Jauna teorija: hiperātruma zvaigznes varētu vadīt augsti inteliģentas ārpuzemes civilizācijas
- Detaļas
- Publicēts 16 Decembris 2024
- Autors Laika Ceļotājs
No Holivudas zinātniskās fantastikas filmām radies priekšstats, ka augsti inteliģentas civilizācijas starpzvaigžņu ceļojumiem izmanto lidojošos šķīvīšus. Tomēr tehnoloģiski attīstītas ārpuszemes civilizācijas varētu pārvietoties starp zvaigznēm daudzos dažādos veidos, kas būtu tik neparasti un pārsteidzoši, ka tie pārsniegtu jebkuru zinātniskās fantastikas romānu vai filmu iedomu robežas.
Vrijes universitātes Briselē (Beļģijā) filozofs Klements Vidals savā jaunākajā darbā, kas vēl nav recenzēts un publicēts zinātniskajā žurnālā, piedāvā jaunu un neparastu teoriju. Tajā viņš apgalvo, ka augsti inteliģentas ārpuszemes civilizācijas varētu pārvietoties pa galaktiku, apzināti un mērķtiecīgi virzot savas binārās zvaigžņu sistēmas.
Zvaigznes kā transportlīdzeklis
Milzīgie attālumi Visumā padara starpzvaigžņu lidojumus par gandrīz nepārvaramu izaicinājumu. Tajā pašā laikā agri vai vēlu jebkurai augsti attīstītai un ilgi eksistējošai citplanētiešu civilizācijai varētu rasties eksistenciāla nepieciešamība doties starpzvaigžņu lidojumos.
“Divas universālas evolūcijas motivācijas padarīs starpzvaigžņu lidojumus par nepieciešamību jebkurai augsti attīstītai, ilgi eksistējošai civilizācijai: izdzīvošana un vairošanās,” - raksta Vidals.
Taču, neatkarīgi no iemesliem, visas tehnoloģiski augsti attīstītas ārpuszemes civilizācijas saskaras ar tā sauktā raķešu vienādojuma ierobežojumiem, skaidro Vidals.
Šī raķešu ātruma noteikšanas formula paredz, ka ceļojumiem kosmiskajā telpā jānotiek vai nu ātri un viegli, vai arī lēni un smagi.
Tomēr, ņemot vērā, ka ceļošana no zvaigznes uz zvaigzni prasīs vairākas paaudzes, neatkarīgi no tā, cik ātri lidos raķete (pat tad ja ātrums tuvotos gaismas ātrumam), daudz saprātīgāk būtu, ja citplanētu civilizācija izvēlētos pārvietoties lēnām.
Vidala teorija piedāvā jaunu, neordināru pieeju. Proti, augsti inteliģentas citplanētiešu civilizācijas raķešu vienādojuma ierobežojumus un citus fizikas likumu radītus šķēršļus varētu pārvarēt, nevis lidojot ar kosmosa kuģiem, bet, pārvietojot savu zvaigzni kopā ar visām planētām. Izmantojot mērķtiecīgas astroinženieriskas manipulācijas, piemēram, asimetriska enerģijas izstarošana, zvaigzne varētu tikt paātrināta noteiktā, iepriekš izraudzītā virzienā.
Bināro zvaigžņu sistēmas priekšrocības, lai izveidotu “zvaigžņu dzinēju”
Astronomi jau ir pētījuši varbūtību, ka “hiperātruma” zvaigznes varētu būt mērķtiecīgi virzītas augsti attīstītu ārpuszemes astroinženierisko darbību rezultātā, tomēr zināmās kandidātes neuzrāda mākslīgas iejaukšanās pazīmes.
Vidala teorija ir oriģināla ar to, ka piedāvā aplūkot nevis vientuļas zvaigznes, bet bināras zvaigžņu sistēmas. Filozofs norāda, ka vairums zvaigžņu nav vientuļas, bet pieder binārām sistēmām. Tas nozīmē, ka astronomi, iespējams, nav pamanījuši pat pusi no potenciāli mākslīgi paātrinātajām zvaigznēm. Pat vēl vairāk, salīdzinājumā ar vientuļo zvaigžņu sistēmām binārās sistēmas piedāvā daudzas priekšrocības.
Pēc Vidala domām ticamākie kandidāti būtu bināras sistēmas, kuras astronomi dēvē par “zirnekļa pulsāriem,” tajās mazas masas zvaigzne cieši riņķo ap neticami blīvu neitronu zvaigzni.
Zirnekļu pulsāri savu nosaukumu ieguvuši no melnās atraitnes zirnekļu mātītēm, kuras pēc pārošanās apēd tēviņus.
