Venēcija
Pilsēta uz salām Itālijas ziemeļos, Tirēnu jūras krastā, Venetas provinces administratīvais centrs.
Tūristam. Dārga vieta. Pie tam noi 2019.gada maija ieviesa 3 eiru iepbraukšanas nodevu pilsētā. To plānots dubultot līdz 2020.gadam.
Tūristu transporta biļete 72 stundām, kas der Venēcijas laivām un starp Venēciju un sauszemi kursējošos autobusos - 35 eiras.
Tūristi vecumā no 4-29 gadiem var iegādāties praktisko ceļvedi Rolling Venice, kas sniedz atlaides veikalos un muzejos, arī sabiedriskā transporta biļetei - ar ceļvedi tā maksā 18 eiras.
Restorānos jāprasa mājas vīns (vino di casa), pat ja tas nav ēdienkartē. Ir lētāks.
Ik dienu Venēcijā pilsētas kanālos vien ieplūst 80 tūkstoši tūristu. Un, lai gan pilsētas galvas pašlaik vēl nav paziņojušas par formāliem ierobežojumiem, iedzīvotāji burtiskā nozīmē bloķē jebkuras iniciatīvas, kas uzlabotu tūrisma infrastruktūru. Tūrisma rūpals pilsētā attīstās ļoti lēni – cenas kāpj un atrast pieņemamu viesnīcu kļūst aizvien sarežģītāk. Tieši strauji pieaugošo dzīvokļu izmaksu dēļ vietējie iedzīvotāji, kuru ģimenes šajā pilsētā mitušas gadiem ilgi, spiestas pārdot vai pamest savas mājas.
Vēsture. Dibināta 421.gadāun vairāk kā 1000 gadus bija Venēcijas republikas galvaspilsēta, līdz to 1797.gadā iekaroja Napoleons.
803.gadā Venēcija praktiski kļuva neatkarīga.
IX gs. sākumā franki mēģināja pakļaut jauno Venēcijas hercogisti, taču saskaņā ar 812.gada Āhenes mieru Venēcijas lagūnas salas palika Bizantijas pārvaldē (kā daļa no Istras fēmas). Tikai tai laikā arī Rialto salā nodibināja jauno hercogistes centru - Venēciju.
Kad krustnešu karapulki sataisījās IV Krusta karā, tie izlēma noīrēt no venēciešiem kuģus, lai ar tiem nokļūtu Palestīnā. Viltīgie venēcieši pierunāja krustnešus uzbrukt savai konkurentei – bizantieši Konstantinopolei, ko tie 1204.gadā arī ieņēma un izlaupīja. Tādējādi Venēcija ieguva noteicošo kontroli pār tirdzniecību Vidusjūrā, jo Konstantinopole vairs nekad neattapās.
1423.gadā pēc dumpīgā brāļa Mustafas nogalināšanas Murads II nolēma neturpināt karu ar Bizantiju, bet gan karot ar Venēciju, kas bija saņēmusi Salonikus ar apkārtējām zemēm Tesālijā kā samaksu par palīdzību Bizantijai. 1430.gadā sultāns Murads II ieņēma Salonikus un visu Tesāliju, izdzenot no turienes venēciešus.
1463.gadā venēcieši, sašutuši par turku iejaukšanos levantes tirdzniecības lietās, pieteica tiem karu un sniedza atbalstu Morejas grieķiem. 1464.gadā osmaņi izspieda venēciešus no Morejas, kas kļuva par Osmaņu impērijas provinci.
XV gs. plsēta bija viena no bagātākajām pasaulē un bija pasaules ietekmīgākais finanšu centrs.
1849.gadā Venēcijas iedzīvotāji piedzīvoja pirmo aviācijas bombardēšanu. Austrijas militāristi pāri pilsētai laida gaisa balonu („mongolfjēru”) eskadru. Lai arī reāli nodarītā skāde bija niecīga, tomēr pilsētas iedzīvotājos tā izraisīja riktīgu paniku.
Galvenā pilsētas problēma ir applūšana.
Venēcijas seju izmainīja arhitekts Andreu Palladio.
