Aliens

Pareizticība, pareizticīgie

Grieķiski - ὀρθοδοξία.
Kristietības austreņu jeb Bizantijas atzarojums, viens no trim galvenajiem kristietības virzieniem (bez katolisma un protestantisma) pasaulē.

Atšķirībā no katolicisma pareizticībā nav vienota administratīva centra. Tādēļ visi lēmumi tiek pieņemti uz vienošanos pamata. Pareizticīgo skaits pasaulē ir ap 120 miljoniem cilvēku.

Vēsture. 
Pareizticības izveidošanās. Pareizticība izveidojās Bizantijas teritorijā pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu (Bizantijas) impērijās. 
Romas katoļu jeb latīņu baznīca formāli saglabāja vienotību ar Konstantinopoles baznīcu līdz pat 1054.gada Lielajai šizmai, taču teoloģiskas un liturģiskas atšķirības, kā arī Romas pāvestu politiskās neatkarības vēlme radās jau drīz pēc kristietības kļūšanas par Romas valsts reliģiju 313.gadā. Kā pirms baznīcu sadalīšanās, tā arī pēc tās katra baznīca uzskatīja sevi par īsteno, ortodoksālo, īstticīgo jeb pareizticīgo, no vienas puses, un, no otras puses, par katolisko, tas ir, par vispārējo, par vispasaules baznīcu. 
Ar laiku katoliskās baznīcas nosaukums nostiprinājās Rietumu baznīcai un to sāka saukt par Romas katoļu jeb katoļu baznīcu, bet pareizticīgo nosaukumu pieņēma Austrumu baznīcas piekritēji, lai uzsvērtu savu noraidošo attieksmi pret Rietumu baznīcā pieļautajiem dogmu un rituāla jauninājumiem. Austrumu baznīcu sāka saukt par Grieķu katoļu jeb Pareizticīgo baznīcu.

"Svētbilžu ķildas" (726.-843.g.) Bizantijā. Līdz ar imperatora Leona III (717.-802.g.) nākšanu pie varas ar Izauru dinastijas dibināšanu beidzās 20 gadu nestabilitātes posms Bizantijas vēsturē. Leons III, būdams pieredzējis un drosmīgs karavadonis, spēja aizsargāt impērijas zemes pret arābu tīkojumiem un pelielināt Bizantijas autoritāti starptautiskā arēnā kā arī uzsāka virkni svarīgu reformu valsts iekšienē.
Viena no tādām reformām bija pareizticībā - 726.gadā tika pasludināta cīņa pret svētbilžu izmantošanu grieķu pareizticībā kā elkdievības veidu, acīmredzot, arī tuvējā arābu islāma iespaidā. Svētbilžu un svēto relikviju pielūgšana grieķu pareizticībā bija izvērtusies grandiozos apmēros. Ideoloģiski šī cīņa bāzējās uz 2.Mozus bausli: "Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus." (Otrā Mozus grāmata, 20.nod. 3.-17.p.) Līdzīga attieksme pret svētbildēm monofizītisma ietekmē bija vērojama Armēnijā jau IV gs. 
Ar 726.gada rīkojumu Leons III pavēlēja neizmantot Kristus un svēto attēlus rituālajā praksē, tiesa, tos varēja atstāt, turot zināmā augstumā tālu no acīm. 730.gadā viņš izdeva jau niknāku pavēli, kurā lika šōs attēlus vispār iznīcināt. Pret to protestēja Konstantinopoles patriarhs Hermanis I un zaudēja savu amatu.
Svētbilžu piekritēji un to pretinieki nikni cīnījās viens pret otru vairāk kā 100 gadu garumā faktiska pilsoņu kara apstākļos. Cīņas rezultātā banīcai tika atņemti milzīgi dārglietu un citu vērtību krājumi, kas papildnāja valsts kasi, tā stiprinādami laicīgās valsts varenību. 754.gada koncila laikā cīņu pret svētbildēm apstiprināja arī nākamais imperators Konstantīns V Kopronīms. Cīņa pret svētbilžu izmantošanu izvērsās arī asiņainās sadursmēs, kurās pārsvaru guva ikonu apkarotāji. Tika atļauta vairs tikai laicīgā glezniecība - pārsvarā imperatoru portreti. Svētbildes turpināja gleznot tikai pavisam attālos un nomaļos klosteros.
Svētbilžu aizstāvībai uzstājās arī katoļu pāvesti Gregors II un Gregors III. Cīņa vājinājās imperatora reģentes Atēnu Irīnas valdīšanas laikā, kuras sasauktajā koncilā 786./787.gadā svētbildes tika atkal atļautas. Pēc Irīnas gāšanas no troņa un izsūtīšanas 802.gadā cīņa pret svētbildēm atkal atsākās. Patriarhs Teodots 815.gadā aicināja svētbildes iznīcināt, atkal atsākās represijas, klosteru slēgšanas, zemju atņemšana, mūkus vai nu padzina, vai arī sodīja pat ar nāvi.
Visbeidzot svētbildes galīgi atguva savu pielūgsmes statusu kārtējā koncilā 843.gadā mazgadīgā imperatora Mihaila III valdīšanas sākumā.

