Aliens

Līvi, lībieši

Latīniski - livones.
Līvu zemes nosaukums (zviedriski - Livland) ir pazīstams no diviem Zviedrijā atrastiem XI gs. rūnakmeņiem.

Baltijas somu (rietumsomu) tauta.

Lībiešu karogs. Karogs (plagā) apstiprināts 1923.gada 18.novembrī Mazirbes mācītājmuižā un simbolizē tā laika lībiešu dzīvestelpu. Horizontālas līnijas: zaļa - simbolizē mežu, kas redzams aiz liedaga (tur zvejnieku gaida mājās), balta - simbolizē liedaga smiltis, zila - simbolizē jūru, lībiešu zemnieku iztikas avotu.

Himna. Himn. "Mana tēvzeme" (Min izāmō), vārdu autors ir lībiešu dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Kārlis Stalte. Par himnas melodiju viņš izvēlējās Igaunijas un Somijas valsts himnas melodiju, kuras autors ir somu komponists Frīdrihs Pāciuss.

      Ai, tēvzeme, ai, dzimtene
      un mīļa jūra te,
      kur krastā sīkstas, šalcošas
      vēl vecās priedes līgojas.
      Vismīļākā man pasaulē
      tu, dārgā tēvzeme.

      Ai, tēvzeme, ai, dzimtene
      un mīļā jūra te
      no kuras viļņi ceļu rod
      šurp smilšu krastam muti dot.
      Vismīļākā man pasaulē
      tu, dārgā tēvzeme.

      Ai, tēvzeme, ai, dzimtene
      un mīļā jūra te,
      kur zvejnieki vien dzīvot var
      kas dienā, naktī viļņus ar.
      Vismīļākā man pasaulē
      tu, dārgā tēvzeme.

      Ai, tēvzeme, ai, dzimtene
      un mīļā jūra te,   
      kur jūrmalnieku valoda
      vissvētākā vēl dzirdama.  
      Vismīļākā man pasaulē
      tu, dārgā tēvzeme.

Ienākšana Latvijas teritorijā. Lībieši, somugru cilšu ziemeļu atzars, ienāca Latvijas teritorijā tikai X gs. Iespējams, ka tos ieveda vikingi. Latvijā līvi parādās VIII-X gs. uz vikingu ceļiem un palēnām no rietumiem migrēja uz austrumiem.

Lībieši apdzīvoja apgabalu ap Kolkas ragu, kā arī piekrasti gar Rīgas jūras līča austrenu krastu līdz Daugavas grīvai.

X-XIII gs. bija lībiešu kultūras uzplaukuma laiks. Pēc rakstīto avotu ziņām un arheoloģiskās izpētes rezultātiem visblīvāk apdzīvota bija Daugavas lībiešu teritorija. 

Lībieši tirgojās ar vīkingiem, vēlāk ar gotlandiešu un vācu tirgotājiem. Ciešie sakari ar Skandināviju būtiski ietekmēja viņu materiālo kultūru.

Lībieši Rīgā. Pirms vācu ierašanās te bija lībiešu apmetne. Apvidus bija reti apdzīvots un nepiemērots zemkopībai. Apmetnes arheoloģiskie pētījumi parādīja arī kuršu klātbūtni šai apkaimē.

