Aliens

Indulis Ķēniņš. Kristīgā Baznīca un krusta kari

“Kas tad tas ir, ja ne vienīgi Dieva izdomāts svēts pasākums, ja visuvarenajam slepkavas, laulības pārkāpējus, zvēresta lauzējus un citus līdzīgus ļaundarus, tāpat kā cilvēkus, kas rīkojušies taisnīgi, labpatīk aicināt sava uzdevuma veikšanai.” /Bernārs, Klervas klostera abats/ [1]

XI gadsimta beigās visu Rietumu un Viduseiropu saviļņoja spēcīga reliģiski militāra kustība, kas ar pārtraukumiem turpinājās gandrīz divus gadsimtus un vēsturē ieguvusi apzīmējumu “krusta kari.” Tai bija vairāki cēloņi – reliģiski, politiski, ekonomiski un sociāli, kas apvienojās kopējā idejā, kurai sekoja desmitiem un simtiem tūkstošiem visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvji sākot ar augstākajiem Baznīcas vadītājiem un valstu valdniekiem, un beidzot ar vistrūcīgākajiem zemniekiem, klaidoņiem un kriminālnoziedzniekiem, tai, reliģiskā misticisma (no grieķu valodas mystika – noslēpumaini riti, - ticība pārdabiskajam, noslēpumainajam) iedvesmoti, sekoja ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un pat bērni, bet tajā pašā laikā jāatzīmē, ka katra atsevišķā sabiedrības slāņa pārstāvjus vadīja atšķirīgas intereses.

Ierosmi krusta karu kustībai deva norises Tuvo Austrumu zemēs, kurās, sākot ar VII gadsimtu, bija izplatījies arābu pravieša Muhameda veidotais reliģiskais virziens – islāms (islāma piekritējus dēvē arī par muhamedāņiem jeb musulmaņiem). Islāmticīgie arābi, iekarodami Mazāziju, Ziemeļāfriku un Pireneju pussalu Eiropas rietumdaļā, kā arī plašas teritorijas Austrumos, ieskaitot Indijas ziemeļrietumu apgabalus, bija izveidojuši milzīgu impēriju – Arābu kalifātu, lielvalsti, kas raksturojās ar augsti attīstītu kultūru un plaši izvērstiem tirdznieciskajiem sakariem. Arābu ekspansija apdraudēja arī Eiropas zemes austrumos no Pirenejiem un tikai franku valdnieku vadītie karagājieni pret musulmaņiem VIII un IX gadsimtā to ne vien apturēja, bet arī sāka izspiest arābus, Eiropā dēvētus par mauriem, no Pireneju pussalas. Pilnīgi šis process Eiropā beidzās tikai XV gadsimta beigās, kad 1492.gadā beidza pastāvēt pēdējā mauru valsts tagadējās Spānijas teritorijā – Granādas emirāts. Arābu kalifāts aptvēra pārāk plašu teritoriju, lai to varētu sekmīgi pārvaldīt no viena centra, un jau VIII gadsimta vidū no tā atšķēlās Pireneju pussalas musulmaņi, izveidojot patstāvīgu valsti – Kordovas kalifātu, X gadsimtā Ziemeļāfrikā – Tunisijā izveidojās Fatimīdu valsts (nodēvēta šķietamās valdnieku dinastijas pamatlicējas, Muhameda meitas Fatimas vārdā), kas līdz XI gadsimta sākumam pakļāva visu Ziemeļāfriku, Ēģipti, Sīriju un Sicīlijas salu. No Lielā Kalifāta atdalījās arī vairākas citas teritorijas, izveidojot patstāvīgas islāma valstis. 1055.gadā Arābu kalifāta galvaspilsētu Bagdādi (tagadējās Irākas galvaspilsēta) ieņēma senāk Vidusāzijā (daļēji tagadējās Turkmēnijas teritorijā) mītošās tjurku etniskās grupas – ogozu karapulki, kas līdz tam bija kalpojuši arābu kalifiem. Samērā īsā laikā – līdz 1080.gadam - ogozi, Eiropā pazīstami kā turki, pārņēma savā varā visu Mazāziju un citas kalifāta teritorijas, to skaitā arī Palestīnu, izveidojot Seldžuku valsti (nosauktu turku karavadoņa un valdnieku dinastijas iedibinātāja Seldžuka vārdā). Jau iepriekš arābu kalifi pastāvīgi apdraudēja Bizantiju, atņemot tai vairākas provinces, bet ar seldžuku turku varas iedibināšanos šis apdraudējums skāra pašu centru – galvaspilsētu Konstantinopoli, līdz ar to impērijas pastāvēšanu, tādēļ Bizantijas imperators valsts un kristīgās ticības glābšanas vārdā vērsās pie Romas pāvesta un Rietumeiropas valdniekiem ar lūgumu pēc militāras palīdzības cīņai pret “neticīgajiem” musulmaņiem. Šis akts tad arī kalpoja kā ierosinātājs tam sekojošajiem krusta kariem, pie tam, kā jau minēts, dažādos Rietumeiropas iedzīvotāju sabiedriskos un politiskos slāņus vadīja atšķirīgas intereses, atšķirīgi mērķi.

