Aliens

Muhameds (~570.-632.g.), pravietis

Muhammed Ahmad abd Allāh. Muhameda tēva vārds abd Allāh - "dieva kalps" varētu liecināt, ka monoteisms bija jau daļēji nostiprinājies Mekā dzīvojošo arābu vidū.

Musulmaņu pravietis, kurš no Allaha saņemto atklāsmju rezultātā dibinājis vienu no trim galvenajām monoteiskajām reliģijām - islāmu.

Raksturojums. Ievērojams reliģisks, politisks un militārs darbinieks. Viņam piemitusi laba intuīcija, bet vienlaikus bijis pragmatiķis. Parādījis ļoti labas diplomātiskas spējas un daudzkērt tolaik ierastās vardarbības vietā, licis lietā pārliecināšanu un vienošanos. Tolaik mežonīgo arābu cilšu vidū faktiski veicis "islāma revolūciju."
Tā kā jaunības laikā ieguva praksi tirdzniecības karavānās un pārstāvēja mekiešu tirgoņu kārtu, tad viņam bija arī visai labs finansista tvēriens, Muhameds prata gūt labumu no slēgtajiem līgumiem.
Muhameda spēja apvienot arābu sabiedrību ne pēc asins, bet pēc jaunizveidotās reliģijas, bija fenomenāla. Tieši tamdēļ musulmaņi Muhamedu uzskata par pravieti, pie tam par "pēdējo pravieti," pēc kura vairs neviena nebūšot - nu vismaz neviena tāda, kas varētu līdzināties ar viņu ietekmē.

Izskats. Par to zināms tikai no hadisām. Muhamedam bijuši gari mati, kas tikuši ķemmēti atpakaļ un saņemti "astē." Seja esot bijusi skaista. Neeksistē neviens tā laika zīmējums vai portrets, kurā būtu redzams Muhameds, vismaz tādi nav zināmi, jo islāms aizliedz viņu attēlot.

Radniecība. Cēlies no hašimu ģimenes (Banu Hašim) kureišu ciltī, kas tolaik valdīja Mekā. Muhameda ģimene bija kādas bagātas un varenas dzimtas atzarojums, tiesa gan, kurai tagad laikam nebija tie labākie laiki. Viņa tēvs Abdallahs miris kāda tirdzniecības pārgājiena laikā visai neilgi pirms Muhameda dzimšanas, bet māte - ap 575.gadu, kad Muhamedam bija 6 gadi.
25 gadu vecumā ap 595.gadu apprecēja bagātu Mekas atraitni - Hadidži bin Huvaidu, kas bija par viņu 15 gadu vecāka. Kamēr Hadidža bija dzīva, Muhameds citu sievu tā arī neapņēma un hadisas liecina, ka laulātie bijuši viens otram uzticami. Hadidža nomira 619.gadā 65 gadu vecumā.
Viņa Muhamedam dzemdēja divus dēlus - Kasimu, otrā vārdu Mazais Zaļais nezina, kuri gan mira jau bērnībā, un četras meitas - Rukaiju, Um Kulsumu, Zainabu un Fatimu.
Pēc pirmās sievas Hadidži nāves Muhameds noslēdza daudz laulības. Pravieša tiesības apņemt vairāk par musulmaņiem atļautajām 4 sievām tika pamatotas ar īpašu Korāna "atklāsmi." Vairumam no šīm laulībām bija politisks raksturs, jo tādā veidā tika stiprinātas saites ar dažādām dzimtām un cilšu grupām, bet citas sievas bija viņa draugu un līdzgaitnieku meitas un atraitnes.
Otrā sieva, ko Muhameds apņēma pēc Hadidžas nāves, bija atraitne Savdaha.
Trešo sievu Hafsu (Omāra ibn al Hataba meita) Muhameds apņēma 624.gadā.
Nākamās sievas viņš apņēma 622.gadā, kad ieradās Jasribā (Medīnā) un tās bija vietējo cilšu vadoņu meitas.
Vēl pēc tam savā harēmā Muhameds paņēma arī vecākas sievietes, laikam pārsvarā atraitnes, lai tās nodrošinātu.
Par Muhameda mīļāko sievu pēc nostāstiem uzskata Aišu, Abu Bakra meitu. To viņš ņēma vēl 6 gadu vecumā, lai nostiprinātu saites ar savu līdzgaitnieku Abu Bakru.
Īpaša loma bija arī koptu verdzenei Marijai, kas pravietim dzemdēja dēlu Ibrahimu. Ibrahims gan nomira zīdainis esot un pravietis viņu gauži apraudāja.
Kopumā Muhamedam esot bijušas 14 sievas (krievu enciklopēdijā treikts, ka 11), no kurām 9 bija dzīvas viņa nāves brīdī. Problēma bija tā, ka pēc Muhameda nepalika neviena vīriešu kārtas pēcnācēja, kas radīja islāmā lielu šķeltniecību sunnītu un šiītu veidolā, neskaitot nemaz lielu daudzumu mazāku sektu un novirzienu.
Meita Fatima izgāja par sievu pie viņa brālēna un uzticīgā drauga Muhameda Ali ibn Abu Taliba. No viņu dēlu Hasana un Huseina pēcnācējiem ceļas daudzskaitlīgās musulmaņu kopienas - saīdi un šarifi.

Dzīvesgājums. Pravietis, islāma pamatlicējs un pirmās musulmaņu sabiedrības organizētājs. Pēc musulmaņu priekšstatiem - Allāha sūtīts pravietis, ar kuru cilvēkiem ticis sniegts Korāna teksts.

Izcelšanās, bērnība un jaunība. Dzimis Mekā ap 570.g. Nav zināma ne tikai precīza Muhameda dzimšanas diena, bet pat gads. Tomēr tas nav traucējis islāma teologiem patvaļīgi noteikt Mēness kalendāra rabialavala (rabi I) mēneša 12.datumu, kurā svin pravieša dzimšanas dienu - Mauludu.
Lai gan ģimene bijusi tuva valdošām aprindām, tā nebija bagāta. Viņa tēvs miris kāda tirdzniecības pārgājiena laikā pirms Muhameda dzimšanas, bet māte dažus gadus vēlāk - ap 575.gadu.
Muhameds tika audzināts sava tēvoča vectēva Abd al Mutaliba mājā, kas piederēja pie Mekas kuraišītu tirdzniecības aristokrātijas. Pēc vectēva nāves (gads nav zināms) Muhameda audzināšanu pārņem Abu Talibs - tēvocis no tēva puses, kas arī pieder Mekā valdošajam slānim. Tēva vecākais brālis Abass, nez kādu iemeslu dēļ šādas saistības nav vēlējies uzņemties. Tomēr Abass ir un paliek augstdzimušās Abasīdu dzimtas galva, un šī dzimta vēlāk kļuva par otro kalifu dinastiju.
Abu Taliba vadībā no jaunības gadiem Muhameds ticis iepazīstināts ar dzīvi tirdzniecības karavānās un arī pats tajās piedalījies. Mācījās lopu audzēšanu un kara mākslu. ļoti iespējams, ka šai laikā neilgu brīdi studējis žīdu vēsturi nelielajā Mekas žīdu kopienā (rakstisku liecību par to nav).

Brieduma gadi. Būdams dižciltīgas dzimtas pārstāvis, Muhameds ņēma dalību vētrainās diskusijās vecajo padomēs un arābu poēzijas deklamācijās. Tāpat, iespējams, jaunības gados ņēmis dalību arī militārajos sirojumos - razijās (jātnieku uzbrukumi naidīgām kaimiņu ciltīm). Šai laikā, saskaņā ar hadisām, nākamais pravietis iemantoja uzticama vīra slavu. Tās pašas hadisas liecina, ka šai laikā Muhameds bija izteicis neapmierinātību ar elku atrašanos Mekas Kābas svētnīcā.
Uzņēmās bagātas Mekas atraitnes - Hadidži bin Huvaidas tirdzniecības lietu vešanu, ko arī 25 gadu vecumā ap 595.gadu apprecēja.

