Aliens

Justiniāns I (527.-565.g.).

Cēzars Flāvijs.
Austrumromas imperators no 527. līdz 565.gadam, kura laikā impērija piedzīvoja uzplaukumu - tam izdevās atkarot Rietumromu un apvienot valsti.

Radniecība. Sieva - Teodora (ap 500.–548.g.). Cirka dejotāja, kurtizāne. Ar spīdošu prātu un stingru raksturu. Kļuvusi par imperatori spēlēja nozīmīgu lomu Bizantijas galmā: noņēma un iecēla amatos augstākās valsts amatpersonas, pieņēma ārvalstu vēstnešus, veica diplomātisko saraksti. Realizēja patstāvīgu reliģisko politiku – atbalstīja monofizītus. „Nika” sacelšanās laikā 532.gadā izrādīja lielu vīrišķību un novērsa Justiniāna I bēgšanu no Konstantinopoles.

Dzīvesgājums. Austrumromas imperators no 527.gada aprīļa (augusta?) līdz 565.gadam.
Dzimis Skoplē, Augšmaķedonijā, romanizētā illīriešu ģimenē.

Mēģinājums atjaunot Romas impēriju. 529.gadā viņš mēģināja valsti atjaunot juridiskā ceļā. Juristu grupa Triboniāna vadībā savāca un izpētīja visus Romas likumdošanas aktus. To svarīgākie principi tika fiksēti 150 000 rindu tekstā - „Justiniāna kodeksā.” 534.gadā tas tika iekļauts „Civilo likumu krājumā.”
Justiniāns mēģināja apvienot un atjaunot Romas impēriju tās agrākajās robežās arī ar militāriem līdzekļiem. Tā karavadonis Belisārijs - 536.gadā sagrāba Romu un sagūstīja gotu ķēniņu Vitigu Ravennā. Viņa karapēks no 535. līdz 553.gadam izpostīja Itāliju un salauza gotu pretestību, tādējādi atkarodams daļu Rietumeiropas un Āfrikas provinču.
Tāpat viņa armijas sagrāva arī Ziemeļāfrikas civilizāciju (Hērodota pieminētos garamantus).
Taču liela daļa Spānijas un Gallijas palika franku un rietumgotu rokās. Mauritānijā dumpji nemitējās līdz pat arābu iebrukumam.
554.gada 13.augustā Justiniāns I nāca klajā ar savu ”Pragmatisko sankciju,” ar kuru aristokrātijai atgrieza gotu laupītās privilēģijas. Taču nekas vairs nespēja novērst antīkās ēras norietu.
Lai varētu labāk karot Rietumos, Justinians 532.gadā noslēdza mieru ar Persiju, tādā veidā izbeidzot ilgstošo postošo karu, kurā neviena no pusēm nespēja panākt pārsvaru. Jau nākamā gada vasarā pret Vandaļu valsti Ziemeļāfrikā tika raidīta milzīga flote ar karavīriem, kurus komandēja slavenais bizantiešu karavadonis Belisars. Bizantiešiem lieliski izdevās realizēt zibenskara plānu, un kampaņa beidzās ar spīdošu uzvaru.
Kaut kā neticās, ka Belisars aizgājis tik tālu - viņu mērķis bija vandāļi.
Par godu Belisara uzvarai tika sarīkots grandiozs triumfa gājiens, kura dalībnieki virzījās pa galvaspilsētas ielām vairākas stundas. Simtiem gūstekņu nesa iegūtās trofejas – zelta troņus, dārgus traukus, dārglietas. Gājiena priekšgalā soļoja purpura mantijā tērptais sagūstītais vandaļu valdnieks Gelimers. Kad viņš nonāca pie imperatora ložas hipodromā, kur sēdēja parādes tērpā ģērbtais Justiniāns I, mantija no uzveiktā karaļa pleciem tika norauta un nomesta pie imperatora kājām. Dzīres Konstantinopolē ilga vairākas dienas. Belisaram par godu tika izlietas zelta statujas, bet viņa uzvara iemūžināta piemiņas medaļās, mozaīkās un gleznās.
Pēc triumfa pār vandaļiem cīņas tika uzsāktas pret Itālijā valdošajiem ostgotiem, kuru valsts bija novājināta savstarpējās cīņās. 535.gadā Belisara vadītais karaspēks virzījās no dienvidiem uz ziemeļiem, ieņēma Romu un drīz pēc tam arī Ravennu. Taču cīņas ar ostgotiem ieilga. Tās prasīja daudz līdzekļu un atnesa lielu postu – bojā gāja cilvēki, tika sagrautas daudzas antīkā laikmeta celtnes, iznīcināti vērtīgi mākslas darbi. Izšķirošu lūzumu bizantiešiem izdevās panākt tikai 552.gadā, kad cita slavena karavadoņa un diplomāta – Narsesa vadītais karaspēks vairākkārt smagi sakāva ostgotu karotājus. Drīz pēc tam tika sakautas arī atlikušās ostgotu un Dienviditālijā sirojošās franku un alemāņu vienības. Itālija kļuva par Austrumromas impērijas provinci, ko pārvaldīja Bizantijas imperatora iecelts vietvaldis.
Uz kādu laiku Justinianam I izdevās pavirzīt impērijas robežas vēl tālāk uz Rietumiem. Izmantojot nesaskaņas Vestgotu valstī, bizantieši izcēlās arī Spānijas dienvidu piekrastē un pēc uzvaras pār vestgotu karaspēku ieņēma Pireneju pussalas DA daļu, kur atradās vairākas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas. Arī tur, tāpat kā Itālijā, bizantiešiem nācās izcīnīt smagas cīņas. Kad 562.gadā tika pakļauta daļa Vestgotu valsts teritorijas, iekarotāju rokās nonāca izpostīta zeme.
Kaut arī Justiniānam I neizdevās atjaunot Romas impēriju tās agrākajās robežās (ārpus viņa ietekmes palika Franku valsts un Britānija), iekarojumu rezultātā Bizantijas impērijas teritorija pieauga divas reizes. Tās robežas tagad pletās no Eifratas upes līdz Gibraltāra jūras šaurumam un no Krimas pussalas līdz Sahāras tuksnesim. Vidusjūra atkal bija kļuvusi par impērijas iekšējo jūru, pār kuru no Konstantinopoles valdīja Bizantijas imperators.

