Mameluki
Vārds mamluk burtiskā tulkojumā no arābu valodas nozīmē – „tas, pār kuru valda.” Tā sauca vergu-karavīru kārtas ļaudis, kurus musulmaņu valdnieki pirka vai algoja karošanai. Tie bija labi sagatavoti, viai labi uzturētu un baudīja arī zināmu cieņu valdošajās aprindās. Mameluku virsnieki arī bija cēlušies no tām pašām vergu-karotāju aprindām.
Lielā vairumā tie bija tieši tjurku izcelsmes vergi-karotāji no Kaukāza un Vidusāzijas, kas zināmos vēstures posmos, sākot ar XI gs., guva lielu patstāvību un dibināja paši savas valdnieku dinastijas.
Ēģiptes mameluku valdīšana (1250.-1517.g.). Zināmākā no tām ir Ēģiptes mameluku dinastija, kur mameluki ieguva un noturēja sultāna titulu, kas eksistēja 267 gadus.
Valdīšanu mameluki atņēma paša Saladina dibinātajai Ajubīdu dinastijai – tās pēdējam pārstāvim Al Saliham. Al Salihs lielu skaitu kipčaku tjurku (polovciešu) karotāju bija atvedis uz Nīlas deltu. Sāķumā mamelukus sauca par bahri („sala” – arābu val.), jo viņu bāze atradās uz salas (laikam Nīlas deltā).
Dinastiska varas nodošanas forma mamelukiem bija drīzāk izņēmums kā likumība. Pēc katra sultāna nāves sākās iekšēja cīņa, kurā galu galā kāds no karavadoņiem ņēma virsroku.
1382.gadā Bahri mameluku sultāni tika atbīdīti no varas un varu ar osmaņu turku palīdzību pārņēma Burdžī mameluku sultāni, kas valdīja līdz pašām mameluku sultānu beigām 1517.gadā.
Bahrītu dinastijas mameluku sultāni (1250.-1382.g.).
Aibaks (1250.-?).
Biogrāfija. 1250.gadā atvestie polovciešu vergi-karotāji atņēma varu pēdējam no ajubīdiem Al Saliham (sarīkoja valsts apvērsumu) un pasludināja par sultānu vienu no saviem karavadoņiem – Aibaku.
Aibaks ilgi nevaldīja, to nomainīja nākamais mameluku sultāns.
Kutuzs (?-1260.g.).
Biogrāfija. Pēc mantojuma saņemšanas Hulaghans turpināja karot Sīrijā, kur 1260.gadā ieņēma Alepu un Damasku. Tomēr pēc tam sastapa Ēģiptes mameluku pretestību, kad tai pašā 1260.gadā nosūtīja vēstnešus uz Kairu un pieprasīja mameluku Ēģiptes padevību. Ēģiptes mameluku sultāns Kutuzs sodīja vēstnešus ar nāvi. Kad Hulaghana armija augustā apmetās uz dienvidiem no Damaskas, 3.septembrī Kutuzs tai uzbruka un pilnīgi sakāva Galilejā pie Ain-Džalutas. Pēc šīs uzvaras (laikam?) mameluku kontrolē bez Ēģiptes nonāca arī Ifrīķija, Magriba, Arābija u.c. teritorijas.
Kutuzs tika svinīgi sagaidīts Kairā un pasludināts par islāma glābēju.
Mira 1260.gada oktobra beigās, kad to nogalināja slepkava.
Beibarss I (1260.-1277.g.).
Kvalavuns (1279.-1290.g.).
Nasirs Muhameds (1290.-?).
Radniecība. Tēvs – Kalavuns (iepriekšējais sultāns).
Biogrāfija.
1291.gadā Ēģiptes mameluku rokās krita pēdējie krustnešu anklāvu cietokšņi Palestīnā - Akra un Tortosa. Tā mameluku rokās nonāca visa Palestīna un arī Meka ar Medīnu.
1300.gadā Gazans sāka karadarbību pret mamelukiem Sīrijā un uz laiku atspieda tos atpakaļ uz Ēģipti.
1322.gadā mongoļu Rietumu hanistē joprojām plēsās par varu dažādi grupējumi. Haniste noslēdza miera līgumu ar Ēģiptes mamelukiem, kurā atzīst mameluku tiesības uz Palestīnu un Dienvidsīriju.
1375.gadā mameluki bija jau labi nogruntējušies Sīrijā un iekaroja Armēniju. Ar varu pievērsa islāmam armēņus, nepakļāvīgos nogalināja.
1382.gadā bahri kipčakus nobīdīja no varas Burdži – cita tjurku dzimta.
Hadži II (?-1382.g.).
Biogrāfija. Pēdējais Bahri dinastijas mameluku sultāns. To gāza no troņa ar osmaņu turku atbalstu Barkuks 1382.gadā.
Burdžītu dinastijas mameluku sultāni (1382.-1517.g.).
Barkuks (1382.-?).
Radniecība. Pēc izcelsmes čerkess.
