Šiītisms, šiīti
Šiiat Ali - „Ali piekritēji” (arābu val.).
Otrs nozīmīgākais islāma novirziens (pēc sunnītiem) pasaulē, kas atdalījies no kopējās musulmaņu straumes
Raksturojums. Viens no diviem galvenajiem islāma novirzieniem – sastāda lielāko islāma minoritāti. Atšķirībā no sunnītiem uzskata, ka pravieša Muhameda politiskajai un reliģiskajai varai pēc viņa nāves bija jāpāriet tuvākā vīriešu kārtas radinieka – znota Ali ibn Abu Taliba rokās. Tādējādi par īsteno sekotāju būtu jāuzskata viņš. Tātad garīgie pēcteči ir imāmi, kurus uzskata par galvenajām reliģiskajām figūrām. Tādēļ viņiem arī ir tiesības dažādi skaidrot Korānu. Līdz ar to šiīti godina savu 12 imāmu sarakstu.
Vēsture. Šis novirziens islāmā radās kā nesamierināmība ar nepareizo varas nodošanas veidu kalifātā pēc pravieša Muhameda nāves. Turpmāko desmitgažu laikā daļu musulmaņu joprojām nepameta uzskats, ka viņu līderim jābūt no pašiem tuvākajiem Muhameda līdzgaitniekiem - varai jāpāriet tuvākā vīriešu kārtas radinieka – Muhameda znota Ali ibn Abu Taliba rokās (Muhameda brālēns un viņa meitas Fatimas vīrs).
Tomēr 632.gadā sapulcē Medīnā par varas mantotāju tika ievēlēts Abu Bakrs – pirmais kalīfs. Vēlāk Ali kā varas mantinieku ignorēja vēl 2 reizes - iecēla par kalīfiem Omāru un Osmanu. Šī nekonsekvence tad arī izraisīja musulmaņu vēlāko dalīšanos šiītos un sunītos.
Tikai pēc koruptīvā kalīfa Osmana nogalināšanas 656.gadā varu beidzot piešķīra Ali. Viņa valdīšanas laiks bija neilgs un saspringts, jo izcēlās brāļu musulmaņu karš - fatna, pret viņu ar ieročiem rokās cīnījās gan mekiešu aristokrātija, gan Aiša, gan haridžīti, gan Sīrijas vietvaldis Muavijs. Galu galā 661.gadā Ali nogalināja Kufas mošejā un pēc neliela konkurences perioda ar Ali dēlu Hasanu, vara pārgāja Muavija rokās.
Omeijādu dinastijas laikā no 662.-750.gadam šiīti pirmām kārtām bija politiskās neapmierinātības izpausme un tos atbalstīja arābu dzimtas, kas tika ierobežotas no Omeijādu klana.
670.gadā Medīnā nomira Hasans (Muhameda mazdēls, Ali dēls) un alīdiem varas pretenzijās nācās pārorientēties uz jaunāko Ali dēlu – Huseinu. Pēc Huseina „mocekļa nāves” kaujā pie Kerbelas 680.gadā šiisms kļuva par patstāvīgu un neatkarīgu islāma strāvojumu.
Imāmu koncepcijas rašanās. uzskatīja visus sunnītu kalīfus par nelikumīgi varu sagrābušiem. Huseina nogalināšana tika uztverta kā augstākā nodevības un vajāšanas izpausme, kas šiismā radīja „bezgrēcīgo imāmu pārmantošanas teoriju.”
Šiīti ar vārdu „imāms” saprot augstāko, pat pusdievišķo garīgo līderi, kamēr sunītiem „imāms” ir tikai dievkalpojuma vadītājs mošejā.
Vairākkārt imāmu izvēles sakarā notika šķelšanās – pēc 4.imāma Ali Zaina un 6.imāma Džafara nāves. Kopumā šiīti atzīst 12 imāmus.