Augstākie feodāļu slāņi tiecās pēc jauniem iekarojumiem lai paplašinātu savus valdījumus un, līdz ar to, stiprinātu politisko varu, savukārt vidējais slānis – bruņinieki - gluži vienkārši ilgojās pēc cīņām, piedzīvojumiem un iespējām gūt bagātīgu kara laupījumu. Šajā sakarībā jāpiezīmē, ka feodāļa valdījumus mantoja tikai vecākais dēls, kāds no jaunākajiem parasti kļuva par garīdznieku, bet pārējiem dēliem vajadzēja vai nu kalpot kāda valdnieka vai ietekmīgāka feodāļa karapulkos ar samērā nelielām cerībām saņemt par uzcītīgu dienestu kādu nelielu lēņa valdījumu, vai, sabiedrojoties vairākiem šādas kategorijas bruņiniekiem, nodarboties ar laupīšanu, iebrūkot kāda mazāka feodāļa valdījumos, vai arī uzbrūkot tirgotāju karavānām: šādas bruņinieku laupītāju grupas bieži darbojās pie lielākajiem tirdzniecības ceļiem, kur varēja cerēt uz vērtīgiem laupījumiem.

Uz plaša apjoma karagājieniem cerēja arī zemniecība, kuras stāvoklis bija īpaši smags: nemitīgajos feodāļu savstarpējos karos, kā arī bruņinieku laupītāju sirojumos tika iznīcināti sējumi, nolaupīti mājlopi, nomocīti vai nogalināti cilvēki, nodedzinātas ēkas. Vēl atlikušie lauksaimniecības ražojumi gandrīz visi bija jāatdod zemes valdītājam kā “likumīgas” nodevas, atstājot zemkopja saimi tikpat kā bez iztikas līdzekļiem un, bieži vien, iedzenot parādu atkarībā. Zemnieku postu vēl vairāk palielināja neražas gadi, kas nereti bija ilgstoši (tā, piemēram, laika posmā no 1087. līdz 1095.gadam Rietumeiropā bijuši septiņi neražas gadi), un dažādas epidēmijas, kurās masveidā gāja bojā kā mājlopi, tā cilvēki. Tūkstošiem zemnieku veselām ģimenēm, zaudējuši visu iedzīvi, klīda pa ceļiem ubagojot, zogot un laupot, izbadējušies ļaužu pūļi apsēda pilsētas, cerībā iegūt kaut jel kādu peļņas darbu, vai, vismaz, pārtiku no pilsētu noliktavām. Karš deva īpašumus zaudējušajiem zemniekiem cerības atbrīvoties no dzimtniecības un gūt iekarotajās teritorijās zemi, lai veidotu jaunas saimniecības (Rietumeiropas zemju valdnieki iekarotās cittautu, īpaši “pagānu” teritorijas nereti kolonizēja, nometinot tur savus zemniekus un dodot viņiem, atšķirībā no pamatiedzīvotājiem, dažādas ekonomiskās un tiesiskās privilēģijas, kas nostādīja tos šķietami augstākā sociālajā pakāpē).

