Aliens

Obodrīti, bodriči

Latīniski - Abotriti, Obodriti.
Vāciski - Abodriten, Obodriten.
Pieelbas (Polabas, Labas slāvi, dēvēti arī par vendiem) slāvu cilšu apvienība, kas apdzīvoja Mēklenburgas līča krastus starp Trāves un Varnovas upēm tagadējā Vācijā un no VIII-XII gs. izveidoja savu Venedu valsti tagadējās Mēklenburgas un austrumu Holšteinas teritorijās.

Apdzīvotības apgabals. Apdzīvoja Mēklenburgas līča krastus starp Trāves un Varnovas upēm tagadējā Vācijā, reģionu starp Elbas un Oderas upju lejtecēm. 

Vēsture. Nodarbojās ar zemkopību, zvejniecību, medniecību un tirdzniecību.
VIII-IX gs. obodrītu ciltis veidoja politisku cilšu apvienību. Pie tās piederēja vagri (vāciski Wagrier, Waigri), travnjani (vāciski Travnjanen, travnjane), polabieši (vāciski - Polaben, polabi), kesinieši (vāciski - Kessiner, chizzini), varnovieši (vāciski - Warnower, warnavi), circipani (vāciski - Zirzipanen, circipanien), smeldingi (vāciski - Smeldinger, smeldingi), betenieši (vāciski - Bethenzer, bytenici) un linoni (vāciski - Linonen). Obodrītu cilšu apvienība cīnījās pret sakšiem un dāņiem.
Lai gūtu pilnīgu uzvaru pār sakšiem, franku ķēniņš Kārlis Lielais noslēdza savienības līgumu ar sakšu austrumu kaimiņiem obodrītiem, kas jau no seniem laikiem bija sakšu ienaidnieki. Franku impērijas vasalis oborītu ķēniņš Drasko Sakšu kara (772.-804.g.) laikā iekaroja daļu no sakšu Holšteinas teritorijas. Pēc militārajām uzvarām, lai novērstu atkārtotas sacelšanās, varmācīgi nokristītie sakši masveidīgi tika pārvietoti uz Franku valsts iekšējiem apgabaliem, bet viņu zemes izdalīja frankiem un to sabiedrotajiem obodrītiem.
Viduseiropā dzīvojošie slāvi – obodriti, ļutiči un pomori – vēl līdz XII gadsimtam saglabāja savu seno reliģiju. X-XI gs. daļa obodrītu (kā arī citi Baltijas jūras piekrastes reģionu slāvi) kristījās (piespiesti?) un maksāja meslus vācu iebrucējiem. 1002.gadā vispārējas sacelšanās rezultātā obodrīti uz laiku atguva savu patstāvību.
Laikā no XI gs. 40.gadiem līdz XII gs. vidum obodrītu zemēs izveidojās un pastāvēja feodālā Venedu valsts.
1137.gadā kādā no vācu iebrukumiem slāvu zemēs tika nopostīta Ļubeca - obodrītu tirdzniecības centrs. Pēcāk šai vietā 1143.gadā vācieši nodibināja Lībeku.
I Vispārējais krusta karš (1147.-?). 1147.gadā vācu feodāļi sāka masīvu uzbrukumu slāviem austrumos, sākās Otrais (Pirmais?) vispārējais krustakarš, līdz ar to ievadot vācu agresīvo ekspansiju  austrumu virzienā – tā dēvēto “Drang nach Osten” ("spiediens uz austrumiem"). Tajā lielu lomu spēlēja Bavārijas un Saksijas hercogs Indriķis Lauva, kas ar pāvesta svētību uzsāka krustakaru pret Pieelbas slāviem - obodrītiem (kā zināms, tad obodrīti, kā arī citi Baltijas jūras piekrastes reģionu slāvi jau X gadsimtā bija pakļauti vācu karalim un piespiesti kristīties, tomēr, vispārējas sacelšanās rezultātā, savu patstāvību atguvuši), līdz ar to ievadot vācu agresīvo ekspansiju (no latīņu valodas expansio – "paplašināšana," "izplatīšana": ietekmes sfēru paplašināšana gan ekonomiskiem, gan militāriem līdzekļiem, svešu teritoriju sagrābšana) austrumu virzienā – tā dēvēto “Drang nach Osten” ("spiediens uz austrumiem"). Šis karagājiens vācu bruņiniekiem bija neveiksmīgs.
Lielāko pretestību Indriķim izrādīja Niklots - pēdējais neatkarīgais bodriču-obodrītu valsts ķēniņš. Šīs ilgās cīņas laikā situācija dažādi mainījās. Piemēram, obodrītu vadonis stājās savienībās ar citiem vācu feodāļiem, kam nepatika Saksijas hercoga ekspansija.
1157.gadā Indriķis Lauva kļuva par Lībekas senjoru (lēņa kungu) un vācu tirgotāji sāka iekarot Baltijas jūras ceļus, kurus līdz tam pārvaldīja skandināvu, īpaši Gotlandes salas tirgotāji. Savukārt Indriķis Lauva atbalstīja Niklota varā esošās slāvu ciltis.
Šai karā lielu lomu spelēja arī reliģiskais aspekts, ne velti karš tika saukts par vācu krusta karu - Niklots spītīgi atteicās pieņemt kristietību. Karš turpinājās daudzus gadus, tajā bija arī pārtraukumi, kuros vakarējie pretinieki uz laiku kļuva par sabiedrotajiem. Piemēram, Indriķis Lauva kopā ar Niklotu karoja pret dāņiem.
Kopuma šis karagājiens pret obodrītiem vācu bruņiniekiem bija neveiksmīgs.
II Vispārējais krusta karš (1160.-?). Nākošajā krustakarā, kas sākās 1160.gadā, obodrīti, neraugoties uz varonīgo pretošanos, tika uzvarēti.
Nākošajā krustakarā (otrajā), kas sākās 1160.gadā, obodrīti, neraugoties uz varonīgo pretošanos, tika uzvarēti. 1160.Saksijas un Bavārijas hercogs Indriķis Lauva vienojās ar dāņu karali Valdemāru I par karagājienu pret Niklotu. Obodrītu ķēniņš nespēja pretimstāvēt tādas apvienotas armijas spiedienam. Kaujā pie Verles pils Niklots tika sakauts un kaujā krita. Viņa dēli Pribislavs un Vartislavs vēl vairākus gadus karoja pret Indriķi Lauvu. Beigās Vartislavs krita gūstā un tika sodīts ar nāvi.
XII gs. vidū vācieši sagrāba obodrītu zemes un ap 1170.gadu Pieelabas slāvu pretošanās bija salauzta. 1170.gadā izveidoja Mēklenburgas slāvu kņazisti. Pribislavs uzskatīja par labāku pakļauties Indriķim Lauvam un kļuva par Mēklenburgas dinastijas pamatlicēju. Ģermanizētā Mēklenburgas dinastija valdīja Rieteņu Pomerānijā līdz pat 1918.gadam.
Veicinājis vācu kolonizāciju Pomerānijā. 1180.gadā hercogs Indriķis Lauva sagrāva Piejūras (Pomores) slāvus, pievienodams vācu zemēm teritorijas starp Oderas un Vislas upēm, nodibinot Pomerānijas hercogisti (vācu valodā Pommern; no 1945.gada Polijas valsts teritorijas daļa - Pomože). Iekarotajos apgabalos, kā tas jau bija parasts, tika veikta pamatiedzīvotāju piespiedu kristīšana, nepakļāvīgo iznīcināšana.

Saites.
Obodrītu ķēniņi. 
Pieelbas slāvi.