Ideja par pēdējo pravieti Mahdi – „Gaidāmo imāmu,” kas varētu pārspēt pat Muhamedu, iegūlusi šiītu 12 imāmu doktrīnā, domājams, tā nākusi no mutazilītiem. Šis mītiskais imāms tā arī nekad neesot miris, atgriezīsies uz Zemes kā mahdijs un nodibinās te dievišķo kārtību. Šī mācība par apslēpto imāmu un viņa otro atnākšanu ir kļuvusi par šiītisma galveno dogmu.
685.gadā šiīti sacēlās Kufā Al Muhtara vadībā. Dumpinieki uzstājās ar atbalstu vēl vienam Ali dēlam – Muhamedam ibn al Hanfijam, kas tika pasludināts par mahdi (pravietis, kas ieradīsies neilgi pirms pasaules gala). Šo dumpi apspieda kalifa Abdelmalika karaspēka sīrieši 687.gadā, sagūstīja un sodīja ar nāvi līderi Al Muhtaru.
Kad arābu sunītu iekarotāji VII gs. uzspieda islāmu Dienvidirākas iedzīvotājiem sakaujot Sasanīdu impērijas persiešus, tie to arī pieņēma nākamo 400 gadu laikā, taču papildināja ar savām tradīcijām. Bijušajā Šumeras teritorijā izveidojās šiisms - islāma forma, kas bija saistīta ar vietējām tradīcijām.
724.gadā, kad pie varas nāca kalifs Hišams, atkal uzbangoja šiītu nemieri, kas uzskatīja Omeijādus par bezdievīgu valdīšanu. Tolaik šiītu vidū uzradās kustība hulat („pārspīlēšana” – nosaukums radien no pārlieku lielas un kaismīgas omeijādu kritizēšanas).
Šiītu loma Omeijādu dinastijas gāšanā. 736.gadā šiītu protesti pret Omeijādiem noveda pie nemieriem. Tos sekmēja dažu šiītu līderu slepeni aresti un iznīcināšana no Omeijādu aģentu puses. Iespējamais nemieru līderis – „antiimāms” Zaīds bin Ali, tie turpinājās 4 gadus un aprima tikai 740.gadā, kad Omeijādu karaspēks nogalināja Zaīdu ibn Ali.
Nākamajos gadsimtos šiisms periodiski spēlēja lielu nozīmi islāma attīstībā. Kalifa Al Valīda II valdīšanas laikā Abasīdu aģenti tika sūtīti uz Persiju un Irāku, lai iegūtu vietējo šiītu atbalstu. Tādējādi šiīti spēlēja svarīgu lomu Omeijādu dinastijas nomaiņā pret Abasīdu. 747.gadā Abasīdu aģents Abu Muslims sacēla nemierus Mervā un Horasanā šiītu vidū., izmantodams šiītu „melno karogu.” Būtībā šiīti tika maldināti, jo Muslims pārstāvēja Abasīdu intereses, ne imāmu. Gada beigās dumpiniekiem izdevās nobīdīt no varas Horasanas Omeijādu vietvaldi.
748.gadā Abu Muslima vairāku tūkstošu karotāju vienība virzījās uz austreņiem un radīja draudus Eifratas ielejai. 749.gadā vienība sagrāba Kufu. 28.novembrī Kufas galvenajā mošejā par kalifu tika pasludināts pirmais Abasīds – Abu al Abāss al Safāhs. Nu šiīti saprata, ka tikuši apmānīti, bet viņus ņēmās pārliecināt, ka Abasīdi būs labāki par Omeijādiem.
Abasīdu attiecības ar šiītiem. Abasīdi centās šiītus apspiest, jo tie joprojām uzskatīja, ka tikai Ali pēcnācēji ir tiesīgi ieņemt kalifa posteni. Šai sakarā daudzi šiīti izmantoja takije („apslēpšanas”) taktiku – savu uzskatu slēpšanu vajāšanu laikos. Taču arī paši šiīti nebija vienoti varas nodošanas jautājumos – tie lika uz dažādu dzimtu imāmiem. Galu galā radās tā saucamā „imāmu koncepcija,” kas 8. un 9.gs. tomēr bija tālu no atrisinājuma.