Krievzemes kristīšana.

Lielā šizma (1054.g.). Austrumu jeb Pareizticīgā baznīca kā patstāvīga baznīca pastāv kopš kristīgās baznīcas sadalīšanās 1054.gadā varas cīņu rezultātā Rietumu (katoļu) un Austrumu (pareizticīgajā) baznīcā.
1439.gadā ar Florences ūniju pasludināja Romas pāvesta varu pār pareizticīgajiem Austrumiem. To, protams, pareizticīgie neatzina.

Pareizticības atšķirība no katolisma. Kristietības Austreņu atzarojums veidojās savdabīgos Romas impērijas austreņu daļas vēsturiskajos apstākļos. Tādas Bizantijas impērijas raksturīgas īpatnības kā gauss feodalizācijas process, spēcīga un despotiska imperatora vara, spēcīgs un  stabils centrālais valsts varas aparāts uzspieda savu zīmogu gan darbības raksturam, gan baznīcas pārvaldes reformai.
Bizantijā, pastāvot stiprai ķeizara varai, pareizticīgo baznīcai bija apakšnieces un kalpotājas loma valstī. Baznīcas galva - Konstantinopoles patriarhs, kam bija piešķirts Vispasaules patriarha tituls, neieguva tādu ietekmi kā Romas pāvests attiecībā uz pašu Konstantinopoles baznīcu un arī uz baznīcām un valstīm, kas radās Austrumos pēc Bizantijas impērijas sabrukuma pēc 1453.gada. Jaunajās valstīs tika nodibinātas jaunas un neatkarīgas pareizticīgo baznīcas. Tāpēc pareizticīgo baznīcām vēl šodien nav vienota vispasaules centra, atšķirībā no Romas Katoļu baznīcas. Konstantinopoles patriarham, kaut arī tam ir Vispasaules patriarha tituls, nav nekādas administratīvas varas pār citām pareizticīgo baznīcām, un viņš baznīcas tradīciju dēļ ir tikai pirmais starp līdzīgajiem.
Monarhistiskās valsts stingrā kontrole lika pareizticīgo garīdzniecībai pazemīgi atteikties no jebkādiem dogmatiskiem un kulta jauninājumiem. Tāpēc pareizticībai raksturīgas īpatnības ir konservatīvisms un misticisms, kas izpaužas ticības mācībā, kulta praksē, dažādu pareizticīgo "svēto" darbībā u.c.
Pareizticības mācības būtība izklāstīta "Ticības apliecinājumā," ko pieņēma Nīkejas I (325.g.) un Konstantinopoles (381.g.) Vispasaules koncilos un papildināja turpmāko koncilu, beidzot ar septīto - Nīkejas koncilu (787.g.), lēmumi. Pēc baznīcu formālās sašķelšanās 1054.gadā pareizticības pamati ne vienreiz vien izklāstīti tā saucamajās simboliskajās grāmatās, kuru skaitā ietilpst pazīstamais pareizticīgo baznīcas "Plašais kristīgais katķisms."
Pareizticības mācības avoti ir svētie raksti - Vecās un Jaunās derības grāmatas, un svētā tradīcija - ticības apliecinājumi, vispasaules un vietējo koncilu lēmumi, baznīcas tēvu Atanāsija Lielā un Vasīlija Lielā, Jāņa Zeltamutes, Gregora Teologa u.c. sacerējumi.