Muhameda mistiskie pārdzīvojumi. Sākumā Muhameds bijis hanifs - t.i. viendievības piekritējs.
Dievišķās vīzijas sāka Muhamedu apmeklēt ap 40 gadu vecumu 610.gadā, kad viņš, pēc paša vārdiem, saticies ar eņģeli Džabrailu (Gabriēlu) Hiras kalnā Mekas tuvumā. Muhameda atklāsmju raksturs ir tipiski šamanisks - tikšanās ar varenu Garu pasaules pārstāvi notikusi kalnu alā. Pirms Citpasaules būtnes parādīšanās bijusi dzirdama īpaša skaņa, kas līdzinājusies mazu zvaniņu šķindēšanai. Vēlāk pieņēma, ka šī Citpasaules būtne ir erceņģelis Džabraīls. No viņa Muhameds saņēmis Korāna tekstu. Tas notika ramadāna mēneša 30.naktī.

Pravietisma laiks. Tad Muhameds sācis darboties kā sludinātājs, un sludināt iesāka savu tuvāko vidū. Pirmais viņa sprediķis Mekā (hadisas nosauc As-Safa kalnu pie Kābas) tika uzņemts ar nievām un izsmieklu, taču viņš mazpamazām ap sevi savāca sekotāju grupu, pie kam - gan no trūcīgajiem, gan arī no dižciltīgajiem sabiedrības slāņiem.
Pamazām radās nesatikšana ar Mekas valdošajiem, un tie sāka apspiest Muhameda sekotājus - musulmaņus. Pašu Muhamedu aizsargāja visa viņa dzimta ar tās vadītāju Abu Talibu priekšgalā, taču tie musulmaņi, kas nepiederēja pie viņa dzimtas, sajutās apdraudēti, un daudzi no viņiem 615.gadā aizbrauca uz Etiopiju.
608.gadā tika pārbūvēta Kābas svētnīca Mekā. Saskaņā ar hadisu ziņoto, Muhameds bijis tas, kas nolēmis, kam pienākas privilēģija novietot iepriekšējā vietā Kābas akmeni.
616.gadā Muhameds sprediķos sāka uzstāties pret Mekas valdošā slāņa alkatību. Mēģināja iestāstīt bagātajiem, ka Tiesas dienā tos neglābs nekāda bagātība. Tas beidzot izsauca aristokrātijas pretdarbību. Muhamedu pretinieku nometni vadīja liels pagānisko tradīciju aizstāvis Suheils ibn Amirs, Korānā par "melu tēvu" nosauktais Abu al Hakams un kādreizējais Muhameda draugs Abu Sufians. Iesākumā Muhamedu mēģina piekukuļot klusēšanai, taču atbilde (pēc hadisām) esot bijusi sekojoša: "Ja man labajā rokā ieliks sauli, bet kreisajā - mēnesi, es neatteikšos no savas misijas." Tad viņa dzīvība tika apdraudēta, bet te viņu paglāba Abu Taliba klana aizbildniecība un starpklanu sakari. Tad tiek izmantota tāda arābu tradīcija kā hašimītu "kolektīvā atraidīšana" (ostrakisms). Tika aizliegta tirdzniecība un saimnieciskie sakari ar Muhameda klanu un tā piekritējiem, un hašimīti tika padzīti no Mekas. Abu Taliba vadībā hašimītu klans kopā ar otru izdzīto (laikam tajā bija daudz jaunās mācības piekritēju?) klanu - mutalibiem, pārcēlās uz Mekas ielejas citu daļu. Hašimītiem tas bija liels finansiāls trieciens, taču viņi neatteicās no Muhameda dēļ klana solidaritātes.
Tikām krietni plānāk klājās vienkāršas izcelsmes pravieša piekritējiem, kurus nebija kam aizstāvēt. Tos apkaroja vardarbīgi, bieži vien sasēja un atstāja karsēties saulē. Dažs tādā veidā gāja bojā, citi pameta Meku.
617.gadā turpinājās Muhameda sekotāju apspiešana.
618.gadā "atraidīšana" hašimītiem tika noņemta, un Abu Talibs ar cilti varēja atgriezties Mekā. Tas bija sakarā ar to, ka pilsētas padomē amatus ieņēma mērenāki cilvēki, pie tam iespaidu bija atstājusi arī Abu Taliba apņēmība un solidaritāte Muhameda aizstāvībā. Tikmēr hašimītu apsūdzības rakstu, kas bija piekārts pie Kābas, bija iznīcinājuši tārpi (saskaņā ar hadisām). Hašimītiem atjaunoja arī īpašuma tiesības. Daži musulmaņi atgriezās no Abesīnijas, taču sastapa sliktu attieksmi. Pats Muhamrds, kuru atkal bija apmeklējis Džabrails, paplašināja savu mācības skaidrošanu.
Laiks ap 618.-620.g. tika uzskatīts par kompromisa laiku Mekā. Muhameds bija ar mieru atzīt pagānisko dievju Al Latas, Al Uzas un Manatas īpašo stāvokli Mekā vienlaikus ar Allahu, bet savukārt mekieši - Muhameda pravietisko misiju un Allahu kā galveno no dieviem. Tādējādi iestājās pārejas stāvoklis no daudzdievības uz monoteismu.
Taču pilnīga saskaņa neiestājās un reliģisko koncepciju nesaskaņas laiku pa laikam saasinājās. Pa to laiku 619.gadā nomira Muhameda pirmā sieva un arī cilts vadītājs Abu Talibs. Līdz ar to Muhamedam zuda daļa morālā un tiesiskā atbalsta, jo jaunais cilts vadītājs Abu Lahabs pravieti neatbalstīja.
Muhameds sāka meklēt sabiedrotos ārpus Mekas. Viņš sludināja to cilvēku vidū, kas bija ieradušies Mekā darīšanās. Veica bezrezultatīvu ceļojumu uz Taīfu (apmetne-oāze apmēram 60 km uz ZA no Mekas), kurā meklēja patvērumu. Tomēr taīfieši jau bija brīdināti par vizīti un pret Muhamedu izturējās nelaipni. Muhameds atgriezās Mekā, atjaunoja lūgsnas Kābā un iemantoja ietekmīga kuraišīta al Mutina ibn Adija labvēlību.

Orientēšanās uz Medīnu. Pēc neveiksmīgā brauciena uz Taīfu Muhameds risināja diskusijas ar Jasribas (Medīnas) cilšu vadītājiem, kas ieradušies Mekā darīšanās un svētceļojumos uz Kābu. No tiem pravietis uzzināja, ka Jasribā dzīvojošās 8 ciltis savstarpēji naidojās un pilsētā valdīja vardarbība. Tajā atradās arī 3 žīdu kopienas (laikam gan arābu ciltis, kas pieņēmušas Mozus ticību).
Saskaņā ar hadisām, Muhameds Jasribas cilšu vadītājus pievērsis islāmam. Beigu beigās 620.gada nogalē ar Jasribas pilsētas iedzīvotāju grupu noslēdza slepenu vienošanos. Jasriba bija liela zemnieku oāze apmēram 400 km uz ziemeļiem no Mekas. Oāzes iedzīvotāju vidū valdīja jukas: daļa no tiem bija Saules pielūdzēji, citi - arābi, kas bija pieņēmuši Mozus ticību (3 ciltis). Tādējādi oāzes iedzīvotāji lika cerības uz Muhamedu kā miertiesnesi un atzina viņu kā pravieti.
Saskaņā ar hadisām 620.gadā Muhameds veicis arī savu slaveno "Nakts ceļojumu" (isra jeb miradž) lidojošā zirga Buraka mugurā no Alaksas mošejas Jeruzālemē.
621.gadā arābu cilšu savstarpējie konflikti Jasribā draudēja eskalēties un Muhameds lika priekš doties uz pilsētu kā miertiesnesis un garīgais vadītājs. Sūtņi, kas nonākuši tuvu izmisumam, piekrita un sākās musulmaņu pārceļošana no Mekas uz Medīnu.