752.gadā šiīti veica lielu sacelšanos Omānā (kalifa Abu al Abāsa al Safaha laikā).
Kalifs Abu Džafars Al Mansurs (754.-775.g.) pastiprināja spiedienu pret šiītiem – ieslodzīja cietumā šiītu 6.imāmu Džafaru al Sadiku, kur tas arī mira.
755.gadā, lai mazinātu šiītu pretošanos, Abasīdi izspēlēja tādu viheru – paziņoja, ka imāma funkcijas viņu dinastijas aizsācējam Al Abāsam bija uzticējis pats Muhameds.
815.gadā šiītu sekta – zaidīti sacēla dumpi Kufā, ko Al Mamuns apspieda ar spēku.
Īsts ziedu laiks šiītiem ir kalifa Al Mamuna valdīšanas laiks, jo pa pusei persietis un ļoti izglītots cilvēks, Al Mamuns pat nogāja tiktāl, ka 817.gadā pasludināja šiītu autoritāti – 8.imāmu Ali al Rīdu par savu pēcteci, apejot savus dēlus pēc dinastiskās kārtības, un ar to izraisīja lielu sunnītiskā vairākuma neapmierinātību.
Vēlāk gan Al Mamuns apdomājās, jo saprata, ka šāda politika var viņu novest pie varas zaudēšanas. Rezultātā, iespējams, pat pavēlēja noindēt 8.imāmu un tā atbrīvojās no savām saistībām pret šiītiem varas jautājumā. 819.gadā Al Mamuns ar saviem pretiniekiem panāca samierinājumu un atteicās no idejas kalifa varu nodot šiītu imāmiem. No pretiniekiem tika saņemts solījums vairs neizvirzīt par kalifu viņa tēvoci Ibrahimu.
850.gadā šiītu represiju laikā tika sagrauta 3.imāma Huseina kapene Kerbelā, kas vēlāk gan tika atjaunota.
862.gadā līdz ar kalifa Al Mustaīna kāpšanu tronī dumpi Kufā uzsāka šiītu zaidītu sekta. 864.gadā šīs sektas dalībnieki, glābjoties no vajāšanām Irākā, pārcēlās dzīvot uz Azerbaidžānas teritoriju, kur Hasans ibn Zaīds nodibināja šiītu valsti.
Kalifa Al Mutaza laikā 866.gadā turpinājās represijas pret šiītiem.
890.gadā ismailīts un „Septiņnieka šiīts” Hamdans Karmats nodibināja karamītu sektu.
898.gadā zaidītu („Piecinieka šiītu”) atzītais imāms Al Hali Jahja ibn al Husains al Rassi Arābijas pussalas DR nodibināja valsti, kas visai drīz kļus par natkarīgu Jemenas valsti un atbalstīs Fatimīdu nākšanu pie varas Ziemeļāfrikā.
Fatimīdu šiīti. 902.gadā karamītu sekta nodibināja neatkarīgu valsti Bahreinā. Šī valsts draudēja izplesties, to atbalstīja arī Ēģiptes tulunīdi. Kalifs Al Muktafi kā atbildi nosūtīja lielas armijas uz Sīriju, Palestīnu un Ēģipti, sagrāva Tulunīdu dinastiju un nodibināja šais teritorijās savu varu.
Šiītu–ismailītu („septiņnieka šiīti”) vadoņi, kas sevi sauca Muhameda meitas Fatimas vārdā, nodibināja 909.gadā savu autonomu kalifātu Ifrīķijas provincē (Tunisijā).
Koalīcijā ar karamītu sektu fatimīdi vēlējās izplatīt savu varu visā islāma pasaulē un pirmkārt vērsās pret Magribu. Lai gan tiem izdevās sagrābt tā laika Marokas galveno pilsētu Fēsu. Tomēr Pireneju Omeijādi apturēja to virzību Andalūzijas virzienā.