Dzīvesgājums. Bijis lopu gans Čerkesijā.
1382.gadā viņš nāca tronī ar osmaņu turku atbalstu kā pirmais no tjurku Burdži dzimtas.
1399.gadā norisa pirmā osmaņu turku ofensīva Ziemeļirākā, kuras rezultātā mamelukiem tika atņemtas 2 pilsētas Eifratas augštecē – Elbistāna un Malatija.
1402.gadā mamelukus Sīrijā sakāva Timurs.
1421.gadā Kipras krustnešu karaliste veica uzbrukumu mameluku Ēģiptei.
Beibarss (Barsbejs) II (1422.-?). Al Ašrafs Saifudīns Barsbejs.
9.Burdžītu dinastijas Ēģiptes sultāns, kas padzina krustnešus un mongoļus no savas valsts robežām.
Radniecība. Pēc izcelsmes čerkess.
Dzīvesgājums. Ticis brīvlaists no Burdžītu dinastijas dibinātāja sultāna Barkuka. Ar viņa nākšanu tronī iezīmējas Ēģiptes ekonomiskā panīkuma posma sākums. Viņš nodibināja valsts monopolu tirdzniecībā ar cukuru un citiem dzīvībai svarīgiem produktiem.
Veica Ēģiptē virkni reformu, konsolidēja militāros spēkus un nodrošināja Ēģiptei monopolas tiesības pār tirdzniecības ceļiem no Jemenas uz Eiropu, kas veda pār Sarkano jūru.
Saņemot valdīšanu, viena no viņa galvenajām problēmām bija draudi, kas nāca no Kipras krustnešu karalistes. Tādēļ Beibarss sāka gatavoties karagājienam uz Kipru.
1421.gadā Kipras krustnešu karaliste veica uzbrukumu mameluku Ēģiptei.
Ēģiptes sultāns Bersbejs, kāpis tronī 1422.gadā, nosūtīja pret Kipras karalisti nelielu floti, kas 1424.gadā uzbruka Limasolai. 1425.gadā viņš pret Kipru jau nosūtīja
1425.gada 6.augustā sultāna Bersbeja flote ar vairāk kā 40 kuģiem sāka Kipras iekarošanu. Šis karagājiens tika organizēts kā atbilde Kipras pirātu uzbrukumiem Šamai (musulmaņu nosaukums mūsdienu Sīrijas teritorijai). Pēc izsēšanās salā sultāna armija, kas sastāvēja no mamelukiem un daudziem brīvprātīgajiem, ieņēma un izlaupīja Famagustu un tās apkārtni. Tālāk tā virzijās uz Limasolu un Larnaku. floti ar vairāk kā 40 kuģiem, kas atgriezās Ēģiptē ar daudziem gūstekņiem un trofejām.
Tā šis spēcīgais militārais trieciens Kipras karaļa Jānusa II spēkiem radīja priekšnoteikumus viņa armijas sagrāvei nākamajā gadā. Jānuss II ne tikai bija spiests pārtraukt pirmātu sirojumus, bet arī maksāt nodevas mamelukiem, tā atzīstot sevi par Ēģiptes sultāna vasali.
Tomēr Bersbejam ar to bija par maz, Kipru vajadzēja iekarot pilnīgi. Tādēļ 1426.gadā mameluku armija veica plašu iebrukumu salā. kiprā izsēdās 3000 vīru liela mameluku, turku un arābu armija. Tās darbību atbalstīja 180 kuģu liela flote. Tāpat kā gadu iepriekš, tika ieņemta Limasola. Krustnešu karalis Jānuss II savāca visus savus spēkus un devās no Nikosijas uz Limasolu. Viņš arī lūdza palīdzību no Eiropas lielvalstīm, tomēr tās nolēma neiejaukties - dženovieši naidojās ar Kipru, bet venēcieši un citas kristiešu valstis nevēlējās sabojāt izdevīgās tirdznieciskās saites ar Ēģipti.
Izšķirošā kauja notika 1426.gada 7.jūlijā pie Širokitijas, kurā ēģiptieši sakāva Jānusa II armiju - pats karalis krita gūstā un tika aizvests uz Kairu. Šeit viņu pazemoja - iekala ķēdēs un jāšus uz ēzeļa aizveda pa priekšu sultānam. Tad viņu nolika uz ceļiem, un viņš 9 reizes noskūpstīja zemi, pa kuru bija gājis sultāns. Jānusu II paturēja ieslodzījum;a 9 mēnešus, kamēr par viņu samaksāja milzīgu izpirkuma maksu. Daži no viņa biedriem arī izpirka sevi no gūsta. Tie, kuri nespēja izpirkties, tika pārdoti verdzībā.
Pēc noslēgtā miera līguma noteikumiem Kiprai bija jāmaksā katru gadu Ēģiptes sultānam mesli - 5000 zelta dukāti. Zīmīgi, ka Kipra turpināja maksāt šādus meslus vēl pēc krustnešu valdīšanas beigām.
