Ebla
Ebla, Ibla.
"Baltā klints" – jo zem pilsētas ir kaļķakmens.
Antīka pilsētvalsts tagadējos Sīrijas ziemeļos.
Atrašanās vieta. Sīrijas ziemeļos, uzkalnā pie Mardikas (Tell Mardik), 70 km uz dienvidiem no Alepas pilsētas un netālu no Turcijas robežas.
Vēsture. Apmēram 4000 gadu veca, bijusi varena pilsēta un valdījusi pār lielu apgabalu.
Tās uzplaukums saistīts ar III tūkstošgadi pmē. – tas sākās ap 2500 g.pmē., kad tur uzbūvēja pirmo pili. Eblas Akropole uzcelta trīsarpus tūkstoš gadu pirms mūsu ēras.
Trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Eblai bija politiski un ekonomiski sakari ar Šumeru un Ēģipti. Eblas tirdzniecības partneri bija Vidusjūras pilsētas Beiruta un Bibla, kā arī Damaska un Gaza, Bībelē minētās pilsētas Sodoma un Gomora un nezināma pilsēta Irama, kura pieminēta Korānā.
Tirgoņi uz Eblu veda metālus no Anatolijas un koksni no Libānas mežiem (imports). Ebla eksportēja dārgus audumus.
Ap 2400.g.pmē. Ebla kļuva par lielu un ietekmīgu pilsētvalsti (pēc Paolo Matijesa). Eblas valdnieki pat uzdrošinājās uzsākt cīņu ar Akādas valdnieku un Šumeras iekarotāju Sargonu par to, kurš valdīs Mezopotāmijā. Šī cīņa beidzās ar Eblas sagrāvi ap 2300.g.pmē. Arī Sargona mazdēls Naramsins 2320.g.pmē.ieņēma Eblu un nodedzināja to. Kā piemiņu par paveikto Naramsins pavēlēja uzcelt monumentu un iekalt tajā uzrakstu: „Naramsins - varenais Eblas iekarotājs.” (neštimmē Naramsina valdīšanas laiki!) Pēc šīs sagrāves pilsētu atjaunoja.
Ebla spēlēja svarīgu lomu Ūras III dinastijas laikā XXI gs.pmē.
Nākamais iebrukums bija ap 2000.g.pmē., kad to nopostīja līdz ar zemi. Iespējams, postītāji šoreiz bija amorīti.
II tk.g.pmē. sākumā Ebla bija nenozīmīga valstiņa, pakļauta Jamhadai (Halebai).
Pilsētu vēlreiz atjaunoja, ap 1800.g.pmē. tā vēlreiz piedzīvoja uzplaukumu.
Pēc hetu valdnieka Mursiļa I iebrukuma 1610.g.pmē. Ebla krita pēdējoreiz.
II tk.g.pmē. vidū Ebla bija nenozīmīga apmetne.
Atklāšana un izpēte. Pilsētu neskartajā Mardikas (tell Mardik) atklājis Romas universitātes profesors Paolo Matijess 1964.gadā un kopš tiem laikiem noris izrakumi, kurus viņš pats arī vada.
Viņš Sīrijā kopā ar citiem itāļu zinātniekiem ieradās pēc pašu sīriešu uzaicinājuma. Paolo Matijess Sīrijas pilsētas Alepo muzeja krājumos uzgāja bazalta kausu, ko greznoja lauvas galvas un josla ar valdnieka un karavīru attēliem. Šo kausu bija uzgājuši Telmardikas ciema zemnieki arot lauku. Doktors Paolo Matijess nolēma izpētīt pauguru, kur šis kauss tika atrasts. Zinātnieks atrada keramiku, kas liecināja, ka III / II g.tk. pmē. šeit bija apdzīvota vieta.
Vietā, kur zemnieki bija uzgājuši kausu, Paolo Matijess atrada templi. 1968.gadā šajā templī tika atrasta dievietes Ištaras statuja. Dievietes statuju templī uzstādījis valdnieks, kurš sevi dēvēja par Ibitlimu, Eblas valdnieka Igriščepa dēlu.