Šiīti abasīdu dinastijas norietā. Ap šo laiku abasīdu kalifi Bagdādē palika tikai nomināli valdnieki, bet īstenībā sāka valdīt dažādu tjurku dinastiju līderi. Pamatā tie bija sunnīti, taču buīdu dinastijas gadījumā - šiīti. Lai gan pirmais buīds – Ahmads ibn Buvajs iedibināja paražu neuzspiest šiismu sunītu vairākumam, tomēr dažas izmaiņas viņš ieviesa gan.
962.gadā viņš izdeva pavēli par Huseina godināšanu, bet 963.gadā par oficiāliem svētkiem pasludināja otrus nozīmīgākos svētkus šiītu vidū – Ali nominēšana par Muhameda pēcteci.
Šiītu attiecības ar seldžuku turkiem. 1055.gadā bija jau sagrābta gandrīz visa Irāka un Togrulbeks ienāca Bagdādē it kā pēc kalifa Al Malika al Rahima un tā vezīra Ibn al Muslima lūguma. Togrulbeks pieņēma sultāna titulu, līdz ar to galīgi sagraudams buīdu varu. Uzsāka šiītu vajāšanas
Šiisma izplatīšanās Persijā. Sunnītu arvien liberālākās politikas dēļ šiīti 11.gs tomēr pārvietojās uz citiem centriem, visbiežāk Irānā, bet ne tikai tur.
Sefevīdi Persijā pasludināja šiismu par valsts reliģiju. Pārmantotajiem persiešu ierēdņiem obligāti bija jāpieņem „divpadsmitnieku šiisms.” Kristietības un zoroastrisma ideju ietekmē šiismā attīstījās mesiāniskais svēto kults, t.i. imamu kults, kurā vislielākā nozīme bija 12.imāmam – tam, kas vēl būs.
Kadžāru dinastija Persija atjaunoja šiismu.
1979.gada islāma revolūcija Irānā pēc būtības bija šiītu sacelšanās pret sekulāro valsts politiku, ko realizēja šahs.
1711.gadā notika sacelšanās pret sefevīdu persiešiem dēļ to uzspiestā šiisma. Sacelšanās priekšgalā nostājās pustunu cilšu vadītājs Mir Vaīss, kas pat nodibināja neatkarīgu valsti Kandagārā.
Lai gan persiešu Nadīrsahs (1736.-1747.g.) pats auga šiītu vidū, līdzīgi daudziem tjurkiem, bija par īsteni ticīgo sunnītu. Kā tāds Persijā mēģināja apkarot šiismu, bet tas tieši otrādi - nostiprinājās.
Šiītu un sunītu pretimstāvēšana turpinājās arī Viduslaiku beigās un Jaunajos laikos, taču nebija vairs tik asa.
Huseina (1694.-?) valdīšanas laikā pie varas Isfahanā nāca šiītu kliriķi ar Muhamedu Bakiru al Madžlisi priekšgalā. Tā kā nav vienotas un spēcīgas varas, notiek nekārtības dažās provincēs. Omāna opozīcijā esošais šiītu imams radīja militāru nometni un apdraudēja persiešu tirdzniecību Persijas līcī. Šiītu klīriķu valdīšanas rezultātā sākās žīdu un kristiešu, ka arī nešiītu musulmaņu vajāšanas. Tā kā Madžlisi ir principiāls 12 imāmu koncepcijas piekritējs, tad viņš izdzina no Persijas pilsētām arī sūfijus. Al Madžlisi atbalstīja īpaša goda atdošanu 3.imāmam - Huseinam, bet apkaroja citu imāmu godināšanu.
Osmaņi pret šiītiem. Selims I nežēlīgi vajāja kizilbašus un citas šiītu minoritātes Anatolijā: viņa valdīšanas laikā nonāvēti ap 40 000 musulmaņu ķeceru. Viņš 1514.gadā sāka karu ar persiešiem, viens no mērķiem bija iznīcināt šiismu.