Pārceļošana. Musulmaņu pārceļošana (arābiski - hidžra) no Mekas uz Medinu notika 622.gadā, un to uzskata par islāma laikmeta sākumu.
Islāmam Mekā bija neliels piekritēju skaits, jo pilsētas kureišu cilts valdošie slāņi nelabvēlīgi izturējās pret jauno reliģiju. Tie bažījās, ka islāma izplatīšanās Mekā sagraus vietējo dievību kultu, kas bija cieši saistīts ar tirdzniecību. Mekas brīvie iedzīvotāji atradās pastāvīgā ekonomiskā atkarībā no valdošā slāņa, pie tam vergi un trūkumcietēji vīlās jaunajā mācībā, kas solīja viņus atbrīvot no grūtā stāvokļa tikai mistiskā veidā Viņsaulē. Tādēļ šai bezcerīgajā stāvoklī nelielā Mekas musulmaņu kopiena bija spiesta pārcelties (bēgt?) no Mekas uz Medinu.
622.gadā, lai saglabātu slepenību, Muhameda piekritēji izbrauca nelielās grupās. kad lielais vairums jau bija aizbraukuši, septembra sākumā Abu Bakra un dažu līdzgaitnieku pavadībā ceļā devās arī Muhameds. uzzinājuši par pravieša bēgšanu, Mekas valdnieku sūtīja pakaļ vienību ar pavēli nogalināt. Šis ceļojums, kas sākās 16.jūlijā, ieguva nosaukumu hidžra un islāma vēsturē iegājis kā īstais islāma sākums.

Darbība Medīnā. Pilsētā Muhameds ieradās 622.gada 22. vai 24.septembrī (12. vai 8. rabi I) un līdz ar viņu lielākais vairums Mekas musulmaņu. No šī gada pirmā mēneša (al muharama) pilsētas iedzīvotāji sāka jaunas ēras laika skaitīšanu pēc hidžras kalendāra (622.gads ir 1.hidžras gads). Jasribas pilsētu sāka saukt par "pravieša pilsētu" (Madinat al-nabi vai al-Madina no arābu val.). Šodien pilsēta pazīstama kā Medīna, pārdēvēšanu veica musulmaņi.
Muhamedu Jasribā sagaidīja kā vadoni (saīdu) un atnākušajiem musulmaņiem piešķīra statusu, kas bija vienāds ar vietējiem arābiem. Viņš par sievām apņēma vietējo cilšu vadoņu meitas, tā nostiprinot politisko savienību.
Tā Muhameds kļuva ne tikai reliģisks darbonis, bet arī pilsētas valdnieks, bez tam viņa pārziņā nonāca arī cilvēki, kas nebija musulmaņi. Pamazām viņš pilsētā nostiprināja savas pozīcijas un kļuva par tās vienīgo valdnieku. Viņa atbalsts bija no Mekas atnākušie musulmaņi - muhažiri un Medinas musulmaņi - ansāri.
Medīnā tika nodibināta cilšu struktūrai pāri stāvoša musulmaņu draudze. Tajā cilvēki apvienojās tikai pēc piederības islāmam, tika sarautas agrākās asinsradniecības un radniecības attiecības. Saskaņā ar musulmaņu nostāstiem, draudzes priekšgalā atradies pravietis Muhameds - Allāha sūtnis, kam dievs paziņo savu gribu un priekšrakstus atklāsmju veidā. Muhameds bijis absolūts Medinas valdnieks, augstākais tiesnesis un karavadonis.
Cīņā ar Medīnas iekšējo opozīciju Muhameds izveidoja islāmu kā atsevišķu reliģiju, raksturīgu tikai Arābijai. bez tam šeit tika izveidota pirmā musulmaņu sabiedrība ar visu tai raksturīgo, kādu to pazīstam līdz pat mūsdienām.

Jasribas līgums. 622.gada beigās vai jau 623.gadā Muhameds pasludināja Medīnas konstitūciju (dokuments pazīstams arī kā "Jasribas līgums"). Tas bija visai sīki izstrādāts juridiskais akts, uzrakstīts ar mērķi noregulēt Jasribas žīdu un arābu savstarpējās attiecības, kā arī jaunās musulmaņu ummas un pārējās pilsētas sabiedrības attiecības. Daudzas konstitūcijas daļas sīki nosaka kam un kādas kompensācijas jāizmaksā klanam par tā locekļa nogalināšanu. Dokuments arī nosaka, ka strīdi starp klaniem tiek noregulēti ar paša Muhameda starpniecību, kas liecina par viņa varas nostiprināšanos pilsētā.
Ap konstitūcijas pieņemšanas laiku vairums jasribiešu laikam jau bija pieņēmuši islāmu. Palikušo visai nelielo opozīciju vadīja Abdalla ibn Ubajs. Šī pati konstitūcija attiecībās starp musulmaņiem un pārējiem nosacīja draudzīgas attiecības. Interesanti arī, ka Korāna sūras, kas Muhamedam tika sūtītas šai laikā ir visai tolerantas attiecībā pret "neticīgajiem," salīdzinot ar vēlākajām.
Vēsturiski šī konstitūcija kļuva par svarīgu islāmiskās diplomātijas modeli un islāmiskās jurisprudences pirmo paraugu.

Kari pret Meku. Medīnas musulmaņi savā ārpolitikā piekopa bruņotu cīņu pret Meku un mēģināja nodibināt savu ietekmi pār citām Hidžazas ciltīm.
Muhameda piekritēji un Jasribas pilsēta līdz ar to atradās grūtā ekonomiskā stāvoklī. Tā kā nebija iespējams tirgoties ar Meku, tad Muhamedam un tā sekotājiem nācās ķerties pie senās arābu tradīcijas rāzijas - sirošanas un citu arābu karavānu aplaupīšanas. Tas tika darīts ar nodomu sagrābt materiālās vērtības - lopus, tirdzniecības preces un sievietes, taču, saskaņā ar tradīciju, to vajadzēja veikt ar minimālu asinsizliešanu, citādi nenovēršami izraisītos asinsatriebību ķēde.
Jau kopš 623.g. sākās regulāri medīniešu uzbrukumi mekiešu karavānām, taču pirmie sirojumi bijuši visai nesekmīgi. Tā paša gada martā tika ieplānots un realizēts uzbrukums pret lielu mekiešu karavānu, kas virzījās uz ziemeļiem.
Kā atbildi uz to mekieši sūtīja pret Medīnu kaujas vienību Muhameda režīma iznīcināšanai. Kā vēsta nostāsts, musulmaņi jau 2.gadā pēc hidžras (624.g.) guvuši izšķirošu uzvaru pār mekiešiem kaujā pie Badras. Šīs kaujas sākšanās iegansts bijis musulmaņu mēģinājusm sagrābt Mekai piederošu karavānu, kas atgriezusies no Sīrijas. Līdz mums par šo kauju nonākušas fantāziju pilni nostāsti, ka Muhameda kaujiniekiem palīdzējuši enģeļi, bet mekiešu pusē darbojies pats Nelabais. Un tā - 624.gadā karotāji satikās pie Badras, un medīnieši paša Muhameda vadībā (350 kājinieku, 70 uz kamieļiem, 2 uz zirgiem) kaujā uzvarēja mekešu vienību (100 jātnieku un 850 kājnieku). Uzvara tika iztulkota kā Allaha aizstāvība musulmaņiem - hadisas vēsta, ka musulmaņi brīnišķā veidā smēluši spēkus no Allaha sūtītā eņģeļu eskadrona. Pēc kaujas Abu Bakrs pavēlēja kritušos mekiešus iesviest akā, lai tādējādi realizētu to tiesības tikt nekavējoši apglabātiem.
Uzvaras reibums neturpinājās ilgi - Jasribas pagāni un jūdi apsūdzēja Muhamedu darbībās, kas varēja izraisīt plaša mēroga karu ar Meku. Patiesi, bažas apstiprinājās, un no Mekas ieradās karaspēka vienība Abu Sufiāna vadībā.
Kauja pie Uhudas (625.g.). Musulmaņu uzbrukumi karavānām noveda pie tā, ka samazinājās Mekas ārējā tirdzniecība. Gribēti darīt galu šīm tirdzniecības briesmām, kureišīti 625.gadā devās karagājienā uz Medīnu, mekiešu karaspēks ieradās pe Medīnas un cīnījās pret musumaņiem Uhudas kalna nogāzēs. Tolaik Medīnas arābu vidū bija radušās domstarpības, uz laiku bija pastiprinājusies "liekuļu" (tā islāmā sauc Muhameda slepenos pretiniekus) ietekme. Tāpēc kaujas laukā pie Uhudas kalna Medīnas tuvumā, nepavisam nebija izgājuši visi medīnieši, kas spējīgi nest ieročus. Tādejādi Medīnas musulmaņi tika sakauti un cieta lielus zaudējumus. Taču mekieši savus panākumus neattīstīja un atkāpās no pilsētas, jo arī paši bija stipri cietuši.
Muhameds, kā stāsta viņa biogrāfi, guva vieglu ievinojumu galvā - zaudējis priekšzobus, kurus izsitis lingas mests akmens. Vēlāk dažādi blēži sāka tirgot viltotus pravieša zobus, tāpat arī bārdas matus.
Drīz pēc Uhudas kaujas sadumpojās Medīnas jūdi, bet Muhameds dumpi apspieda. Iekšējās opozīcijas nepakļaušanās (laikam pat atentāts pret Muhamedu!) un sadarbība ar ienaidnieku pravietim bija apnikusi un viņš to sāka represēt. Secīgi no pilsētas tika izdzītas (ar pagāna Abdalas ibn Ubaja starpniecību, kas mīkstināja attieksmi) žīdu dzimtas banu kainuka un banu nadira. Banu kuraisa cilts netika aiztikta, jo dumpī nebija piedalījusies. Nogalināti tika arī atsevišķi pravieša pretinieki un konkurenti. Daudzi no izraidītiem žīdiem devās uz žīdu apmetni Haibaru, un stājās savienībā ar Meku pret Muhamedu.
Muhameda piekritēju sakāve pie Uhudas tomēr nesatricināja Medīnas draudzes vadītāja varu, medīnieši turpināja izplatīt savu ietekmi Hidžāzā. Mekas iedzīvotāji un viņu sabiedrotie beduīni nākamajā 626.gadā aplenca Medīnu un aplenkums beidzās tikai tad, kad aplencēju nometni pameta beduīni.
Ap šo pašu laiku Muhameds izsūtīja savus sūtņus ar aicinājumu pieņemt islāmu pie Abesīnijas negusa (tas uzmanīgi uzklausīja sūtņus), Bizantijas imperatora Konstantinopolē Iraklija (noklausījās, bet bez manāmas sajūsmas) un Persijas ķēniņa Hosrova II (saplēsa vēstuli un padzina sūtņus).
627.gadā mekieši no jauna devās uzbrukumā Medīnai, taču musulmaņi bija brīdināti un ap pilsētu izraka grāvi. Tādejādi "kaujā pie grāvja" tika sakauta Mekas kavalēŗija. Musulmaņu uzvaru sekmēja arī brīdinājums par spēcīgas smilšu vētras tuvošanos. Sakautie mekieši lielā nekārtībā atkāpās.
Tā kā karaijazu žīdi bija palīdzējuši mekiešiem, tad Muhameds pieņēma lēmumu par to iznīcināšanu - nogalināja ap 700 jūdu vīriešu, sievietes un bērnus pārdeva verdzībā. No šīs dienas Medīnā palika tikai tādi žīdi, kas bija pieņēmuši islāmu.
Pēc otrās Mekas neveiksmes karā pret musulmaņu Medīnu, Muhameda autoritāte pieauga jau starptautiski. Medīnā viena pēc otras ieradās delegācijas no apkārtnes klejotāju ciltīm ar vēlmi pieņemt islāmu un iestāties musulmaņu konfederācijā. Vizitieru skaitā bija arī Mekas disidenti.  