Krustnešu ierašanās. 1198.gada 24.jūlijā krustneši sakāva lībiešus kaujā pie Rīgas upes. Laikam tai pat kaujā tika nogalināts otrais Livonijas bīskaps Bertolds.
1199.gadā Brēmenes arhibīskaps Hartviks II iecēla savu māsas dēlu Albertu par Livonijas trešo bīskapu. Alberts piespieda pāvestu Inokentu III (1198.-1216.g.) izsludināt otro krusta karagājienu uz Livoniju.
1200.gada aprīlī pāvests Inokentijs III aicināja Cisterciešu ordeņa abatus un mūkus doties uz līvu zemi sludināt kristīgo ticību. 
1200.gadā pāvests Inokentijs III pēc Turaidas Teoderiha lūguma izsludināja vēl vienu Krusta karu bullu pret līviem un aizliedza tirgotājiem apmeklēt Zemgales ostu (Portus Semigalliae), piespieda Daugavas tirdzniecības darījumus turpmākt veikt Rīgas ostā. 1200.gadā Alberts saņēma par ķīlniekiem lībiešu vecākos un nākamās Rīgas apkaimes lībieši bija spiesti noslēgt mieru ar bīskapa Alberta ļaudīm, tā zeme, uz kuras atradās vācu tirdzniecības apmetne, pārgāja bīskapa īpašumā. 
1201.gadā pāvests Inokents III apstiprināja Alberta līgumu ar lībiešiem, un to tad arī uzskata par vācu Rīgas dibināšanas gadu.
1202.gadā tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis.
1205.gadā sākās ordeņa pils celtniecība Cēsīs.
1206.gadā Zobenbrāļi savienībā ar zemgaļiem uzvarēja lībiešus.
1217.gadā latgaļi kopā ar lībiešiem un zobenbrāļiem uzvarēja igauņus pie Viljandes.

Sacelšanās pret vāciešiem 1343.–1345.g. Tā sākās kā igauņu sacelšanās, kurai pievienojās arī Siguldas lībieši un izvēlēja sev ķēniņu. Tieši tobrīd Livonijā iebruka arī leiši Algirda vadībā. Lībiešu ķēniņš piedāvāja apvienoties un padzīt vācus, bet Algirdam bija citi plāni, un viņš nocirta lībiešu ķēniņam galvu. 

Lībieši Rīgā. Amatnieki, namsaimnieki un sīktirgotāji veidoja vairākumu Rīgas iedzīvotāju – tos veidoja gan latvieši(?), gan lībieši, gan vācieši. Kā izriet no Rīgas Liber Debitorum 1286.-1352., latviešiem un lībiešiem piederēja ievērojama daļa tirdzniecībā.
XIV gs. Rīgā bija daudz ģilžu. Vispazīstamākā bija Svētā krusta ģilde, kurā mēdza pulcēties latviešu un lībiešu zvejnieki. Vairākos senas izcelsmes „palīgamatos” pilnīgi dominēja latvieši un lībieši. 
Tadējadi lībieši sastādīja ievērojamu daļu Rīgas iedzīvotāju un pilsoņu. Ar laiku tie asimilējas latviešos, pavisam maz – vāciešos.

Lībiešu agrīna pētniecība. XIIX gs. somugristka nevienu neinteresēja un par līviem sauca viduslaiku latviešus (livoniešus). Latviešu valodā nebija ne vārda lībietis, ne līvs. Jaunākos laikos baltvācus iepriecēja ideja, ka somi ir mongļi. Vācu teorijas dalīja eiropiešus 2 grupās - ģermāņi un neģermāņi. Neģermāņi bija sajaukušies ar dažādām rasēm un kļuvuši par zemcilvēkiem. Doma, ka latvieši visi ir sajaukušies ar mongoļiem un tātad ir zemcilvēki viņiem patika.

Lībieši 1.Latvijas Republikas laikā. 1935.gadā Latvijā dzīvoja 944 līvi. Latvijas varas iestādes ar aizdomām izturējās pret lībiešu aktualitātēm, lai gan tolaik to bija tikai ap 1000 cilvēkiem. Iespējams, ka vara bažījās par kādām autonomijas prasībām, ko varētu izvirzīt lībieši. Suitu biedrība norāda, ka savulaik lībieši, lai saglabātu savā vēsturiskajā teritorijā savu identitāti un glābtu nelielo lībiešu tautu no asimilācijas, 1923.gadā mēģināja Kurzemē izveidot lībiešu (Jūrmalas) pagastu. Bija plānots, ka tas aptvers teritoriju no Lūžņas līdz Melnsilam. Toreiz par pagasta izveidi tika arī noorganizēts referendums, kurā piedalījās 52,3% no visiem nodokļu maksātājiem - lībiešiem un latviešiem. No viņiem tikai 20,8% nobalsoja pret jauno pagastu. Tomēr Latvijas valdība ignorēja lībiešu viedokli un sašķēla viņu vēsturisko teritoriju starp Dundagas un Popes (vēlāk Ances) pagastiem.
Latvijas laikā tika dibināta Līvu savienība.