Usūliju un ahbāru cīņa Persijā. Sefevīdu valdīšanas laikā Persijā valdīja ahbāru šiītisma mācība. Atšķirībā no sunnītiskā vairākuma šī mācība uzskatīja, ka patiesai ticībai jābalstās uz hadisām vai akbārām („vēstīm”) – no šī vārda arī ahbāru mācības nosaukums. Ahbāri visai iecietīgi izturējās pret sūfismu, taču nostājās opozīcijā idžme („saskaņa”) un idžtihad („neatkarīgā doma”). Pašiem ahbāriem bija radikālais spārns – usūliji (no vārda usul – „princips”).
Usūliji tā arī būtu palikuši mazākumā , ja vien Nadīršahs nebūtu mēģinājis iedibināt Persijas impērijā sunnismu. Pēc šī valdnieka nāves 1747.gadā juku laikā persieši, jaunās varas meklējumos, vērsās pie ulamas, tad arī usūliji apjauta savu iespēju. Usūliju vadonis Valids Bihbahani (1706.-1792.g.) ne tikai izrediģēja usūliju mācību, bet arī izrādīja gatavību pielietot spēku. Bihbahani stājās mirghabadu („dusmības nesēji”) kustības priekšgalā (tie stipri vēlāk kalpoja kā piemērs Islāma revolūcijas sargu korpusa Pasdaran dibināšanai mūsdienu Irānā). Tādējādi viņam izdevās izspiest ahbārus no lielākajām šiītu pilsētām Persijā un Irākas austreņos. Viņa propagandētā mācība kļuva galvenā arī „divpadsmitnieku šiītu” vidū.
Lai gan Bihbahani ieguva iesauku Sufi Kuš („sūfiju izdzinējs”), viņa sludinātais radikālais islāms bija saistīts ar jaunām idejām un vēsmām. Nozīmi tagad ieguva termins modžahed (radies no vārdu savienojuma mardža al taklid - „ņemamais par piemēru”). Modžahedi kļuva par pārmantojamu islāma elites kārtu.
1974.gadā Imams Musa al Sadrs, trimdā dzīvojošs irānis, radīja kaujiniecisku šiītu organizāciju Amaļ. Tās mērķis bija novērst šiītu marginalizāciju Libānā.
Iesākumā 1979.gada revolūcijai Irānā bija vispārējs raksturs, taču vēlāk priekšlāna izvirzījās reliģiskās nostādnes. Homeini sekulārie sekotāji no viņa distancējās. Tika atjaunota tradicionālā šiītu garīdzniecības autoritate. Visai strauji Irana tika pārvērsta par teokrātisku šiītiskā islāma valsti.
1980.gada aprīlī Huseins izsūtīja no valsts visus irāņu izcelsmes šiītus un vienlaicīgi atbalstīja irāņu dumpiniekus Huzistānā.
1980.gada jūlijā šiītu mazākums Pakistānā sacēlās pret ģenerāļa Zija ul Haka despotisko sunītu režīmu. Šiītu sacelšanās notika arī Saūda Arābijā un citās Persijas līča valstīs. Visas tās tika nežēlīgi apspiestas.
1985.gada maijā šiītu nāviniekam gandrīz vai izdevās iznīcināt Kuveitas emīru Džaberu as Sabahu.
Pēc Līča kara 1991.gada martā pret Huseinu un viņa Baas partiju sacēlās irākieši - īpaši šiīti Irākas dienvidos un kurdi ziemeļos. Huseins pret tām vērsās ļoti nežēlīgi raidot pret tiem izlases armijas vienības. Visai sekmīgi šiītus apspieda. Maijā un jūnijā dienvidos atkal eskalējās situācija, neskatoties uz šķelšanos pašu šiītu vidū – vieni atbalstīja Homeini, citi tikai vērsās pret Huseinu. Nu Huseins ņēmās susināt tur purvus un iznīcināt purvu arābu ražas. Kopumā bojā gāja ap 30 000 šiītu.