Attaisnojot savu metaforisko nosaukumu, neitronu zvaigzne iznīcina savu pavadoni, ar intensīviem enerģijas daļiņu vējiem noārdot tā ārējos slāņus.
Sarkanmuguras zirnekļa (Redback spider) pulsāra pavadoņa masa ir viena desmitā vai pat puse no mūsu Saules masas, kamēr “melnās atraitnes”’pulsāra pavadoņa masa ir tikai 5% no Saules masas.
Šāds modelis, kurā ap neitronu zvaigzni riņķo mazas masas zvaigzne, nodrošina labāko vadāmības un vilces apvienojumu.
Zvaigžņu dzinējs
"Ārpuszemes civilizācijai būtu jāizdomā veids, kā panākt, lai zvaigzne izmet vielu. Tas varētu būt asimetrisks magnētiskais lauks vai kāda iekārta, kas izraisa nevienmērīgu zvaigznes sakaršanu. Lai kāda būtu šī tehnoloģija, mērķis būtu panākt, lai zvaigzne vienā virzienā izmet vairāk vielas nekā citā. Tas radītu vilci, stumjot bināro sistēmu vienā noteiktā virzienā," - skaidro Vidals.
Tāda veidā tiktu izveidots “zvaigžnu dzinējs,” kas spēj pārvietoties ar ātrumu tūkstošiem kilometru sekundē.
Ja citplanētiešu civilizācija novietotu iekārtu uz neitronu zvaigznes vai tās tuvumā, teorētiski viņi varētu izmantot neitronu zvaigznes gravitāciju kā enerģijas avotu. Izmantojot šo enerģiju, citplanētieši varētu pavadošajai zvaigznei likt iztvaikot rūpīgi izplānotos impulsos, liekot binārajai sistēmai virzīties cauri galaktikai. Mainot šo impulsu laiku, ārpuszemes civilizācija varētu vadīt savu zvaigžņu sistēmu ar noteiktu kontroli. Piemēram, ja citplanētieši vienmēr aktivizētu impulsu vienā un tajā pašā laikā, sistēma turpinātu kustēties tajā pašā virzienā, kādā sākusi. Taču, ja citplanētieši savu mašīnu aktivizētu vēlāk, viņi varētu mainīt impulsa virzienu un attiecīgi pielāgot kursu.
Ārpuszemes civilizācija pat varētu vadīt savu bināro zvaigžņu sistēmu jaunā virzienā ārpus esošās orbītas, mainot mašīnas virzienu, efektīvi izmainot neitronu zvaigznes orbītu ap tās pavadošo zvaigzni.
Vai Visumā reāli varētu eksistēt zvaigžņu sistēmas, kuras, iespējams tiek mākslīgi paātrinātas?
Pārsteidzoši, ka Visumā pastāv reālas sistēmas, kas atbilst šiem raksturlielumiem, piemēram, “melnās atraitnes” pulsārs PSR JO610-2100 un “sarkanmuguras” pulsārs PSR J2043+1711. Abām sistēmām piemīt ievērojams paātrinājums. Lai gan tas nav citplanētiešu astroinženierijas izpausmes rezultāts, šos pulsārus būtu vērts pētīt, kamēr tie vēl ir tuvumā, saka Vidals.
Filozofiski prātojumi
Vidala teorija ir apspriešanas un tālāku pētījumu vērta. Tomēr vispirms būtu teorētiski jāapskata dzīvībai piemērotu planētu eksistences iespējamība šādas binārās sistēmās, piemēram, “melnas atraitnes” zirnekļa pulsāros.
Planētu atrašanos apdzīvojamības zonā divu zvaigžņu sistēmā pētīja Prinstonas unversitātes (ASV, Ņūdžersijā) un Maksa Planka institūta (Vācijā) asociētais pētnieks Makss Pops (Max Popp) kopā ar Kalifornijas Tehnoloģiju institūta NASA Reaktīvo dzinēju laboratorijas pēcdoktorantūras zinātnieku Zigfrīfu Eglu (Siegfried Eggl). Viņu pētījums publicēts žurnālā 2017.gada 6.aprīlī.
Dzīvība uz šīm tā sauktajām tatuīnu planētām (nosauktas pēc “Zvaigžņu karu” filmās attēlotās dubultzvaigžņu sistēmas planētas, kur piedzimis galvenais varonis Lūks Debesgājējs) ir atkarīga ne tikai no tās attāluma līdz noteiktai zvaigznei, bet arī no abu spīdekļu masas centra - šī tipa planētu kustību ietekmē abu zvaigžņu gravitācija.
