģinaja sagrābt Ukrainu. 1681.gadā pēc Krievijas uzvarām Osmaņu impērija atdeva Kijevu krievu caram.

Austriešu–turku karš (1682.-?). Osmaņu turku 100 000 liela armija ar lielvezīru Kara Mustafu priekšgalā 1683.gadā aplenca Vīni un turej to aplenkuma 58 dienas. Ielenktie bada dēļ noēda suņus un kaķus, tūkstošiem pilsētnieku mira. 12. Septembrī pienāca palīdzība – huzāru armija ar poļu karali Janu III Sobieski un Lorenas Kārli priekšgalā. Kara Mustrafas turki atkāpās. Par to sultāns tam atsūtīja „zīda šņori,” kurā tam pakārties. Tai pat diena poļu karalis nosūtīja Romas pāvestam ziņu: „Atnācu, ieraudzīju, Dievs uzvarēja.”

Lai gan neveiksmīgais Vīnes aplenkums iezīmēja Osmaņu impērijas varas norietu, īpaši Eiropā, tomer jauni tapušās Austrijas un Krievijas impērijas kadu laiku vēl bija spiestas piekāpties turkiem.

Svētā līga pret turkiem. Kā atbildi turku 1683.gada Vīnes aplenkumam Austrija, Polija un Venēcija 1684.gadā organizēja Svēto līgu, ko atbalstīja Romas pāvests Inokents XI. Tomēr taja neiesaistījas Francijas karalis Ludviķis XIV, jo par savu prioritāti uzskatīja cīņu pret Habsburgiem.
Austrieši 1686.gadā osmaņu turkiem atkaroja Budu, kas vēl pavisam nesen tika izlaupīta.
1687.gadā karadarbība ar Svēto līgu turpinājās. Osmaņu turki tika sakauti kaujā pie Mohačas Habsburgi ieņēma atbrīvotās Ungārijas troni.
1688.gadā austrieši turkiem atkaroja Belgradu.
1690.gadā turki par atbildi austriešiem atkaroja Bulgariju, Serbiju, Transilvaniju un atkal sāka draudēt Ungārijai.
Jaunu Ungārijas okupāciju 1691.gada 19.augustā novērsa Bādenes Ludviķa armijas uzvara pār osmaņu turkiem pie Čelankemenes. Kaujā gāja bojā vezīrs reformators Kara Mustafa, līdz ar to reformas Osmaņu impērijā arī beidzās.
Tālākās karadarbības rezultātā saskaņā ar Karlovicas miera līgumu 1699.gadā Osmaņu impērija atdeva Ungāriju Austrijas Habsburgiem.
1739.gadā karš ar austriešiem turpinājās. Turki guva panākumus atkal ieņemot Belgradu.

Kari ar krieviem. Sultāna Mustafas II (1695.-1703.g.) valdīšanas laikā 1696.gadā krievu caram Pēterim I turki bija spiesti atdot Azovas piekrasti.
1711.gadā osmaņu turki sakāva Pētera I karaspēku pie Prutas upes, kas bija pēdējā nozīmīgā turku uzvara pār krieviem.

1713.gadā turki pie Benderiem (Moldāvijā) sagūstīja zviedru karali Kārli XII.
1715.gadā turki, sasparojušies pēc uzvaras pie Prutas, mēģināja atkarot Ungāriju, taču to 100 000 vīru lielā armija tapa sakauta no labāk apbruņotajiem austriešiem pie Petervardeinas Donavas krastos.

Persiešu Nadīršahs (1736.-1747.g.) veica karagājienus pret osmaņu turkiem. 1735.gadā ar krievu karaspēka atbalstu sakava osmaņu turkus pie Bhagavandas un ieņēma Tifilisu.
1743.gadā karš starp Osmaņu impēriju un Persiju atkal atjaunojās.

1717.gadā austro-ungāru armija Savojas Eigenija vadība sāka kampaņu pilnīgai Balkānu atbrīvošanai no turku kundzības.