Tikmēr Afganistānā pēc krievpadomju iebrucēju padzīšanas iestājās nestabilitātes periods (1989.-1996.g.), valsts sadalījās atsevišķās karojošās vienībās, un Ismaīlhans nodibināja atsevišķu šiītu kņazisti trijās rieteņu provincēs – tuvāk Irānai.
Šiītu teoloģija. Šiīti (tāpat kā sunnīti) lieto Korānu vienīgajā līdz mums nonākušajā t.s. "Osmana redakcijā." Tomēr viņi uzskata, ka Korāns nav pilnīgs un tam pievienojuši vēl vienu - 115.sūru - "Divi spīdekļi," ar to domādami Muhamedu un šiītu godināto Ali, kas arī bijis kalīfs no 656.-661.gadam. Tā ir acīmredzami viltota sūra. Analizējot to, redzams, ka tā ir vēlākos laikos sastādīta Korāna stilizācija un ietver virkni dažādās Korāna daļās sastopamu izteicienu.
Sunnu šiīti neatzīst, bet tiem ir sava svētā leģenda - haberas jeb ahbars.
Šiītu imāmi tiek uzskatīti par nemaldīgiem. Tādu nemaldību izskaidroja ar to, ka pēc šiītu ticējuma, imāmu ķermenī atrodoties pravieša dvēsele, kas tur pārgājusi no pravieša Muhameda.
Tomēr šiītu iztēlē leģendārais "Dieva sūtņa" tēls nobāl pirmā šiītu imāma Ali priekšā. Šiīti piedēvē Allaham vārdus, ar kuriem tas esot vērsies pie Muhameda: "Ja nebūtu tevis, es nebūtu radījis pasauli, bet, ja nebūtu Ali, es nebūtu radījis tevi."
Taču arī Ali, kam piešķirtas spēkavīra un brīnumdara īpašības, daudzu šiītu iztēlē atkāpjas otrā vietā Huseina priekšā, kurš šiītismā tiek uzskatīts par lielāko mocekli.
Šiīti savā strpā nav vienoti. Tie naidojas ne vien ar sunnītiem, bet arī savā starpā un sakarā ar to radusies vesela rinda šiītu sektu.
Šiītu tradīcijas.
Šiītu raudu dziesmas. Svētajā pilsētā Kerbelā šiīti musulmaņi saglabājuši seno šumeru raudu dziesmu tradīciju. Daudzas šiītu tradīcijas – reliģiskās pielūgsmes formas, attīrīšanās rituāli, laulību noslēgšana, apbedīšanas tradīcijas un reliģiskās ceremonijas sakņojas ļoti tālā pagātnē. Šiītu raudu dziesmas, īpaši sieviešu dziedātās, atgādina vēsturiskos literāros darbus.
Šiītu mocekļu kults. Mocekļu kults ir viena no raksturīgākajām šiītisma pazīmēm. Par savu lielmocekli tie uzskata Huseinu. Mocekļu kateorijā šiīti iekļāvuši arī Ali, kas mira varmācīgā nāvē. Par mocekli pasludināts arī imāms Reza, kas, kā teika stāsta, nomiris, saēdies vīnogas, no akūtas kuņģa un zarnu kaites. Šiītu vidū izplatījusies pārliecība, ka imāmu noindējuši šiītisma ienaidnieki. Visbeidzot - par mocekli tie pārvērtuši pat Hasanu, kas mierīgi nomira savā harēmā, jo, pēc šiītu domām, arī to esot noindējuši.
Šiīti drīkst slēpt savu ticību – takije („izlikšanās”), kas ir atļauta Korānā pašsaglabāšanās nolūkos.
Lai gan sunnīti (kaut nelabprāt) atzīst Ali par vienu no „taisnajiem kalifiem,” šiīti neatzīst 3 pārējos – Abu Bakru, Omāru un Osmanu, bet Omeijādus un Abasīdus uzskata par uzurpatoriem.
