Ķīļraksts
Senākais no rakstības veidiem, kas radies IV g.tk.pmē. Šumerā tagadējās Irākas teritorijā. Pēc tam piedzīvojis zināmu attīstību un to pārņēmušas daudzas Tuvo Austrumu tautas, piemēram, urarti un asīrieši. Tajā bija ap 1000 ķīļrakstu zīmēm. Katra zīme sastāvēja no vairākiem ķīlīšiem. Ķīļu zīme atbilda vai nu veselam vārdam vai zilbei.
Ķīļraksta rakstības atšifrēšana. Asīriešu ķēniņš Ašurbanipals kādā no plāksnītēm saka, ka Dievi tam atklājuši lasīšanas un rakstības noslēpumus, un ka viņš tagad varot izlasīt šumeru plāksnītes un saprast noslēpumainos vārdus no Pirmsplūdu akmeņiem. Zinātniekos tas izsauca lielu interesi, līdz beidzot 1869.gadā Žils Operts piedāvāja Franču numismātikas un arheoloģijas biedrībai atzīt senvalodas esamību, piedāvādams tās tautu nosaukt par šumeriem.
Atrastas tika akādiešu-šumeru vārdnīcas (silabāriji) uz māla plāksnītēm, bez kurām vēl šodien šumeru valoda nebūtu atšifrēta. Bez tam atrastas arī tādas vārdnīcas no hellēnisma laikmeta, kur ķīļraksta zīmes skaidrotas ar grieķu burtiem, kas arī deva būtisku ieguldījumu ķīļraksta atšifrējuma pareizības pārbaudē.
Pirmais eiropietis, kas apraksta ķīļrakstu ir 1686.gadā Persopoli apmeklējušais Engelberts Kemfers, kurš pats to uzskatīja par ornamentu.
Pirmās ķīļraksta kopijas Eiropā nogādāja itāļu ceļotājs Pjetro della Valle XVII gs. 1693.gadā Estons „Filozofiskajās Vēstīs” (Philosophical Transactions) parāda divas rindas, kuras noopējis kāds Flauers, Austrumindijas kompānijas aģents Persijā.
Hanoverietis Karstes Nibūrs, kas atradās Dānijas karaļa Frīdriha V dienestā, kopā ar citiem zinātniekem laikā no 1760.–1767.gadam apceļoja Austrumus. Gada laikā cits pēc cita nomira visi šīs ekspedīcijas dalībnieki, palika tikai Nībūrs. Tālāk viņš ceļoja vien un, atgriezies atpakaļ, izdeva grāmatu „Ceļojums pa Arābiju un citām apkārtējām zemēm” (Reisebeschrebung von Arabien und anderen umliegen Lāndern), kurā publicējis ķīļraksta paraugus no Persopoles apkārtnes.
Pirmās kīļraksta kopijas bija ne visai labi nozīmētas. Tā, ka XVIII gs. angļu orientālists Haids pat paskaidroja, ka tie esot vien akmeņu rotājumi. Visi šie paraugi bija nākuši no Persopoles drupu lauka. Persopoles ķīļrasts visai stipri atšķīrās no šumeru-asīriešu, taču tieši ar viņu sākās kopējais darbs pie ķīļraksta atšifrēšanas.
Georgs Frīdrihs Grotefends (1775.-1853.g.) un ķīļraksta atšifrēšana. To veica filologs klasiķis Georgs Frīdrihs Grotefends XIX gs. beigās, Getingenas skolotājs, kurš nebūt nebija speciālists Tuvo Austrumu valodās. Viņš piedzima 1775.ada 9.jūnijā Mindenē. Pirmo izgl’tību ieguva vietējā skolā, pēc tam macījās Ilfeldē slēgta tipa skolā un studēja Getingenē filoloģiju. 1797.gadā sāka strādāt par palīgskolotāju pilsētas skolā, tad par prorektoru, vēlāk pa konrektoru Frankfurtes pie Mainas ģimnāzijā. 1817.gadā Grotefends nodibināja vācu valodas pētīšanas biedrību, 1821.gadā kļuva par liceja direktoru Hanoverā, 1849.gadā viņš aizgāja pensijā un 1853.gada 15.decembrī nomira.
27 gadu veumā, t.i. 1802.gadā, šis visai priekšzīmīgais cilvēks noslēdza derības, ka atradīs atslēgu ķīļraksta atšifrēsanai. Viņa rīcībā bija vien dažas vājas Persepolē paņemtas kopijas. Jau 1802.gadā viņš iesniedza savus pirmos pētījumu rezultātus Zinātņu akadēmijai Getingenē. Viņa raksts par Persopoles ķīļrakstu izskaidrošanu – Beitrāge zur Erlāuterung der persepoitanischen Keilschrift.
