Pieelbas slāvi
- Detaļas
- Publicēts 29 Septembris 2019
- Autors Redaktors
Jau X gadsimta pirmajā pusē vācu karalis Indriķis I Putnuķērājs mēģināja pakļaut Pieelbas slāvus, tomēr spēja panākt tikai šo tautu meslu atkarību, citādākā ziņā slāvi saglabāja savu patstāvību, gan tikai uz neilgu laiku. Jau Indriķa I pēctecim Otonam I (936.–973.g.) pēc ilgstošām, nežēlīgām cīņām izdevās salauzt slāvu pretestību un iekļaut to zemes Vācijas impērijas sastāvā, vienlaikus veicot varmācīgu iekaroto tautu kristīšanu. Tā tomēr vēl bija īslaicīga uzvara, jo pakļautie slāvi te vienā, te citā reģionā sacēlās pret iekarotājiem, iznīcinot vācu garnizonus (karaspēka vienības, kas izvietotas kādā apdzīvotā vietā) un padzenot katoļu garīdzniekus. 983.gadā sākās vispārēja Pieelbas un Piejūras slāvu sacelšanās, un vāciešiem ar lielām grūtībām izdevās atvairīt to iebrukumu savās teritorijās. Šīs sacelšanās rezultātā katoļu Baznīca un vācu valdnieki uz ilgāku laiku zaudēja iekarotās slāvu zemes, izņemot dažus Lužicas serbu (arī sorbu) apdzīvotos apgabalus.
Ap 1170.gadu Pieelbas slāvu pretošanās bija salauzta.
Pieelbas slāvi:
Ļutiči.
Obodrīti.
Pomori.