Ugarita
Feniķiešu senpilsēta Vidusjūras austreņu krastā, mūsdienu Sīrijas teritorijā, kas pazīstama ar vēcākā zināmā alfabēta uziešanu.
Atrašanās vieta. Atrodas Sīrijas ziemeļos Vidusjūras piekrastē bijušajā Ziemeļfeniķijā pie Rasšamras (Ras Shamra) apdzīvotās vietas, Vidusjūras krastā. Tuvākā lielā pilsēta – Latākija 16 km uz dienvidiem.
Tūristam.
Nokļūšana. No Latākijas uz šejieni (jāsaka - Ras Shamra) var atbraukt ar mazbusiņu, attiet reizi stundā no vietas vārdā Saahat al-Sheikh Daher. Lai izkāptu, šoferim vaicājiet pēc al athaar („drupas” – arābu val.). Tikai 16 km brauciens.
Biļetes cena: 150/15 Sīrijas mārciņas (pieaug./stud.).
Piekļuve Vidusjūrai. Lai gan Vidusjūra ir tikai kādu 100 m attālumā no senpilsētas malas, tomēr piekļūt jūrai „pa taisno” nav atļauts dēļ militārā lieguma. Lai piekļūtu jūrai, būs jāpaietas mazliet atpakaļ pa ceļu.
Vēsture. Galvenais kanaāniešu centrs, vieta, kur uziets patlaban senākais zināmais alfabēts.
Senākie atradumi Ugaritas teritorijā/apkārtnē nāk no VI g.tk.pmē.
Tāpat Ugarita tiek uzskatīta par senāko starptautisko ostu, savulaik vissvarīgāo Vidusjūras piekrastes pilsētu, jo arheoloģiskie atradumi liecina, ka ļaužu apmetnes šai vietā tirgojušās ar Kipru un Divupi jau III g.tk.pmē.
Ugaritas nosaukums pazīstams no II g.tk.pmē. sākuma. Tolaik pilsēta atradās zem Ēģiptes un Jamhadas (nezinām, kas tā tāda!) varas. Pilsēta pamatīgi uzplauka pateicoties aktīvam kokmateriālu eksportam uz Ēģipti un pilsētā darināto bronzas izstrādājumu eksportam uz mīnojiešu Kipru.
Atradumi laikā 1450.-1200.g.pmē. liecina par izsmalcinātu un kosmopolītisku pilsētu ar pilīm, lepnām savrupmājām, bibliotēkām un tempļiem. Stipra citu kultūru ietekme – mīnojiešu, ēģiptiešu, Divupes, kas te vērojama plašās jūras un sauszemes tirdzniecības iespaidā).
Pilsētas turība veicināja dažādu prasmju un jaunievedumu attīstību. Tā piemēram, ķēniņu pils, un arī mājas, bija aprīkotas ar ūdensvadu un kanalizāciju.
XVI gs.pmē. bija Ēģiptes pakļautībā.
No XIV gs.pmē. Hetu valsts varā.
Uzplaukums ap 1300.g.pmē.
Ap 1200.g.pmē. Mazāzijā un Ziemeļsīrijā iebrukušās "jūras tautas" sagrāva Hetu valsti un arī Ugaritu.
Ugaritas ķēniņu saraksts. Pilsētas ķēniņu sarakstu izdevies noskaidrot pateicoties pilī uzietajiem ķīļraksta arhīviem. Valdīšanas laiki orientējoši, taču ķēniņu secība it kā būtu noteikta precīzi.
Ammistamru I (XIV gs.pmē. sākums).
Nikmaddu II (XIV gs.pmē. vidus).
Arhalbu (XIV / XV gs.pmē. mija).
Nikmepa (XIV / XV gs.pmē. mija).
Ammistamru II (XIII gs.pmē. vidus).
Ibiranu (XIII / XII gs.pmē. mija).
Nikmaddu III (XIII /XII gs.pmē. mija).
Ammurapi (XIII / XII gs.pmē. mija).