Pareizticības mācības pamatā ir priekšstats par neizdibināmu saprātīgu Dievu, kas būtībā viens, bet izpaužas trijās personās: kā Dievs tēvs (redzamās un neredzamās pasaules radītājs), Dievs dēls (Jēzus Kristus) un Dievs svētais gars, kas nāk tikai no Dieva tēva.
Centrālo vietu pareizticības mācībā ieņem dogma par visu cilvēku grēcīgumu un par pestīšanas nepieciešamību, izpildot rituālu un ievērojot noteiktas uzvedības normas. Pareizticīgā baznīca uzskata, ka cilvēkam piemīt gribas brīvība, kas arī esot virs zemes valdošā ļaunuma cēlonis, un ka ticīgais varot izpelnīties debesu valstību tikai tādā gadījumā, ja viņš cītīgi ar asarām lūgs, lai žēlīgais Dievs ņem vērā viņa lūgšanas, upurus un citus labos darbus un dāvā viņam grēku piedošanu. Pareizticības sludinātāju ideāls ir mistiķis dievlūdzējs, askētisks mūks, kas spīdzina savu miesu. Kristīgā askētisma propaganda, atteikšanās no laicīgās pasaules ir viena no visraksturīgākajām pareizticības iezīmēm.
Pareizticībai raksturīgs rūpīgi izkopts kults un grezns ceremoniāls, lai emocionāli iedarbotos uz ticīgajiem. Garīdzniecība tiek dēvēta par Dieva un ticīgo starpnieku un Dieva svētības nesēju, ko tā saucamajos sakramentos tā sniedz ticīgajiem viņu pestīšanai. Pareizticīgo baznīca atzīst 7 sakramentus: kristību, svaidīšanu, svēto vakarēdienu, grēku sūdzēšanu, laulību, priesterību un pēdējo svaidīšanu.
Sakramentus pavada riti, kuri pareizticīgajiem un katoļiem ir drusku atšķirīgi. Piemēram, kristīšana pareizticīgajiem notiek, iegremdējot ūdenī, katoļiem - ūdeni uzlejot. Svaidīšanu pareizticīgie veic agrā bērnībā tūlīt pēc kristīšanas, katoļi - 7 vai 8 gadu vecumā (iesvētīšanas ceremonija). Pareizticīgie bauda vakarēdienā maizi un vīnu, katoļiem vakarēdiens ar maizi un vīnu noteikts tikai garīdzniecībai, bet vienkāršie ticīgie bauda vakarēdienā tikai  maizi. Ir arī dažas citas rituāla atšķirības.

Patstāvīgu pareizticīgo baznīcu izveidošanās. V gs. Bizantijas impērijas baznīcas lietās bija iedalīta 4 apgabalos, kas tika nosaukti par patriarhātiem - par Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzālemes patriarhātu. No patriarhātiem vēlāk izveidojās patstāvīgas (autokefālas) pareizticīgo baznīcas, kas pastāv līdz pat mūsu dienām. Vēsturiskās attīstības gaitā bijušās Bizantijas un kaimiņu valstu teritorijā izveidojušās citas, skaitā 11, patstāvīgas pareizticīgo baznīcas.

Pareizticība un baznīcu koncili. Katoļu baznīcā noticis 21 koncils, bet pareizticīgie pilnībā atzīst tikai pirmos septiņus (pēdējais no tiem notika VIII gs.) - noliedz 8.koncila (Kontantinopole IV) pirmo daļu un pilnīgi noraida visus pārējos.

Pareizticīgo sanāksme Rodas salā (1961.g.). Pirmā Vispareizticīgo sanāksme Rodas salā iesāka pareizticīgo koncilu procesu.