Aplūkojamie objekti.
Beibarsa mošeja Teodosijā. XIII gs. Atrodas Krimā, Teodosijā, Krasnoarmeiskas ielā 59. Šai Krimas pilsētā (toreiz Solhata) viņš ticis pārdots vergu tirgū. Kļuvis par sultānu, izdalīja 2000 dināru mošejas celtniecībai Solhatā. Bijusi ārkārtīgi krāšņa, tagad gan palikušas tikai drupas.
1484.gadā osmaņu sultāns Bajazīds II sāka 7 gadus ilgu karu pret Ēģiptes mamelukiem – līdz 1491.gadam.
Neatkarīgai mameluku valstij Ēģiptē punktu pielika osmaņu-turku sultāns Selims I, kas jau 1512.gadā kala mameluku gāšanas plānus.
Tumanbejs (?-1517.g.).
Biogrāfija. Pēdējais Ēģiptes mameluku valdnieks.Neatkarīgai mameluku valstij Ēģiptē punktu pielika osmaņu-turku sultāns Selims I, kas jau 1512.gadā kala mameluku gāšanas plānus.
1516.gada augustā Selims I, stingrā apņēmībā pakļaut mameluku valsti, nosūtīja pret tiem armiju ar smago artilēriju uz Mardžabiku (ziemeļos no Alepas). Sagrāba Alepu un 26.septembrī ieņēma Damasku. Tālāk osmaņu armija devās uz pašu Ēģipti, šķērsojot Sinaja pusalu.
Viņš ieņēma Kairu 1517.gada 25.janvārī. Janičāri un citu osmaņu kareivji 3 dienas laupīja pilsētu. Tika izsekoti un nogalināti ap 10 000 mameluku un to sekotāju.
Pašu Tumanbeju pakāra pilsētas vārtos, bet pēdējo abasīdu kalifu Mutavakkilu aizveda uz Konstantinopoli, un tas tapa par pamatu Osmaņu kalifāta pasludināšanai.
Napoleons sakauj mamelukus. 1798.gada jūlijā Francijas imperators Napoleons Bonaparts ar 400 kuģiem un 38 000 kareivju ieradās Ēģiptē no Tulonas. 1.jūlijā Napoleons ieņēma Aleksandriju. Ceļā uz Kairu 21.jūlijā viegli sakāva mameluku armiju "Kaujā pie piramīdām." 3 nedēļu laika ieņēma Ēģipti - tolaik Osmaņu Turcijas provinci.
Muhameds Ali iznīcina mamelukus. 1801.gadā Napoleona franči pameta osmaņu valdījumus pēc britu izsēšanās Abukīras līcī. Mameluki Kairā atteicās atzīt sultāna atsūtīto vietvaldi un sākās asiņaina cīņa par varu. Sultāns Selims III 1803.gadā nosūtīja uz Ēģipti savu armiju, lielā vairumā sastāvošu no afgāņiem, lai atjaunotu savu kontroli pār to. Pēc armijas komandiera nogalināšanas varu pār to pārņēma Muhameds Ali, kas, pilsētas ulemas atbalstīts, sagrāba varu Kairā.
1805.gadā Sultāns piešķīra Muhamedam Ali valdnieka (pašā) titulu. Nostiprinājis savu varu Ēģiptē viņš valdīja kā pilnīgi neatkarīgs valdnieks. Visai ātri izvirzījās mameluku savaldīšanas problēma, kas, līdzīgi janičāriem osmaņu Turcijā kavēja valsts modernizāciju.
1812.gadā Muhameds Alī veica tīrīšanu mameluku karotāju rindās, jo vēlējās radīt modernu armiju. Tas izpaudās kā 480 mameluku vadoņu nogalināšana dzīru laikā Kairā. Nākamās nedēļas laikā tika nogalēti vēl ap 1000 mameluku karotāju. Savas armijas komandēšanu uzdeva dēlam Ibrahimam.
Mameluku vēsturiskā nozīme. Vēsturnieki mameluku – elitāru militāristu – valdīšanu vērtē neviennozīmīgi. Tomēr neapstrīdami, ka viņu valdīšanas laikā pieauga Kairas varenība un tirdznieciskie sakari. Mameluki bija fatimīdu un aijubīdu iesākto darbu turpinātāji. Grūtajos mongoļu un Timura siru laikos Ēģipte kļuva par islāmiskās pasaules glābiņu.
Kā negatīvu mameluku (pārliecināti sunnīti) vadīšanas aspektu jāmin viņu plašās represijas pret Ēģiptes koptiem. 1250.gadā to vēl bija puse no valsts iedzīvotājiem. Represijās, īpaši 1321. un 1354.gados, daudzi kopti tika nogalināti, citi pieņēma islāmu. Mameluku valdīšanas beigās 1517.gadā koptu bija vairs tikai 10% no Ēģiptes iedzīvotājiem – dzīvoja nabadzīgajos Nīlas augšteces rajonos.