Savas intereses plaša apjoma karagājienam pret musulmaņiem bija arī lielajām tirdzniecības pilsētām, īpaši Vidusjūras piekrastē esošajām pilsētvalstīm Dženovai, Venēcijai un Pizai. Šajā sakarībā jāatzīmē, ka Rietumeiropas augstmaņi un citi bagāto slāņu pārstāvji aizvien vairāk bija sākuši pievērsties greznam, pat izšķērdīgam dzīves veidam, tādēļ nemitīgi auga pieprasījums pēc Austrumzemju precēm – zīda un samta audumiem, porcelāna izstrādājumiem, dažādām garšvielām un baudvielām, un tamlīdzīgām. Tirdzniecība ar šīm precēm deva tirgotājiem ievērojamu peļņu, tomēr to mazināja nepieciešamība tās iepirkt nevis tieši no ražotājiem, bet gan ar Austrumzemju tirgotāju starpniecību. Lai tomēr atrastos tuvāk Austrumu tirgiem, Eiropas tirgotāji bija izveidojuši plašu faktoriju (tirdzniecības kantoru, noliktavu un apmetņu) tīklu Ziemeļāfrikas un Mazāzijas piekrastēs un nereti starp viņiem un vietējiem tirgotājiem norisēja militāri konflikti gan uz sauszemes, gan jūrā. Tomēr Arābu kalifāta pastāvēšanas laikā šādas savstarpējas cīņas būtiski neietekmēja Austruzemju preču plūsmu uz Eiropu, lielākas raizes rietumeiropiešiem sagādāja konkurējošie (no latīņu valodas concurrere – "skriet kopā," "sacensties": sāncenši) Bizantijas tirgotāji, kas tāpat centās gūt lielāku ietekmi Vidusjūras reģionā. Stāvoklis krasi mainījās līdz ar seldžuku turku iekarojumiem: tirdznieciskie sakari tika gandrīz pilnīgi pārtraukti, faktorijas turku varā esošajās teritorijās sagrautas, Vidusjūrā valdīja musulmaņu jūraslaupītāji (pirāti), kas aplaupīja un nogremdēja eiropiešu kuģus. Tādēļ arī lielās tirdzniecības pilsētas visādi atbalstīja militāros pasākumus, vērstus pret viņu konkurentiem – ne tikai musulmaņiem, bet arī bizantiešiem, cerībā gūt nedalītu ietekmi tirdzniecībā starp Austrumiem un Rietumiem.

Arī Katoļu baznīcai bija savi mērķi – pievērst kristietībai islamticīgo zemju iedzīvotājus, īpaši bijušajās senās Romas impērijas provincēs, kā arī pilnīgi pakļaut pāvesta varai Austrumu (Bizantijas) Baznīcu, tādejādi ieviešot visā kristīgajā pasaulē vienotu kārtību.

Kā redzams, tad bija izveidojušies visi priekšnosacījumi plaša mēroga militārām akcijām, vajadzēja vienīgi atrast kādu iemeslu, kādu noteiktu, vienojošu mērķi, kas stimulētu (no latīņu valodas stimulus – "stiba," "pātaga": pamudinājums kādai darbībai) visus iedzīvotāju slāņus ņemt līdzdalību šajās akcijās, jo priekšāstāvošās cīņas pret musulmaņiem prasīja ievērojamus materiālos un dzīvā spēka resursus (no franču valodas ressources – "līdzekļi," "krājumi"), kas kādai vienai, atsevišķai valstij nebūtu bijis pa spēkam. Tāds stimuls atradās: tā bija ideja par “Svētās pilsētas Jeruzālemes un Kristus kapa atbrīvošanu no neticīgajiem.” Šajā sakarībā jāatzīmē, ka jau no kristīgās ticības sākumiem kristieši uzskatījuši par pienākumu apmeklēt vietas, kur dzimis, darbojies un miris Jēzus Kristus. Ticīgie šīs vietas uzskatīja par svētām, līdz ar to ceļojumi uz tām tika nodēvēti par svētceļojumiem. Laika gaitā svētceļojumi aizvien vairāk vērsās plašumā, aptvēra aizvien lielākas ļaužu masas neskatoties uz to, ka ceļš uz tālo Palestīnu bija garš un saistīts ar visdažādākām grūtībām. Baznīca visādi atbalstīja svētceļojumus, sludinot, ka visas sagaidāmās grūtības ir Dievam patīkamas un, jo lielākas šīs grūtības, jo drošāk svētceļnieks var cerēt uz Dieva žēlastību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Tādēļ arī svētceļojumos devās ne tikai vienkāršie ļaudis, bet arī augstmaņi un augstākie garīdznieki kopā ar daudziem pavadoņiem un bruņotu apsardzi, ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni, un nereti atsevišķās svētceļnieku grupās bijuši pat vairāki tūkstoši cilvēku, no kuriem ceļā gan no bada, gan slimībām, gan arī no bruņotiem uzbrukumiem daudzi gāja bojā. Tie kristieši, kuriem nebija iespējams tālais ceļš uz Palestīnu, devās svētceļojumos uz ievērojamākajiem klosteriem un dievnamiem, kuros glabājās svētās relikvijas, ticēdami to brīnumdarītāja spēkam. Šāds reliģiskais misticisms saistījās ar Baznīcas sludināto ideju par drīzu Kristus otrreizējo atnākšanu un tai sekojošo pastaro tiesu, kurā tikšot vērtēti labie un sliktie darbi šīszemes dzīvē, tādēļ ikvienam esot jāveltī savas domas un dzīve grēku nožēlai, grēki jāizpērk ne tikai ar labiem darbiem un svētceļojumiem, bet arī cīnoties pret neticīgajiem: nāve kaujas laukā, ja karotājs bija cīnījies Kristus vārdā, tika pielīdzināta svēto mocekļu nāvei un solīja tūlītēju pēcnāves svētlaimi, bet arī dzīvajos palikušajiem Kristus karotājiem tika apsolīta pilnīga visu grēku atlaide.