Persepoles uzraksti bija visai dažāda rakstura. Uz dažām plāksnēm bia 3 dažādu veidu zīmes, kas sakārtotas līdzās trijās skaidri nošķirtās ailēs. Varēja pienemt, ka viens no uzrakstiem bija iekarotāju persiešu valodā un ta varētu atrasties vidū. Bez tam novērotāji pamanīja, ka viena zīmju grupa un arī viena zīme atkārtojas sevišķi bieži. Tika izteikts visai brīvs pieņēmuns, kazīme apz’mē vārdu „ķēniņš.” Atsevišķi stāvošo, no kreisās puses slīpi uz leju ejošo ķīļveida zīmi uzskatīja par vārdu atdalītāju. Tas arī bija viss zināmais ar ķīļrakstu. Nebija pat skaidr, kur tekstiem ir augša un apakša, no kuras puses uz kuru rakstība lietota. Grotefends neprata nevienu no tām valodām n viņa rīcībā nebija trejvalodu akmeņa, kā ēģiptiešu hieroglifu gadījumā.
Atšifrēšanas problēmu viņš risināja nevis filoloģiski, bet gan tīri loģiski, sakārtojot vairāk atbilstošās simbolu grupas un saistot tās ar vēsturiskiem vārdiem. Sāka ar to, ka mēģināja precīzi aprakstīt rakstu zīmes. Vispirms viņš pamatoja to, ka tās ir rakstu zīmes nevis ornaments. Konstatējis, ka zimēm trūkst jebkāda noapaļojuma viņš atzina, ka tās piemērotas tikai gravēšanai kādā cietā materiālā.
Grotefends pierādīja, ka ķīļraksta zīmes vērstas lielākties 4 virzienos, taču galvenais allažiņ ir no augšas uz leju vai arī no kreisās puses uz labo. No diviem ķīļiem veidotā leņķa atvērums vienmēr vērsts pa labi. Pēc tā izdevās saprat vienkārsu lietu – kā skatāmi uzraksti. Vertikālo ķīļu sailes vērstas uz leju, horizontālo - pa labi. Lasāmi kā eropiešu teksti – no kreisās uz labo.
Tālāk pētnieks veica dažus visai pārdrošus, bet savā vienkāršībā visai ģeniālus pieņēmumus, ka kapakmeņu uzraksti saturēja ķēniņu vārdus. Nākošie atklājumi notika tikai pēc 30 gadiem: tie bija francūža Emila Birnufa un norvēģa Kristiana Lasena pētījumi, kuri nāca klajā tikai 1836.gadā.
Rolinsona devums. Viņu pētījumu turpinātājs bija anglis Henrijs Kresviks Rolinsons, kurš, neko nezinādams par Grotefenda panākumiem, vēlreiz atšifrēja ķīļrakstu. Viņš bija persiešu dienestā Atšķirībā no Grotefenda bija liels dēkainis. Viņš dzimis 1810.gadā, 1826.gadā iestājās Austrumindijs kompānijas militārajā dienestā. Interese par seno Persiju pamodās viņā pēc kādas nejaušas tikšanās ar orientālistu un Bombejas mēru seru Džonu Malkolmu, jo 17 gados viņš bija kadets uz kuģa, kas ceļoja apkārt Horna ragam uz Indiju, un Malkolms bija viens no pasažieriem. 1833.gadā bija majors Persijā, 1839.gadā darbojās kā politiskais aģents Kandaharā, 1843.gadā – konsuls Bagdādē, 1851.gadā – ģenerālkonsuls. 1856.gadā atgriezās Anglijā un tika ievēlēts parlamentā, tai paša gadā kļuva par Ausrumindijas kompānijas padomes locekli. 1859.gadā tika iecelts par Anglijas sūtni Teherānas galmā. No 1965.–1868.gadam atkal bija Anglijas parlamenta loceklis.
Kad Rolinsons sāka nodarboties ar ķīļrakstiem, viņa rīcībā bija tās pašas plāksnes kā Birnufam. Pārsteidzoši, bet neko nezinādams par iepriekšējiem p\et\ijumiem, viņš tieši tādā pat veidā atšifrēja triju persiešu ķēniņu vārdus – Daravajauša, Kšaijarša un Vištaspa vārdus. Bez tam viņš atšfrēja arī 4 citus personvārdus un dažus citus vārdus, par kuru pareizību gan nebija īsti pārliecināts. Kad 1836.gadā Rolinsona rokas nonāca Grotefenda publicējumi, viņš konstatēja, ka aizgājis krietni tālāk.