Turpmākā cīņa par ietekmi pret Meku. 628.gadā Muhameds izspēlēja tādu diplomātisku triku, ka publiski atteicās no džihāda pret Meku un sāka samierināšanās kampaņu. Martā viņš paziņoja, ka dosies ikgadējā svētceļojumā (hadžā) uz Mekas Kābu tūkstošiem neapbruņotu musulmaņu svētceļnieku pavadībā, kas visi ģērbti sniega baltā. Ir skaidrs, ka visa Arābija to uzskatīs par svētuma zaimošanu, ja tiks uzbrukts Muhamedam un viņa sekotājiem.
Mekas vadītāji izsūtīja pret Muhamedu karaspēku, laikam jau ar mērķi apturēt gājienu. Taču musulmaņiem izdevās no tā izvairīties un ienākt pilsētā. Viņš uzslēja nometni Al Hudaibijas ciemā pie pašas svētās pilsētas Mekas robežas. Pārrunas starp pretiniekiem beidzās ar pamieru starp pilsētaām. 629.gadā Muhameds veica uz Meku mazo svētceļojumu - umru. Muhameda autoritāte vēl vairāk nostiprinājās arābu, it sevišķi klejotāju beduīnu, vidū.
Tikmēr Medīnas valsts pieņēmās spēkā - tika iekarotas Ziemeļarābijas bagātās oāzes Haibara (to apdzīvoja pārsvarā žīdi) un Fadaka. Arvien jaunas un jaunas ciltis nonāca Medīnas ietekmē. Lai gan Haibarā bija apmetušies arī daudzi no tiem žīdiem, kas iepriekš bija uzstājušies pret Muhamedu, pravietis piedāvāja oāzei savu aizsardzību apmaiņā pret pusi šeit saražotās pārtikas.
Sākās sīkas sadursmes Arābijas ziemeļos ar bizantiešiem. Muhameds pret tiem 629.gada septembrī sūtīja 3000 vīru vienību ar Saīdu ibn Harisahu priekšgalā. Pārgājiens bija ļoti grūts, Saīds gāja bojā. Nākamo karavadoni Džafaru ibn Abu Talibu Muhameds slavēja par varonību - Allahs viņa nocirstās rokas aizvietojis ar spārniem, un vēsturē viņš iegājis kā "lidojošais Džafars." Vienību Medīnā atveda jau Halids ibn al Valīds.