Laika posmā līdz XI gadsimta otrajai pusei islamticīgie arābu kalifi samērā iecietīgi izturējās pret kristiešiem, atļāva darboties viņu draudzēm, neliedza svētceļotājiem no Eiropas zemēm apmeklēt Jeruzālemi un citas kristiešu svētās vietas. Stāvoklis krasi mainījās, kopš varu šajā reģionā pārņēma seldžuku turki, kas, attieksmē pret kristiešiem, bija neiecietīgāki par arābiem, pat naidīgi. Līdz ar to Palestīnas kristiešu draudžu darbība tika ierobežota, svētceļotājiem liegta pieeja svētajām vietām, kas izsauca sašutumu visā kristīgajā pasaulē. Tādēļ arī Bizantijas imperatora lūgums pēc palīdzības nāca īstajā laikā: Rietumeiropas sabiedrība karam bija idejiski sagatavojusies.

Pirmais krustakarš. 1095.gadā pāvests Urbāns II saņēma Bizantijas imperatora lūgumu un sākotnēji par to pavēstīja ietekmīgākajiem Dienvidfrancijas augstmaņiem un bīskapiem. Doma par krusta karu pret musulmaņiem bija radusies jau iepriekšējam pāvestam – Gregoram VII, bet palika nerealizēta. Urbāns II pilnveidoja šo domu, saistot karagājienu ar svētceļojumu uz Jeruzālemi. Guvis hercogu un bīskapu atbalstu, pāvests tā paša gada rudenī Francijas pilsētā Klermonā sasauca Baznīcas koncilu, uz kuru sapulcējās ne tikai garīdzniecība, bet arī bruņniecības, pilsoņu un zemnieku pārstāvji. Milzīgajam ļaužu pūlim, kas bija sadrūzmējies pilsētas laukumā, Urbāns II noturēja dedzīgu uzrunu, aicinādams visus uz Svēto karu, lai atsvabinātu Kristus kapu no neticīgo musulmaņu varas. Ar saucieniem “Dievs tā grib!” sapulcējušies izteica savu piekrišanu, un daudzi bruņinieki jau turpat uz vietas uzšuva saviem tērpiem sarkanas drānas krustus kā apliecinājumu tam, ka viņi dosies karā Kristus vārdā. Krusta zīme uz apģērba laika gaitā kļuva par krustakarotāju simbolu, tās nēsātājus sāka dēvēt par krustnešiem.

Ar pāvesta rīkojumu garīdzniecība sāka plašu darbību, aicinot ticīgos pildīt šo svēto pienākumu – Kristus kapa atbrīvošanu no “neticīgajiem.” Baznīca solīja visiem, kas dosies Svētajā karā, ne tikai grēku piedošanu, bet arī atbrīvošanu no tiesiskās atbildības par izdarītajiem likumpārkāpumiem. Krustakarotāju īpašumus un pārējo mantu, kā arī rūpes par mājās palikušajiem ģimeņu locekļiem, Baznīca solīja ņemt savā aizgādībā. Tika solīta arī visu parādu atlaišana, zemnieku – dzimtļaužu atbrīvošana no dzimtniecības. Lielu popularitāti guva klejojošais mūks Pēteris no Amjēnas, kurš ceļoja no viena Francijas novada uz citu, visur aicinādams zemniekus un citus vienkāršos cilvēkus pildīt “Dieva gribu.” Amjēnas Pētera iedvesmoti, tūkstošiem zemnieku, pilsētu amatnieku un trūcīgāko bruņinieku, tikpat kā neapbruņoti, bez militārajiem vadoņiem, bez pārtikas krājumiem, daudzi pat ar sievām un bērniem, 1096.gada pavasarī no Francijas devās tālajā, nezināmajā ceļā. Šķērsojot Dienvidvācijas apgabalus, tiem pievienojās arī vācu zemnieki. Viss šis milzīgais, desmitiem, vai pat simtiem tūkstošiem cilvēku lielais, neorganizētais, tikai reliģiskā fanātisma vadītais pūlis, sadalījies vairākās straumēs, virzījās gar Donavas upi Konstantinopoles virzienā, savā ceļā izlaupīdami gan pilsētas, gan zemnieku ciemus. Ungārijas un Bulgārijas teritorijās tiem ceļu aizšķērsoja šo valstu karaspēka vienības, lai paglābtu savus iedzīvotājus no šādu “krustakarotāju” varmācības. Daudzi krita kaujās, daudzi bija gājuši bojā, nespēdami pārciest ceļa grūtības, un Bizantijas galvaspilsētu sasniedza tikai neliela daļa no sākotnējā “Kristus karavīru” skaita. Atlikušos, pēc pārcelšanās Bosfora jūras šaurumam uz Mazāzijas piekrasti, Nīkejas pilsētas apkaimē iznīcināja musulmaņu karapulki.