Ap 1200.g.pmē. Ugaritu izpostīja tautas, kas dzīvoja Vidusjūras ziemeļu apgabalos – minēti filistieši. Krievu enciklopēdijā teikts, ka tās bijušas „jūras tautas.” Šis iebrukums iezīmēja Dzelzs laikmeta sākumu un pēc tam pilsēta nekad vairs neatģidās. Tās atrašanās vieta tika aizmirsta.
Arhitektūra. Pilsēta celta no akmens, tādēļ celtņu un mūru pamati un apakšējās daļas, neskatoties uz lielo to vecumu, tomēr vēl ir saglabājušās un apskatāmas.
Pilsētas rieteņu daļā atradās Ķēniņa pils ar piederošajām ēkām, bet austreņu daļā – akropole. Laukumu starp tām aizpildīja dzīvojamās ēkas.
Atklāšana un izpēte. Neskatoties uz Ugaritas slaveno pagātni, tās atrašanās vieta bija piemirsta un nezināma. Viss mainījās, kad 1928.gadā kāda Latākijas zemnieka arkls tuvu jūras krastam uzgāja šaiviet kādu senu akmens kapeni.
Pilsētu uzsāka pētīt jau nākamgad franču arheologs Klods F.A.Šefers (Claude FA Schaeffer), izrakumi ar lielām sekmēm turpinājās no 1929.-1932.gadam. Francūzis tās izpētei veltīja visu savu dzīvi.
Aplūkojamie objekti.
Ķēniņu pils. Pils ar tai piederošajām ēkām atrodas senpilsētas rieteņu daļā uzreiz aiz oficiālās tūristu ieejas. Galvenā ieeja pilī (to apzīmē divas stateniskas kolonnas) ir tās ZR stūrī, bet kopumā tās ir kas līdzīgs nekārtīgam labirintam. Istabas ir visai brīvi izkārtotas ap daudziem pagalmiem. Daudzas uzietās istabas kalpojušas kā noliktavas un bibliotēkas (tajās tika uzieta lielākā daļa smalko Ugaritas arhīvu!).
Ienākumi no tirdzniecības bija tik milzīgi, ka pilsētas ķēniņu pils savulaik izauga par vienu no lielākajām un slavenākajām būvēm Rietumāzijā.
Palīgpils.
Dienvidu pils.
Alabastera māja.
Rasap’abu izglītības māja.
Rap’anu māja.
Akropole. Aizņem pilsētas ZA daļu uz neliela pakalna. Kopumā akropoles komplekss atrodas lielā akmeņu jūklī ar vāji iezīmētām ielām un ejām. Starp drupām redzamas velvētas kapenes, pagrabi un ūdenskanāli.
Bāla svētnīca. Akropoles ZA - svētnīca, kas veltīta galvenajai feniķiešu, kanaāņu un aramiešu dievībai - vētru dievam Bālam.
Virspriestera māja un svētnīcas bibliotēka. Atrodas akropoles kompleksā.
Dagona svētnīca. Atrodas akropoles kompleksa ZR, un veltīta Bāla tēvam Dagonam. No tās saglabājušies tikai daži pamatu fragmenti austreņu malā.
Akropoles dienvidu spārns.
Publiskais laukums.
Atradumi. Uzietie artefakti šodien ir apskatāmi pašu sīriešu muzejos Latākijā, Alepā un Damaskā, bet Eiropā tādi atrodas Parīzes Luvrā. Senākie atradumi Ugaritas teritorijā/apkārtnē nāk no VI g.tk.pmē. Atradumi laikā 1450.-1200.g.pmē. liecina par izsmalcinātu un kosmopolītisku pilsētu.
Ugaritas pils ķīļrakstu arhīvi. Pateicoties tiem ir izdevies noskaidrot pilsētas ķēniņu sarakstu. Arhīvi satur komerciālus dokumentus, diplomātisko saraksti, dievu darbu un reliģisko ceremoniju aprakstus. Kā tādi tie ir nenovērtējami svarīgi avoti senās Sīrijas teritorijas un vidusjūras austrumu daļas zemju vēstures izzināšanā.