Mekas pakļaušana. Pēc neveiksmīgā Medīnas aplenkuma musulmaņu loma Hidžāzas ciltīs stipri pieauga. Daudzas no šīm ciltīm pārgāja musulmaņu pusē, kas prata izmantot cilšu neapmierinātību ar bagāto un valdonīgo Mekas iedzīvotāju kundzību.
Gan slepus gan atklāti arī daudzi mekieši pieņēma islāmu. Muhameda emisāri islāma izplatīšanā darbojās Bizantijas Sīrijā. Islāms pieņēmās spēkā un Mekas valdošā kuraišītu cilts 630.gadā lauza Hudaibijas vienošanos (noslēgtu 628.g.), uzbruka huzāhu ciltij, kas bija saistīta ar Medīnu.
Mekas kuraišīti nožēlā par vienošanās neievērošanu sūtīja delegāciju Abu Sufiāna vadībā uz Medīnu pie Muhameda atjaunot līguma darbību. Tomēr Muhameds tiem atteica un nolēma, ka Meka jāieņem. Muhameds sāka gatavoties karagājienam uz Meku, par ko paziņoja saviem sekotājiem. Uzbrukumam tika piesaistīti arī Medīnas apkārtnē dzīvojošie beduīni.
Muhameds savāca cilšu konfederācijas spēkus skaitā ap 10 000 un šī armija devās pret Meku. Zinot, ka Mekā ir daidz Muhamedu atbalstītāju musulmaņu, kuraišītu vadoņi ar to pašu Abu Sufiānu priekšgalā pameta pilsētu.
11.janvāra rītā musulmaņi no dažādām pusēm sāka ieiešanu Mekā. Muhamedam blakus bija viņa palīgs Abu Bakrs as Sidiks. Tādējādi 630.gadā musulmaņu armija Meku ieņēma bez cīņas, saskaņā ar hadisām "atver tās vārtus pēc pašu gribas." Meku Muhameda vadītais musulmaņi karaspēks, kas sastāvēja no muhadžīriem, ansāriem un to sabiedrotajiem beduīniem, ieņēma Meku 630.gada 11.janvārī (8.gadā pēc hidžras) bez kaujas. Tās ieņemšana apzīmēja islāma sludinātās viendievības triumfu. 
Pilsētā ienākušie musulmaņi izturējās miermīlīgi un iecietīgi. Mekieši vairumā pieņēma islāmu visai labprātīgi, ieskaitot pašu opozīcijas vadoni Abu Sufiānu. Lai gan Muhameds noliedza vardarbību, kas bija parasta ieņemot ienaidnieka pilsētas, dažs labs no viņa senajiem pretiniekiem tomēr tika nonāvēts.
Tomēr tā nebija bezierunu padošanās. Kā mums vēsta arābu vēsturnieki, vairākus gadus pirms šī notikuma sākušās slepenas sarunas starp Muhamedu un Mekas dzimtas aristokrātiju, kas šai nolūkā vairākkārt apmeklējusi arī Medīnu. Sarunu iznākumā panākt kompromiss: Mekas kureiši pieņēmuši islāmu, atzinuši Muhamedu par Allāha sūtni, bet Meka saglabājusi sava reliģiskā centra nozīmi. Kābas svētnīca, lai gan bez elku tēliem, bet ar Melno akmeni, kļuva par musulmaņu galveno svētnīcu. Turpmāk katra musulmaņa reliģisks pienākums bija doties hadžā - svētceļojumā uz Kābu.
Pēc Mekas ieņemšanas Muhameds sabija tajā 15 dienas, bet pēc tam devās no Mekas uz Huneinu. Par Mekas pārvaldniekiem tika nozīmēti Vataba ibn Huseins un Muāzs ibn Džabals.
Muhameds un Kābas svētnīca. Pēc kāda laika Muhameds ar pavadoņiem iejāja mošejas teritorijā. Muhameds noskūpstījis Melno akmeni, tad apjājis Kābas svētnīcu, sēdot uz kamieļmātes. Apkārt Kābai atradušies 360 elku tēli, kam Muhameds sācis sist ar nūju, teikdams: "Ir nākusi patiesība, un padzīti meli. Patiesi, meli nolemti bojāejai." (sūra Al Isra, 81.ajats), un: "Ir nākusi patiesība un meli neko vairs neradīs un neatgriezīsies." (sūra Saba, 49.ajats) sadragājis tur esošos elku tēlus. Elki tobrīd viens pēc otra krituši gar zemi. Hadisas apgalvo, ka katrs elku tēls gāzies gar zemi un sašķīdis sīkos gabaliņos, tiklīdz Muhameds uz to norādījis ar zizli. Muhameds pavēlējis visus tos aizvākt no svētnīcas teritorijas un sadauzīt, kā arī nodzēst attēlus, kas atradušies uz Kābas iekšējām sienām. Tad Muhameds kopā ar vairākiem pavadoņiem devās svētnīcā iekšā un veica tur lūgšanu. Iztīrītā Kābas svētnīca nu tikusi veltīta Allaham.
Pēc tā visa Muhameds atvēra Kābas durvis un vērsās pie tur sapulcējusiem ļaudīm ar runu. Tajā viņš klātesošajiem pavēstīja par islāma ienākšanu, atcēla pirmsislāma "tumsonīgos" likumus un paziņoja par dzimtu privilēģiju atcelšanu. Pēc tam viņš atlaida savus bijušos pretiniekus ar mieru. Tad Muhameds uzkāpa Safas (As Safa) pakalnā, vēloties palūkoties uz Kābas svētnīcu no tā. Tur esot, viņš zvērējis uzticību islāmam.
Islāms bija triumfējis, un tā ideoloģija sekmēja arābu sabiedrības pāriešanu no pirmatnējās kopienas iekārtas uz šķiru sabiedrību.
Turpmākā valdīšana no Medīnas. Pret Muhamedu naidīgā opozīcija tikām koncentrēja spēkus Taīfas oāzē, bet pravietis ar mekiešu-medīniešu karaspēku to sakāva kaujā pie Hunainas tai pašā 630.gadā. Dažos avotos tas nosaukts par lielu klejotājcilšu uzbrukumu. Šai kaujā Muhameds tika otru reizi ievainots. Līdz ar Taīfas ieņemšanu Muhameda vara izplatījās pār visu Hidžasu.
Tomēr Muhameds turpināja valdīt no Medīnas, un tikai reizi 632.gadā veica svētceļojumu uz Kābu, kuru tagad sauc par "atvadīšanās" ceļojumu (hidžat al-vada). Medīnas valsts tik ļoti pieņēmās spēkā, ka Muhameds nosūtīja sūtņus pie daudziem Arābijas valdniekiem, kā arī tuvākajiem Bizantijas un Persijas provinču vietvalžiem ar ierosinājumu arī tiem pieņemt islāmu. Valsts ietekmē nonāca arvien jaunas oāzes, ietekme izplatījās līdz pat Jemenai. Daudzas ciltis noslēdza savienību.
631.-632.g. lielākā daļa Arābijas pussalas jau bija nonākusi Muhameda vadītās politiskās savienības kontrolē. 631.gads arābu vēsturē tiek saukts par "Delegāciju gadu," jo Medīnā ieradās delegācijas no milzum daudzām Arābijas ciltīm, lai stātos zem Muhameda varas. Lai gan daži anklāvi izrādīja pretestību un Muhamedam nācās iziet uz teritoriālām piekāpēm, kopumā viņa vara tika iedibināta visā Arābijā.
Pagāniem un citādi ticīgajiem 631.gadā tika noliegts lūgties Kābā.
Pēdējos savas dzīves gados viņš bija aizņemts ar plāniem izplatīt islāmu uz ziemeļiem un gatavoja karagājienu uz Sīriju. 632.gadā Muhameds ķērās pie Arābijas islamizācijas. Muhameda sūtītie aģenti ieradās ciltīs, kas atzina Muhameda varu, pieņēma islāmu, maksāja nodokļus un ziedojumus (zakat). Daži no šiem aģentiem palika ciltīs uz dzīvi kā Muhameda pārstāvji. Tādas pārmaiņas arābu sabiedrībā bija uzskatāmas gluži vai par revolucionārām, nostiprināja jaunās Medīnas aristokrātijas lomu, lai gan izraisīja arī citu nesen "piejaucētu" cilšu neapmierinātību.
Taču 632.gada jūnijā/jūlijā, neilgi pēc pēdējā Kābas apmeklējuma, Muhameds saķēra drudzi. Tad viņš Minā vērsās ar atvadu runu pret desmitiem tūkstošu svētceļnieku. Pēc neilgas slimības viņš nomira naktī no 7. uz 8.jūniju, pie tam ļoti negaidīti saviem atbalstītājiem. Hadisas liecina, ka tas noticis mīļotās sievas Aišas rokās. Ir arī hipotēze, ka viņš ticis noindēts.
Muhamedu apglabāja galvenajā Medīnas mošejā - "Pravieša mošejā," kas šodien ir nozīmīga musulmaņu svētvieta.
Pēc Muhameda palika 9 viņa sievas un koptu piegulētāja Mirjama (Marija). Vēlāk šai pašā 632.gadā nomira viņa meita Fatima, kas atstāja sava vīra un Muhameda brālēna un znota Ali ibn Abu Taliba aprūpē divus savus dēlus - Hasanu un Huseinu. Jaunā islāma reliģiski-administratīvā sistēma pēc pravieša nāves palika apjukumā un varas vakuumā.

Reliģiskā darbība. Muhameds esot mīlējis vientulību un vadījis laiku garīgās apcerēs. Bieži devies vienatnē kalnos Mekas apkārtnē. Bija pazīstams ar jūdaisma un kristietības pamatiem kā arī ar Arābijas monoteistu hanītu uzskatiem.
Kad Muhamedam bija ap 40 gadiem, kādā no viņa kalnu apcerēm viņš sāka redzēt vīzijas, tad dzirdēt balsis. Šeit, alā Hiras kalnā Mekas tuvumā 610.gadā Muhamedam parādījies kāds, kas uzdevies par eņģeli Džabraīlu no kā tas nākamos 23 gadus saņēma dievavārdus. Džabraīls vai nu parādījies pats, jebšu arī par savu klātieni vēstījis ar zvaniņa skaņām, pēc kurām tas tapis dzirdams. Tātad islāma reliģijas pamatlicējs Muhameds alā pārdzīvojis tipiski šamaniskas atklāsmes.

