Senžīdu iziešana no Ēģiptes, iespējams, notikusi vairākus simtus gadu senāk nekā tradicionāli uzskatīts
- Detaļas
- Publicēts 03 Augusts 2025
- Autors Redaktors
Vai žīdu tautas vēstures un reliģijas mīta centrālais tēls Mozus bija reāla persona? Vai izraēliešu senču iziešana jeb bēgšana no Ēģiptes jelkad patiešām ir notikusi? Ja notikusi, tad kāpēc, kā un kad? Daļa pētnieku uzskata, ka bibliskā iziešana, ko tradicionāli visbiežāk attiecina uz faraona Ramzesa II vai viņa pēcteča Merneptaha valdīšanas gadiem (ap 1250. –1230. g.p.ē.) ir Babilonijas gūsta laika (6. gs. p.m.ē.) levītu priesteru politisku motīvu ietekmē izdomāts stāsts, bet daļa – ka šim stāstam, lai arī lielākoties izdomātam un sakompilētam no dažādiem Tuvajos Austrumos un Divupē izplatītiem mītiskiem sižetiem, tomēr ir zināms vēsturisks pamats.
Jaunu rosinājumu diskusijai par Mozus vēsturiskumu un senžīdu Ēģiptes gūstu, iespējams kardināli liekot pārskatīt pieņēmumus par hipotētiskās iziešanas laiku, tagad devis bijušais rabīns, Izraēlas Ariela universitātes doktorantūras students Maikls Bar Rons (Michael S. Bar-Ron).
Pēc astoņus gadus ilgiem Sinaja pussalas dienvidu daļā novietotā senēģiptiešu tirkīza un vara raktuvju apmetnē, ko arābi pēc tur esošā Hatoras tempļa drupās redzamajām stēlām nodēvējuši par Serabit el-Khadim jeb Vergu kolonnu vietu, lielākoties jau 20. gs. sākumā un pirmajā pusē atrastiem ap 30 proto-sinajiešu jeb proto-kanaāniešu (šeit – kopnosaukums Vidusjūras dienvidaustrumu piekrastes semītiskajiem iedzīvotājiem) uzrakstu pētījumiem, Bar Rons publicējis rakstu (faktiski disertācijas tēžu neoficiālu pieteikumu), kurā sniedz savu tulkojumu un analīzi vairākiem no šiem rakstu pieminekļiem.
Serabitas raktuves tika ierīkotas Senās Ēģiptes Vidējās valsts XII dinastijas laikā (1991.g.–1786.g. p.m.ē.) un ar pārtraukumiem pastāvēja līdz pat Jaunās valsts sairumam ap 1130. g.p.m.ē. Galvenais raktuvju darbaspēks, kā pierāda ēģiptiešu rakstisko avotu liecības un Serabitas arheoloģiskie atradumi, primāri, visu vēlāko alfabētisko rakstību priekšteces, semītiskās proto-kanaāniešu rakstības pieminekļi, bija Levantes piekrastes semīti, kuru viens zars vēlāk izveidojās par žīdu tautu. Literatūrā nereti minēts, ka semīti Serabit el-Khadim raktuvēs strādājuši kā gūstekņi, taču, ņemot vērā, ka šeit, nepārprotamā ēģiptiešu kultūras ietekmē veidojusies un tikusi izmantota viņu rakstība, ka viņi brīvi piekopuši savus kultus, ar to tekstiem publiski iezīmējot vietu, drīzāk jādomā par savstarpēji izdevīgu ēģiptiešu-semītu sadarbību. Tāpat šķiet visai ticami, ka raktuvēs strādāja un kādos brīžos tās, iespējams, arī ēģiptiešu uzdevumā pārvaldīja nevis karagūstekņi, bet Nīlas deltas rajonā izsenis dzīvojošu semītu grupu piederīgie.
Serabitas uzrakstus Bar Rons tematiski iedala vairākās grupās, divas no kurām pēc viņa domām saturiski saistās ar bībelē aprakstītajām iziešanas laika norisēm – monoteisma pieņemšanu (vai virzību uz to) Ēģiptē atrodošos semītu vidū. Viena no tām satur veltījumus kanaāniešu panteona un izraēliešu senākās reliģijas augstākajai dievībai Elam, kas līdzās Jahvem ir otrs bībelē lietotais Dieva vārds. Otru grupu raksturo neiecietīga vēršanās pret Hatoras (kanaāniešu Balatas) kultu, tostarp tādas frāzes kā “par kaunu” un aicinājumus “atkāpties” un “pamest” viņas pielūgšanu. Vairākos uzrakstos izdzēsts Hatoras simbols – zivs, to aizvietojot ar Ela slavinājumu ko, acīmredzot, izdarījis kāds vēlāks semītu monoteists.
Turklāt divos minētajām grupām piederīgos uzrakstos, kuriem eģiptologi piešķīruši nomenklatūras numurus Sinai 357 un Sinai 361, pēc Bar Rona tulkojuma ir atrodams Mozus (Moišes) vārds, ko viņš uzskata par ieraksta autora parakstu: “ZT MMŠ” (Tas ir no MŠ) un “NʾUM MŠ” (Tā saka MŠ). Šie teksti, kā domā pētnieks, ir vienlaicīgi ar vairākiem citiem Serabitas proto-sinaja ierakstiem, kuru valodas stils, autora tonis un pat poētiskā struktūra liecina par vienu kopēju semītu cilmes autoru, kurš guvis labu ēģiptiešu izglītību un tādējādi atbilst bībeliskās tradīcijas Mozum, kas tika uzaudzināts faraona pilī.