Vispasaules Pareizticīgo koncils (2016.g.). Pareizticīgo baznīcā jau labu laiku pastāvēja vajadzība sasaukt vispārēju sapulci. Piemēram, tādu sanākšanu plānoja noturēt vēl 1860.gadu beigās sakarā ar bulgāru šizmu. Tad Konstantīns VII piedāvāja to noturēt Jeruzālemē. Tomēr šis priekšlikums neguva vispārēju atsaucību, un tikai 1961.gadā ideja noturēt Vispasaules koncilu (sanāksmē Rodas salā?) pamazām sāka iemiesoties dzīvē.
Idejas iemiesošanai tika noorganizētas 4 pareizticīgo un 6 starppareizticīgo apspriedes. Tika nolemts koncilā apspriest šādus jautājumus:
      -  Pareizticīgo baznīca un tās vieta mūsdienu pasaulē; 
      -  pareizticīgo diaspora;
      -  autonomija, un kādiem līdzekļiem to panākt;
      -  laulības mistērija un, kas to apdraud;
      -  gavēnis un tā ievērošanas vajadzība šodien;
      -  Pareizticīgo baznīca un tās attiecības ar pārējo kristīgo pasauli.
2014.gada martā to tika nolemts noturēt Stambulā. Tomēr 2016.gadā saasinājās krievu-turku attiecības (Sīrijā turki notrieca krievu kara lidmašīnu) un pēc uzstājīgas Maskavas patriarhāta prasības koncils tika pārnests uz Grieķiju, kur tas notika 2016.gada jūnijā Krētas pilsētā Kolimbārijā. Tik autoratīva pareizticīgo garīdznieku sapulce notika pirmo reizi pēc vairāk nekā 1000 gadiem.
Tomēr dalību koncilā neņēma 4 no 14 autokefālajām pareizticīgo baznīcām: Antiohijas, Gruzīnu, Bulgāru un Krievu Pareizticīgo baznīca. Kādu brīdi par piedalīšanos šaubījās arī Serbu Pareizticīgo baznīca, tomēr burtiski pirms paša koncila atteicās no atteikuma un nosūtīja savu delegāciju uz Krētu. Negaidīti uzstājās arī Ukrainas Augstākā Rada, kas paziņoja par 1686.gada akta anulēšanu, saskaņā ar kuru Kijevas metropolija bija pārvesta no Konstantinopoles patriarhāta pakļautības Maskavas patriarhata pakļautībā pieprasīja autokefāliju Ukrainas Pareizticīgo baznīcai. Savukārt Maskavas patriarhāts nikni kritizēja ukraiņu likumdevējus, ka tiem neesot tiesību iejaukties divu baznīcu savstarpējās attiecībās. Tā rezultātā ukraiņu puses paziņojumu koncilā neizskatīja.
Kopumā koncils noritēja sekmīgi, visi sagatavotie dokumenti, tiesa, ar nelielām izmaiņām, tika parakstīti. Tomēr attieksme pret koncilu bija dažāda. Piemēram, Antiohijas Svētā sinode 2016.gada 27.jūnijā pieņēma paziņojumu, kurā, pēc būtības, atteicās izpildīt Vispasaules koncila.
Savukārt Krievijas Pareizticīgo baznīca nosauca koncilu Krētā par "desmit vietējo pareizticīgo baznīcu hierarhu pārstāvniecību" un paziņoja, ka koncils nevar tikt saukts par "vispasaules" un tā pieņemtie dokumenti neizsaka visu pareizticīgo viedokli. 
Bulgāru Pareizticīgās baznīcas Svētā sinode 2016.gada 29.novembrī nosauca koncilu par "ne Lielu, ne Svētu, ne Vispareizticīgu," kā arī par koncilā pieļautajām "organizatoriskajām un dievvārdiskām kļūdām," bet virkni parakstīto dokumentu raksturoja kā "saturošus neatbilstības  pareizticīgo baznīcas mācībai, dogmātiskajam un kanoniskajam Baznīcas novēlējumam." Tādejādi koncila pieņemtie dokumenti būtu jāpakļauj tālākai apspriešanai "ar mērķi izlabot, rediģēt, veikt izmaiņas vai nomaiņu ar citiem (jauniem dokumentiem) Baznīcas garā un novēlējumā." Vēl - vairāk kā 50 Atonas mūki-kelioti atklātā vēstulē nosauca koncilu par "razbainiecisku" un "pretpareizticīgu."