Krievu turku karš (1766.-1774.g.).
1766.gadā atjaunojās sadursmes ar Krievijas impēriju.
1770.gadā krievi sakāva turku floti Česmas līcī (Anatolijā).
Pēc vairākām uzvarām pār turkiem Krievijas impērija 1774.gadā pievienoja sev Krimu. Saskaņā ar Kučuk-Kainardžijas miera līgumu krievu cariene Katrīna II Lielā saņēma aizbildniecības tiesības pār visiem Osmaņu impērijā dzīvojošajiem pareizticīgajiem kristiešiem, bet turku sultāns – pār Krievijas impērijā dzīvojošajiem musulmaņiem.
To Osmaņu impērija noslēdza ar Krievijas impēriju. Pēc līguma osmaņu sultāns tika atzīts par visu (arī Krievijas) musulmaņu aizbildni.
1783.gadā Krievijas cariene Katrīna II Lielā pavēlēja no Krimas izsūtīt musulmaņus – tātad Krimas tatārus. Osmaņu impērija nebija spējīga tos aizsargāt un tādēļ tai pašā 1783.gadā oficiāli atdeva Krimu Krievijas impērijai saskaņā ar Konstantinopoles līgumu.

1776.gadā persiešu šahs Karimhans Zands sagrāba Basru Irākā (laikam takš no osmaņu turliem?!).

Krievu–turku karš (1787.-1792.g.).
1787.gadā atsākās karadarbība starp Osmaņu un Krievijas impērijām, kas ilga 5 gadus.
1788.gadā Austrija ar Krieviju noslēdza savienību pret Osmaņu impēriju.

Napoleona karagājiens. Jaunais Francijas imperators Napoleons Bonaparts vēlējās izplatīt Francijas ietekmi Sarkanās jūras reģionā vai pat radīt koloniālu impēriju.
1798.gada jūlijā Francijas imperators Napoleons Bonaparts ar 400 kuģiem un 38 000 kareivju ieradās Ēģiptē no Tulonas. 1.jūlijā napoleons ieņēma Aleksandriju. Ceļā uz Kairu 21.jūlijā viegli sakāva mameluku armiju "Kaujā pie piramīdām." 3 nedēļu laika ieņēma Ēģipti - tolaik Osmaņu Turcijas provinci. Tas notika tamdēļ, ka Napoleons tādējādi plānoja vājināt Anglijas varenību un caur Ēģipti un Sarkano jūru tikt uz britu kolonijām. Tomēŗ britu admirālis Horācijs Nelsons, sūtīts palīgā Osmaņu impērijai, 1.augustā sagrāva franču floti pie Abukīras (saukta par "Nīlas kauju") un Napoleona plāniem šai virzienā bija gals, lai gan franči Ēģiptē militāro klātbūtni saglabāja.
1799.gadā Napoleons ieveda militāro kontingentu Palestīnā un Sīrijā, turpināja karu pret Osmaņu impēriju. Tomēr viņu sagrāva janičāri pie Akras. Napoleons atgriezās Kairā un jūlija beigās slepus pameta Ēģipti. 1801.gadā franči pameta osmaņu valdījumus pēc britu izsēšanās Abukīras līcī. Mameluki kairā atteicās atzīt sultāna atsūtīto vietvaldi.
1801.gadā Napoleona franči pameta osmaņu valdījumus pēc britu izsēšanās Abukīras līcī. Mameluki Kairā atteicās atzīt sultāna atsūtīto vietvaldi un sākās asiņaina cīņa par varu. Sultāns Selims III 1803.gadā nosūtīja uz Ēģipti savu armiju, lielā vairumā sastāvošu no afgāņiem, lai atjaunotu savu kontroli pār to. Pēc armijas komandiera nogalināšanas varu pār to pārņēma Muhameds Ali, kas, pilsētas ulemas atbalstīts, sagrāba varu Kairā.
1805.gadā Sultāns piešķīra Muhamedam Ali valdnieka (pašā) titulu. Nostiprinājis savu varu Ēģiptē viņš valdīja kā pilnīgi neatkarīgs valdnieks.