Milzīgās šiītu celtnes – Huseina un Abāsa mošejas Kerbelā un Alī mošeja Nedžefā līdzinās senās Šumeras celtnēm. Lai gan tās vairākkārt pārbūvētas persiešu stilā par Irānas ziedotāju naudu, to sienu mozaīkas un ģeometriskās fasādes joprojām atgādina Urūkas, Ubaijīdas un Eridas svētnīcas.
Šiītu imāmu godināšana, iespējams, nāk no līdzīgas kristiešu kopienu tradīcijas, kas bija saglabājušās Irākā un Irānā.
Šiītu reliģiskie svētki.
Huseina godināšana. Šahsei-Vahsei (no persiešu val. Šah Husein, vah, Husein - ķēniņš Huseins, ah, Husein) vai Ašūra (no arābu val. burtiski - "desmitā" [diena]). Šiītu bēru ceremonija piemiņai par "lielmocekļa" imāma Huseina bojāeju kaujā pie Kerbelas (680.g., 61.g. 10 muharrama) cīņā pret omeijādu kalifa Jazīda I karavīriem. Šīs piemiņas reliģiskās ceremonijas pavada mokošs gavēnis, lūgsnu dziedājumi, pašsaustīšanās - gājiena dalībnieki sit sevi ar ķēdēm un skandē: "Šah Husein, vah, Husein!" (šos saukli eiropieši saīsināti uztver kā Šahsei-Vahsei), ievaino sevi ar zobeniem un kinžaliem (saskaņā ar nostāstu Huseinam bijušas 33 durtas un 34 cirstas brūces), teatralizētas mistērijas, kas ataino kalifa Ali dzīves ainas, kā arī imamu Huseinu un viņa slepkavību.
No XVI gs. (laiks, kad šiītisms tika pasludināts par valsts reliģiju Persijā) Huseina piemiņas dienu šiīti sāka atzīmēt oficiāli. Šie svētki kalpoja kā reliģiskā fanātisma uzjundīšanas līdzeklis. Savulaik PSRS tie bija aizliegti.
Ali nominēšana par Muhameda pēcteci. Otri lielākie šiītu svētki.
Uzskati. Irānas un Irākas šiīti uzskata, ka Paradīze atrodas ziemeļos.
Attiecības ar sunītiem. Ticējumi un reliģiskā prakse atšķiras no sunītiem un savstarpējās attiecības reizēm beidzas ar asinsizliešanu. Par spīti tam viens pret otru izjūt cieņu, jo abi tomēr ir islāma ummas dalībnieki.
Irākas sunītu mazākums Sadama Huseina laikā turēja paklausībā Irākas šiītus. 1991.gadā tie sacēlās pret Sadamu un tika nežēlīgi apspiesti.
Šiīti šodien. Patlaban to ir ap 10% no pasaules musulmaņu skaita, t.i. ap 100 miljoniem.
Šiīti dominē (ir vairākumā) Irānā, Irākā (dienvidos), viņus pārstāv Hesbollah Libānā. Afganistānas Ismailijā ir tāds šiītu anklāvs.
Šiītu valstis: Azerbaidžāna (šiītu vairākums), Afganistāna (15% šiīti-ismailīti), Bahreina (35%), Irāka (63%), Irāna (93%), Jemena (43%, zeidīti), Kuveita (14%), Libāna (75% musulmaņu, vairumā šiīti), AAE (14%), Pakistāna (20%), Saūda Arābija (15%), Sīrija (15%), Tadžikija (5%),
Šiītu sektas.
Zaidīti. „Piecinieka šiīti.”
Ismailīti.
Karamīti. Populāra šiītu-reformistu sekta, kuru 890.gadā nodibināja ismailīts un „Septiņnieka šiīts” Hamdans Karmats Irākas dienvidos.
„Tīrie brāļi.”
Tehnika. 10.12.23. pielikta bilde, 24.vieta.
Saites.
Islāms un musulmaņi.