Mūsdienās tas ir liels tūrisma mērķis. gadā šo pilsētu apmeklē 20 miljoni cilvēku. Tas dzīvi vietējiem padarījis neizturamu, jo aug dārdzība. Vēl XX gs. 60.gados pilsētā dzīvoja 145 000 venēciešu, bet tagad tikai 60 000.
Aplūkojamie objekti.
Dodžu pils. Nopūtu tilts to savieno ar cietumu.
Sv.Marka laukums. Kafejnīca Aurora cafe te darbojas kopš 1720.gada. Blakus ir vēl nedaudz vecākā Florian Cafe, kas tiek uzskatīta par pasaulē vecāko kafijas namu. Pašlaik applūst katru nedēļu, bet Napoleona laikā tās applūda tikai vienu vai divas reizes gadā.
Sv.Marka katedrāle.
Rialto tilts.
Harry's bārs. Tajā esot iegriezies Hemingvejs. Dikti dārgs.
Sntissimo Redentore dievnams. Celts XVI gs., lai pieminētu tos 30% venēciešu, kurus paņēma mēris.
Guganheima māja. Te apskatāmi XX gs. mākslinieku darbi.
Giardini della Biennale. Biennāles parks, kurā ir iespadiīga modernās mākslas kolekcija.
Palazzo Grassi (Campo San Samuele). XVIII gs. celta pils, kurā izstādīta modenā māksla: Endijs Vorhols, Damjēns Hērsts, Gerhards Rihters u.c. www.Palazzograssi.it
Campo dei Santi Giovanni e Paolo. Vecs laukums.Tajā ir Andrea del Verrakio darināta jātnieka statuja. Turpat liels dominikāņu dievnams.
Neveiksmīgs tilts. 2008.gadā projektētais tilts Venēcijā nu jau ir dažādu stāstu un sliktas slavas apvīts. Projektētāji nebija iedomājušies, ka to apmeklēs un šķērsos tik daudz cilvēku. Pēc tā, ka vairāki gājēji krita un guva traumas, spāņu arhitektam Santjago Kalatravam valdība piešķīra naudas sodu simtiem tūkstošu eiro apmērā. Arhitekts informēja pilsētu, ka tilta stikla pakāpieni būs jāmaina ik pēc 20 gadiem. Tā vietā astoņus no tiem vajadzēja nomainīt jau ceturtajā gadā pēc tilta atklāšanas. Lai arī tagad tilts ir ļoti pievilcīgs tūrisma objekts, lietus laikā to šķērsot nedrīkst. Tilts nav spējīgs izturēt tūkstošiem tūristu, kas pa to vēlas iet katru dienu.
Venēciešu Sv.Grāla versija. Kādu tādu kausu, no zaļa dabiskā tuksnesī sakusušā stikla, aleksandrieši pārdeva venēciešiem XV gs. kā Grāla kausu par milzīgu naudu. Venēcieši uzskatīja, ka kauss darināts no vesela smaragda kristāla. No tiem laikiem līdz pat mūsdienām kauss glabājas Sv.Marka katedrālē Venēcijā. Šodien ir pierādīts, ka kauss izgatavots Aleksandrijā II-I gs.pmē. no smaragdzaļa stikla.
Lielais kanāls.
Kanālu sistēma. Venēcijai ielu vietā ir kanāli - kopskaitā 175, kas veido pilsētas transporta sistēmu. Pa tiem kursē upju tramvaji vaporeto, tūristu gondolas un iedzīvotāju motorlaivas. Kanālu kopējais garums pārsniedz 38 km. Galvenais no tiem - Lielais kanāls.
Venēcijas lagūna. To veido 62 lielākas un mazākas salas, no kurām daudzas nav apdzīvotas. Vairākas no tām veido Venēciju. Iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojumā. Uz salām var nonākt ar laivām - vaporetto.
Murāno sala. Otra tūristu iecienītākā sala lagūnā (pēc Burano).
Tur ir Venēcijas stikls, ko bagātīgi tirgo vietējos tūristu veikaliņos. Ir arī stiklinieku darbnīcas.
Burāno sala. Krāsaina zvejnieku un rokdarbnieču sala. 40 minūtes no Venēcijas ar laivu. Tagad te mitinās ap 3000 iedzīvotāju un to var izstaigāt 1 stundā.