Osmaņu impērijas pagrimums XIX gs. Osmaņu impērijai vairs nebija tāda spēka kā iepriekšējos gadsimtos.
1807.gada februārī Abdallahs ibn Saūds ar vahabītu piekritējiem iegāja Mekā, kas izraisīja janičāru saclšanos un Sultāna Selima III nomaiņu. Janičāru dumpu dēļ 19.gs.sākuma nomainījās vairaki sultāni.
Austroungārijas un Krievijas impērijas pamazām atņēma osmaņu īpašumus ziemeļos. Tomēr eiropieši nesteidzās ar tiešu intervenci dziļāk osmaņu teritorijā. Iespējams, tādi plāni bija krievu caram Nikolajam I, taču tos izjauca Krimas karš – rietumeiropieši tomēr izlēma par labu vajas Osmaņu impērijas saglabāšanai.
Ik pa brīdim kāds impērija tomēr centās glābt stavokli un veikt reformas – tomēr tas vienmēr tika veiktas par vēlu un nepietiekami apņēmīgi. Tā, piemēram, no 1839.gada mēģinaja ieviest tanzimātu, taču nekas neizdevās.

1813.gadā turki piekāpās krieviem Kaukāzā un pēc Gulistānas miera līguma atdeva tiem vairākas teritorijas.
1815.gadā serbi Balkānos sacēlās pret turkiem.
1821.gadā grieķi sacēlās pret turkiem. Morejā (Peloponēsā) tika nogalināti ap 15 000 musulmaņu, kas sekmēja islāmticīgo bēgšanu arī no citām grieķu teritorijām.
1825.gadā Muhameds Ali izsūtīja savu armiju ar Ibrahimu pašā priekšgalā, lai tā palīdzētu turkiem cīņā pret sadumpojušiem grieķiem. Pēc sīvas cīņas ēģiptieši sagūstīja grieķu patriarhu un pakāra to viņa pils vārtos Lieldienu svētdienā. 1826.gadā pēc ilgstoša aplenkuma ēģiptiešu karaspēks ieņēma svarīgāko grieķu cietoksni - Misolungu. Tā Muhameds Ali līdzēja turkiem apspiest grieķu sacelšanos.
1826.gadā Ibrahims līdzēja sultānam Mahmudam II pabeigt militāro reformu Konstantinopolē. Ar ulemas atbalstu janičāri tika izformēti, bet labākos no tiem pieņēma „jauno kareivju” (eskendži) rindās.
Pēc Misolungas ieņemšanas varētu domāt, ka grieķu pretestība bija apspiesta, taču briti, krievu un franču atbalstīti 1827.gadā sakāva osmaņu-ēģiptiešu floti Navarras līcī. Tādējādi Ibrahima pašā aizsargredutes nonāca briesmās.
1832.gadā Lielbritānija, Francija un Krievija (Trejsavienības dalībvalstis, tā noslēgta 1827.gadā Londonā) uzstājās kā Grieķijas jauniegūtās neatkarības garants.

Navarras kauja (1827.gada 8.oktobrī). Jonijas jūras Navarras līcī apvienotā Anglijas, Francijas un Krievijas flote iznīcināja turku–ēģiptiešu floti. Šī uzvara ievadīja Grieķijas neatkarības iegūšanu. Sabiedroto eskadra 26 kuģu sastāvā, kuru komandēja angļu viceadmirālis Edvards Kodringtons. Turku-ēģiptiešu flotes sastāvā bija 66 lieli un mazi kuģi un 165 krasta nocietinājumu lielgabali un to komandēja Muharem–bejs. Sabiedrotie divās kolonnās devās iekšā līcī un nosūtīja parlamentārieti. Turki to nogalināja un atklāja uguni. Iedegās kauja, tās centrā atradās 8 krievu kuģi, kurus komandēja kontradmirālis Logins Heidens.
Turki visu uguni vērsa pret flagmani līnijkuģi Azova, kuru komandēja Antarktīdas pirmatklājējs 1.ranga kapteinis Mihails Lazarevs, uz klāja bija arī vēlākais admirālis Nahimovs. Azova iznīcināja divus no trim pretinieka līnijkuģiem, divas lielas fregates un korveti. Pavisam turki zaudēja ap 60 kuģiem un 7000 cilvēku, bet sabiedrotie – nevienu kuģi.
Nav īsti skaidrs kādēļ stipri cieta tieši krievu eskadra. Krievu pašu versija ir tāda, ka angļi kādā negodīgā veidā ir izkārtojuši tā, lai kauju vinnētu uz krievu rēķina.