Tā paša gada rudenī karagājienā devās bruņinieku karaspēks, kuru vadīja tā laika ievērojamākie Francijas un Itālijas hercogi un grāfi. Pēc dažām ziņām šo karaspēku sastādījuši ap 300 tūkstošiem vīru, no kuriem lielākā daļa bijuši pieredzējuši, kaujās rūdīti karotāji, bet to starpā bijis arī liels skaits piedzīvojumu meklētāju un dažādu kriminālnoziedznieku. Karaspēku pavadījuši mūki, tirgotāji un zemnieki, daudzi augstmaņi devušies ceļā kopā ar ģimenēm un apkalpotājiem. Visi šie cilvēki ievērojami apgrūtināja karagājiena norisi, bet vēl lielākas grūtības sagādāja karaspēka vienotības trūkums, nesaskaņas starp vadoņiem, bruņinieku un vienkāršo karotāju nedisciplinētība. Ciešot milzīgus zaudējumus gan slimību, pārtikas un ūdens trūkuma dēļ, gan kaujās pret seldžukiem, krustnešiem tomēr izdevās iekarot spēcīgi nocietinātās pilsētas Edesu (Mezopotāmijas ziemeļdaļā) un Antiohiju (Sīrijā), bet 1099.gadā, pēc ilgstoša aplenkuma, arī Jeruzālemi. Ieņemtajās pilsētās, īpaši Jeruzālemē, Kristus bruņinieki izvērsa nežēlīgu laupīšanu un masveidīgas iedzīvotāju slepkavības, netaupot pat sievietes un bērnus, nogalinot ne tikai islamticīgos, bet arī kristiešus. Seldžukiem atkarotajās teritorijās tika nodibinātas Rietumeiropas tipa mazvalstis – Edesas grāfiste, Antiohijas hercogiste un Jeruzālemes karaliste, ieviesta kristīgā ticība, novēlot tās tiešai Kristus aizgādībai, tomēr šo valstu pastāvēšanu nemitīgi apdraudēja musulmaņu karotāji (1144.gadā kristieši zaudēja Edesas grāfisti), kā arī pakļauto un dzimtļaudīm pielīdzināto vietējo iedzīvotāju pretestība, tādēļ iekarotājiem nemitīgi vajadzēja būt kaujas gatavībā.

Lai šos draudus mazinātu, pāvests izsludināja jaunu, otro krustakaru, ar mērķi ieņemt Bagdādi, tādejādi cerot salauzt kalifu varu šajā reģionā. Īpaši panākumi kragājiena organizēšanā bija Klervas klostera (Francijā) abatam (klostera priekšniekam) Bernāram, ievērojamai autoritātei gan garīdzniecības, gan tautas vidū, kura viedokļos nereti ieklausījās pat pāvests un valdnieki. Otrais krustakarš notika no 1147. līdz 1149.gadam, un tajā piedalījās kopskaitā ap pusmiljona krustnešu franču karaļa Ludviķa VII un vācu ķeizara Konrāda III vadībā, bet piedzīvoja neveiksmi: vācu krustnešus, kuri pirmie ieradās Mazāzijā, musulmaņi gandrīz pilnībā iznīcināja, savukārt franči, kuriem pievienojās dzīvi palikušie vācieši, pēc nesekmīgiem mēģinājumiem ieņemt Sīrijas galveno pilsētu Damasku, bija spiesti bez kādiem panākumiem atgriezties Eiropā.