Salai ir raksturīgas Venēcijas mežģīnes, kuru eksports savulaik nodrošināja ekonomisko izaugsmi. Krāsainās mājiņas padara salas izskatu kaleidoskopisku. Katra no mājiņām bijusi krāsota kādā suligā tonī. Kādreiz pirms došanās ceļā katram vīram uz sejas uzvulkts viņa mājas krāsas triepiens. Tas tādēļ, lai atpakaļ to, krietnā žvinguli esošu, varētu nogādāt mājās.
Vietējos tūristu veikaliņos tirgo mežģīnes un glezniņas ar krāsainajām salas mājiņām.
Macorbo sala. Blakus Burano salai un tās savieno koka tilts. Viena no klusākajam vietām Venēcijas lagūnā.
Koka tilts ieved tieši tūristiem izveidotā dārzā, kas parāda vietējās lauksaimniecības metodes.
Otrs saliņas lepnums ir VIII gs. celtā Sv.Katrīnas baznīca, kas savulaik bijusi daļa no benediktīniešu klostera. Baznīcas tornī karājas vecākais zvans lagūnā.
Senmikelas sala. Saukta arī par "Mirušo salu" dēļ iekartotās kapsētas. Uz to iet 41.laiva. Apmeklētāju laiks beidzas 18:00.
Savulaik sala bija iecienīta zvejnieku un ceļotāju piestājas vieta. Vēlāk tur uzslieta pirmā renesanses stila baznīca un pirmais klosteris lagūnā. Kādu laiku te atradās arī cietums. XIX gs. sākumā te nolēma iekārtot kapsētu, jo tā atrodas tuvu vienīgajai Venēcijas slimnīcai - tieši pretī tās logiem. Mūsdienās zemes nepietiekamības dēļ te glabā tikai urnās.
Visa sala ir kapsēta, pārsvarā visur kapu kopiņas un pīšļu urnas. Sala ieskauta ar augstu mūri. Tajā dus daudzi slaveni aizgājēji, piemēram, komponists Igors Stravinskis, dzejnieks Josifs Brodskis.
Kopš 2010.gada spēkā ir likums, ka aizgājēju pelnus drīkst izkaisīt Venēcijas lagūnā: vietējiem maksa 50 eiras, bet ārzemniekiem - 350 eiras.
Lazzaretto Vecchio. To atklāja 2007.gadā uz kādas salas Venēcijas līcī, kad raka pamatus muzeja ēkai. Tie ir masu kapi kur apglabāti vairāk nekā 1500 buboņu mēra upuri. Strādnieki uzdūrās skeletiem. Tā šī sala bijusi izolēta lazarete, kas darbojusies XV un XVI gs., izdzīvojušos nogādājuši uz citu salu – Lazaretto Nuovo, bet mirušos apglabājuši turpat uz salas.
Torčello sala. Tā V gs. kļuva par vienu no pirmajām apdzīvotajām lagūnas salām. Savulaik te bijusi biezākā apdzīvotība, taču tagad mīt tikai 30 iedzīvotāju.
Te atrodas divas no salu senākajām baznīcām: VII gs. celtā Sv.Marijas Asuntas (Santa Maria dell' Asunta, visvecākā ēka lagūnā) katedrāle ar Bizantijas laika mozaīkām un XI-XII gs. celtā Sv.Foska bazilika.
1948.gadā saliņā mitinājies Ernests Hemingvejs, kurš te uzrakstījis romānu "Pāri upei koku paēnā."
Poveglijas sala. To mēdz saukt par spocīgāko vietu pasaulē. Pamestā sala, uz kuru tika izsūtīti mēra upuri, ir populārs spoku mednieku galamērķis. Pēc Melnās nāves epidēmijas 1576.gadā Venēcijā bija tik daudz līķu, ka smaka kļuva neizturama un tos aizveda uz Poveglijas salu, sameta bedrēs un vēlāk sadedzināja. Tomēr mēris vēl nebija uzvarēts un visus, kam bija jebkādi simptomi, ieskaitot bērnus, piespiedu kārtā aizveda un pameta uz salas kopā ar līķiem. Vēsturnieki apgalvo, ka Poveglijas salā nomiruši aptuveni 160 tūkstoši cilvēku. 1922.gadā šeit uzcēla slimnīcu garīgi slimajiem, kuri apgalvoja, ka redz mēra upuru rēgus. Iestādi vadīja ārsts, kurš piekopa tā laika brutālās ārstēšanas metodes. Leģenda vēsta, ka viņš izdarīja pašnāvību, nolecot no zvanu torņa un ka viņa rēgs joprojām tur mitinās. Pamestā slimnīca ir populārs tūristu galamērķis salā, ko tautā dēvē arī par Nāves salu.