Krimas karš (1853.-1856.g.). Šī laika britu politika raksturojas ar „spēka līdzsvara” saglabāšānu starp lielajām Eiropas valstīm, tai skaita arī Krieviju. Tai pašā laika Lielbrtanijai aizvien grūtāk bija noturēt krievijas ekspansiju Āzija, kur to intereses sadūrās Tibeta un Afganistānā. Taču, kad Krievijas impērija vairs nesamierinajas ar 1774.gada Kučuk-Kainardžijas miera līgumu un 19.gs. 50.gadu sākumā tuvojas Osmaņu impērijai no ziemeļiem. Starptautiskā situācija kļuva saspringta. Angļu diplomātijai izdevās turkus iedvesmot karam ar krieviem. Kņazu Menšikovu nosūtīja uz Stambulu vienoties ar osmaņiem, taču viņš tur uzvedās pilnīgi nejēdzīgi, kā rezultātā galīgi saķildojās ar turkiem. Karš kļuva arvien reālāks.
Jau Jeruzālemē krievu diplomātija saķērās ar Vatikānu. Bez tam Palestīna Krievijai ar Franciju radās domstarpības par katoļu un pareizticīgo mūku tiesībam Svētajā zemē.
Anglija un Francija raizējās, ka Krievijaiegūs ostas Vidusjūrā un Indijas okeānā, tās bija gatavas intervencei.
Neskatoties uz to, Meņšikovu pat nozīmēja par virspavēlnieku Krimā. Šis pats Meņšikovs esot vadījis krievu „templiešus” un ticis Mamonova atbalstīts.
Jau 1853.gada janvārī krievu cars Nikolajs I teica britu sūtnim Pēterpilī, ka Osmaņu impērija ir „Eiropas čūla,” un visai drīz šis apzīmējums kļūst populārs diplomātijā.
Jūlijā krievu armija okupēja tā saucamās Donavas kņazistes – Rumāniju un Moldāviju.
Septembrī britu flote pienāca pie Konstantinopoles Osmaņu impērijas aizsardzībai.
Oktobrī osmaņu impērija pieteica karu Krievijas impērijai. Līdz ar to iesākās Krimas karš.
5000 turku vienība 1853.gada 16.oktobrī sagrāba krievu Sv.Nikolaja robežposteni un pastrādāja tur lielas zvērības. Visa krievu vienība krita kaujā. Bašibuzuki sita krustā muitas ierēdni un trennējās uz viņa šaušanas prasmē, garīdzniekam nozāģēja galvu, ārsts mira no spīdzināšanas. Kādai grūtai sievietei izgrieza bērnu no vēdera un vēl dzīvās mātes acu priekšā sakapāja gabalos.
Sinopas kauja. Pēc tam kad 1853.gadā turki sagrāba Sv.Nikolaja posteni, viceadmirāļa Nahimova un nolēma Sinopas līcī bloķēt turku floti. Viņš devās kaujā uz kuģa Imperatrise Marija, ko turki sagaidīja ar spēcīgu uguni. Izmetis enkuru, tas sāka dueli ar turku flagmani Auni Allah, kas aizdegās pēc pusstundas un izmetās krastā. Nākamā cīņa izcēlās ar Fazli Allah („Dieva dotais”), kas arī izmetās krastā un sadega.
Kopumā Sinopas kaujā tika iznīcināti 13 kuģi, visa turku eskadra sastāvēja no 14 kuģiem, bet viens aizbēga no kaujas lauka. No 4200 ekipāžas locekļiem 3200 tika nogalināti vai ievainoti. Daudz turku nonāca gūstā, arī eskadras komandieris Osman-pašā. Daļu gūstekņu, pārsvarā ievainotos, noveda krastā, par ko turki bija pateicīgi.
Krievu eskadra nezaudēja nevienu kuģi. Nogalināti tika 38, bet ievainoti – 235 jūrnieki, t.i. 12 reizes mazāk kā turkiem.
Tik spožu krievu flotes uzvaru ir visai grūti izskaidrot racionāli, bet fakts paliek fakts. Pēc turku sagrāves Sinopas līcī angļi un franči krita panikā. Eiropas avīzes to vien rakstīja. Parīzes arhibīskaps Sibūrs aicināja katoļus krusta karā pret pareizticīgajiem un minēja turkus kā labus palīgus šai lietā.
Karā iesaistās Eiropas valstis. Francija, Lielbritānija, Osmaņu impērija un Sardīnijas karaliste karoja pret Krieviju Krimā, Kamčatkā, Kaukāzā, Tuvajos Austrumos un Solovcu salās.
1854.gadā sabiedroto speki izsēdās krastā Krimas pussala no Melnās jūras ar mērķi sagraut Krievijas Menās jūras floti un ieņemt Sevastopoli.
Sabiedrotie uzvarēja kaujas pie Balaklavas un Inkermanas. Tad aplenca Sevastopoli.
Sevastopole tika ieņemta zaudējot 200 000 kareivju, daudzi no kuriem mira no holēras.
Karadarbība Krimā beidzās 1856.gada februārī. 1856.gada martā Parīzē notika Eiropas valstu kongress, kura apliecinaja nepieciesamību saglabāt Osmaņu impēriju.
Ap miljonu kritušo.
Kara rezultāti. Pirmo reizi par ilgiem laikiem britu un franču karavīri cīnījās plecu pie pleca, kā tas vēlāk 20.gs. notika vēl divas reizes pret Vāciju.Tomēr apbrīnojami, ka lielas Eiropas valstis cēlas agresīvas musulmaņu imperijas aizstāvībai, kas 1453.gadā bija devus iznīcinosu triecienu kristiesu pasaulei ieņemot Konstantinopoli.