Viņš atraka parādes vārtus masīvā cietokšņa sienā. Atraka mājokļu un tempļu paliekas. 1974.gadā valdnieka pils (sagrauta XXIII gs.pmē.) drupās Matie atrada lielu arhīvu, kurā esošie dokumenti datējami ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tika atrastas vairāk nekā 17 000 (citur teikts, ka 15 000, vai pat 20 000) māla plāksnīšu ķīļrakstā, kuras bija liktas uz koka paliktņiem „paciņās” un pieslietas pie pils sienas. Ugunsgrēks, kas bija izpostījis pili, māla plāksnītes apdedzinājis tādā veidā, ka tās spējušas pretoties laika zobam.
Eblā atrastos tekstus šifrēja itāļu epigrāfists Džovanni Petinato. Šie teksti sniedz vērtīgas ziņas par Bībeles un pirms Bībeles laikiem.
P.Matijess veica šeit izrakumus līdz 1975.gadam.
Patlaban pilsētas teritorija izpētīta 56 ha teritorijā.
2020.gada aprīlī masu medijos parādījās ziņa, ka senpilsētu izlaupījuši kaut kādi islāmistu kaujinieki.
Arhitektūra. Aizņēma ap 60 ha, dzīvoja ap 30 000 iedzīvotāju. Citur minēts, ka Eblā dzīvojuši vairāk kā ceturdaļmiljons cilvēku.
Mardika pakalna centrā atradās pils komplekss un tempļi, atklātas to drupas. Šo pilsētas daļu arheologi nodēvēja par akropoli. Tā celta ap 3500.g.pmē. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem akropole stiepās gandrīz kilometra garumā. Pilsētai bija četri vārti.
Zemāk kalna pakājē privātmājas apmēram 560 kvm un nocietinājuma mūra fragmenti. Ēkas celtas dažādos laikos starp III un II g.tk. pmē.
tehnoloģiski pilsēta būvēta visaivienkārši - uz plēstu akmeņu pamatiem būvētas sienas no māja ķieģeļiem.
Aplūkojamie objekti.
Akropole. To veidoja pils komplekss un tempļi.
Valdnieka pils. Pilī tika atrasta milzīga bibliotēka. Pils sagrauta 2300. gadā, kad Sargona mazdēls Naramsims ieņēma Eblu. Pils atrakta 1974.gadā kopā ar administratīvo korpusu – audienču zāle, kāpnes, noliktava, kolonāde, atklāts pagalms, aka un pils arhīvs ar daudzām ķīļrakstu plāksnītēm.
Pakāpienveida tornis - zikurāts, kas acīmredzot piederēja valdnieka pils kompleksam. Pa to valdnieks kāpis lejā no pils augšstāva. Tornis būvēts no neapdedzinātiem ķieģeļiem. Tā vecums - 4400 gadi. Tornis bija 6 m augsts.
Seši tempļi: Dagana, Astara, Kamosa, Rasapa un Adada.
Modernās tehnoloģijas pielietojums. Šai pilsētā tādi nav konstatēti. Lielākie akmeņi ir vai nu kaļķakmens vai vulkāniskais tufs, kuri ir visai mīksti un to apstrāde viegla.
Atradumi.
Bazalta kauss. To atrada zemnieki un tas ir pirmais atradums Eblas teritorijā. Izrotāts ar lauvu galvām. Patlaban atrodas Alepas pilsētas vēstures muzejā Sīrijā.
Bazalta statujas fragments – veidots ap 1900.g.pmē. Ar 26 ķīļrakstu rindiņām, kas saturēja veltījumu valdniekam Ibit-Limam ar tā valdīšanas laiku un Eblas vārdu.
2000 ķīļrakstu plāksnītes – kā arī vēl 6000 lielāku un tūkstošiem sīkāku fragmentu. Lielākais ķīļrakstu atradums Tuvajos austrumos, aptver laikaposmu no 2350. līdz 2300.g.pmē. Izmantota vietējā ķīļraksta forma (ebliešu forma!), to atšifrēt palīdzēja vietējā rakstveža izdots krājums, kas tulkoja vietējo dialektu šumeru valodā (viena no vissenākajām vārdnīcām!) ar 1500 vārdiem. Ebliešu valoda piederējusi semītu valodu grupai.