Lībieši pēc 2.pasaules kara. Gandrīz pilnībā pārtrūka valodas nodošana nākamām paaudzēm. 

Lībieši šodien. Patlaban tā ir dzimtā valoda tikai 5 cilvēkiem, četriem Latvijā un vienam Kanādā (Grizelda Kristiņa, mir. 2013.g., viņai gan Kanādā nebija neviena ar ko lībiski sarunāties). Neviens no tiem nav jaunāks par 80 gadiem. Ap 170 cilvēkiem Latvijā pasē ir rakstīts „lībietis.” Daudzi lībieši jau 30.gados uzdeva sevi par latviešiem.
Darbojas Lībiešu biedrība, kuras priekšsēdētājs kopš 1996.gada ir Aldis Ermanbriks. Pēc pases gan viņš ir latvietis, bet vectēvs no tēva puses un vecmāte no mātes puses ir bijuši lībieši. Tēvs un māte ir pratuši valodu.
Rīgā ir 5 vai 6 līvu valodas grupas, ir kompaktdiski ar dziesmām un valodas ierakstiem.
Patlaban izdots lībiešu valodas mācību disks Līvō kēļ, ko ierunājusi 98 gadus vecā Grizelda Kristiņa, kurai lībiešu valoda ir dzimtā un to labi atceras. Jocīgi, bet disks nav nopērkams vai kā citādi publiski pieejams. 
2009.gadā UNESCO sarakstā tika paziņots, ka lībiešu valoda ir izmirstoša. UNESCO arī apgalvo, ka Latvijā esot tikai viens cilvēks, kam līvu valoda ir dzimtā. Līvu biedrības aktīviste Helmī Stalte gan iebilst, ka tādu esot ap 10, bet valodas pratēju skaits mērāms simtos. Sazināties tajā spēj 20-25 cilvēki.
2009.gada sākumā mitinājās 178 lībieši (Centrālās statistikas pārvalde), kas ir par 3 mazāk nekā pirms gada, taču par vairākiem desmitiem vairāk nekā neatkarības atgūšanas sākumā. 2008.gadā dzimis viens jauns lībietis.
Pēdējā tautas skaitīšanā tomēr par lībiešiem sevi nosukuši 250 cilvēki.

Lībiešu valoda. Praktiski mirusi.

Mantojums.
Sužu izlūkbataljons no lībiešu vārda suž – „vilks.” Sužu muižā ir redzams vilka bareljefs.

Baiba Šuvcāne no Kolkas sarakstījusi divas grāmatas par lībiešiem.

Aplūkojamie objekti. Pēc rakstīto avotu ziņām un arheoloģiskās izpētes rezultātiem visblīvāk apdzīvota bija Daugavas lībiešu teritorija. Upes ielejā atradās 5 lielas apmetņu grupas, viena no kurām bija Kābeles Lipši.
Daudzi lībiešu arheoloģiskie pieminekļi gājuši bojā saistībā ar Rīgas HES celtniecību XX gs. 70.gados. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 2 uzkalniņu kapulauki, viens no tiem ir Kābeļu senkapi.

Avoti.
Nestora/Kijevas hronika "Pagājušo gadu stāsts" ir hronoloģiski senākais avots, kas sniedz tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvojušo cilšu uzskaitījumu - zemgaļi, kurši, latgaļi un līvi (lībieši). Tāpat būtiska ir norāde, ka daļa šo tautību atradās meslu atkarībā no Krievzemes kņaziem. 

Saites.
Somugru tautas.