1878.gada Berlīnes kongress apstiprināja Austroungārijas tiesības uz Balkāniem (izņemot Bulgāriju).
1896.gadā Krētas salas grieķi sacēlās pret turkiem. Pēc 2 gadu kara 1898.gadā Krēta atbrīvojās no osmaņiem un apvienojās ar Grieķiju.

Panākumu iedvesmots Ibn Saūds iekaroja veselu virkni Arābijas teritoriju. Osmaņu impērija novājinājās aizvien vairāk un uzplauka arābu nacionālisms.
Izmantojot 1908.gada „jaunturku” izraisītos nemierus Konstantinopolē, Austrija oktobrī paziņoja par Bosnijas un Hercegovinas pievienošanu, bet Bulgārija – par neatkarību no Osmaņu impērijas.

1911.gadā itāļi ieņēma Lībiju un Dodekanēsas salas Egejas jūrā, to visu atņemot osmaņu turkiem. Tas sekmēja Āfrikas vergu tirdzniecības panīkumu.

Balkānu kari.
Pirmais Balkānu karš (1912.-1913.g.). 1912.gadā sākās Pirmais Balkānu karš, kurā grieķi, tāpat kā serbi un bulgāri, cīnījās par neatkarību no osmaņu turkiem. 1913.gada maijā karš beidzās.
Otrais Balkānu karš (1913.g.). Jau jūnijā sākās Otrais Balkānu karš, kas ilga 6 nedēļas. rezultātā osmaņi zaudēja 80% savas teritorijas Eiropā. Grieķija atguva Salonikus un Trāķiju. Albānija ieguva neatkarību.

Arābi atgūst brīvību. 1913.gadā Ibn Saūds atkaroja Osmaņu impērijai Gazas provinci. Arābu nacionālisms vērsās plašumā Sīrijā, Palestīnā un Arābijā. Tādējādi Osmaņu impērija nonāca sabrukuma draudu priekšā.