“Tatuīna tipa pasaulē, neskatoties uz tās sarežģīto orbītu, dzīvības pastāvēšana ir iespējama, kamēr planēta paliek noteikta diapazona attālumos no abām saulēm,” - sacīja pētījuma autori.
Ja arī zirnekļu pulsāru sistēmās ir dzīvībai piemērotas planētas, tad visticamāk tās riņķo ap mazas masas zvaigzni, nevis ap neitronu zvaigzni, kuras milzīgā gravitācija varētu iznīcināt planētu vai izraisīt orbītas nestabilitāti.
Tādējādi Vidala teoriju pilnībā nevar noraidīt, lai arī zirnekļu pulsāru sistēmās ir daudz ekstrēmāki apstākļi, kas samazina dzīvības rašanās iespējamību.
Pat ja arī tiešām zirnekļa pulsāru sistēmās pastāvētu apdzīvojamas pasaules ar augsti inteliģentiem citplanētiešiem, nākamais jautājums, ko nedrīkstētu atstāt bez ievērības, ir par astroinženierijas riskiem un ieguvumiem.
Tā kā vilce tiktu iegūta karsējot vai iedarbojoties ar asimetrisku magnētisko lauku uz pavadošo zvaigzni, un, zinot, ka jau tāpat neitronu zvaigzne, gluži kā vampīrs, to izsūc, tad ārpuszemes civilizācija ar šādām astroinženierijas manipulācijām saīsinātu savas mātes zvaigznes mūžu. Tas galu galā varētu apdraudēt arī pašas civilizācijas eksistenci, jo paliekot bez mātes zvaigznes, viņu planēta varētu kļūst dzīvībai nepiemērota, nemaz nerunājot par orbītas izjukšanu un nonākšanu neitronu zvaigznes gravitācijas iedarbības zonā. Tātad jābūt ļoti pamatotiem apsvērumiem un motivācijai, lai īstenotu tik kosmiska mēroga projektu.
Par ļoti pamatotu iemeslu būvēt “zvaigžņu dzinēju” ilgi pastāvošai, tehnoloģiski augsti attīstītai civilizācijai varētu kalpot atklājums, ka drīzumā netālu no viņu binārās sistēmas varētu notikt spēcīgs supernovas sprādziens. Tāds dzinējs dotu iespēju šai civilizācijai aizbēgt no draudošajām sekām, ko radītu supernovas eksplozija.
Tad vēl viens iemesls, ko laikam Vidals nav pieminējis (iespējamo supernovas sprādzienu ir minējis kā motivējošu dzinuli), ir tāds, ka augsti attīstīta citplanētiešu civilizācija varētu konstatēt, ka viņu binārā sistēma atrodas pārāk tuvu supermasīvam melnajam caurumam vai pat tikai parastam stellāram melnajam caurumam. Abos gadījumos civilizācijai rastos eksistenciāli draudi, kas mudinātu ķerties pie astroinženieriskiem projektiem, nolūkā pārvietot savu bināro sistēmu tālāk, drošākā attālumā.
Iespējams, ka ļoti ilgi pastāvējusi ārpuszemes civilizācija atklātu, ka viņu bināras sistēmas enerģijas resursi ir izsmelti un enerģijas deficīts var ilgtermiņā apdraudēt pašu civilizācijas eksistenci, nemaz nerunājot par tālāku attīstību. Arī enerģijas resursu meklējumi un, iespējams, pat jaunas dzīves vietas meklēšana varētu būt pietiekami pamatots iemesls pārvietot visu savu bināro sistēmu tuvāk jaunajiem enerģijas avotiem vai jaunajai dzīvesvietai. Piemēram, citplanētieši saprot, ka ar raķetēm nav iespējams sasniegt potenciāli apdzīvojamu, jaunu mājvietu citā zvaigžņu sistēmā. Tāpēc labākais veids kā pietuvoties jaunajai, izraudzītajai zvaigžņu sistēmai, ir pārvietot visu savu zveigžņu sistēmu ar visām planētām, nevis mēģināt to sasniegt ar kosmosa kuģiem. Pēc tam citplanētieši varētu ar kosmosa kuģiem pārcelties uz jauno planētu, kura binārās sistēmas pārvietošanās rezultātā atrastos sasniedzamā attālumā.
Nobeigumā
Ideja par to, ka augsti inteliģentas citplanētiešu civilizācijas varētu kontrolēt zvaigznes, piedāvā jaunu pieeju Visuma izpētē. Lai arī pašreiz šai teorijai nav pierādījumu, šādi pieņēmumi veicina zināmo zvaigžņu sistēmu analīzi. Šie apsvērumi arī parāda, cik daudz vēl ir jāizpēta un jāatklāj par Visuma mehānismiem un iespējām.