1187.gadā Ēģiptes valdnieks, sultāns Saladīns, atkaroja kristiešiem Jeruzālemi, tādēļ pāvests Klements III izsludināja kārtējo, trešo krusta karu, kurā piedalījās vācu ķeizars Frīdrihs I Sarkanbārdis, franču karalis Filips II Augusts un angļu karalis Ričards I Lauvassirds, lai censtos zaudēto atgūt. Karagājiens notika no 1189. līdz 1192.gadam un bija tikpat neveiksmīgs, kā iepriekšējais. Frīdrihs I Sarkanbārdis gāja bojā, pārceļoties pār kādu upi, abi pārējie valdnieki nespēja vienoties par kopīgu darbību, un rezultātā Saladīna karapulki atņēma kristiešiem lielāko daļu agrāk iekaroto teritoriju Sīrijā un Mazāzijā, atstājot to pārziņā tikai nelielu joslu Vidusjūras piekrastē līdz ar dažām nocietinātām pilīm, un apsolot neliegt kristiešu svētceļniekiem apmeklēt Jeruzālemi un citas Palestīnas svētvietas.

Ceturto krustakaru, kas norisēja no 1202. līdz 1204.gadam organizēja pāvests Innocentijs III, kura darbībai bija ievērojama loma arī Latvijas vēsturē. Karagājiens bija iecerēts ar mērķi satriekt musulmaņu varu Ēģiptē, lai no turienes veiktu Kristus kapa atbrīvošanu, tādēļ krustnešu karaspēkam vajadzēja pārcelties Vidusjūrai. Šo pārcelšanos apņēmās veikt savos kuģos Venēcijas tirgotāji, bet izrādījās, ka viņiem ir pavisam citi nodomi: tajā laikā Venēcijai bija ļoti labi tirdznieciskie sakari ar Ēģipti, toties saspīlētas attiecības ar Bizantiju, kas bija devusi priekšrocības tās konkurentiem – Pizas un Dženovas tirgotājiem, tādēļ venēcieši ierosināja krustnešu karaspēkam doties nevis pret musulmaņiem, bet gan sagrābt vienu no lielākajām Adrijas jūras tirdzniecības pilsētām – Zadaru (tagadējās Horvātijas teritorijā), lai pakļautu to savai kontrolei. Krustnešiem būtībā bija vienalga, pret ko karot, galvenais – lai gūtu pēc iespējas lielāku laupījumu (jāpiebilst, ka šī pilsēta tajā laikā piederēja Ungārijas karalim, kurš pats gatavojās piedalīties krustakarā pret musulmaņiem). Pēc Zadaras un vairāku citu Adrijas jūras piekrastes tirdzniecības pilsētu ieņemšanas krustnešu karapulki, kopā ar Venēcijas karavīriem, devās uz Konstantinopoli, it kā lai palīdzētu atgūt troni pirms dažiem gadiem gāztajam imperatoram. Romas pāvests gan nosodīja šādu Venēcijas un krustnešu rīcību, bet bija jūtams, ka būtībā viņš to atbalsta – kā jau iepriekš minēts, pāvesta interesēs bija pakļaut visas kristiešu zemes savai varai. Iebrukumu Bizantijā atbalstīja arī Vācijas imperators, Francijas karalis un citi Rietumeiropas valdnieki. 1204.gadā Kristus karotāji ielauzās kristīgās Austrumu Baznīcas centrā Konstantinopolē un sarīkoja nežēlīgu laupīšanu, postīšanu un dedzināšanu, netaupot ne mākslas un kultūras pieminekļus, ne dievnamus. Pēc Konstantinopoles krišanas krustneši sagrāba vēl ievērojamu daļu no Bizantijas teritorijas, galvenokārt Balkānu reģionā, un nodibināja savu valsti – Latīņu impēriju, piespiedu kārtā ieviešot tajā Romas katoļu baznīcas kārtību, kas, saprotams, izraisīja plašu vietējās garīdzniecības, kā arī tautas pretestību. 1261.gadā iekarotāji gan tika padzīti, tomēr Bizantija nekad vairs neatguva agrāko varenību un bagātību.