Jauns karš pret Persiju. Justiniāna I un vēlāko imperatoru rīcībā tomēr nebija pietiekamu resursu, lai nostiprinātu ārpolitiskos panākumus rietumos. Ieilgušie kari ar barbaru karaļiem prasīja milzīgus līdzekļus, kas tika gūti ar nodokļu nastu. Tika izputināti daudzi sīkīpašnieki. Tā kā liela daļa karavīru bija nosūtīta uz rietumiem, austrumu robežas palika vāji apsargātas. To izmantoja Persija, 540.gadā uzsākot jaunu militāru ofensīvu, kas izvērtās ilgstošā karā. Tika izpostītas impērijas bagātās austrumu provinces, no kurām valsts kase saņēma vislielākos ienākumus. Bizantijas stāvoklis kļuva pavisam smags, jo tā nu bija spiesta vienlaikus karot kā austrumos, tā rietumos. Tikai 562.gadā, samaksājot krietnu naudas summu, Justiniānam I izdevās noslēgt mieru ar Persiju. Lai gan Bizantijai karš bija beidzies bez būtiskiem zaudējumiem teritorijas ziņā, impērijas ekonomikai tas bija nodarījis milzīgu postu.
Bizantijas ārpolitiskie panākumi izrādījās īslaicīgi - 568.gadā Ziemeļitāliju un Vidusitāliju ieņēma langobardi. Bizantijai izdevās noturēt varu Dienviditālijas piekrastes zemēs un, tā kā tā kontrolēja jūras ceļus, vēl divus gadsimtus zemes ap Ravennu un Romu, taču 629.gadā vestgoti piespieda bizantiešus atstāt Spāniju.