XVIII gs. 2.pusē Krievijā izveidojās pareizticīgo hlistu sekta, kuras dalībnieki uzskatīja, ka kontaktēšanās ar dievu iespējama pa tiešo, bez baznīcas starpniecības.

Pareizticīgās baznīcas.
      Konstantinopoles baznīcas. Atrodas Turcijā, tās priekšgalā ir patriarhs ar Vispasaules patriarha titulu.
      Aleksandrijas baznīca. Atrodas Ēģiptē, tās ietekmē atrodas visa Āfrika.
      Amerikas pareizticīgā baznīca. Jau 1917.gadā tā pasludināja sevi par neatkarīgu un regulāri sasauktos koncilos ievēlē metropolītus. Ņujorkas arhibīskaps metropolīts Leontijs XX gs. 70.gados apvienoja 760 000 ticīgo - 359 baznīcas un 361 garīdznieku.
      Antiohijas baznīca. Sīrijā un Libānā.
      Bulgāru Pareizticīgo baznīca. Pastāv kopš X gs.
      Jeruzālemes baznīca. Tās centrs ir Jeruzālemes arābu daļā.
      Kipras Pareizticīgo baznīca. Pastāv kopš V gs.
      Grieķijas (Hellādas) Pareizticīgo baznīca.
      Gruzijas Pareizticīgo baznīca. No XIX gs. sākuma ietilpa Krievijas baznīcas sastāvā ar eksarhāta tiesībām, mūsdienās patstāvīga baznīca.
      Krievu pareizticīgā baznīca. Maskavas patriarhāts, pastāv kopš XI gs. Vislielākā no pareizticīgo baznīcām.
      Krievu pareizticīgā baznīca aiz Krievijas robežām. Dibināta 1920.gadā kā reakcija uz Lielinieku apvērsumu.
      Serbu Pareizticīgo baznīca.       
      Rumānijas Pareizticīgo baznīca.
      Baltkrievijas Pareizticīgo baznīca.

Pēc II Pasaules kara tika nodibinātas:
      Albānijas Pareizticīgo baznīca.
      Polijas Pareizticīgo baznīca.
      Čehoslovākijas Pareizticīgo baznīca.

ASV pastāv metropoīta Leontija vadīta ASV Pareizticīgo baznīca, kas sevi pasludinājusi par neatkarīgu un tai ir vairāk kā 2 miljoni piekritēji. Tāpat pastāv arī tā saucamā Ārzemju arhiereju sinode, kas dažādās Amerikas, Eiropas un Austrālijas zemēs apvieno tur esošos pareizticīgos.

Līdz ar krievu imperiālisma aktivizēšanos bijušo PSRS okupēto zemju pareizticīgajās sabiedrībās iezīmējās bēgšanas tendences no Maskavas patriarhāta. Tās rezultātā nodibinājās:     
      Ukrainas Pareizticīgā baznīca.
      Igaunijas Pareizticīgā baznīca.
      Latvijas Pareizticīgā baznīca.

Pareizticība Latvijā. Tirdzniecības un kultūras sakari ar slāvu kaimiņtautām sekmēja pareizticības izplatīšanos Baltijā.
II Pasaules kara beigās no krievu okupantiem Latvijā aizbēga pareizticīgo metropolīts Augustīns Pētersons un bīskaps Jānis Garklāvs.
Protams, ka tagadējā Latvjas pareizticīgo baznīca ir pilnīgā krievu čekistu un imperiālistu ietekmē. Piemēram, t.s. "Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs," īstā vārdā Aleksandrs Kudrjašovs (Александр Иванович Кудряшов) tika čekas savervēts 1982.gadā. Vervēšanu veica VDK 4.pārvaldes 5.nodaļas darbinieks apakšpulkvedis Aleksandrs Iščenko (Александром Ищенко) un savervētajam piešķīra segvārdu "Lasītājs" ("Читатель"). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991.gadā "tēvs" Aleksandrs savam vervētājam uzticēja mantiskos darījumus ar baznīcas atgūtajiem īpašumiem.

Saites.
Kristietība un kristieši.