„Alfabēts." – 1200.g.pmē., māla plāksnīte, kurā ir visi 23 kanaāniešu-feniķiešu alfabēta burti. Patlaban atrodas Damaskas vēstures muzejā un ir vērtīgākais no izstādītajiem eksponātiem. To neļauj fotografēt, tamdēļ šai sakarā alienam.lv nācās izbārties ar kādu vietējo gidu. Ugaritā tolaik bija pazīstamas divu veidu rakstības – hieroglifiskā (nākusi no ēģiptiešiem) un ķīļraksts (nācis no Divupes). Abas no tām ietvēra daudzus simtus piktogrammu, kas varēja nozīmēt gan zilbes, gan veselus vārdus.
Rezultātā Ugaritā tika izveidota krietni vienkāršota rakstības sistēma ar 30 simboliem – varētu pat teikt – burtiem, jo katrs no tiem reprezentē kādu skaņu. Dažas no uzietajām plāksnītēm uzrāda šos 30 burtus (citos avotos gan minēti 23 simboli!) noteiktā secībā, tādējādi sniedzot zinātniekiem tekstu tulkošanas atslēgu, un tādējādi var tikt uzskatīts tas par alfabētu.
Šis alfabēts kļuva par rietumsemītu rakstības un arī grieķu alfabēta priekšteci.
Senākais pilna Saules aptumsuma apraksts. Tas pierakstīts ķīļrakstā uz māla plāksnītes, 1948.gadā uziets senās ostas pilsētas Ugaritas drupās. Sākotnējā teksta analīze liecināja, ka Ugaritas pilsētā novērotais Saules aptumsums noticis 1375.gada 3.maijā pirms mūsu ēras un ildzis 2 minūtes un 7 sekundes. Saskaņā ar 1989.gadā žurnālā “Nature” publicēto pētījumu, attiecīgais Saules aptumsums patiesībā noticis 1223.gada 5.martā pirms mūsu ēras, kad Ugarita atradusies Asīrijas impērijas sastāvā.
Citi saimnieciskie un valstiskie dokumenti uz māla plāksnītēm. Vesels ķīļrakstu plāksnīšu arhīvs, kas mūs iepazīstina ar saimniecību, sabiedrību, teikām un mītiem, kas spēcīgi ietekmējuši apkārtējo tautu kultūru. Tās tika atrastas pēc 1929.gada.
Ugaritiešu literatūra. Ugaritiešu valoda ir viena no kanaāniešu grupas semītu valodām. Galvenie rakstu avoti attiecas uz XIV un XIII gs.pmē., taču lingvistiskā analīze liecina, ka tie sastādīti jau laikā XX -XVIII gs.pmē.
Saglabājušies mīti, epopejas un teksti, kas satur svētnīcu rituālu aprakstus.
Pazīstamākie:
1. Viens no senākajiem literatūras pieminekļiem pasaulē – drāma-mistērija par „cēlo dievu” Šahara un Šalema dzimšanu;
2. Eposs „Leģenda par spēkavīru Keretu.” Tas ir stāsts par varoni-ķēniņu, kas devās pārgājienā pēc līgavas, un tā laikā veica virkni varoņdarbu.
3. „Eposs par Daniēlu, varoņa Akhata dēlu.” Viņš uzdrošinājās cīnīties ar dieviem, un gāja bojā.
Vairums uzieto mītu saistīti ar ciklu par dieves Anates varoņdarbiem.
Uzietas arī teikas par mirstošajiem un augšāmcēlušamies dieviem Alijanu-Bālu un Moti, kā arī par cīņām ar briesmoņiem un stihijām.
Interesanti ir arī vēlīnāki teksti ar lāstiem pret Ugaritas ienaidniekiem.
Saites.
Feniķiešu kultūras centri.
Sīrija.