Slāvu cilšu uzbrukums. Sākās slāvu cilšu sklavīnu un antu uzbrukumi Bizantijai. Jau praktiski uzreiz tie parādīja sevi kā bīstamu spēku. 540.gadā sklavīni un klejotājcilts kutrigūri izlaupīja Konstantinopoles apkaimes. Protams, viņi nespēja ieņemt galvaspilsētu, taču nodarīja lielus zaudējumus piepilsētām.
Pēc 9 gadiem sklavīni veica patstāvīgu uzbrukumu Balkānu provincei un nonāca līdz Egejas jūras krastam.
Vēl pēc gada Justiniāna I valdījumos iebruka milzīgs slāvu skaits, kas 551.gada pavasarī iznīcinoši sakāva bizantiešus kaujā pie Adrianopoles.
Vēl pēc 7 gadiem sklavīni kopā ar kutrigūriem iebruka Grieķijas teritorijā,  izejot cauri slavenajai Termopīlu pārejai.
Bizantiešu vēsturnieks Prokopijs no Cēzarejas apraksta sklavīnus un antus kā barbarus, kas neatstāj nevienu vietu neizlaupītu. Tiesa gan, tāpat viņš raksturo arī citas Bizantijā iebrukušās ciltis.
Sklavīni un anti bieži naidojās arī savā starpā. Daļa iebrucēju apmetās impērijas teritorijā un kļuva par Justiniāna I pavalstniekiem. Bizantiešu vēsturnieki pavēsta mums par notikumu, kas, visai iespējams, tomēr nav noticis. Kāda sirojuma laikā sklavīni sagūstījuši impērijas karavadoni Hilbudiju. Tad viņi mēģinājuši par Hilbudiju uzdot vienu no saviem karavadoņiem, lai tas iekļūtu pilī un nogalinātu Justiniānu I. Grūti saprotams, kāds sklavīniem no tā varētu būt labums, bet jebkurā gadījumā - "specoperācija" neesot izdevusies, jo viltus Hilbudiju atmaskojis karavadonis Narsess, kas piespiedis tam izstāstīt patiesību un tā atklāt viltīgo plānu.

Iekšpolitika. Viņs centās nostiprināt valsts centralizāciju un atjaunot vienotu Romas impēriju, atbalstīja kristīgo baznīcu un vidējos zemes īpašniekus, palielināja nodokļus, vajāja ķecerus. Tas izraisīja tautas masu sacelšanos. Justiniāna I valdīšanas laikā tika kodificētas romiešu tiesības - Justiniāna kodekss. Tās nostiprināja verdzības attiecības un neierobežotu imperatora varu.
Ārpolitiski Justiniāns I atsita persiešu un slāvu uzbrukumus, iekaroja Ziemeļāfriku, Itāliju, Spānijas DA daļu un tur atjaunoja verdzības attiecības.

Justiniāns I slēdza Platona akadēmiju eksistēja Atēnā, kas bija eksistējusi 9 gadsimtus (gandrīz 916 gadus). 

Drīz pēc Justiniāna I nāves bizantiešiem ilgstoši nācās karot divās teritorijās – Mazāzijā pret Persiju un Balkānu pussalā pret avāriem un slāviem, kā arī vēlāk pret Bulgārijas valsti. VII gadsimta vidū parādījās jauni bīstami pretinieki arī dienvidos. Tie bija arābi, ar kuriem bizantiešiem nācās cīnīties vairākus nākamos gadsimtus.”

Laikā ap 532.-537.gadu pēc Justiniāna pavēles vismaz 8 Jupitera svētnīcas kolonnas tika izjauktas un ar kuģiem aizvestas uz Konstantinopoli Sv.Sofijas katedrāles celtniecības vajadzībām. 

Saites.
Justiniāna kodekss.
Bizantijas imperatori (395.-1453.g.).