1837.gadā Rolinsons nolaidās ar virvi pie stāvas klinšu sienas Behistunā 50 m augstumā un noņēma kāda Dārija uzraksta kopiju. Un tā, viņš 1846.gadā Karaliskajai Āzijas pētīšana biedrībai Londonā iesniedza precīzas slavenā tulkojuma kopijas un pie vien arī tā tulkojumu. Tas bija pirmai uzskatāmais un plašu ievērību guvušais panākums ķīļraksta atšifrēšanā.
Tālākie pētījumi. Pētījumus veica arī Francijas vācietis Operts un īrs Hinkss, viņi guva būtiskus panākumus. Pamazām ar salīdzināmās valodniecības palīdzību, izmantojot aizvien dziļākās zināšanas sanskritā, persu avestas un citās indoeiropiešu valodās, izdevās izzināt seno persiešu valodu un tās gramatiku. Kopīgiem spēkiem patiesi internacionālā sadarbībā tka atšifrētas ap 60 senas persiešu ķīļu zīmes. Tikmēr Rolinsons un citi pētnieki jau bija sākuši pētīt paralēlos uzrakstus elamiešu un babiloņu valodās.
Tiklīdz senpersiešu raksts kas tika apzīmēts ar I klasi un atradās uzrakstu vidū, pamatā bija iztulkots, pētnieki ķērās pie pārējiem. II klases teksta atšifrēšanas pamatprincipu atklāšanā izškirīgā nozīme bija dāņu zinātniekam Vestergārdam. Nopelni III klases atšifrēšanā daļēji pieder Opertam, daļēji Rolinsonam. Ja I klases uzrasts bija alfabētisks, tad III klases uzrakstā viena ķīļu zīme apzīmēja zilbi. Pētījumu gaitā izrādījās, a viena un tā pati zīme var apzīmēt dažādas zilbes un pat dažādus vārdus, tādējādi bija pilnīgs haoss.
Iespējams, šī problēma būtu nepārvarama, ja vien apmēram tai pat laikā kāds arheologs Kujundžikā uzraka ķīļraksta plāksnītes, kuras būtībā bija ķīļraksta mācības vārdnīcas. Tās bija vēl senākas –šumeru valodas zīmju vārdnīcas, kur iepretim bija akadiešu rakstu zīmes. Cita pēc citas tika atrastas veselas „mācību grāmatas.”
Neskatoties uz visai lielu situācijas neizpratni, Rolinsons nāca klajā ar paziņojumu, ka ir gatavs publiski aizstāvēt savu atšifrēšanas teoriju. Tādēļ Āzias pētīšanas biedrība Londonā izšķīrās par neparastu soli: četriem tolaik vadošiem ķīļraksta speciālistiem – Opertam, Rolinsonam, Talbotam un Hinksam, aizzīmogotās aplksnēs tika nodots nuat atrasts asīriešu teksts ar aicinājumu to nekvējoties atšifrēt. Katrs strādāja pēc savas meodes, neko nnojauzdams par pārējim pētniekiem. Darba rezultātus pārbaudīja īpaša komisijaun visi četri tulkojumi pamatos izrādījās vienādi. Tā 1857.gadā Londonā klajā nāca „Asīijas ķēniņa Tiglatpalasāra uzraksts Rolisona, Talbota, Dr.Hinksa un Operta tulkojumā.”
Pētījumi turpinājās un pēc 10 gadiem nāca klajā pirmās asīriešu valodas gramatikas grāmatas. Mūsdienās jau ir visai daudz zinātnieku, kas var lasīt ķīļrakstu tekstus. Lielākās grūtības tagad ir neskaidrās ķīļu zīmes.
Šumeru ķīļraksts. Šumeru tautas eksistence tika „izskaitļota” empīriski pēc vēlāko laiku asīriešu un babiloņu tekstiem. Pē tam, kad Rolinsona pēcnācēji bija tikuši galā ar atšifrēšanas grūtībām, speciālisti galveno uzmanību varēja veltīt blakusprobēmām, tadām kā zīmju izcelsmei un sakariem ar citām valodām. Rezultātā iezīmējš visai savdabīga aina.
Šo kultūru rakstu zīmju daudzveidība nebija izskaidrojama kā pati par sevi radusies. Rakstu sistēmauzrādīja ilgstošas attīstības pazīmes. Tā pamazām no simtiem atsevišķu pētījmu valodniecības jomā izkristalizējās hipotēze, ka pirmējā ķīļraksta autors ir kāda senāka tauta. Nez kādēļ tika uzskatīts, ka šī tauta ir nesemītiska un nākusi no kalnainajiem austrumu rajoniem. Viei šo tautu vēlējās saukt par akadiešiem, bet vācu izcelsmes franču zinātnieks Žils Operts – par sumeriem. Šāds nosaukumstika ņemts no Divupes dienvidu daļas senāko valdnieu titula – „Sumeras un Akadas ķēniņi.”