Apmēram 15 000 (minēts arī, ka 16 000) ķīļraksta plāksnītes un rakstu fragmenti. Tās tika savāktas pamazām un pētījis Matijesa kolēģis epigrāfu speciālists Džovanni Petinato. Līdz šim laikam iztulkota vien neliela daļa tekstu, kas tiek datēti ar laiku no 2500.–2200.g.pmē. Teksti tieši nepiemin Bībeles ļaudis, taču sniedz bagātīgu vēsturisko materiālu un daudz ģeogrāfisko nosaukumu. Minēti tādi Palestīnas vietu nosaukumi kā Hazora, Megida, Jeruzāleme, Lahiša, Dora, Gaza, Aštarota u.c. Minēta arī Kanaāna kā vēsturisks novads. Citur minēts, ka 17 000 plāksnīšu.
Eblas plāksnītes. Valdnieka pils bibliotēkā 1974.gadā arheologi uzgāja lielu arhīvu. Māla plāksnītes ķīļrakstā datētas ar III g.tk.pmē. (precīzāk - 2500.-2200.g.pmē.). Pils arhīvu veidoja ap 17 000 māla plāksnīšu. Plāksnītes pētījis Matie kolēģis epigrāfs Džovanni Petinato.
Šajā arhīvā tika atrasti dievu saraksti, kā arī plāksnītes, kurās minēti valdnieki, daudzās plāksnītēs nosauktas profesijas - vairāk nekā 60 profesijas. Daudzas plāksnītes stāstīts par augiem, minerāliem, putniem, zīdītājiem, zivīm. Minēti arī personvārdi. Šajā arhīva ir teksti, kuros uzskaitītas pilsētas un dažādi instrumenti. Plāksnītēs minētas divas Bībelē aprakstītas pilsētas Sodoma un Gomora; tās minētas kopā ar citām pilsētām - Damasku, Beirutu, Biblu u.c. bez tam minētas vēl daudzas citas - Lahiša, Hazora, Megida, Jeruzāleme, Dora, Gaza, Aštarota. Minēta arī Kanaāna kā vēsturisks novads.
Tika atrastas arī vārdnīcas (šumeru-ebliešu), kurās ir vairāk nekā 3000 vārdu. Tāpat pils arhīvā arheologi uzgāja tekstus, kas poētiskā valodā vēstīja par pasaules radīšanu, kā arī stāstu par Lielajiem plūdiem.
Eblas plāksnītēs minēti arī fantastiski nodevu apmēri. Tā piemēram, tikai no viena sakauta Mari pilsētas ķēniņa vienā reizē saņemtas 11 000 mārciņas (10 t) sudraba un 880 mārciņu (1/3 t) zelta kā nodevas.
Eblā notikušas pat zinātniskas konferences (?!). Par to liecina pils arhīvos atrastās atskaites.
Eblā bija skola, kurā mācīja ķīļrakstu.
Interesi izraisa uz plāksnītēm minētie personu vārdi: Ab-ra-mu (Ābrams), Je-so-um (Jesaija), Sa-u-lum (Zauls). Interesanti, ka senajos tekstos, izņemot Veco Derību, nebija minēts vārds Dāvids, taču Eblā atrastajās plāksnītes viņa vārds ir minēts. Valdnieka Ebriuma, kurš valdīja aptuveni 2300.g.pmē., vārds līdzīgs Bībelē pieminētajam Eberam, kas bija Noāsa mazmazmazdēls un Ābrama vectēvs.
Līdz šim laikam iztulkota vien neliela daļa tekstu.
Daļa Eblas tekstu aplūkojami Pēterpils Ermitāžā.
Ištaras statuja. Uzieta 1968.gadā pakalna templī.
Eblas nozīmē un ietekme vēsturē. Pēc Eblas izzušanas, tās valoda un kultūra atdzima tādu pilsētu kultūrā, kā piemēram, Ugarita, kas bija nozīmīga feniķiešu ostas pilsēta Vidusjūras krastā; Ugaritas pilsēta augstāko uzplaukumu piedzīvoja XIV gs.pmē. Profesors Petinato secinājis, ka ebliešu valoda bijusi ugaritiešu, feniķiešu, senžīdu u.c. valodu priekštece.
Saites.
Eblas ķēniņi.
Sīrija.