Visu līdzšinējo krustakaru neveiksmes radīja Eiropā neizpratni par iemesliem, kādēļ Dievs, aicinādams kristiešus Svētajā karā pret “neticīgajiem,” tomēr nav dāvājis tiem uzvaras. Sāka izplatīties uzskats, ka pieaugušie cilvēki visi esot pārāk grēcīgi, tādēļ Kristus kapu varot atbrīvot vienīgi tie, kas vēl nav grēkojuši – nevainīgie bērni. 1212.gadā reliģiska fanātisma pārņemtie vecāki, pārsvarā Francijas iedzīvotāji, sūtīja svētceļojumā - krustakarā desmitiem tūkstošus bērnu ganuzēna Stefana un desmitgadīgā Nikolaja no Ķelnes (Vācijā) vadībā uz ostas pilsētām Marseļu un Brindizi, kur “laipni” kuģinieki bija apsolījuši tos pārvest pāri Vidusjūrai uz Palestīnu. Liela daļa nelaimīgo bērnu gāja bojā no bada un slimībām jau pārgājiena laikā, bet atlikušos “laipnie” kuģinieki, kas izrādījās jūraslaupītāji un vergu tirgotāji, sagūstīja un pārdeva verdzībā.

Turpmākie katoļu Baznīcas organizētie krustakari pret musulmaņiem – piektais (1217.–1221.g.), sestais (1228.–1229.g.) un septītais (1248.–1254.g.) tāpat, kā iepriekšējie, beidzās bez rezultātiem, kristiešu fanātiskā pārliecība, ka tos tiešām vēlējies pats Dievs, zudusi, un pēdējam aicinājumam doties cīņā pret islāmticīgajiem par Kristus kapa atbrīvošanu (1270.gadā) vairs nebija sekotāju. Tajā pašā laikā doma par Svēto karu pret “pagāniem,” lai tos, kaut vai ar varu, pievērstu kristīgajai ticībai, tika saglabāta jau kopš gadsimtiem: kā jau zināms, Baznīca vienmēr bija atbalstījusi kristīgo valdnieku karagājienus pret nekristītajām tautām, un krustakaru laikmetā šādi karagājieni vairumā gadījumu tika pielīdzināti Svētajam karam, piešķirot to dalībniekiem visas tās pašas garīgās un laicīgās privilēģijas, kādas tika dotas krustnešiem, kuri devās “atbrīvot Kristus kapu.” Šāds Baznīcas atbalsts īpaši noderīgs izrādījās dažiem vācu firstiem – mazvalstiņu valdniekiem, kuri nepiedalījās karagājienos pret musulmaņiem, par izdevīgākiem pasākumiem uzskatot iebrukumus savu tuvāko kaimiņu – Pieelbas un Piejūras slāvu zemēs, kuras, kā zināms, vēl līdz šim bija palikušas savu sentēvu ticībā. Slāvu pakļaušana vācu feodāļiem šķita vieglāks uzdevums, nekā tālais un grūtais ceļš uz Palestīnu, pie tam šādos pasākumos bija ieinteresētas arī ietekmīgākās vācu pilsētas, kurām nebija tiešu sakaru ar Vidusjūras tirdzniecības ceļiem, toties tām rūpēja pārņemt savā kontrolē visu Baltijas jūras piekrasti, lai nodrošinātu netraucētu tirdzniecību ar Eiropas austrumdaļu, īpaši Krievzemi.