Pirmais Pasaules karš. 1913.gadā vācu ģenerālis un osmaņu armijas ģenerālinspektors Limāns van Sanderss veicināja antibritāniskas noskaņas un pārliecināja par draudzīgām attiecībām ar Vāciju.
1914.gadā sākās Pirmais Pasaules karš.
Lielbritānija aicināja Osmaņu valsti uz neitralitāti, taču Vācija, kas piespieda „jaunturkus” nosūtīt armiju uz Bosforu.
1915.gadā Lielbritānijas valdība, kuru pārstāvēja Indijas vicekaralis, uzsāka sarunas ar Ibn Saūdu. Briti apsolīja arābiem atbalstu, ja tie sacelsies pret osmaņiem.
1915.gada aprīlī briti izsēdās malā Galiopoles pussalā ar mērķi sakaut Osmaņu impēriju un atklāt jaunu fronti pret Vāciju. Taču te sastapa sīvu turku pretestību Mustafas Kemala vadībā.
1915.gadā turki apsūdzēja armēņus Krievijas atbalstā un sāka to iznīcināšanas kampaņu. Tās rezultātā iznīcināja vairāk kā 1 miljonu armēņu.
1916.gadā briti atkāpās no Galiopoles, cietuši lielus zaudējumus.
No 1916.gada maija līdz oktobrim Lielbritānija, Francija un Krievija veda slepenu saraksti, kas noslēdzās ar Saiksas-Pikotas līgumu, kas nostiprinaja arābu pasaules sadali „britu ietekmes sfērā” (dienvidos, ieskaitot Palestīnu) un „framču ietekmes sfērā” (ziemeļos).
Jūnijā Mekas valdnieks Huseins sāka arābu sacelšanos. Necilās arābu dumpinieku vienības vadīšana tika uzticēta Huseina dēlam princim Feisalam. Ar britu rezidenta T.E.Laurensa (saukts par „Arābijas Laurensu”) palīdzību Feisalam izdevās uzveikt turku garnizonus Mekā, Džidā un Taīfā.
Britu-arābu spēki ģenerāļa Alenbī vadībā atņēma turkiem Jeruzālemi 1917.gada 11.decembrī (oktobrī?).
1918.gada septembrī lielākajā kaujā ārpus Eiropas visa Pirmā Pasaules kara laikā sabiedrotie (briti un arābi) tā paša Alenbija vadībā sakāva Osmaņu impērijas armijas atliekas pie Megidas (patiess Armagedons osmaņu turkiem!) Palestīnā. Sabiedrotie iņēma Damasku, tad Beirutu un Alepo.
1918.gada 5.oktobrī turki kapitulēja, tas nozīmēja kara beigas Tuvajos un Vidējos Austrumos. Pie viena tas nozīmēja arī Osmaņu impērijas galu.
Sabiedrotie miera līgumu ar Turciju parakstīja 1920.gada 10.augustā Sevrā.
Ļeņins turkiem atdeva Karsas pilsētu ar visiem iedzīvotājiem apmaiņā pret to, ka Turcja atzina Padomju Krieviju.
No impērijas atdalījās Saūda Arābija.

Osmaņu impērijas sabrukums. Sabruka 1918.gada līdz ar arābu teritoriju zaudēšanu.
Izmantojot situāciju, 1919.gadā grieķu spēki sāka sagrābt zemes Egejas jūras krastos. Te grieķiem visai sekmīgi stājās pretī Mustafa Kemals (vēlākais Ataturks un Turcijas Republikas dibinātājs).

Buržuāziski-demokrātiskā revolūcija. 1924.gadā to veica turku reformatori Mustafas Kemala (1933.gadā dabūja iesauku Ataturks – „turku tēvs”) vadībā. Osmaņu impērija sabruka, varu pārņēma „jaunturki,” kas Anatolija un neliela Eiropas teritorijas daļā nodibināja Turcijas Republiku. Nodibināja savienību ar Vāciju.
1924.gadā tika likvidēts kalifāts un nodibināta Turcijas Republika. Ieviesta tika parlamentārā demokrātija, valsts tika būvēta laicīgā stilā.

Otrais Pasaules karš. Turcija saglabāja neitralitāti.