Pirmās vīzijas laikā Džabraīls atklāja Muhamedam pirmo no 114 sūrām (tagadējā Korāna nodaļām). Tiekoties pirmajā reizē, eņģelis par sevi paziņoja: "Tu - dieva vēstnesis, bet es - Džabraīls." Pēc tam nodiktēja Muhamedam 96.sūru, kas sākas ar vārdiem: "Lasi! Tava Kunga vārdā, kas radījis - radījis cilvēku no sabiezējuma. Lasi! Un Kungs tavs dāsnākais, kas iemācījis kalamom, iemācīja cilvēkam to, ko tas nezināja." Analfabēts Muhameds dzirdēto iegaumēja, šie vārdi uz pergamenta tiek pierakstīti tikai vēlāk. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Muhameds savas pirmās vīzijas laikā atradies nemaņā, bet pamodies visu sacīto atcerējies.
Pēcāk Muhameda skolnieki pēc pravieša atstāstījuma tās pierakstīja un tā radās Korāna teksts. Iesākumā Muhamedu vīzijas sabiedēja, un viņš 2 gadus par tām stāstīja tikai sievai Hadidžai un Varakam (Hadidžas brālēnam, kristietim) un varbūt vēl kādam vienam vai diviem labiem paziņām. Taču vēlāk aprada ar tām un sāka uzskatīt sevi par Dieva izredzētu vēstnesi - rasulu un pravieti - nabi. Kā savu misiju sāka uzskatīt Dieva vēsts nodošanu apkārtējiem ļaudīm. Par viņa pravietisko misiju daļēji pārliecināja arī sieva Hadidža.
Musulmaņu vidū eksistē arī leģenda, ka baloža izskatā Pravietim uz pleca sēdies eņģelis Džabraīls, kas ausī iečukstējis visu Korāna tekstu. Tādēļ balodis islāmā tiek godāts.

Sprediķošanas sākums. Pirmās dievišķās vēstis viņš sāka izplatīt saviem tuvākajiem.
612.gadā sāka sprediķot Mekā publiski, bet tā pirmie soprediķi As-Sāfas pakalnā pie Kābas tika saņemti ar izsmieklu un nopulgošanu. To jēga bija Arābijā izplatītās daudzdievības noliegšana un viena vienīga visvarena Allāha atzīšana par Dievu. Sludināja Tiesas dienu, Mirušo augšāmcelšanos un visu neticīgo nonākšanu Ellē. Turpretim taisnajie nonāks paradīzē. Zemes laicīgajām bagātībām jātiek taisnīgi sadalītām jaunās musulmaņu sabiedrības - ummas ietvaros. Šādai jaunai sabiedrībai vajadzētu veidoties uz jaunās ticības pamata, nevis pēc cilšu piederības.
Muhameda runas tika uzskatītas par tiešu Allaha vēstījumu. Pravietis daudz citēja iepriekšējos vēsturiskos praviešus un atsaucās uz vēsturiskiem notikumiem, tādējadi pasvītrojot, ka viņa mācība ir loģisks cilvēces garīgais turpinājums.
Sākās arī jaunās mācības sekotāju un skolnieku vervēšana. Viņam bija pāris ietekmīgu atbalstītāju: tuvs draugs Abu Bakrs, tirgonis no ietekmīgās Omeijādu dzimtas Usmans ibn Afans (arī attāls Muhameda dzimtas radinieks) un brālēns, tēvoča Abu Taliba dēls Ali ibn Abu Talibs. Vairums gan pirmo sekotāju bija Mekas nabadzīgo slāņu pārstāvji, kas tika aizrauti ar pravieša runām par vienlīdzību - kalpi, pat vergi, un visvairāk - sievietes.
Jaunās mācības popularitāte nabadzīgo iedzīvotāju un sieviešu vidū, kā arī atteikšanās no ierastās daudzdievības, drīz izraisīja neapmierinātību un aizrādījumus no Mekas vecajo vidus. Taču zināmu laiku nekādas aktīvas darbības pret viņu nesekoja, jo viņš tika uzlūkots par vienu no daudzajiem viltuspraviešiem (laikam jau tais laikos tādu nebija mazums!). bez tam nostrādāja arū Abu Taliba aizbildniecība, lai gan viņš pats musulmaņu ticībā nepārgāja.
615.gadā daži no Muhameda sekotājiem pārcēlās dzīvot uz Abesīniju, lai izvairītos no represijām. taču Muhameda sekotāju skaits visu laiku turpināja augt.
616.gadā Muhameds sprediķos sāka uzstāties pret Mekas valdošā slāņa alkatību. Mēģināja iestāstīt bagātajiem, ka Tiesas dienā tos neglābs nekāda bagātība. Tas beidzot izsauca aristokrātijas pretdarbību. Muhamedu pretinieku nometni vadīja liels pagānisko tradīciju aizstāvis Suheils ibn Amirs, Korānā par "melu tēvu" nosauktais Abu al Hakams un kādreizējais Muhameda draugs Abu Sufians. Iesākumā Muhamedu mēģina piekukuļot klusēšanai, taču atbilde (pēc hadisām) esot bijusi sekojoša: "Ja man labajā rokā ieliks sauli, bet kreisajā - mēnesi, es neatteikšos no savas misijas." Tad viņa dzīvība tika apdraudēta, bet te viņu paglāba Abu Taliba klana aizbildniecība un starpklanu sakari. Tad tiek izmantota tāda arābu tradīcija kā hašimītu "kolektīvā atraidīšana" (ostrakisms). Tika aizliegta tirdzniecība un saimnieciskie sakari ar Muhameda klanu un tā piekritējiem, un hašimīti tika padzīti no Mekas. Abu taliba vadībā hašimītu klans kopā ar otru izdzīto (laikam tajā bija daudz jaunās mācības piekritēju?) klanu - mutalibiem, pārcēlās uz Mekas ielejas citu daļu. Hašimītiem tas bija liels finansiāls trieciens, taču viņi neatteicās no Muhameda dēļ klana solidaritātes.
Tikām krietni plānāk klājās vienkāršas izcelsmes pravieša piekritējiem, kurus nebija kam aizstāvēt. Tos apkaroja vardarbīgi, biež vien sasēja un atstāja karsēties saulē. Dažs tādā veidā gāja bojā, citi pameta Meku.
617.gadā turpinājās Muhameda sekotāju apspiešana. Otrais musulmaņu ("ticīgo") pārceļotāju vilnis devās uz Abesīniju kristīgā negusa aizsardzībā. To skaits gan visdrīzāk nav bijis liels un sunna to pieraksta to iziešanu agrīnai hidžrai. Mekas valdošie sūtīja uz Abesīniju emisārus ar dāvanām, lai musulmaņi tiktu izdoti, taču neguss tiem atteica.
Tikmēr pašā Mekā Muhameds kaitināja tās aristokrātiju regulāri apmeklējot Kābu un tajā publiski pielūdzot Allahu.
Muhameds sāka meklēt sabiedrotos ārpus Mekas. Viņš sludināja to cilvēku vidū, kas bija ieradušies Mekā darīšanās. Veica bezrezultatīvu ceļojumu uz Taīfu, kurā meklēja patvērumu.

Darbība Jasribā. Beigu beigās 620.gada nogalē ar Jasribas (tagadējā Medīna) pilsētas iedzīvotāju grupu noslēdza slepenu vienošanos. Jasriba bija liela zemnieku oāze apmēram 400 km uz ziemeļiem no Mekas. Oāzes iedzīvotāju vidū valdīja jukas: daļa no tiem bija Saules pielūdzēji, citi - arābi, kas bija pieņēmuši Mozus ticību. Tādējādi oāzes iedzīvotāji lika cerības uz Muhamedu kā miertiesnesi un atzina viņu kā pravieti.
Saskaņā ar hadisām 620.gadā Muhameds veicis arī savu slaveno "Nakts ceļojumu" (isra jeb miradž) lidojošā zirga Buraka mugurā. Zirgu tam piešķīra eņģelis Džabrails Hiras kalnā. Ar to pravietis aizlidoja uz Jeruzālemi un izkāpa Tempļa kalnā. No tā kopā ar Džabrailu pacēlās debesīs pie Allaha.
Pilsētā Muhameds ieradās 622.gada 22. vai 24.septembrī (12. vai 8. rabi I) un līdz ar viņu lielākais vairums Mekas musulmaņu. No šī gada pirmā mēneša (al muharama) pilsētas iedzīvotāji sāka jaunas ēras laika skaitīšanu pēc hidžras kalendāra. Jasribas pilsētu musulmaņi pārsauca par "pravieša pilsētu" (Madinat an-nabi vai al-Madina no arābu val.). Šodien pilsēta pazīstama kā Medīna.
Tā Muhameds kļuva ne tikai reliģisks darbonis, bet arī pilsētas valdnieks, bez tam viņa pārziņā nonāca arī cilvēki, kas nebija musulmaņi. Pamazām viņš pilsētā nostiprināja savas pozīcijas un kļuva par tās vienīgo valdnieku. Viņa atbalsts bija no Mekas atnākušie musulmaņi - muhažiri un Medinas musulmaņi - ansāri.
Hadisas vēsta, ka ierodoties Medīnā, Muhameds palaidis ganībās savu kamieli. Vieta, kur kamielis plūcis zāli, kļuva par pirmās mošejas - masdžid ("godināšanas un lūgšanu vieta," arābu val.) - vietu. te uzcēla kulta celtni, te izvietojās arī ēkas, kas bija nepieciešamas Muhameda dzimtas dzīvei. Vieta kļuva par Medīnas administratīvo centru.
Muhameds pēc Medīnas mošejas celtniecības pabeigšanas noteica piektdienas vakaros kopējās lūgšanas sanāksmes, uz kurām tika ielūgti visi Medīnas vīrieši, ieskaitot 3 žīdu klanus.

