Ceturtais krusta karš (1202.-1204.g.)
Gatavošanās. XII gs. beigās jaunu Krusta karu sāka organizēt pāvests Inokents III un iesākumā tas bija vērsts pret Ēģipti.
1202.gadā pāvests tam deva savu svētību un karš varēja sākties.
Karagājiens. Karagājiens bija iecerēts ar mērķi satriekt musulmaņu varu Ēģiptē, lai no turienes veiktu Kristus kapa atbrīvošanu, tādēļ krustnešu karaspēkam vajadzēja pārcelties Vidusjūrai, jo pa sauszemi bija grūti pārvietoties. Šim nolūkam krustneši nolēma pārcelties uz Palestīnu pa jūru un izīrēja kuģus no bagātās tirgotāju pilsētas Venēcijas.
Krustneši savācās Venēcijā, bet izrādījās, ka venēciešu tirgotājiem ir pavisam citi nodomi. Tai laikā Venēcijai bija labi tirdznieciskie sakari ar Ēģipti, toties tā konkurēja ar Bizantijas impēriju par galveno lomu tirdzniecībā Vidusjūrā, kas deva priekšroku Pizas un Dženovas tirgotājiem. Tamdēļ viltīgais Venēcijas dodžs Enriko Dandolo vērsās pie Flandrijas grāfa Balduīna IX, un pierunāja krustnešus doties nevis uz Palestīnu, bet tādēļ venēcieši ierosināja krustnešu karaspēkam doties nevis pret musulmaņiem, bet gan iesākumā sagrābt vienu no lielākajām Adrijas jūras tirdzniecības pilsētām – Zadaru (tagadējās Horvātijas teritorijā), lai pakļautu to savai kontrolei. Krustnešiem būtībā bija vienalga, pret ko karot, galvenais – lai gūtu pēc iespējas lielāku laupījumu (jāpiebilst, ka šī pilsēta tajā laikā piederēja Ungārijas karalim, kurš pats gatavojās piedalīties krustakarā pret musulmaņiem).
Pēc Zadaras un vairāku citu Adrijas jūras piekrastes tirdzniecības pilsētu ieņemšanas krustnešu karapulki, kopā ar Venēcijas karavīriem, devās uz Konstantinopoli, kur valdīja imperators Aleksejs IV, it kā lai palīdzētu atgūt troni pirms dažiem gadiem gāztajam imperatoram.
Romas pāvests gan nosodīja šādu Venēcijas un krustnešu rīcību, bet bija jūtams, ka būtībā viņš to atbalsta – kā jau iepriekš minēts, pāvesta interesēs bija pakļaut visas kristiešu zemes savai varai. Iebrukumu Bizantijā atbalstīja arī Vācijas imperators, Francijas karalis un citi Rietumeiropas valdnieki.
Konstantinopoles ieņemšana. 1204.gadā krustneši triecienā ieņēma Konstantinopoli. Ielauzušies pilsētā, viņi sāka laupīt un postīt pilis, baznīcas, tirgotāju noliktavas un dzīvojamās mājas, netaupot mākslas un kultūras vērtības. Ugunsgrēkā sadega daudz seno rokrakstu. Barbariski tika izlaupīta Sv.Sofijas katedrāle, iznīcināti vērtīgi mākslas darbi. Laupīšanā piedalījās arī garīdznieki un bīskapi, kas bija ieradušies kopā ar krusta karotājiem.
Latīņu impērija. Pēc Konstantinopoles krišanas Aleksejs IV bēga uz Trapezundu (tagadējā Trabzona Turcijā) Melnās jūras dienvidu krastā, kur dibināja neatkarīgu kristiešu valstiņu. Izlaupījuši Konstantinopoli, Pēc Konstantinopoles krišanas krustneši sagrāba vēl ievērojamu daļu no Bizantijas teritorijas, galvenokārt Balkānu reģionā, un nodibināja savu valsti – Latīņu impēriju, piespiedu kārtā ieviešot tajā Romas katoļu baznīcas kārtību, kas, saprotams, izraisīja plašu vietējās garīdzniecības, kā arī tautas pretestību. Tā Kunga Kapa „atbrīvotāji” aizmirsa savu galamērķi un uz Jeruzālemi tālāk nedevās. Tiesa gan, karagājiens pavisam beidzās mēra epidēmijas dēļ.
Par šādu grēka darbu pāvests Inokents III izslēdza no baznīcas dodžu Dandolo, Balduīnu IX un tā krustnešus. Balduīns IX sevi pasludināja par Bizantijas imperatoru aizbēgušā Alekseja IV vietā.
Rietumeiropas feodāļi uz vairākām desmitgadēm apmetās Balkānu pussalā, nodibinot katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju. Tā pastāvēja līdz 1261.gadam, kad bizantieši tos no turienes padzina, tomēr Bizantija nekad vairs neatguva agrāko varenību un bagātību.
Saites.
Krusta kari.