Līdzīgi kā citi pētnieki iepriekš, Bar Rons senākos Serabitas uzrakstus datē ar Vidējās valsts laiku, turklāt viens no tiem visai pārliecinoši saistās ar XII dinastijas valdnieku Amenemhatu III, resp. ir iekalts aptuveni 1800.g. p.m.ē.
Ja Mozus patiešām bija vēsturiska persona ar šādu vārdu, kura noteiktā veidā ietekmēja vai vadīja reāli notikušu lielākas semītu grupas aiziešanu no Ēģiptes, tad patiešām laiks pēc Amenemhata III valdīšanas, kad Ēģipte otrajā starpposmā (ap 1782. līdz 1550.g. p.m.ē.) novājinājās, piedzīvoja hiksu (arī semītu cilmes tauta vai tautu savienība) iebrukumu un atkal sadalījās atsevišķu dinastiju pārvaldītās daļās, ir sociālekonomiski un politiski daudz atbilstošāks un ticamāks iziešanai nekā viena no visvarenākajiem Ēģiptes faraoniem – Ramzesa II – valdīšanas gadi.
Netieši par to, ka Ramzesa II laikā Kanaānā (mūsdienu Izraēlas, Jordānijas un Palestīnas teritorijā) nav notikusi nekāda lielas jaunpienācēju grupas parādīšanās (bībele vēstī par apm. 2–3,5 miljonu izraēliešu ierašanos, kuri pēc Jahves vēlējuma “apsolītajā zemē” iznīcinājuši visus vietējos iedzīvotājus, kanaāniešus), liecina šādu ziņu trūkums ne tikai Ēģiptes, bet arī tās toreizējo galveno pretinieku un konkurentu uz dominanci Levantē – Hetu lielvalsts – saglabājušos daudzskaitlīgajos birokrātiski administratīvajos ķīļraksta māla plāksnīšu dokumentos, kas plaši fiksē dažādus lielākus un mazākus notikumus, kādi risinājušies valstī un tās tuvākā un tālākā apkārtnē.
Interesanti, ka Bar Rons nav pirmais, kas Serabitas proto-sinaja uzrakstos ir izlasījis Mozus vārdu. Jau 1920.-to gadu II pusē, kad sākās šo uzrakstu atšifrēšana, vācu eģiptologs Grimms paziņoja, ka vienā no uzrakstiem uz kādas plāksnītes viņš izlasījis ne tikai Mozus, bet arī to no Nīlas izglābušās ēģiptiešu princeses vārdu. Tā esot bijusi neviena cita kā pati Hatšepsuta, kas savas valdīšanas laikā ap 1500. g. p.m.ē. Serabitā likusi uzcelt vairākas celtnes. Paziņojums zinātnieku aprindās sacēla diezgan lielu vētru un virkne citu proto-sinaja uzrakstu pētnieku izteica protestus, norādot, ka Grimms sagrozījis oriģinālo tekstu, ievietojot tajā burtus, kādu tur nemaz nav. Tā kā pētījumi tobrīd tika veikti nevis pēc pašiem uzrakstu priekšmetiem, bet pēc Flindera Petrija 1904. g. ekspedīcijas laikā uzņemtām fotogrāfijām, 1927. g. pavasarī Hārvardas profesori Kirsops Leiks un Roberts Bleiks, atgriežoties no ekspedīcijas uz Sinaja kalna Sv. Katrīnas klosteri, iegriezās Serabitā, lai atkārtoti fiksētu Petrija atrastos uzrakstus, kas viņiem, izņemot vienu, arī izdevās. Turklāt darba gaitā viņi atrada vēl trīs citus, iepriekš nezināmus uzrakstus. Visi atrastie priekšmeti ar proto-sinaja uzrakstiem tikai nogādāti uz muzeju Kairā. Serabitā palika tikai klints atsegumos iecirstie teksti.
Drīz pēc tam “Mozus uzraksts” ar Amerikas katoļu universitātes Semītu valodu profesora R. Batina palīdzību tika atkārtoti tulkots. Līdzīgi kā vairākas citas plāksnītes tajā bija ierakstīta lūgšana dievietei Balatai, ko bija veltījis kāds raktuvju ekspedīcijas vadības ierēdnis ar tādu pašu vārdu kā Izraēļa likumdevējam. Tomēr tekstā nekas nebija minēts ne par Nīlu, ne par valdnieci Hatšepsutu.
Pagaidām nav skaidrs, vai Grimma Mozus teksts ir tas pats uzraksts, ko savā pētījumā tagad izceļ Bar Rons. Skaidrs gan ir tikai tas, ka Bar Rona sniegtajam Mozus vārda tulkojumam un vēl jo vairāk interpretācijām par Mozus vēsturiskumu un izraēliešu iziešanu XII dinastijas beigu gados vai XIII dinastijas laikā būs ne mazāk kritiķu kā savulaik Grimmam.
Avots: academia.edu