Jaunās reliģijas teoloģiskās nesaskaņas ar žīdiem. Muhameds centās iegūt arī Medīnas žīdu atbalstu, tamdēļ viņš Jeruzālemi padarīja par savu kiblu - t.i. vietu, pret kuru ticīgajiem pagriezties lūgšanu laikā. Jaunuzceltās mošejas centrālais akmens bija orientēts pret Jeruzālemi - par godu Ābramam. Muhameds pēc Medīnas mošejas celtniecības pabeigšanas noteica piektdienas vakaros kopējās lūgšanas sanāksmes, uz kurām tika ielūgti arī 3 vietējie žīdu klani - Hanuka, Nadīra un Karaijaza.
Taču vairākums no tiem atteicās atzīt Muhamedu par pravieti no nežīdu vidus, jo paši pārstāvēja monoteisku reliģiju. Žīdi neatzina Muhameda klāstīto izlāmisko notikumu interpretāciju, kas bija aprakstīti viņu Torā. Žīdi nekādi nespēja pieņemt Muhameda apgalvojumu, ka pēdējais pravietis varētu nenākt no jūdu vidus. Vēl vairāk - tie nozākāja un izsmēja Muhamedu, kā arī sadarbojās ar viņa ienaidniekiem mekiešiem. Viņu pusē nostājās arī daļa Medīnas kristiešu, jūdaistu un pagānu, kas iesākumā gan bija islāmu pieņēmuši ar entuziasmu. Šī Medīnas iekšējā opozīcija daudzkārt kritizēta Korānā kā "liekuļi" (munafikun). Iespējams, žīdiem nelikās simpātiski Muhameda sabiedrības apvienošanas mēģinājumi, jo tad viņi varētu zaudēt savu īpašo statusu Medīnā.
Tomēr arī no šīm nesaskaņām Muhamedam tiek kāds labums - no jūdiem viņš uzzināja un ieguva labāku priekšstatu par nesaskaņām žīdu un kristiešu starpā, kā arī par atšķirībām starp šīm mācībām.
Attiecības starp arābu klaniem un žīdiem sāka regulēt pēc 622./623.gadā sastādītā "Jasribas līguma," kas zināmu laiku šai ziņā darbojās harmonizējoši. Tomēr attiecības starp Muhameda piekritējiem un žīdiem kļuva arvien saspīlētākas.

Islāma kā atsevišķas reliģijas izveidošanās. Iekšējās nesaskaņas līdzēja islāmam attīstīties kā atsevišķai, tikai tolaik arābiem raksturīgai, reliģijai. Muhameds arvien vairāk sāka sevi uzsvērt kā pēdējo un īsteno pravieti, noliedzot gan jūdaismu gan arī kristietību kā sliktas un nepareizas mācības. Islāms tika pasniegts kā mācība, kas labo citu ticību izropļojumus Dieva vārdos. Muhameds nolika piektdienu kā musulmaņu lūgšanu dienu, pasludināja par svētu Kābas akmeni Mekā (tā kļuva par galveno islāma svētumu) un pasludināja par svarīgu veikt svētceļojumu pie tā. Meka tika pasludināta par musulmaņu Svēto pilsētu un kiblu (Jeruzālemes vietā).
Medinā tika uzcelta pirmā mošeja, vienlaicīgi tā bija arī Muhameda dzīvesvieta un pilsētas administratīvais centrs, tika iedibināta islāma liturģija - lūgšanas, gavēņi, apmazgāšanās, aicinājumi uz lūgšanām, ziedojumu vākšana labdarībai u.c. Muhameds savos sprediķos noteica musulmaņu sabiedrības dzīvi - mantošanas un īpašuma sadales principus, precēšanos. Tika ieviests aizliegums uz alkoholiskajiem dzērieniem, cūkgaļu un azartspēlēm.
624.gadā Muhameds izmainīja kiblu - turpmāk lūgšanas laikā ticīgajiem tagad vajadzēja vērsties pret Kābu Mekā, nevis pret Jeruzālemi, kā agrāk. Tas liecināja, ka Muhameds taisās pievērst izlāmam visu Arābiju.
Īpaši tika izdalīts paša pravieša stāvoklis. "Atklāsmēs" tika prasīta īpaša viņa godāšana, kā arī tam piešķirtas īpašas privilēģijas neievērot dažus citiem obligātos aizliegumus. Šie principi aprakstīti Korānā un arī paša pravieša izteicienos (hadis).
Pēc pravieša nāves pārtrūka musulmaņu kopienas "tiešais" kontakts ar Allahu, un to vadīt turpināja viņa vietnieki - kalifi. Par tiesībām valdīšanai izvirzīt savu kalifu sacentās dažādas musulmaņu grupas. Pirmais kalifs pēc Muhameda bija Abu Bakrs, viens no tuvākajiem Muhameda līdzgaitniekiem.
Arī viņa mīļākā sieva Aiša pēc pravieša nāves mēģināja spēlēt politisku lomu kā pravieša vēlējumu glabātāja un tulkotāja.

Muhameds un džini. Saskaņā ar korānu Muhameds ticis sūtīts kā pravietis ne tikai pie cilvēkiem, bet arī pie džiniem. Daļa no tiem, padzirdējuši pravieša sludināšanu, pieņēmuši islāmu un sākuši to pat izplatīt (72:1-17; 46:29/28-32/31). Citi džini esot turpinājuši darīt ļaunas un nejaukas lietas sekojot Iblisam (arābu "kritušais eņģelis") un kopā ar šaitaniem (musulmaņu velliem) kalpojot tā karaspēkā. Muhameda laikabiedri uzskatīja, ka arī savām runām tas tiekot džinu iedvesmots.

Misticisms ap pravieti. Kopumā islāms savam pravietim nepiedēvē nekādas pārdabiskas īpašības. Korānā vairākkārt uzsvērts, ka pravietis ir tāds pats cilvēks kā visi. Tomēr pamazām ap viņu sāka savīties stāsti un leģendas par notikušiem brīnumiem:
1) leģenda par to kā eņģeļi pāršķēluši viņa krūtis un apmazgājuši sirdi;
2) par nakts ceļojumu 620.gadā ar burvju dzīvnieku Buraku uz Jeruzālemi un tam sekojošu debessbraukšanu no Aksas mošejas;
3) pravieša klātbūtnē neslaucama aita sākusi dot pienu;
4) ar mazumiņu pārtikas tiek pabarots daudz ļaužu (līdzība ar Jēzu).
Tomēr taisnības labad jāsaka, ka tādu stāstu ir relatīvi maz.

"Sātaniskās vārsmas." Pats Muhameds tās ir izrunājis, saskaņā ar seniem avotiem, taču pēcāk izslēdzis no Korāna tādēļ, ka tās nākušas nevis no Allaha, bet gan no Sātana. No šejienes arī to nosaukums. Par tām plašāk pasaulē kļuva zināms pēc skandāla ar indiešu musulmani Salmanu Rušdī, kas 1989.gadā izdeva tāda paša nosaukuma grāmatu.
Sūrā 53:19-20 teikts: "Vai domājāt jūs, kā pienākas, par al-Latu, al-Uzzu un Manatu, trešo starp tām?"
Runā, ka pirms tam aiz tās sekojošas tādas rindas: "Patiesi tie ir debesu gulbji, patiesi var paļauties uz to labvēlību."
"Gulbji" ir šīs trijas nosauktās dieves. Tās sauca par banat Alla ("Dieva meitas"). Tiek uzskatīts, ka Muhameds izstrīpojis ķecerīgās rindas, kas atzīst vēl citu dievu esamību, pēc tam, kad Allahs atklājis, ka šīs rindas tam nodiktējis Sātans.