1147.gadā, kad sākās Otrais vispārējais krustakarš, Bavārijas un Saksijas hercogs Indriķis Lauva ar pāvesta svētību uzsāka krustakaru pret Pieelbas slāviem - obodrītiem (kā zināms, tad obodrīti, kā arī citi Baltijas jūras piekrastes reģionu slāvi jau X gadsimtā bija pakļauti vācu karalim un piespiesti kristīties, tomēr, vispārējas sacelšanās rezultātā, savu patstāvību atguvuši), līdz ar to ievadot vācu agresīvo ekspansiju (no latīņu valodas expansio – "paplašināšana," "izplatīšana": ietekmes sfēru paplašināšana gan ekonomiskiem, gan militāriem līdzekļiem, svešu teritoriju sagrābšana) austrumu virzienā – tā dēvēto “Drang nach Osten” ("spiediens uz austrumiem"). Šis karagājiens vācu bruņiniekiem bija neveiksmīgs, taču nākošajā krustakarā, kas sākās 1160.gadā, obodrīti, neraugoties uz varonīgo pretošanos, tika uzvarēti. Ap to pašu laiku cits vācu firsts – grāfs Albrehts Lācis uzsāka Elbas upes augštecē dzīvojošo slāvu – ļutiču zemju iekarošanu. Ap 1170.gadu Pieelbas slāvu pretošanās bija salauzta. Obodrītu apdzīvotajā teritorijā tika izveidota Indriķim Lauvam pakļautā Meklenburgas hercogiste, bet lutiču zemēs – Albrehta Lāča pārvaldītā Brandenburgas markgrāfiste (par tās centru XIII gadsimtā kļuva Berlīne, kas kā pilsēta pirmoreiz minēta 1230.gadā). 1180.gadā hercogs Indriķis Lauva sagrāva Piejūras (Pomores) slāvus, pievienodams vācu zemēm teritorijas starp Oderas un Vislas upēm, nodibinot Pomerānijas hercogisti (vācu valodā Pommern; no 1945.gada Polijas valsts teritorijas daļa - Pomože). Iekarotajos apgabalos, kā tas jau bija parasts, tika veikta pamatiedzīvotāju piespiedu kristīšana, nepakļāvīgo iznīcināšana. Pakļautās teritorijas sadalīja lēņu apgabalos un piešķīra trūcīgajiem bruņiniekiem un citiem krustakara dalībniekiem, kas bija īpaši izcēlušies cīņās pret “pagāniem”: tādejādi pat vidējo un zemāko sociālo slāņu pārstāvji nereti varēja kļūt par dižciltīgajiem (lēņus saņēma arī tie slāvu vadoņi, kas bija sadarbojušies ar iekarotājiem). Lai mazinātu vietējo iedzīvotāju sacelšanās draudus, no vācu zemēm tika aicināti zemnieki – kolonisti, kurus nometināja labākajos lauksaimniecības reģionos, piešķirot tiem dažādas privilēģijas, to starpā – atbrīvošanu no dzimtniecības (šādas privilēģijas gan nesaglabājās ilgstoši, laika gaitā visi šie zemnieki, pareizāk sakot – viņu pēcteči, no jauna kļuva par dzimtļaudīm), savukārt slāviem atstāja mazvērtīgākās un neauglīgās zemes, kā arī piespieda tos kalpot kolonistiem. Šādi iekarotāju pasākumi samērā ātri noveda pie slāvu zemju pārvācošanas.

Bijušo Pieelbas un Piejūras slāvu teritorijās īpaši Baltijas jūras piekrastē strauji ieplūda arī vācu amatnieki un tirgotāji, kas agrāko jūras piekrastes tirdzniecības apmetņu vietās cēla jaunas pilsētas. Ievērojamākā no tām bija Lībeka, dibināta jau 1143.gadā obodrītu tirdzniecības centra Ļubecas vietā, ko vācu karotāji bija nopostījuši 1137.gadā kādā no iebrukumiem slāvu zemēs. 1157.gadā Indriķis Lauva kļuva par Lībekas senjoru (lēņa kungu) un vācu tirgotāji sāka iekarot Baltijas jūras ceļus, kurus līdz tam pārvaldīja skandināvu, īpaši Gotlandes salas tirgotāji. Sākotnēji starp skandināviem un vāciešiem veidojās naidīgas attiecības, bet 1161.gadā tika noslēgts savstarpējs līgums, ar kuru gotlandiešiem vācu teritorijās tika piešķirtas tādas pašas tiesības, kā vāciešiem Gotlandē. Samērā īsā laikā Lībeka kļuva par galveno noteicēju Baltijas jūras reģiona tirdzniecībā jo vācu tirgotāji guva vadošo ietekmi Gotlandes salā dibinātajā tirdzniecības pilsētā Visbijā, kas bija nozīmīgs atbalsta punkts Ziemeļeiropas tirdznieciskajos sakaros ar Baltijas zemēm un Krievzemi.

Iespēju ar Baznīcas atbalstu paplašināt savas valsts robežas izmantoja arī Zviedrija: ap 1155.gadu zviedru karalis Ēriks Svētais sarīkoja krustakaru pret “pagānisko” Somiju, pakļaudams tās teritoriju un veikdams varmācīgu somu kristīšanu. Tagad ārpus kristīgās Baznīcas bija palikušas vairs tikai vēl atlikušās baltu tautas, līvi un igauņi.

Piezīmes:
[1] Mugurevišs E. Priekšvārds Indriķa hronikai.// Indriķa hronika. – R.,1993. 11. lpp.

Augšējais attēls: Jeruzālemes ieņemšana Pirmā krusta kara laikā, 1099.g.. Emile Signol glezna, XIX gs.

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
Pirmo reizi publicēts 06.05.2014.