San Giorgio Maggiore. Šai projektā arhitekts Andreu Palladio eksperimentēja ar proporcijām.
Redentore (Glābēja) baznīca. Arhitekts Andreu Palladio apvienoja minaretu ar Romas pirts arhitektūras elementiem.
Villa Carlotta. Gleznianu dārzu ieskauta.
Muzeji.
Vivaldi muzejs.
Tradīcijas.
Venēcijas karnevāls. Pirmo reizi hronikās tas minēts 1162.gadā kā vispārējas svinības par godu uzvarai pār naidnieku. Svinības nosauca par „bezkauņas dienu,” bet liellopu cepešus dzīrēm piegādāja zaudētāji. Vēlāk karnevāls pārvērtās par regulāriem pilsētas svētkiem. Kopš XIV gs. to rīkoja pēdējā dienā pirms gavēņa.
Rūpēs par tikumību 1268.gadā tika ieviesti šādi tādi ierobežojumi: valkāt maskas nakts laikā un sieviešu drānās tērptiem vīriešiem iekļūt sieviešu klosteros.
Uzplaukstot tirdzniecībai, svētki vērsās plašumā.
1588.gadā tika aizliegts valkāt maskas tiem, kas pieķerti nepatiesa zvēresta došanā, blēdībā vai klaidonībā.
Ap 1700.gadu tas kļuva vaļīgāks un bija kā uzvedības brīvības simbols – nodevās uzdzīvei bez ierobežojumiem.
Tradīcija tika aizliegta, kad Venēciju 1797.gadā iekaroja Napoleons.
Tomēr atsevišķās aristokrātu pilīs karnevālu rīkoja līdz pat 1861.gadam, kad Itālija kļuva vienota valsts.
Karnevālu atjaunoja tikai 1979.gadā līdz ar venēciešu nacionālo atmodu.
Viena no senākajām atrakcijām ir pāri Sv.Marka laukumam nostieptā virve, pa kuru cietumniekam no zvanu torņa bija jāatnāk līdz pils balkonam. Tad dodžs tam dāvāja brīvību. Mūsdienās to sauc par „eņģeļa lidojumu” un darbojas profesionāls akrobāts.
Bauta – klasiskā maska, kas pilnībā nosedz seju.
Mēmā kalpone – maska, kas aizsedz pat muti.
Mēra ārsts – maska ar garu degunu, kurā ievieto aromātiskos augus gaisa filtrēšanai.
Gnaga – maska, ko lieto tikai vīrieši, lai izliktos par sievietēm.
Ik gadus uz karnevālu ierodas ap 30 000 viesu.
Venēcijas kinofestivāls. Tā galvenā balva ir Zelta lauva, bet 1934.-1942.gadam to sauca par Musolīni kausu.
Venēcijas gondolas. Gondolas ir Venēcijas simbols, to airētāji dzied barkarolas. Tām ir asimetriska forma, jo kreisais borts ir par 24 cm garāks nekā labais. Gondolu izmēri un konstrukcija ir noteikti ar XVIII gs. izdotu likumu: garums - 11,05 m, platums - 140 cm, svars - 900 mārciņu. Peldlīdzekli airē ar vienu airi, kas iestiprināts īpašā aira atslēgā - forkolā.
Ir ap 425 gondoljēri un tagad starp tiem arī viena sievete – Aeksandra Haja. Viņiem ir arī sava asociācija.
Maskas. Arī pilsētas simboli.
Venēcija slīkst! Pilsēta skarbi izjūt ūdens līmeņa celšanās sekas. Cīņā pret to jau ieguldīti vairāk kā 5 miljardi eiru.
Saites.
Itālija.
Venēcijas valsts (X gs.-1797.g.).