Avoti. Nav tādu avotu ārpus Arābijas no pravieša dzīves laika, kas pieminētu Muhamedu. Visas ziņas par viņu sastopamas tikai musulmaņu tekstos. Līdz ar to vēsturnieki-nemusulmaņi sastopas ar lielām grūtībām autentisku ziņu meklējumos. 
Biogrāfijas. Līdz mūsu dienām saglabājušies Muhameda dzīves apraksti arābu valodā, kas sastādīti 100-150 gadu pēc viņa nāves. Tie ir tā piesārņoti ar reli]giskiem mītiem un leģendām, ka no tiem izdabūt vēsturiskas ziņas par pravieša dzīvi ir ārkārtīgi grūti un pat neiespējami.
Pravieša biogrāfija rakstīšana. 732.gadā Muhameds ibn Ichāks (?-767.g.), kas bija pirmais Muhameda biogrāfs, sarakstīja pravieša Muhameda biogrāfiju, kuru izmantos nākamie ahiogrāfi hadisu sacerēšanai. Viņa darbs līdz mūsdienām nonācis tikai citātu veidā, kurus izmantojuši savos darbos daudz vēlāki zinātnieki, piemēram, Ibn Hašims.
Sira - pravieša Muhameda dzīves apraksts. Indijā Muhameda biogrāfija kļuva par Krišnas stāsta variantu.
Hadiss - nostāsti par pravieša Muhameda vārdiem un darbiem, laikam tie sastopami pašā Korānā. Sākumā tie tika nodoti mutiski "no mutes mutē." Tika pierakstīti sunnas sastāvā tikai vairākas paaudzes pēc Muhameda nāves, tamdēļ tie varētu atšķirties no oriģināliem. Ir visai grūti pieņemt, ka sunna ar saviem hadisiem nav idealizējusi savu stāstījumu objektu.
Muhameda militāro uzvaru apraksti. Autors Al Vakidi (?-823.g.). Apraksti saglabājušies līdz mūsdienām.
Visi šie avoti vēlākajos gados papildināti ar dažādām detaļām, izdomājumiem un leģendām. Tas viss kopā arī ir musulmaņiem zināmais stāsts par Pravieša biogrāfiju.
Tafsīrs - komentāri Korānam.
Korāns. Galvenais avots, no kura gūtas ticamākās ziņas par sākotnējo islāmu. Tomēr uz šo ziņu bāzes var gūt priekšstatu tikai par islāma ticības mācību u  par musulmaņu organizāciju ticīgo muzulmaņu draudzē. Korānā nav ne vēsturisku datu, ne faktu, ne darbojošos vēsturisko personu vārdu.
Ziņas no hronikām. Agrīno viduslaiku sīriešu, armēņu, bizantiešu rakstnieku darbos par Muhamedu arī saglabājušās ziņas, taču arī tās ir leģendāras, pie tam kristīga naida vadītas.
Oriģināldokumenti. Nekādi tādi dokumenti no Muhameda vai viņa laikabiedru darbības laika nav saglabājušies.

Atradumi.
Vēstule un bārdas mati. Glabājas Topkapi pils muzejā Stambulā.
Apmetnis. To (vēl arī kalifa Omāra zobenu) kā lielu relikviju pasniedza Mekas pārvaldnieks osmaņu sultānam Selimam I Bargajam 1517.gada 17.jūlijā, atzīstot viņu par "svēto vietu kalpotāju un aizsargu." Izmantojot faktu, ka sultānu rokās atradās šīs relikvijas, tie pēc Kučukkainardžijas miera līguma noslēgšanas 1774.gadā ar Krievijas impēriju, pasludināja visus krievu teritoriju musulmaņus par saviem aizstāvamajiem. Mazais Zaļais nezina, kur tas atrodas tagad, varbūt arī Topkapi pils muzejā Stambulā?

Svētki.
      Miradžs. Pravieša debesbraukšanas svētki, radžaba 27.datumā.
      Mauluda. Pravieša dzimšanas diena, rabialavalida 12.datumā.

Muhameda mantojums. Šodienas islāma pasaulē Pravieša piemiņa tiek ļoti godāta. Izplatītas lūgšanas par Muhamedu, kuras lasa sūfiji savu zikru laikā. Pravieša vārdu izmanto kā talismanu un aizsargu. Tautas ticējumos brīnumainas īpašības piedēvē viņa kapam. Radušies folkloristiski stāstu cikli.
Viena no galvenajām islāma vērtībām ir sunna - tā ir pravieša dzīves padarīšana par paraugu katram krietnam musulmanim.
Lai gan islāms neatzīst reinkarnāciju, Mazajam Zaļajam zināms vismaz viens gadījums, kad musulmaņi atzīt pravieša Muhameda reinkarnāciju. Tas ir kāds šeihs no Jofes pilsētas Senegālā, kuru vietējie uzskata par Pravieša melnādaino reinkarnāciju. Te atrodas viņa mauzolejs.

Priekšstati par Muhamedu Eiropā. Eiropiešu kultūrā Muhameds bieži vien ticis uzskatīts par nežēlīgu un viltīgu personu. Te radās arī brīnumainas leģendas, kā piemēram par Muhameda zārku, kas karājoties gaisā. Templiešu bruņinieki pravieša zārku uzskatīja par pielūgsmes objektu.
Eiropas apgaismotāji uzskatīja Muhamedu par krāpnieku, kas izmantojis reliģiju personīgas bagātināšanās nolūkos. Dažādu uzskatu cilvēki Muhamedā saskatīja gan reformātoru, gan revolucionāru, gan rabīnu un kristiešu mūku skolnieku, kā arī izcilu politiķi.
Dante Aligjēri (mir. 1321.g.) savās "Dievišķajās komēdijās" ievietojis Muhamedu 8.elles lokā, par tā nodarītajām varmācībām reliģijas vārdā.
1742.gadā Parīzē pirmo reizi tika izrādīta Voltēra luga "Fanātisms vai pravietis Muhameds."

Nemieri Muhameda kritikas sakarā. Mūsdienās eiropiešu mēģinājumi kritiski un pat ar ironiju izturēties pret Pravieti, vairākkārt izraisījuši islāma pasaulē lielu sašutumu.
Karikatūru skandāls. 2005.gada septembrī dāņu laikraksts Jyllands-Posten publicēja 12 karikatūras par islāma tēmu un dažās no tām bija attēlots arī Muhameds. Vienā tādā pravietis attēlots ar spridzekli turbāna vietā. Islāma fanātiķi līdz pat šodienai mēģina fiziski iznīcināt karikatūru autoru Kurtu Vestergārdu un laikraksta kultūras lapu redaktoru Flemmingu Rosi, kas spiesti ar savām ģimenēm slēpties.
Filma "Musulmaņu nevainība." 2012.gada septembrī sašutumu izraisīja Amerikas Kalifornijas žīda Sema Besila uzņemtā filma "Musulmaņu nevainība," kas Muhamedu attēloja kā jaunu sieviešu pavedēju. 5 miljoni dolāru filmai saziedojuši vairāk nekā 100 citi žīdi. Tagad autors spiests slēpties. Slēpjas arī kāds Nakouls Basilijs Nakouls - vēl viens filmas veidotājs.
Vispirms Kairā saniknoti musulmaņi ielenca ASV vēstniecības ēku. daļa iekļuva par augsto sienu vēstniecības pagalmā un ASV karogu nomainīja ar islāma ticības apliecinājumu.
Sakarā ar to pār musulmaņu pasauli vēlās nemieri - kā pirmais 13.septembra naktī tika nogalināts ASV vēstnieks Kristofers Stīvenss un vēl 3 amerikāņi Bengazi pilsētā Lībijā.
Protesti un ASV vēstniecībām Sanā, Dakā ar vardarbības elementiem. Pie ASV vēstniecības ēkām Sudānā, Marokā un Tunisijā tika dedzināti ASV karogi. 

Viņa biogrāfiju sarakstījis amerikāņu rakstnieks V.Ērvings.

Saites.
Islāma pravieši.
Islāms.