Vissenākie šumeru rakstības paraugi tika uzieti Urūkas pilsētā. Tās bija piktogramas uz māla plāksnītēm. Jau pēc visai neilga laika tika konstatēts, ka visi Bābeles un Nīnives kultūru sasniegumi pierakstāmi noslēpumainajai šumeru tautai.
Pirmais mītiskās sentautas ķīļrakstu deokumentus sāka publicēt 1946.gadā amerikāņu zinātnieks Semjuels Noass Krāmers. Pēc 26 gadu ārkārtīgi skrupuloza darba viņš 1956.gadā izdeva grāmatu „Vēsture sākas Šumerā” (History begins at Sumer).
Rakstības rašanās. Noskaidrojās, ka sākumā šumeru rakstība bijusi piktogrāfiska un zīmes tika iegrebtas akmenī vertikālu kolonnu veidā. Vēlāk simbolus stilizēja, lai tos būtu vieglāk iespiest mīkstā māla plāksnītē ar ķīlīšiem. Tad arī radās ķīļraksts. Šumeriem bija mazāk par 1500 ķīļraksta zīmēm. Agrīnajā periodā rakstīja no augšas uz leju, bet vēlāk - no kreisās uz labo pusi. No nesemītiskajiem šumeriem ķīļrakstu pārņēma semīti - babiloņi, elamieši, akadieši, asīrieši, ūrieši u.c. tautas, kā arī ārieši persieši.
Ugaritas ķīļraksts. Kopš 1929.gada daudz ķīļrakstu tekstu atrasts Ugaritā Sīrijas ziemeļu piekrastē. Faktiski ugaritu valoda bija kanaāniešu valoda, radniecīga ivritam. Tai bija izstrādāts ķīļraksta zīmju alfabēts.
Asīriešu un babiloniešu ķīļraksts. Pirmais bija babiloniešu ķīļraksts, kuru vēlāk pārņēma un savām valodas īpatnībām pielāgoja asīrieši.
Bija visai sarežģīts. Lielākai daļai ķīļraksta zīmju (to bija vairāki simti) ir vairākas balsiena nozīmes. Gandrīz visas zīmes apzīmē arī veselus vārdus, tādas zīmes sauc par ideogrammām. Ne mazums zīmju apzīmē katra pa vairākiem (vismaz pa diviem) vārdiem. dažu zīmju noteikti savienojumi neatkarīgi no to balsienu nozīmēm arī apzīmē veselus vārdus. Šo zīmju savienojumus arī sauc par ideogrammām. Tādējādi vienīgi konteksts dod iespēju noteikt, kura nozīme piemīt attiecīgajai zīmei konkrētā gadījumā.
Ziemeļsīrijas tekstu paraugi uzieti 1974.-1976.gadā pie senās Eblas.
Ķīļraksta noriets. Divupē atrasts milzīgs daudzums dažāda stila ķīļraksta pieminekļu. Kad šo teritoriju iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, ķīļraksts pamazām zaudēja nozīmi, tomēr saglabājās gandrīz līdz jaunās ēras sākumam: to joprojām lietoja lietvedībā, reliģiskos un zinātniskos tekstos. Citos avotos teikts, ka to beiguši lietot jau romiešu periodā ap 75.g.
Zemes, kurās lietoja ķīļrakstu. Šumera, Akāda, Babilona, Asīrija, Elama, Hetu valsts, Feniķija, Urartu valsts un Persija. Uzieti arī Ēģiptē.
Nozīmīgākie uzietie ķīļrakstu arhīvi.
Nīnives (Kujundžikas) arhīvs no Irākas - tas ietilpa asīriešu ķēniņa Ašurbanipala bibliotēkā.
Dieva Šamaša svētnīcas arhīvs Siparā (tagadējā Abuhabba).
Enlila-Bela svētnīcas arhīvs Nipūrā (tagadējā Nuffara).
Nannas-Ištaras dieves svētnīcas arhīvs no Urūkas (tagadējā Varka).
Lagašas (tagadējā Tello) arhīvs.
Tirgotāja-augļotāja Egibi mājas arhīvs Bābelē - VII gs.pmē.
Amarnas diplomātiskais arhīvs Ēģiptē.
Mari arhīvs Sīrijā.
Ugaritas arhīvs.
Bogazkejas hetu ķēniņu arhīvs Turcijā.
Asīriešu kolonijas Kaneses (tagadējā Kultepe) arhīvs - XX-XIX gs.pmē.
Persopoles arhīvs Irānā.
Neparasti ķīļraksta atradumi pasaulē.
Tiavanakas bļoda. Bolīvija.