Pēc Otrā Pasaules kara. 1952.gadā Turcija iestājās NATO.

1970.gada beigās Turcijā nodibinājās „Nacionālās kārtības islāmiskā partija,” kas bija opozīcijā.

Intervence Kiprā. 1974.gada jūnijā Turcija ieveda savu karaspēku Kiprā, lai novērstu Enosi – Grieķijas un Kipras savienību, uz ko tiecās Kipras grieķiskais vairākums. Turkiem izdevās izveidot stabilu turku-kipriotu anklāvu salas ziemeļos.

Apvērsums (1980.g.). 1980.gada 12.septembrī Turcijā notika militārs apvērsums un pie varas nāca militāristi. Labējas ievirzes diktatoriskais režīms apspieda islāmistu grupējumus un arī opozīcijas grupējumus, kas bija noskaņoti pret Turcijas tālāku sekularizāciju. Maigā formā islāms iegāja Turcijas izglītības sistēmā.
1989.gadā Turcijas Konstitucionāla padome un prezidents Ozala paziņoja, ka šariata likumi un demokrātija nav savienojami. Studentēm aizliedza hidžaba nēsāšanu.

1996.gada 28.jūnija vēlēšanās uzvarēja Valsts labklājības partija, tās līderis Nedžmetīns Erbakans veidoja pirmo islāmisko (no republikas dibināšanas 1922.gadā) valdību. Islāmiskā valdība noturējās gadu un 10 dienas – 1997.gada 18.jūnija atkāpās. Valdības krišanas iemesls bija militaristu spiediens uz Erbakana koalīcijas partneriem, un tie atteica islāmistiem atbalstu parlamentā. Turcija atgriezās pie sekulāras valsts principiem, kas it kā pavēra tai durvis uz ES.
1999.gada aprīlī vispārējās vēlēšanās islamistu partija Fazilet (pēc būtības tā bija reorganizēta islāmistu partija Refa) saņēma tikai 15% turku balsu.
2002.gada 3.novembrī visā Turcijā notika vēlēšanas, kurās uzvarēja Islāma taisnības un attīstības partija ar Taijipu Erdoganu priekšgalā. Tas isauca bažas par valsts islamizāciju. Erdogans operatīvi un ātri apliecināja Turcijas atbalstu NATO un virzību uz iestāšanos ES.

Turku valoda. Pieder tjurku grupai, bet leksikā irāņu, slāvu, arābu, grieķu, itāļu u.c. elementi.

Turku etnogrāfiskās grupas. Daļēji nomadi vai pusnomadi lopkopji, kas saglabājuši cilšu iedalījumu un ģints iekārtas paliekas - jiriki, zeibeki, tahtadži, abdali (Anatolijas DR, D un DA) un tirkmēņi (Anatolijas A). No Gruzijas izraidītie - Meshetijas turki.

Rase. Turki pieder pie eiropeīdās Vidusjūras rases, atšķiras tikai dažas jiriku ciltis, kam ir mongoloīdas iezīmes.

Reliģija. Sunnītu musulmaņi.

Turku virtuve.
Kebabs.
Kokoreč – ķidu kebabs.
Sogan – jēra gaļa ar granātābolu mērci.
Acili – jēra gaļa ar asām garšvielām.
Komsu – jēra gaļa ar pastrami un Čederas sieru.
Lahmajoun - turku pica, no ļoti plānas mīklas, smalki malta jēru vai liellopu gaļa.
Raki - anīsa šņabis.
Ayran - sāļš jogurta dzēriens.
Pide - ar ieru, dārzeņiem vai gaļu pildīts plācenis. Līdzinās gruzīnu hačapurim.
Salgam - nedaudz sīvs un sāļš dzēriens. Tā pamatā ermentēta rāceņu sula ar violeto burkānu piedevu.

Laima Kota. "Mana turku kafija." Aprakstīti turki un dzīve Turcijā. Varbūt, ka uzrakstīs "Mana melnā turku tēja bez cukura."

Saites.
Turcija.
Turku valoda.
Turki Vācijā.